Wide Sargasso Sea. Jean Rhys

Wide Sargasso seaPenguin USA 1998, 151 lpp.

Bijušo plantatoru atvase kreoliete Antuanete Kosveja pēc traģēdiju pilnas bērnības un klostera skolā pavadītiem gadiem apprec jauno Ročesteru. Gaidītās laimes vietā Ročestera prātu saindē baumas par Kosveju dzimtā pārmantoto plānprātību.

“Wide Sargasso Sea” saņēmu dāvanā no Ineses Ziemassvētkos un gan pēc viņas teiktā, gan anotācijas radās iespaids, ka man varētu patikt. Pēc izlasīšanas man šķiet, ka romāna anotācija ir viena lieta, izlasītais teksts pilnīgi cita, un manas izjūtas un sapratne vēl kāda trešā lieta. Šo mulsinošo izjūtu pamudināta sameklēju romāna tapšanas “aizmugures” stāstu. Divi svarīgākie fakti – autore ir dzimusi Karību salās un viņas māte ir kreoliete; romāns ir autores versija par “Džeinas Eiras” Ročestera jukušās sievas Bertas pagātni.

Džīnas Raisas (mana interpretācija) bērnība noteikti ietekmējusi krāšņos Jamaikas aprakstus un vēstures atspoguļojumu, saspringtās, pat naidīgās attiecības starp kreoliem, baltajiem un nēģeriem. Galvenās varones Antuanetes māte (laikam arī tēvs) ir kreoliete un pēc vergu brīvlaišanas ģimene nokļūst krustugunīs – baltie viņus nicina, melnie ienīst kā bijušos vergturus. Konflikts sasniedz kulmināciju, kad melnie aizdedzina māju, mazais brālis nomirst un māte sajūk prātā. Mūžīgā nelaimes tuvuma, savas vietas neesamības, niecīguma un bezspēcības sajūta pavada Antuaneti visu viņas apzinīgo mūžu. Laulība nesniedz gaidīto miera un drošības sajūtu un romāna trešajā daļā lasītājs Antuaneti jau iepazīst kā jukušo Bertu Ročestera mājas augšstāvā.

“I am not used to happiness,” she said. “It makes me afraid.”

Romāna otrā daļa sarakstīta no jaunā Ročestera skatu punkta (viņš gan nekad netiek nosaukts vārdā). Autore liek saprast, ka Ročesters sievu nemīl un apprecējis tikai naudas dēļ. Viņš ir apjucis, Jamaika viņam ir pārāk koša, kalpotāji neuzticami, cilvēku attiecības un paražas nesaprotamas un viņam arī nav nekādas vēlmes iedziļināties ne vietējā kultūrā, ne sievas bailēs. Toties šis egoistiskais tips vieglu prātu pieķeras domai, ka viņa sievai ir nosliece uz vājprātu un būtībā to pat veicina, neuzklausot, turot aizdomās un sākot viņu saukt par Bertu. Nezinu, varbūt Raisas Ročesters ir Šarlotes Brontē Ročestera jaunības atspulgs (“Džeinu Eiru” lasīju pasen), tomēr man viņš šķita neloģisks, tukšs tēls, marionete autores rokās. Autore veikli izvairās sniegt konkrētu skaidrojumu viņa rīcībai.

Saraustīts sižets, ietiepīga vienpusēja viedokļa uzspiešana, nepieļaujot iztēles klejojumu, neļaujot lasītājam izdarīt secinājumus, vērtēt, priecāties un skumt. Savukārt par nepārliecinošajiem varoņiem atliek vien skumji nopūsties. Ko tādu varu piedot visādos pavieglos jauniešu romānos, bet negaidīju tādu amatierismu no romāna, kurš iekļauts “100 obligāti izlasāmo” sarakstā. Romāns varēja būt krietni labāk, dziļāk un pamatīgāk izstrādāts un tad tas būtu vienkārši lielisks. Daudzi lasītāji noteikti ir pateicīgi iegūt kaut kādu versiju par noslēpumaino Ročestera sievu. Raisa ir mēģinājusi viņu padarīt par dzīvu cilvēku ar skumju pagātni un sniegt iemeslu viņas vājprātam. Antuanetes/ Bertas vājprātu viņa cenšas “norakstīt” uz iedzimtību, traģisko pagātni un pat Ročestera izturēšanos. Tā jau varētu būt, bet mani tas viss nepārliecināja. Ne tāpēc, ka neiespējami, bet tāpēc, ka pamatojums tika vāji pasniegts.

Romāns varēja kļūt par vienu no romantiskās literatūras pērlēm – pilns ar traģiskiem likteņiem, mīlestību un naidu, ģimenes noslēpumiem, tomēr manās acīs tas ir palicis viduvējs, sasteigts un nepārliecinošs. Man patika romāna sākums, patika arī nelaimes tuvumu vēstošā atmosfēra, klusie, bet visu redzošie kalpotāji. Ja būtu labs tulkojums latviešu valodā, iespējams, ka pēc gadiem es šim romānam dotu otro iespēju. Visi taču izsakās tik labi, romāns tiek analizēts literatūras studijās… esmu apjukusi…. Iespējams, ka mēs ar autori vienkārši “runājam dažādās valodās”.

Vērtējums: 2,5/5

Advertisements