Apgāds Atēna 2011. gads, 216 lpp.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1928. gads
Raiņa atmiņu grāmata «Kastaņola» ir intīms, emocionāli izteiksmīgs vēstījums par viņa un Aspazijas Šveicē pavadītajiem gadiem (1906—1914), reizē — dzejnieka — trimdinieka pateicība zemei un tautai, kas viņam deva drošu politisku patvērumu un vienlaikus kļuva arī par otru dzimteni — garīgas pilnveidošanās un atjaunotnes vietu. Grāmatas tekstu bagātina vairākas Aspazijas sarakstītas nodaļas. (no oficiālās anotācijas)
Vidusskolas literatūras skolotājai bija misija “es jūs iemācīšu mīlēt Raini”. Ar to viņa nodarbojās pusgadu. Ilgāk nevarēja, jo “diemžēl” mācību programma paredzēja pievērsties arī citiem latviešu literātiem tajā mācību gadā. Kopš tā laika esmu gatava atgriezties pie Raiņa tikai, ja man par to maksātu. Otrs izņēmums – “Latviešu grāmatu gadsimts”. Savus ietekmīgākos darbus Rainis sarakstīja trimdā Šveicē, bet par viņa trimdas dzīvi es nezinu gandrīz neko, jo viss laiks skolā tika veltīts viņa darbiem, nevis dzīvei. Tāpēc pilnīgi loģiska ir mana vēlme palasīt viņa atmiņas par dzīvi Kastaņolā.
Šveicē Rainis un Aspazija nodzīvoja 14 gadus, knapi izmukuši no revolucionāru vajātājiem. Sākums bija grūts – bez draugiem, tikpat kā bez iztikas līdzekļiem, bez darba, bez itāļu valodas zināšanām (tur daudz itāļu). Aspazija, kura to nekad nebija darījusi, pati gāja uz tirgu, iepirkās, taisīja ēst, šuva un lāpīja drēbes. Normāla mūsdienu sievietes dzīve, bet tolaik tas bija pieminēšanas vērts varoņdarbs. Lugāno ezera apkārtnes dabas skaistums veldzē sirdi un viņi abi daudz raksta. “Ave Sol!”, “Indulis un Ārija”, Jāzeps un viņa brāļi” un citi darbi ir tapuši tieši Kastaņolā. Šveices demokrātijas vēsturiskā pieredze iespaidoja Raiņa idejas par brīvas un kulturālas Latvijas koptēlu. Īpaši viņš sajūsminājās par Itālijas brīvības cīnītājiem. Abi dižgari arī daudz dodas pastaigās un pārgājienos. Īsus gājienus viņi dēvē par “staidziņu”, un tas man šķiet tāds dikti foršs vārds, ko aizgūt no Raiņa. Tomēr pārsteidzoši, ka par Lugāno apkārtni patiesībā var uzzināt maz. Jāpiezīmē, ka grāmatas beigās ir maršruti ar svarīgākajām abu dzejnieku trimdas vietām Kastaņolā un apkaimē.
Atmiņu grāmatu par Kastaņolu Rainis taisījās rakstīt vairākus gadus pēc atgriešanās Latvijā, bet visu laiku atlika, līdz 1927. gadā stacijā satika mākslinieku Albertu Prandi un mirkļa iedvesmā abi devās mēnesi pavadīt Kastaņolā. Kamēr Prande klejoja pa apkārtni un zīmēja, Rainis steigā ķērās pie grāmatas rakstīšanas, ko viņš pats dēvē par jautru grāmatu. Ja šī ir jautra grāmata, tad mums ar Raini humora izjūta ļoti atšķiras. Pie viena uzreiz pateikšu, ka Prandes ilustrācijas ir labākais, kas šajā grāmatā atrodams. Vēl labs ir Raiņa aprakstītais trimdas dzīves sākums un Aspazijas atmiņas, bet viss pārējais ir kaut kāds savārstījums.
Ļoti jūtams, ka “Kastaņola” rakstīta steigā tikai tāpēc, ka sen jau pa galvu maisījās tāda ideja, bet laika to normāli realizēt cienījamajam literātam un politiskajam darbiniekam nekad nebija. Sāk viņš sakarīgi un labi savā īpatnējā rakstīšanas manierē, bet tad aizpeld politikā. Sociālisms tur un sociālisms te….Viņš daudz laika velta itāļu brīvības cīnītāju pieminēšanai – citē piemiņas plākšņu uzrakstus, visādus dzejoļus. Tāda politiski pompoza ievirze sanākusi. Uz beigām paliek aizvien dīvaināk. Kaut kāda iemesla pēc parādās tičīniešu dzejnieka Giuseppe Zoppi stāsti. Tad Rainis grib stāstīt par turienes kapsētām (kas pati par sevi varētu būt interesanta tēma, ja atceramies, ka man patika Borisa Akuņina klejojumi pa kapsētām), bet aizrunājas par miršanas dārdzību un tad pēkšņi skandē mīlas dziesmiņas. Te nu man nācās iepauzēt un lasīt divreiz, jo domāju, ka esmu iesnaudusies un ko būtisku palaidusi garām. Nezinu kas notika, bet sakarīgi pabeigt “Kastaņolu” Rainis nespēj. Tā vietā viņš ieliek stāstu “Uz zilo krastu” kā viņš 1926. gada martā domājis braukt uz Vidusjūru, bet nonācis Kastaņolā. Nekādu pienesumu šis stāsts vairs nespēj dot jau tā par nesakarīgu kļuvušajai grāmatai.
Man ir ļoti žēl, ka no labas idejas ir sanācis kaut kas tik dīvains. Varu saprast, ka viss tas, kas man šķita nevajadzīgs, Rainim bija svarīgs un nozīmīgs, tomēr no viņa es gaidīju ko labāku. Ja zināt kādu labāku grāmatu par Raiņa un Aspazijas trimdas laiku Kastaņolā, lūdzu, pastāstiet.
Vērtējums: 1,5/5
Piebilde: Man īsti nav skaidra izdevniecības motivācija uz vāka uzrakstīt “J. Rainis”, jo cik man zināms, Jāņa Pliekšāna pseidonīms ir Rainis, nevis Jānis Rainis kā bērnu pantiņā “Jānis Rainis, galvā spainis”.
Marii grāmatplaukts 