Rīta zvaigzne. Pīrss Brauns

Sarkanā sacelšanās, Prometejs, fantastika, jaunums

Prometejs 2016. gads, 536 lpp. Red Rising #3, Sarkanā sacelšanās #3

Nesen teicu, ka grāmatu sērijām nav ne vainas, ja visas sērijas grāmatas var dabūt vienlaicīgi vai ar nelielu intervālu, kamēr vēl dzīvas lasīšanas laikā gūtās sajūtas un sižets nav pagaisis no atmiņas, vai mainījušās intereses. Par “Sarkanās sacelšanās” triloģiju man ir sajūta, ka tikko tikai lasīju pirmo daļu, viss vēl ļoti dzīvā atmiņā. Tagad triloģijai pienācis grandiozs un aizraujošs noslēgums.

Pēc otrās daļas beigām bija ļoti grūti iedomāties, kā veiksmīgi varētu atrisināties aizsāktie notikumi un daži tēli pat paliktu dzīvi. “Rīta zvaigznē” Pīrss Brauns veic burvju meistara izdomas cienīgus gājienus, kamēr lasītājs nervozi grauž nagus. Bija vairākas reizes, kad man tāpat kā Sevro gribējās izsaukties – sūdi vagā! Šis ir emocionāli spēcīgs stāsts, kurā daudzas reizes šķita, ka nu tik tiešām ir sūdi un visi tiks nogalināti, tomēr, kā jau ierasts, lasītājs reti zina visu patiesību par varoņu ieplānoto rīcību.

Jāpasaka dažus vārdus par jau tik iemīļotajiem varoņiem. Atšķirībā no iepriekšējām daļām, Derovs ir emocionālāks un kļūdās biežāk. Pēc visa notikušā viņš gribētu konfliktus risināt miermīlīgā ceļā, kas ir diezgan naivi, tomēr saprotami, ja mēģinām kaut mazliet iedomāties sevi Derova vietā un iedziļināties tajā kā viņš dzīvoja līdz šim un cik daudz izcieta. Tas, ka Derovs nav sajucis prātā un saglabājis vismaz zināmu devu cilvēcības, ir apbrīnojami. Beidzot arī varoņi sāk domāt, ko viņi iesāks ar izārdīto pasauli. Vēlme pēc miera un kompromisiem salikumā ar dažiem kārtīgiem slaktiņiem rada savdabīgu disonansi un ļoti interesantus sižeta pavērsienus. Smagu iekšēju konfliktu izdzīvo Sevro (un mēs beidzot ieraugām, ka viņš nav tikai traks un bezbailīgs goblins) un pat baidījos, ko viņš darīs, bet Sevro ir un paliek krietnais un uzticamais Sevro, psihais gaudoņa, rupju joku plēsējs un uzticams draugs līdz kapa malai. Mustanga šoreiz ir vairāk fonā, tāda kā klusa vērotāja, lai gan viņai ir milzīga loma, bet par to nestāstīšu.

Kas ir taisnīgums? Kas ir gods un cieņa? Ko vērta ir revolūcija un kā vienu diktatūru neaizstāt ar citu? Ko nozīmē draudzība? Kā viens cilvēks var kļūt par milzīgu pārmaiņu nesēju un iedvesmot tik daudzus citus? Jāaizdomājas arī par to, cik milzīgas loma ir patiesai informācijai un tās pretmetam – dezinformācijai. Pieļauju, ka, lasot šo triloģiju, jūs atradīsiet vēl daudz būtisku jautājumu, ko Pīrss Brauns apspriež savā kosmosa nākotnes vīzijā. Protams, viņa darbu var arī vienkārši lasīt kā aizraujošus starpplanētu kariņus ar daudzšķautņainiem varoņiem, kuri ir trenēti nogalināt, bet dziļi sirdī viņu vienīgā vēlēšanās ir būt mīlētiem. Dažkārt domāju, kā es rīkotos, vai man pietiktu drosmes, vai es vispār izdzīvotu ilgāk par pāris minūtēm? Nav ne jausmas un labi, ka tā ir tikai fantāzija.

Grāmatu sērijas pabeigšana ir saldsērīgs notikums. Padarīta darba gandarījums jaucas ar skumju atvadīšanos no iemīļotās pasaules un tēliem, kurus paspēj iepazīt un uztvert kā draugus. Tā arī tagad ar skumjām atvados no Marsa, no gaudoņām, Derova, Sevro, Mustangas un daudziem citiem. Triju grāmatu garumā pasaule ir mainījusies, galvenie tēli auguši un nobrieduši, esmu apšaubījusi dažu labu motīvu, smējusies par jokiem, gandrīz raudājusi par neveiksmēm un nāvēm un izbaudījusi ārkārtīgi lielisku piedzīvojumu vārdā “Sarkanā sacelšanās”. Paldies, Brauna kungs, un uz tikšanos citās pasaulēs, jo ceru, ka rakstnieka talants plaukst un mūs gaida vēl citi pārsteidzoši romāni.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Dzīve pēc dzīves. Keita Atkinsone

Dzīve pēc dzīves. Keita AtkinsoneZvaigzne ABC 2015. gads, 494 lpp.

Ieguvusi pasaules slavu, Keitas Atkinsones “Dzīve pēc dzīves” viennozīmīgi ir viena no labākajām šogad latviski izdotajām grāmatām. Inteliģents, uzmanīgs, dziļš un ļoti prasmīgs vēstījums par kādu dzīvi un veselu laikmetu.

Ursula piedzimst, nomirst, piedzimst atkal, lai mēģinātu dzīvot vēlreiz. Pēc daudziem mēģinājumiem viņai izdodas nodzīvot līdz pensijai, bet var pieņemt, ka šī dzīve tomēr nav bijusi perfekta un viņa sāk dzīvot vēlreiz. Vienā no dzīvēm Ursula atceras, kas bija iepriekšējā un mēģina izmainīt vēstures gaitu. Katra Ursulas dzīve ir gandrīz tāda pati, tomēr viņai atliek vien izšķirošā brīdī rīkoties savādāk un viss mainās. Visi šie brīži ir kā tādas dzīves krustceles. Iesi pa labi, izkritīsi pa logu, iesi pa kreisi – sabombardēs tavu māju. “Dzīve pēc dzīves” var nosaukt par autores eksperimentu – cik dažādas dzīves iespējamas noteikta rakstura cilvēkam noteiktos apstākļos.

Lasot Ursulas daudzās dzīves, nāk prātā domas par būšanu īstajā laikā un īstajā vietā (vai tieši pretēji), intuīciju un kāpšanu uz tiem pašiem grābekļiem. Domāju, ka mēs katrs savu reizi esam domājuši par to, kā būtu, ja mēs rīkotos citādi. Tomēr paši no sevis aizbēgt nevaram, tāpēc arī Ursulas dzīves ir atšķirīgas tikai līdz zināmai robežai.

Autore daudzas reizes spēlējas ar Ursulas dzīvi, bet tas nevienā brīdī nekļūst garlaicīgi. Katru reizi ir citas detaļas, citi uzsvari, atklājas jaunas nianses. Caur Ursulas dzīvi tiek pastāstīts par daudziem citiem likteņiem 20. gadsimtā. Kā tika laisti pasaulē bērni, kāds bija karš, sadzīve turīgā lauku mājā un Londonas daudzdzīvokļu namos, nacisma uzplaukums Vācijā, Londonas bombardēšana un daudzas citas lietas. Visi, pat fona varoņi, ir pilnasinīgas, dzīvas būtnes, kuru raksturi tiek uzburti caur viņu rīcību. Atkinsone ir ļoti, ļoti meistarīga stāstītāja. Romāns ir sarakstīts skaistā literārā valodā un viegli lasāms, kam savs nopelns ir arī burvīgajam Silvijas Brices tulkojumam.

Kopumā romāns ir dzīvi apliecinošs un tajā pašā laikā nomācošs. Bezgalīgs vāveres ritenis un tik daudz dažādu iespēju, kā dzīvot, bet beigas tik un tā vienas un tās pašas – nāve. Vai vērts dzīvot, ja mirsim? Ļoti labi uzrakstīts, bet visu to nāvju, līķu, kara vienā brīdī man personīgi palika par daudz un sajūsma sašļuka kā pārdurts balons. Vai iespējams nodzīvot pareizi? Atkinsone piedāvā scenārijus, bet atbildes jāatrod mums pašiem.

Vērtējums: 4,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Nepieciešamais ļaunums. Īans Tregilliss

nepieciešamais ļaunumsPrometejs 2014. gads, 448 lpp. Milkweed Triptych #3

Divdesmitā gadsimta vēsturi ir veidojis slepens konflikts starp tehnoloģiju un maģiju. Taču jau desmitgadēm ilgi ar šo konfliktu ir manipulējusi Grēta, ārprātīgā gaišreģe. Viņas ilgi vērptais plāns beidzot ir realizējies. Un līdz ar to arī daudz lielākas briesmas, nekā pasaule jebkad piedzīvojusi. Tagad britu Slepenā izlūkdienesta virsniekam Reiboldam Māršam ir jāķeras pie pēdējā salmiņa un jāmaina vēstures gaita, lai viņa tautai un mīļajiem dotu cerību izdzīvot. (no oficiālās anotācijas)

Kad pabeidzu lasīt kārtējo grāmatu sēriju, pārņem divējādas sajūtas: no vienas puses tā ir uzvaroša sajūta par paveikto un prieks, ka tagad zinu visu, no otras puses – skumjas, ka no iemīļotās un aizraujošās pasaules un tās varoņiem ir jāšķiras. Tagad man nākas šķirties no Reibolda Mārša, Grētas, Klausa, Vila un pārējiem Asinszāles triptiha varoņiem, jo pabeidzu lasīt triloģijas trešo daļu – “Nepieciešamais ļaunums”.

Sasodīti labs noslēgums sasodīti labam stāstam. Savdabīga, vīrišķīga triloģija. Ja “Rūgtās sēklas” mani saintriģēja, tomēr lika vēlēties mazliet vairāk, tad “Visaukstākais karš” jau ļāva sajūsmināties par notikumiem un izjust žēlumu pret varoņiem un “Nepieciešamais ļaunums” salika visus punktus uz i un atstāja dvēselē skumjas par salauztiem likteņiem un grūtām izvēlēm.

Grēta ar nākotnes manipulēšanu beidzot ir stāsta priekšplānā, un Reibolds Māršs cenšas vienlaicīgi izdarīt divas neiespējamas lietas – izmainīt vēstures gaitu un neļaut Grētai īstenot visus savus plānus. Viņi ir fantastisks pāris – skarbi, viltīgi, drosmīgi, izmisuši un neatlaidīgi. Tiešām priecājos, ka autors deva iespēju beidzot ieskatīties Grētas prātā un motivācijā. Nevarētu teikt, ka Grēta būtu žēlojama, bet viņu var saprast un patiesībā man viņa kā tēls patīk. Būdama pusdievietes statusā, viņa galu galā ir tikai mirstīga sieviete. Kas attiecas uz Reiboldu, tas, kam viņam ir jāiziet cauri triloģijā, tas ir ārprāts. Izvēles starp vienu un otru ļaunumu… manuprāt, autors bija rūpīgi izsvēris viņa rīcību. Tā bija pamatota un neradīja šaubas. Man ir tikai divas iebildes, bet tās attiecas uz sižeta sīkumiem un nevaru tās izklāstīt, neatklājot kaut ko no satura. Teikšu tikai, ka, manuprāt, trešajā daļā autors pāris vietās ir pārāk ērti savijis sižetu, lai panāktu sev vēlamo.

Šoreiz vēl vairāk kā iepriekš mani šausmināja eidoloni. Tregilliss viņus apraksta tik skaisti, ka matiņi uz rokām ceļas stāvus. Atliek vien sajūsmināties par autora iztēli.

“Gaiss smaržoja pēc briljantiem un narcisēm, gangrēnas un zvaigžņu gaismas. Kaut kur pirms tūkstošiem mūžību sašķīda stikls.”

Autoram piemīt spožs talants savdabīgas fantāzijas radīšanā un intrigu pīšanā augstā spiegu/kriminālromānu līmenī. Viņa talants ir mani apžilbinājis un man ļoti gribētos ar viņa daiļradi saskarties vēl.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības.