Lizete, dzejniekam lemtā: Lizetes un Kārļa Skalbes dzīvesstāsts. Inguna Bauere

Inguna Bauere, Kārlis Skalbe, biogrāfisks romānsLauku Avīze 2009. gads, 288 lpp.

Latviešu literatūras mēnesi beidzu ar ļoti atbilstošu lasāmvielu – stāstu par Kārli Skalbi un viņa sievu Lizeti. Tas ir arī stāsts par Latviju, jo Kārļa Skalbes dzīve ir nesaraujami saistīta ar Latvijas valsts tapšanu un Skalbes piedzīvo arī tās bojāeju. Lizete ir viņa uzticamākais draugs un praktiskās dzīves vedēja, kura stingri paliek uz zemes, kamēr dzejnieks lidinās mākoņos.

Abu attiecību sākumā Lizete ir mūza un karstasinīga sapņotāja, bet trūkums un bērni ātri piezemē, un visu atlikušo mūžu viņa pavada rūpēs un raizēs par savu ģimeni. Tipisks sievietes liktenis. Tomēr Lizete Skalbe ir kas vairāk par slavenā dzejnieka sievu. Viņa ir tulkotāja – tulko skandināvu un franču autoru darbus. Tiesa, visraženāk viņa to dara trimdā, kad Kārļa jau vairs nav.

Inguna Bauere raksta ļoti iejūtīgi, bez ieslīgšanas intīmās detaļās, kuras labāk lai paliek vēsturei. Tekstā ir daudz iederīgu Skalbes dzejoļu un citātu no pasakām, vēstuļu un atmiņu fragmenti, fotogrāfijas. Jūtams, ka autore iedziļinājusies pētāmajā tēmā. Rakstot par Lizeti, viņa daudz pastāsta par Kārli Skalbi, jo abu dzīves ir cieši saistītas. Reizēm pat šķita, ka labāk var iepazīt Kārli un Lizete paliek noslēpums. Varbūt tāpēc, ka ar gadiem viņa vairāk noslēdzas sevī.

Kaut kāda iemesla pēc autore praktiski izlaiž laika periodu starp 1934. un 1940. gadu, pieminot vien īsumā “Saulrietu” tapšanu. Var nojaust, ka jaunajai varai Skalbe nav vajadzīgs, bet kāpēc? Man tomēr prasījās šo “balto” periodu drusku vairāk aizkrāsot. Nekas arī netiek teikts par Lizetes tēvu un māsu. Kur viņi paliek? Lizete tulko, bet kas šos tulkojumus un cik daudz Latvijā izdod? Ļoti sīki aprakstīts laiks no Lizetes un Kārļa iepazīšanās līdz 1920. gadam, bēgļu gaitas un trimda, bet pa vidu diezgan tukšs. Nekas nenotika, Lizete neko nesapņoja un nedarīja? Skaidrs, ka visu neuzrakstīt, ja negrib grāmatu pārvērst par biezu biogrāfiju, tomēr tukšais vidusposms pārāk kontrastē ar detalizēto sākumu un beigām.

Pa īstam gan traucēja kas cits. Grāmata sarakstīta pirmajā personā, it kā Lizete pati pierakstītu savu dzīvi. Pa starpām šim tekstam ir autores piebildes par kādu faktu un notikumu, vai tāda jocīga “sarunāšanās” ar Lizeti. Man šie autores personīgo emociju iespraudumi šķita lieki. Šīs piebildes un papildinājumi (reizēm kāds citu cilvēku atmiņu fragments), rakstīti slīprakstā, lai atšķirtu no pamatteksta, sadrumstalo vēstījumu.

Kopumā grāmata ir interesanta un caur Skalbju dzīvi tiek pastāstīts vesels laika posms Latvijas vēsturē. Viņu liktenis bija daudzu liktenis. Man neiziet no prāta Skalbju došanās bēgļu gaitās. Kā viņiem lielā mērā paveicās, pateicoties znota uzņēmībai un apķērībai. Kā neviens no daudzajiem paziņām Skalbem laikus nedeva ziņu, ka no Kurzemes tiek organizētas bēgļu laivas uz Gotlandi. Kā laivās beigās tika ātrākie, veiklākie, nekaunīgākie un veiksmīgākie. Kad jāglābj dzīvība, paliec tikai tu un tavi tuvākie.

Vērtējums: 3,5/5

Ziemas pasakas. Kārlis Skalbe

Ziemas pasakas KSValters un Rapa 2007. gads, 128 lpp.
Nezinu kādi darbi tagad iekļauti skolu literatūras stundu programmā, bet man vidusskolā pēc Raiņa un Aspazijas, bija jālasa Rūdolfs Blaumanis, Kārlis Skalbe, Fricis Bārda un citi 19. – 20. gs. sākuma latviešu literatūras dižgari. Nevaru iedomāties, ka kāds nezinātu Skalbes “Kaķīša dzirnavas”. Bet vispār tolaik Skalbe man ne pārāk patika. Protams, uzcītīgi lasīju visu, kas bija jālasa, tomēr sajūsmā nebiju. Priekš pusaudža, kam “jūra līdz ceļiem” un dzīvē viss šķiet iespējams, Skalbes pasakas bija pārāk skumjas. Tagad? Jā, tās joprojām ir skumjas, pat skaudras, tomēr gaišas gudrības caurstrāvotas.

“Ziemas pasakās” iekļautas deviņas pasakas. Ļoti spilgti atcerējos tikai divas – par kaķīti un par vērdiņu, pat veselus teikumus zināju no galvas. Tās arī varētu būt Skalbes spēcīgākās un populārākās pasakas.

“Kaķīša dzirnavas” – kādam kaķītim ir dzirnavas, bet, lai veiksmīgi izprecinātu meitas, viņš dzirnavas ieķīlā Melnajam runcim. Runcis dzirnavas atņem un kaķītis spiests doties pasaulē. Kā es savulaik raudāju! Man arī tagad kaķīša bija ļoti žēl. Manuprāt, šī ir pati, pati skaistākā pasaka, kādu jebkad esmu lasījusi. Vienkāršos vārdos Skalbe pasaka visu būtisko par dzīvi. Kaķīša stāstā ir tāds gaišums un labestība par spīti visam, jo “Kāpēc vairot sāpes? Lai vairojas labāk prieks.” Vai tad tas neizsaka pilnīgi visu?

“Pasaka par vērdiņu” – nabadzīgs pirtnieks Ansis atrod zaļu, apsūbējušu vērdiņu. Tas nav parasts vērdiņš un Ansis ar laiku sarauš veselu bagātību. Spēcīgs stāsts par naudas varu. Anša dzīve sasummējas vienā teikumā: “Viņš mija savu laimi zeltā un sudrabā”. Mantrausība nekad nav pie laba gala novedusi un Skalbem izdodas pārliecinoši to parādīt.

Pārējās pasakas mani tik spēcīgi neiespaidoja ne tad, ne tagad: “Jūras vārava”, “Mūžīgais students un viņa pasaka”, (ne)laimīga versija par “Pelnrušķīti”, “Milzis”, “Ķēniņa dēla trīs dārgumi”, “Bendes meitiņa”, “Meža balodītis”. No šīm vienīgi “Bendes meitiņa” mani sajūsmināja.

Skalbe raksta tēlaini, bet vienkārši, rūpīgi izvēloties vārdus. Viņa pasakās nāve ir atvieglojums nevis traģēdija. Daži varoņi ilgojas un dzīvo ilūzijās, ka “citur zāle ir zaļāka”. Vienmēr un visur – cilvēcība, labestība, laba darīšana …. Tomēr šķiet – Skalbe pasakās ievijis tādas sāpes un skumjas, ka jādomā, vai viņš dzīvē nebija dziļi nelaimīgs vai melanholisks cilvēks. Skalbes pasakas noteikti nav laimīgas ierastajā izpratnē. Pat īsti neesmu pārliecināta, vai visas Skalbes pasakas ir piemērotas lasīšanai bērniem. Tomēr man gribas teikt, ka pasakas (ne tikai Skalbes) ir sabiedrības spogulis. Tās vienkāršā veidā mums parāda dzīvi un Skalbem tas skaisti izdodas.

Iesaku lasīt aukstā ziemas vakarā pie kamīna ar tējas krūzi pa rokai, kad ārā virpuļo sniegpārslas, bet istabā smaržo pēc Ziemassvētkiem. Patiesībā no visām ap Ziemassvētku laiku izlasītajām grāmatām, tieši šis krājums deva man svētkiem nepieciešamo svinīguma, skumju un gaišuma kokteili.

Vērtējums: 4,5/5