No teksta par bildi #1

Iespējams, ka esat pamanījuši mana bloga sadaļu “Ekranizācijas”. Ik pa laikam šo sadaļu papildinu ar īsiem komentāriem par tām skatītajām filmām, kuras balstītas uz kādu literāro darbu. Nesen sanāca noskatīties divas viduvējas ekranizācijas, par kurām gribējās plašāk izteikties. Tāpēc nolēmu aizsākt jaunu rakstu sēriju “No teksta par bildi” un neregulāri izteikšos tikai par tām filmām, kurām pamatā ir grāmata (romāns, luga, stāsts, memuāri utt.). Aiziet!

peregrine

Miss Peregrine’s Home for Peculiar Children (2016)

Kad lasīju grāmatu un pētīju tur ievietotās fotogrāfijas, domāju, ka no šī materiāla gan sanāktu vizuāli iespaidīga filma. Stāsts jau no sākuma šķita rakstīts kino vajadzībām. Režisora Tima Bērtona izvēle solīja tumšu, dīvainu un fantastiski psihadēlisku vizuālo baudījumu. Diemžēl, pa ceļam kaut kas nogājis greizi un sanākusi amatieriska garlaicība, kur vienīgais spilgtais un bērtoniskais brīdis ir aina, kurā visi bērni stāv gāzmaskās dārzā pie mājas un gaida, kad kritīs vāciešu mestās bumbas un Mis Peregrīne pagriezīs laiku atpakaļ.

Filmas sākumu veido ļoti iestiepts un vāji nospēlēts stāstījums par to, kā Džeiks (Asa Butterfield) nonāk līdz salai un brīnumbērniem. Kad beidzot parādās brīnumbērni, nodomāju “nu tad beidzot sāksies”. Nekā. Mis Peregrīne (Eva Green) kā tāda gide skaidro kas ir kas, uzreiz tiek uzspiesta neveikla pusaudžu mīlas līnija un viss turpinās tikpat štruntīgi kā sācies. Izturēju tikai pusi filmas, tāpēc atvainojiet, ja mans spriedums ir kļūdains un filmas otra puse ir super aizraujoša un profesionāla.

Cik tuvu filmā pieturējušies pie grāmatas sižeta? Diezgan tuvu, bet ar dažām izmainītām un papildus ainām “iespaidīgumam”. No savdabīga, mazliet baisa stāsta, kas dveš no grāmatas lapām, sanākusi vāja kopija. Droši saku – lai arī grāmata nekāds šedevrs nebija, tā ir daudz labāka par filmu.

bfg

The BFG (2016)

Treileris radīja iespaidu, ka šī būs ļoti jauka, vizuāli krāšņa filma labāko pasaku tradīcijās. Sākums tāds tiešām ir. Milzis nolaupa mazo bāreni Sofiju un aiznes uz savu alu milžu zemē. Viņš izrādās labsirdīgs veģetārietis, ko gan nevar teikt par citiem milžiem. Tiktāl viss smuki un interesanti. Aina ar milžiem, kuri baidās no lietus, bija smieklīga, lai gan šeit jau sāku nojaust, ka īsti labi nebūs. Ar katru epizodi sāka spraukties laukā mazu bērnu humors. Pamazām paliek garlaicīgi un aizvien muļķīgāk. Brīžiem gan uzplaiksnī cilvēcīgs siltums un skumjas par vientuļajiem un atstumtajiem cilvēkiem. Tad tas nogrimst dīvainās darbībās, bet filma mani galīgi pazaudēja karalienes brokastu ainā ar zaļo pirdiengāzi. Paldies, bet nē. Līdz beigām tomēr noskatījos un nebeidzu brīnīties, kā tik jauka un pat saturīga pasaku filma pārvērtās par ko tik muļķīgu. Aktieri – Sofija (Ruby Barnhill) un BFG (Mark Rylance) spēlēja labi un ticami. Milži bija labi sagrimēti. Par pārējiem tēliem nav vērts neko teikt. Izskatās, ka Stīvens Spīlbergs (šīs filmas režisors) izšāvis pulveri tāpat kā Bērtons.

Filma ir Roalda Dāla grāmatas ar tādu pašu nosaukumu ekranizācija. “The BFG” neesmu lasījusi un nevaru pateikt, cik tuvu filmas scenārijs pieturas pie oriģinālā stāsta. Lasīju “Matildi” un “Čārliju un šokolādes fabriku”. Zinu, ka viņš sarakstījis krāšņus stāstus bērniem viņiem tuvā valodā un izpausmēs, kas varbūt pieaugušajiem ne vienmēr ir līdz galam saprotami vai pieņemami, jo bērnu domāšana ar gadiem aizmirsusies. Laikam esmu pārāk nopietns pieaugušais, bet Dāla iztēle un joki vairs nav domāti man. Pieļauju, ka bērniem šī filma patiktu krietni labāk. Viņiem noteikti patiktu arī grāmata.

Marii lasa #10

Beidzot, pēc diviem mēnešiem tiekamies video formātā. Par izlasīto, darīto un redzēto 07.12.2015. – 14.02.2016.

Ingmars Bergmans – stāsts par mīlu, seksu un nodevību. Tomass Šēbergs

Ingmars Bergmans - stāsts par mīlu, seksu un nodevību. Tomass Šēbergs

Zvaigzne ABC 2015. gads, 416. lpp.

Ingmars Bergmans traucās cauri 20. gs. kā spoža komēta, kaisot kaislību putekļus uz visām pusēm. Viņu mīlēja, nīda, apbrīnoja un baidījās. Ar tik lielu talantu nebija viegli sadzīvot. Tie, kuri aizšķērsoja viņam ceļu, apdedzinājās. Atbalstītāju armija veidoja komētas spožo asti, bet izredzētie baudīja dižā režisora atbalstu un draudzību.

Tik daudzšķautņaina personība interesē gan dažāda līmeņa pētniekus, gan parastus ziņkārīgos un sensāciju medniekus. Virspusēji spriežot, tieši uz otrajiem tēmējis zviedru žurnālists Tomass Šēbergs, sarakstot Ingmara Bergmana biogrāfiju. Kāpēc lai kinokritiķi vai rūdītu kino fanu interesētu slavenā režisora sievu skaits un attiecību drāmu netīrā veļa? Tomēr viss nav tik vienkārši, jo daudz no Bergmana privātās dzīves niansēm un morāles konfliktiem nonāca viņa filmās.

Šī ir dīvaina biogrāfija: apakšvirsraksts ož pēc dzeltenās preses skandāliem, bet grāmatas beigās pievienotais bagātīgais izmantoto avotu saraksts velk uz zinātniska pētījuma pusi. Šēbergs ļoti centies iztikt bez skaļiem apgalvojumiem un baumām bez seguma, tāpēc aizgūtnēm citē Bergmana mātes, viņa sieviešu un draugu dienasgrāmatas, atmiņas un vēstules. Tas ir ļoti labi, tādejādi autors izvairās no “viena tante teica”, tomēr šīs pārliekās centības dēļ grāmata ir kļuvusi par diezgan garlaicīgu citātu kopu. Te es īpaši skatos mātes dienasgrāmatas un vēstuļu virzienā, kurām Šēbergs, ar Bergmana radu atļauju, ticis klāt un ekspluatē uz velna paraušanu. Goda vārds, šī biogrāfija būtu krietni baudāmāka, ja mātes svārstīgās emocijas un pastāvīgā raizēšanās tiktu citēta mazāk, tā vietā autoram sniedzot dažus spilgtus citātus un kodolīgu mātes un tēva personības raksturojumu, kas izskaidrotu mātes un dēla ciešo saikni, viņas vēlmi visu kontrolēt, neirotisko raizēšanos un to, kas palika līdz galam nepateikts, bet veido Bergmana un vecāku love-hate attiecību kodolu. To, starp citu, var izlasīt dažās rindkopās grāmatas pēdējā trešdaļā, kas arī ir grāmatas patīkamākā daļa, jo māte nomirst, dienasgrāmata beidzas un autors beidzot var pilnībā pievērsties Bergmanam pašam.

Sarežģītās attiecības ar vecākiem un saspringtā gaisotne mājās ļoti lielā mērā ietekmēja Bergmana personības veidošanos un viņa attiecības ar citiem cilvēkiem. Var uzskatīt, ka visu mūžu viņš meklēja sievieti, kas visvairāk līdzinātos paša mātei, līdz beidzot to atrada Ingridā fon Rūsenā. Vispār ap Bergmanu ir tāds attiecību purvs, ka nemaz negribu līst tajā iekšā. Īpatnējās attiecības ar reliģiozajiem vecākiem, 5 sievas, 9 bērni, mīļākās, aktieri, kas viņu dievināja un ienīda un tā tālāk. Pēc Ingmara Bergmana nāves, daļa sāka pļāpāt, bet daļa joprojām atsakās par viņu izteikties. Tā vai citādi, par viņu runāja un runās, jo Bergmans ir Zviedrijas nacionālais lepnums, režisors, kurš pacēla zviedru kino un teātri (62 filmas, 150 teātra izrādes) nebijušos augstumos un iznesa to pasaulē, gūstot visus lielākos apbalvojumus mūsdienu kinomākslā. Vai Bergmanam patika slava un tas, ko par viņu runā? Grūti teikt. Katrā ziņā, viņš atsevišķos gadījumos ietekmēja to, kas tiek publicēts un savā autobiogrāfijā “Laterna Magica” daļu notikumu pasniedzis sev vēlamā gaismā. Iespējams, ka Bergmana dzīves laikā Šēberga veikums netiktu publicēts.

Tomasa Šēberga “Ingmars Bergmans” sniedz labu ieskatu Bergmana personībā un viņa iekšējos dēmonos. Diez vai viņš spētu radīt izcilas filmas un teātra izrādes, ja būtu parasts mietpilsonis, kurš katru vakaru rātni atgriežas pie mīļotās sievas un bērniem. Viņu dzina uz priekšu trauksme, nedrošība un iedvesma, ko varēja gūt aizvien jaunās attiecībās. Tā es to saprotu. Pats Bergmans “Laterna Magica” par sevi ir teicis: “Es biju apsēsts ar seksualitāti, kas mani piespieda būt pastāvīgi neuzticīgam un rīkoties pret savu gribu, mani nepārtraukti plosīja kaisle, bailes, raizes un mocīja sirdsapziņa. Tādējādi es biju vientuļš un satrakots.”. Diezgan skumji.

Šēberga grāmatā pietrūka Bergmana labo īpašību (pieminētas vien garāmejot, vai noslīkst personības tumšās puses ūdeņos), bet tādām taču vajadzēja būt. Kā citādi daudzi viņu mīlētu un dievinātu? Es nerunāju par cilvēkiem, kas viņu pazina vien caur izrādēm, filmām, tv un radio raidījumiem un preses izdevumiem. Vai talants bija tik liels, radītās filmas un teātra izrādes tik spēcīgas, ka brīžiem neciešamā, brīžiem rupjā un agresīvā uzvedība tika piedota? Visticamāk, ka jā. Aktieri, operatori un pārējie sekoja viņam no viena teātra uz citu, no vienas filmas uz nākamo; tur ir jābūt kam vairāk par lecīgu, harismātisku tipu ar “vampīrisku līniju virs augšlūpas” (kā izteicās Ingrida Tulīna). Savukārt režisors un tuvs Bergmana draugs Larss-Ēriks Šelgrēns par Bergmanu teicis šādi: “Es viņu raksturotu kā indīgu čūsku. Sasodīti fascinējošu čūsku, bet šausmīgi indīgu. Visas viņa īpašības izpaužas spēcīgi, bet katrai no tām ir tikpat spēcīgs pretstats, un ar savu ārkārtīgi attīstīto intelektu viņš spēlē uz tās stīgas, uz kuras vien vēlas.” 

Es cerēju vairāk uzzināt par Bergmana profesionālo karjeru, tomēr pieļauju, ka iegūtās zināšanas par viņa personību un privāto dzīvi ļaus labāk uztvert Ingmara Bergmana filmu zemtekstus. Tomasa Šēberga sarakstītā grāmata lasāma tad, ja ļoti interesē Bergmans kā privātpersona, jo par Bergmanu kā režisoru noteikti ir labākas biogrāfijas. Un tad, ja nebaida piedzīvot atziņu, ka liels talants ne vienmēr ir arī liels cilvēks.

Vērtējums:  2/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Svētdienas ziņas #1

Man radās sajūta, ka šeit pietrūkst tāds kā klātbūtnes un papļāpāšanas elements. Ārzemju blogos ir dikti populāras visādas regulārās meme (ir kāds latviskojums?) un atradu vienu, kas der manam mērķim: Caffeinated Book Reviewer radīto Sunday Post. Turpmāk svētdienās vai pirmdienu rītos, iespējams regulāri, bet varbūt arī nē (jo es to negribu pārvērst pienākumā), jūs sasniegs pļāpas par pagājušo nedēļu, ko taisos lasīt un varbūt kādi grāmatu jaunumi.

Dzīvē un blogā (16.06. – 22.06.):

Izmēģināju jaunu recepti – pagatavoju bezdievīgi garšīgas gaļas bumbiņas sarkanajā mērcē (ar recepti improvizēju, pievienoju sīpolu un rīvētu burkānu, pasniedzu ar rīsiem). Vēl man bija iespēja nogaršot divas “Labieša” alus šķirnes un jāsaka, ka “Mežs” ir sasodīti labs. Kas attiecas uz grāmatām, tad uznāca neliels izmisums par neizlasāmo grāmatu kalniem un pieķēros Goodreads lasāmo grāmatu saraksta īsināšanai. Tas saraksts man tāds vairāk “šito es kādreiz varētu lasīt, jāatzīmē, lai neaizmirstas”, tomēr gandrīz 600 grāmatas rada sajūtu par ūdens smelšanos mutē. Un, būsim godīgi, tāpat es lielu daļu no tā neizlasīšu, jo izlasīšu pilnīgi kaut ko citu.

Kāda vēl neizpētīta fenomena dēļ man reizēm vajag gadu vai pat ilgāk, lai uzrakstītu par sev tīkamu grāmatu. Šonedēļ beidzot pienāca laiks Roberta Holdstoka “Mitago mežam”, kas patiesībā ir viena no manām mīļākajām grāmatām. Uzrakstīju arī par Alberta Bela “Būri”, jo cenšos pildīt savu apņemšanos izlasīt 100 latviešu autoru darbus no 20. gs. Palikusi 91 grāmata, tāds sīkums vien. Es noteikti šmaukšos un vismaz daļu meklēšu pēc iespējas īsākus darbus.

Šonedēļ lasīts:

Pēc ārkārtīgi labā un ārkārtīgi nomācošā Orvela “1984” vajadzēja ņemt kaut ko vieglu, tomēr roka pati pastiepās pēc padomju gados izdotas japāņu rakstnieka zinātniskās fantastikas “Japānas nogrimšana”. Stāsts no sērijas “kas būtu, ja būtu”. Teksts nav ātri un viegli lasāms, jo autors iedziļinās ģeofizikas teorijā un ar grāmatas tematu saistītās zinātnes nozarēs. Vismaz daļa no tā ir tīri pekstiņi, bet tā kā par attiecīgajām tēmām zinu maz, tad man var sastāstīt sazin ko un tas īpaši netraucē. Patiesībā negaidīju, ka šis romāns man tā iepatiksies.

Nākamās nedēļas plāni:

Drīz laikam visi blogeri būs izlasījuši “Patiesība par Harija Kebēra lietu”. Man stāv izlasītas pirmās 67 lpp un plānoju beidzot “grauzties cauri” visam tekstam. Redzēju pāris ļoti labas atsauksmes un vairākus zemus novērtējumus, tāpēc mazliet uztraucos kā būs, lai gan sākums man patika. Bet tas pēc tam, kad izlasīšu kā nogrimst Japāna.

OUTLANDER Key Art (2014)Filmas:

Vai šis Outlander seriāla plakāts nav daudzsološs? Esmu sajūsmā. Tālāk par pirmo grāmatu neesmu tikusi, bet tā man ļoti patika un ceru, ka seriāls neliks vilties.

Bloga ekranizāciju sadaļa sen jau gaida papildinājumu, bet mans skatāmo filmu saraksts jau izaudzis līdz 100+ filmām un draud iziet ārpus kontroles līdzīgi kā lasāmo grāmatu saraksts. Arī Brema Stokera romāna ekranizāciju jau sen taisījos skatīties. Izvēlējos “Dracula” (1992), jo tā esot precīzākā romāna kino versija. Neesmu redzējusi citas filmas, tāpēc nevaru salīdzināt vai tā tiešām ir. Konkrēti šī ir asiņaināka un erotiskāka par romānu, tomēr rada sajūtu, ka režisors precīzi uztvēris to, ko slepenībā lasītājs no šī romāna sagaida. Vienlaikus Drakula netiek glorificēts, patiesībā viņš ir atbaidošs un tas ir atvieglojums.

 

Papildinājums grāmatplauktam:

Code name verityCode Name Verity (audio grāmata)

Oct. 11th, 1943-A British spy plane crashes in Nazi-occupied France. Its pilot and passenger are best friends. One of the girls has a chance at survival. The other has lost the game before it’s barely begun. When “Verity” is arrested by the Gestapo, she’s sure she doesn’t stand a chance. As a secret agent captured in enemy territory, she’s living a spy’s worst nightmare. Her Nazi interrogators give her a simple choice: reveal her mission or face a grisly execution.

Atklāju audiobooksync.com, kur katru vasaru tiek piedāvātas audio grāmatas lejuplādei par brīvu. Viena ir YA, otra klasika, piedāvājums mainās reizi nedēļā. Jā, es ar audio grāmatām esmu uz jūs, bet nesen atklāju, ka varu klausīties, kamēr gatavoju ēst un domāju klausīšanos izvērst arī uz mājas tīrīšanu. Par “Code Name Verity” lasīju labas atsauksmes. Domāju, ka darbība varētu būt pietiekoši strauja, lai labāk par mierīgo “Drood” noturētu manu uzmanību.

www:

Old VenusSapriecājos par nākamā gada martā gaidāmu retro zinātniskās fantastikas stāstu krājumu “Old Venus”. Viens no redaktoriem ir pats Džordžs R.R. Mārtins un viņš sola, ka tā būs pulp fiction un Isaac Asimov, Leigh Brackett, Edgar Rice Burroughs, Roger Zelazny, C.L. Moore stila Venēra. Nezinu nevienu no stāstu autoriem, bet nojaušu, ka visi rosās fantastikas lauciņā.

Turam īkšķus par jaunu latviešu grāmatu blogu poseidons99.wordpress.com.  Pēc viena raksta nevar spriest, iespējams tā ir tikai taustīšanās, bet šķiet, ka Arnis rakstīs īsas piezīmes nevairoties no maitekļiem.

Doronike ir uzrakstījusi par Latvijā izdoto grāmatu jaunumiem.

 

Tas tad šoreiz viss. Lai līgotājiem sausas kājas, silti pīrādziņi un gards alus! Līgo, līgo!

Night Film. Marisha Pessl

night filmRandom House 2013, 602 lpp.

Kādā oktobra naktī jaunā un skaistā Ešlija Kordova tiek atrasta mirusi. Lai gan policijas slēdziens ir pašnāvība, pieredzējušu pētniecisko žurnālistu Skotu Makgratu māc aizdomas, ka tur slēpjas kas vairāk. Galu galā, Ešlijas tēvs ir noslēpumainais un leģendām apvītais kinorežisors Stanislas Kordova un Skotam ar viņu kārtojami rēķini…

Par „Night Film” lasīju oktobrī Kay blogā un uzreiz sapratu, ka šo noteikti gribu izlasīt un, ka man noteikti patiks. Parasti tik konkrētas sajūtas nav vai vēl trakāk – grāmatā nākas vilties. Šoreiz tiku „pavilkta zem ūdens” jau ar pirmajām rindkopām un pēc zināma pārtraukuma atradās grāmata, pret kuru man nav nekādu iebildumu. Pareizāk sakot, droši vien kaut ko varētu atrast, bet, lasot, man tādi neradās, es baudīju tekstu, baudīju notikumus un atmosfēru. (Šķiet, tikai tagad līdz galam sapratu, ko Spīgana domā ar emocionālo lasītāju.)

Centīšos neiedziļināties saturā, jo, manuprāt, šoreiz ir ļoti svarīgi, lai tiem, kuri lasīs „Night Film”, tas tītos noslēpumā, lai netiktu doti kādi mājieni un paskaidrojumi. Es pievienojos Skotam, Norai un Hoperam viņu izmeklēšanā, grimu aizvien dziļāk Kordovu ģimenes noslēpumos, klausījos aculiecinieku stāstos, lasīju informācijas druskas internetā un intervijas presē un maldījos tāpat kā viņi starp meliem, fantāziju, patiesību un kaut ko tumšu un biedējošu, kas visu laiku dveš pakausī. Tāpat kā Skots, sākumā stingri turējos pie faktiem un realitātes, man pat bija dažas idejas par to, kā ir patiesībā, tomēr veikli tiku aizvilināta aizvien dziļāk mistiskajā, un ar laiku līdzīgi Skotam sāku šaubīties par realitāti. Pēc sarunas ar Kordovas asistenti, viena man daļa teica „bet loģiski, ka viss ir tā, diezgan aptuvena nojauta man jau bija”, bet otra daļa vēlējās kaut tomēr būtu vēl kaut kas, kas vairāk, kaut tā nebūtu visa patiesība. Tas, protams, šo to pasaka par mani kā cilvēku. Kāds lasītājs Goodreads atsauksmēs bija uzrakstījis, ka viņam viss jau bijis skaidrs sākumā un žurnālists ir stulbs, jo uzreiz neredz atbildi. Ja šim cilvēkam tiešām uzreiz viss bija skaidrs, tad es esmu britu karaliene. Tik tiešām var izvirzīt vairākas versijas, bet NEKAS nav skaidrs jau pašā sākumā. Turklāt, Skots ir aizvainots, viņam gribas atrast briesmīgo patiesību par Kordovu, tāpēc viņš redz to, ko grib redzēt.

Sovereign, deadly, perfect.

Romāna centrālais tēls ir ārkārtīgi noslēpumainais šausmu filmu režisors Stanislas Kordova. Laika gaitā viņa noslēgtība no pasaules, viņam pietuvināto cilvēku un aktieru atsacīšanās runāt, milzīgais, kultam līdzīgais fanu pulks un ģeniālās filmas, kas pēta cilvēka prāta un sirds tumšākos nostūrus, dzīvnieciskākās dziņas, neglīto un šausminošo zem skaistuma maskas, padarījušas Kordovu par mītu. Arī viņa meitai Ešlijai ir ļoti liela ietekme romānā. Līdzīgi tēvam, viņa spēj radīt neparastu, neaizmirstamu iespaidu visos, kas viņu satiek. Noslēpumi pievelk, ja nav nekas zināms, cilvēki baumo, izgudro pilnīgi trakas lietas un izdara neticamus secinājumus, tāpēc Kordovas ir fascinējošas mīklas, kuras par visu varu cenšas atminēt pētnieciskais žurnālists Skots Makgrats. Viņa neatlaidība pamazām sāk līdzināties apsēstībai. Tik viegli manipulēt ar cilvēka prātu.

“Could something be real when all evidence of it was gone? Was something categorically true if it lived on only in your head, same as your dreams?”

Var pasmīkņāt par Kordovas faniem, viņa milzīgo ietekmi uz cilvēku prātiem un Skota apsēstību, bet iegrimstot aizvien dziļāk autores radītajā Kordovas pasaulē un filmās, varētu teikt, ka pati kļuvu par Kordovas fanu. Es neskatos asiņainas šausmu filmas, bet es gandrīz vēlējos redzēt kādu Kordovas filmu – Thumbscrew, The Legacy, Lovechild, To Breathe with Kings. Ja Stanislas Kordova tiešām būtu, viņš varētu būt izcili talantīgs Hičkoka skolnieks. Autore tik veiksmīgi savij izdomātus aktierus ar īstiem, tik sulīgi apraksta Kordovas filmas, ka kļūst grūti noticēt – tāda režisora un tādu filmu nav.

Atmosfēras un izteiksmes līdzekļu ziņā „Night Film” raisa līdzību ar film noir un noir fiction. Manā prātā teksts vizualizējās melnbaltās ainās ar sarkanās krāsas uzplaiksnījumiem – Ešlijas sarkanais mētelis pazib laternas gaismā, sarkanu ķieģeļu ēkas stūris ēnās, sakaltušu asiņu peļķe lifta šahtā, sarkanā putna simbols uz plakāta….Viegls sarkasms, trāpīgi novērojumi, dīvaini personāži, viegla spriedzes un briesmu sajūta, kas beigās padara nervozu gan lasītāju, gan galvenos varoņus. Realitātes un sapņu sajaukums. Man ļoti patika kā autore apraksta lietas, cilvēkus, fonu un notikumus, izmantojot epitetus, salīdzinājumus, apzīmējumus, arhetipiskus konceptus par labo un ļauno, vārdus ar tumšu nozīmi, simbolus, kas mūsu prātā asociējas ar slikto un bīstamo. Nekad vēl čilli pipari nebija šķituši tik draudīgi: „lethal-looking produce – red chilies that`d numb your tongue for a year; greens so spiky, they looked like they`d slit your throat as you swallowed them.” Un tā par visu.

„Night Film” ir brīnišķīgs piemērs, kā ierasto teksta formātu papildināt ar mūsu digitālo pasauli un radīt ilūziju, ka romāna sižets ir reāls, nevis izdomāts. Grāmatā tiek izmantoti raksti no interneta, slepens Kordovas fanu forums, policijas ziņojums un citi materiāli. Tas viss, protams, ir izdomāts, tomēr rada spēcīgu patiesu notikumu iespaidu. Kas vēl neparastāk – lasīšanas procesu iespējams bagātināt ar Night Film Decoder: telefonā lejuplādē programmu, aktivizē un skenē grāmatā atrodamos attēlus ar putna simbolu. Šajos attēlos „slēpjas” intervija ar kādu nozieguma kopētāju, pasakas fragments par Bartho Lore (starp citu, ļoti interesanta, šausminoša pasaka), filmu plakāti, vienas filmas klips, kādas aktrises dienasgrāmata u.c. materiāli. Man ir svarīgi redzēt, tāpēc šāds papildinājums romānam man šķiet dikti foršs. Pieļauju, ka ar laiku papildinātās grāmatas kļūs vairāk.

Ne visiem romāns patiks tā kā man, jo mums ir dažāda uztvere, dažādas gaumes. Kāds lasot, vairāk analizē un atradīs kādas vājās vietas. Galu galā, tas ir autores otrais romāns. Cits savādāk uztvers grāmatas atmosfēru. Vēl kāds meklēs citus uzsvarus. Tomēr, ja meklējat romānu ar noslēpumu un tumšu noskaņu, iesaku pamēģināt.

Vērtējums: 5/5