Japānas nogrimšana. Sakjo Komacu

Izdevniecība “Zinātne” 1982. gads, 512 lpp.
Sērija: Fantastikas pasaulē

Ievērojamā japāņu rakstnieka zinātniski fantastiskajā romānā skarta problēma, kas jau gadu desmitiem satrauc viņa tautu: vai Japānas salām, kas pazīstamas ar seismisku nedrošību, nedraud bojāeja ģeoloģiskā katastrofā?

Laiks pastāstīt par Sakjo Komacu romānu, kuru pieminēju, stāstot par viņa “Rītdienas nolaupītājiem”. Nojaušu, ka savulaik šīs romāns tika daudz lasīts vai arī iesiets pavisam švakos vākos, jo bibliotēkā atrastais eksemplārs bija iesiets otrreiz pelēkos kartona vākos un ar pildspalvu uzšņāpts nosaukums. Pilnīgi nepievilcīgs priekšmets, kuru paņēmu papētīt ar domu “kas tas tāds?” Izrādījās, ka “tas” ir viena no Fantastikas pasaulē sērijas grāmatām.

“Japānas nogrimšana” ir tik maiteklīgs nosaukums, ka būtu pelnījis kādu balvu. Tā kā iznākums ir skaidrs, paliek vienīgi jautājums ko un kā darīs Japānas iedzīvotāji, saskaroties ar tik iznīcinošu dabas katastrofu. Jāsaka, ka process man šķita pietiekami aizraujošs, lai bez piespiešanās izrautu cauri šo ģeopolitisko drāmu. Romāns ievietots zinātniskās fantastikas plauktā, jo apskata pēc mūsdienu zinātnieku pētījumiem neiespējamu notikumu – Japānas salu nogrimšanu. Vēl tajā ir daudz ģeoloģijas, vulkanoloģijas, okeanogrāfijas un fizikas, arī šķipsniņa politikas un ekonomikas.

Kad Klusā okeāna vidū 198.. gadā nogrimst maza saliņa un profesors Tadokoro (slavens okeanologs, bet pārējo zinātnieku ne īpaši ieredzēts) nāk klajā ar šokējošu teoriju, ka Japānas salas 2 – 50 gadu laikā skars milzīgas ģeoloģiskas pārmaiņas, sākas skriešanās ar laiku. Daudzi zinātnieki netic Tadokoro, bet ar valdības pelēkā kardināla atbalstu tiek izveidota izpētes grupa. Viss notiek slepeni, lai nesāktos panika. Onodera Tosio iegremdējas jūras dzelmē, Nakada Kadzusige veido matemātiskas prognozes par iespējamo notikumu attīstības ātrumu, vēl citi Tadokoro vadībā strādā pie dažādiem rīcības plāniem. Tiek izstrādāti 3 rīcības varianti un vēl ceturtais variants – neko neuzsākt. Tāds galējs viedoklis laikam iespējams tikai japāņiem. Kad tiek precizēts beigu tuvums, valdība paklusām iepērk zemes gabalus citur pasaulē, izved valsts dārgumus un sāk vest sarunas par iedzīvotāju emigrāciju. Tikmēr Japānu posta aizvien spēcīgākas zemestrīces, kas apgrūtina evakuāciju.

Kā rīkotos citas valstis šādas krīzes gadījumā? Autors ieskicē saasinātas starptautiskās attiecības, spēka demonstrēšanu, valstu egoistiskās intereses, kaulēšanos par bēgļu sadalīšanu: “Katra valsts centās pārvietot figūras tā, lai nosargātu savas intereses, un ar bažām vēroja konkurentus.”

Arī šoreiz jūtama žurnālista spalva. Romāna stils atgādina pētniecisko žurnālistiku vai rakstu no National Geographic. Komacu raksta diezgan bezkaislīgi un bezpersoniski, romāna varoņi atgādina marionetes dabas diktētā spēlē. Tomēr tie ir simpātiski, savam darbam pilnībā nodevušies varoņi, kuri rietumu autora darbā izskatītos aizdomīgi, bet japāņu autora izpildījumā spilgti parāda japāņu darba kultūras īpatnības. Piemēram, situācija ir tik ārkārtēja, ka batiskafa vadītājs Onodera spiests slepus aizbēgt no darba privātā firmā, lai strādātu valdības izveidotā zinātnieku grupā. Par to viņu kremt sirdsapziņa un iepriekšējie darba devēji skatās uz viņu pavisam šķībi, jo aiziet no darba skaitās ļoti nepieklājīgi.

Tikai viena lieta mani šajā romānā mulsināja – visādi īpatnēji termini. Pirmkārt, tie apgrūtināja lasīšanu un izpratni. (Sapratu būtību un galvenos procesus, tāpēc lasīt nav jābaidās.) Otrkārt, radīja aizdomas, ka autors šos terminus izmanto kā viņam ērtāk. Dažus es pārbaudīju un tie bija patiesi, bet katru man aizdomīgu vārdu pārbaudīt bija slinkums. Ja man būtu pietiekošas zināšanas ģeoloģijā un fizikā, viss būtu vienkāršāk. Teiksim, nespēju īsti saprast šo teikuma fragmentu: “kādā virzienā konverģējas parādību vektori polimorfiskā sistēmā”. Polimorfisms ir dažu vielu spēja veidot un mainīt kristāliskas modifikācijas, bet vai šim fragmentam ir īsta jēga – nevaru pateikt. Pieļauju, ka Komacu neko daudz nav samelojies, tikai sarežģījis tekstu. Vai varbūt pacenties tulkotājs.

Toties iesmaidīju par dažām tehnoloģijām, kas 1980. gados izklausījās pēc zinātniskās fantastikas: lieljaudas skaitļotājs ar hologrāfisku atmiņu, hologrāfisko uzņēmumu projicēšanas ekrāns (šis bija dikti iespaidīgi) un koaksiālais kabelis ar sešdesmit megahercu superdaudzkanālu kontūru. Starp citu, tajā laikā koaksiālais kabelis jau bija, tikai ar zemākiem herciem un mazāku kanālu skaitu. Tas tā, informācijai.

Japāņiem esot “tradīcija izmantot stihiskās nelaimes” savā labā, tāds kā optimisms un sadzīvošana ar dabas katastrofām un to romānā varēja just. Šaubos vai visiem būs interesanti ko tādu lasīt, bet man tas šķita aizraujoši par spīti manām vājajām zināšanām dažos jautājumos.

Vērtējums: 4/5

Divergent. Veronica Roth

Katherine Tegen Books 2011, 496 lpp. Divergent #1 Latviski: “Citādie”, Zvaigzne ABC

Nākotnes Čikāgā sabiedrība ir sadalīta piecās grupās ar noteiktām rakstura un morāles īpašībām.  Sešpadsmit gadu vecumā pusaudži izvēlas savu piederību un to izdara arī Batrise (Trisa) Priore. Jaunā frakcija sniedz Trisai gan negaidītu brīvības sajūtu un jaunus draugus, gan smagas ievadapmācības un pat dzīvības briesmas. Atklājot augošo konfliktu sabiedrības iekšienē, Trisa saprot, ka viņas noslēpums var būt nāvējošs, bet tas var arī glābt draugu dzīvības.

Grāmatas izdošana latviski pamudināja mani beidzot pieķerties populārajai YA distopijai, kas jau krietnu laiku angļu mēlē skumīgi gaidīja savu rindu lasītājā. Ļoti ātri izlasīju un uzreiz gribēju ķerties pie otrās daļas, tomēr kāda cita grāmata aizlika kāju priekšā. Tas jau kļūst par hronisku paradumu – izlasīt pirmo grāmatu sērijā un tad “marinēt” pārējās. Šķiet, tas saistīts ar bailēm, ja pēc pirmās grāmatas tūlīt ķeršos klāt turpinājumam, tad tā iegrimšu tai pasaulē, ka kļūs sāpīgi izrauties realitātē un ilgi nevarēšu atgūties.

Lai gan “Divergent” nav tik labs kā “Hunger Games” (ar kuru to kaut kādu iemeslu dēļ salīdzina), tomēr lasīju ar lielu aizrautību un satraukumu. Kā var noprast, pagātnē ir notikusi pamatīga katastrofa, daudz kas ir izpostīts, tomēr ir arī dažas jomas,  kurās cilvēces attīstība pavirzījusies uz priekšu. Teiksim ticamu simulāciju radīšanā un cilvēku prātu kontrolēšanā ir labi panākumi. Interesants šķita cilvēku sadalījums piecās frakcijās pēc viņu spējām, lai tādā veidā sniegtu pēc iespējas efektīvāku labumu sabiedrībai. Vēl ir gandrīz bomžu stāvoklī mītoši pie frakcijām nepiederīgi melnā darba darītāji, kuri nav spējuši iziet izvēlētās frakcijas apmācības. Te būtu gribējies kādu paskaidrojumu kā un kāpēc tādas frakcijas izveidotas, bet varbūt pagātne atklājas nākamajās triloģijas daļās. Vēl mani interesē, kāpēc bezbailīgie tik ļoti ārēji līdzinās gotiem?

Tie jau nebūtu cilvēki, ja ilgstoši spētu vienlīdzīgi savā starpā sadzīvot. Erudītu frakcija iedomājas, ka ir gudrāki par pārējiem un pienācis laiks pasaules kārtību mainīt, pakļaujot sev pārējās frakcijas. Tieši šai trauksmainajā laikā galvenajai varonei Trisai un viņas brālim Kalebam ir jāizvēlās frakcijas piederība. Uzauguši nesavtīgo frakcijā, viņi pārsteidz savu ģimeni izvēloties citu ceļu dzīvē. Kalebs pievienojas erudītiem, bet Trisa pēc ilgām pārdomām izvēlas bezbailīgo frakciju, nemaz neapzinādamās, cik smagas apmācības viņu gaida. Jaunajā frakcijā viņa sadraudzējas ar apmācību vadītāju Four (Tobiass). Abiem jauniešiem ir kāds bīstams noslēpums un pamazām viņi nojauš, ka kaut kas nav kārtībā ar apmācībām, baiļu simulācijām un attiecībās starp frakcijām.

“Divergent” pasaules iemītnieku lielākā daļa ir kā aitas, neko daudz nedomā un dzīvo, domā tā, kā konkrētā frakcijā paredzēts: “Without a faction, we have no purpose and no reason to live”. Ir neliela daļa tādu, kuri piederības testu laikā parāda derīgus rezultātus vairākām frakcijām. Varat iedomāties, cik tādi cilvēki kļūst bīstami vienvirziena domāšanas sabiedrībā. Viņu domas, rīcību un jūtas nevar tik viegli paredzēt. Neērtības tiem, kuri sagribētu kontrolēt tautu. Ko tur slēpt, tieši šie citādie arī sajauc erudītu varas sagrābšanas plānus. Cik var nojaust, tad otrajā daļā sāksies tāds kā partizānu karš.

Lasās raiti, sižets ātri virzās uz priekšu un spriedze pieaug. Uzsvars vairāk uz notiekošo, nevis varoņu iekšējo pasauli un domām. Trisa man šķita tīri patīkams tēls, kura spējīga rīkoties vajadzības gadījumā, vienīgi reizēm pārsteidza viņas nespēja saskatīt acīmredzamo. Viņa ir gudra un spēj teju intuitīvi uzminēt seruma nozīmi, bet nespēj saprast, par ko viņu “lieliem burtiem” brīdina Tobiass. Neloģiski. Patika, ka Tobiasam ir savas vājības. Tobiasam ir vairāk personības kā Trisai  un tas ir savādi, jo viņa taču ir galvenā varone.

Lai gan prasītos aizpildīt dažus sižeta robus, kopumā tā ir aizraujoša lasāmviela un lasīšu arī pārējās daļas #2 Insurgent, #3 Allegiant. Atmiņā gan nepaliek tik ļoti kā “Bada spēles”. Un tas man atgādina, ka neesmu izlasījusi “Bada spēļu” turpinājumu….

Vērtējums: 4/5