No teksta par bildi #1

Iespējams, ka esat pamanījuši mana bloga sadaļu “Ekranizācijas”. Ik pa laikam šo sadaļu papildinu ar īsiem komentāriem par tām skatītajām filmām, kuras balstītas uz kādu literāro darbu. Nesen sanāca noskatīties divas viduvējas ekranizācijas, par kurām gribējās plašāk izteikties. Tāpēc nolēmu aizsākt jaunu rakstu sēriju “No teksta par bildi” un neregulāri izteikšos tikai par tām filmām, kurām pamatā ir grāmata (romāns, luga, stāsts, memuāri utt.). Aiziet!

Miss Peregrine’s Home for Peculiar Children (2016)

Kad lasīju grāmatu un pētīju tur ievietotās fotogrāfijas, domāju, ka no šī materiāla gan sanāktu vizuāli iespaidīga filma. Stāsts jau no sākuma šķita rakstīts kino vajadzībām. Režisora Tima Bērtona izvēle solīja tumšu, dīvainu un fantastiski psihadēlisku vizuālo baudījumu. Diemžēl, pa ceļam kaut kas nogājis greizi un sanākusi amatieriska garlaicība, kur vienīgais spilgtais un bērtoniskais brīdis ir aina, kurā visi bērni stāv gāzmaskās dārzā pie mājas un gaida, kad kritīs vāciešu mestās bumbas un Mis Peregrīne pagriezīs laiku atpakaļ.

Filmas sākumu veido ļoti iestiepts un vāji nospēlēts stāstījums par to, kā Džeiks (Asa Butterfield) nonāk līdz salai un brīnumbērniem. Kad beidzot parādās brīnumbērni, nodomāju “nu tad beidzot sāksies”. Nekā. Mis Peregrīne (Eva Green) kā tāda gide skaidro kas ir kas, uzreiz tiek uzspiesta neveikla pusaudžu mīlas līnija un viss turpinās tikpat štruntīgi kā sācies. Izturēju tikai pusi filmas, tāpēc atvainojiet, ja mans spriedums ir kļūdains un filmas otra puse ir super aizraujoša un profesionāla.

Cik tuvu filmā pieturējušies pie grāmatas sižeta? Diezgan tuvu, bet ar dažām izmainītām un papildus ainām “iespaidīgumam”. No savdabīga, mazliet baisa stāsta, kas dveš no grāmatas lapām, sanākusi vāja kopija. Droši saku – lai arī grāmata nekāds šedevrs nebija, tā ir daudz labāka par filmu.

The BFG (2016)

Treileris radīja iespaidu, ka šī būs ļoti jauka, vizuāli krāšņa filma labāko pasaku tradīcijās. Sākums tāds tiešām ir. Milzis nolaupa mazo bāreni Sofiju un aiznes uz savu alu milžu zemē. Viņš izrādās labsirdīgs veģetārietis, ko gan nevar teikt par citiem milžiem. Tiktāl viss smuki un interesanti. Aina ar milžiem, kuri baidās no lietus, bija smieklīga, lai gan šeit jau sāku nojaust, ka īsti labi nebūs. Ar katru epizodi sāka spraukties laukā mazu bērnu humors. Pamazām paliek garlaicīgi un aizvien muļķīgāk. Brīžiem gan uzplaiksnī cilvēcīgs siltums un skumjas par vientuļajiem un atstumtajiem cilvēkiem. Tad tas nogrimst dīvainās darbībās, bet filma mani galīgi pazaudēja karalienes brokastu ainā ar zaļo pirdiengāzi. Paldies, bet nē. Līdz beigām tomēr noskatījos un nebeidzu brīnīties, kā tik jauka un pat saturīga pasaku filma pārvērtās par ko tik muļķīgu. Aktieri – Sofija (Ruby Barnhill) un BFG (Mark Rylance) spēlēja labi un ticami. Milži bija labi sagrimēti. Par pārējiem tēliem nav vērts neko teikt. Izskatās, ka Stīvens Spīlbergs (šīs filmas režisors) izšāvis pulveri tāpat kā Bērtons.

Filma ir Roalda Dāla grāmatas ar tādu pašu nosaukumu ekranizācija. “The BFG” neesmu lasījusi un nevaru pateikt, cik tuvu filmas scenārijs pieturas pie oriģinālā stāsta. Lasīju “Matildi” un “Čārliju un šokolādes fabriku”. Zinu, ka viņš sarakstījis krāšņus stāstus bērniem viņiem tuvā valodā un izpausmēs, kas varbūt pieaugušajiem ne vienmēr ir līdz galam saprotami vai pieņemami, jo bērnu domāšana ar gadiem aizmirsusies. Laikam esmu pārāk nopietns pieaugušais, bet Dāla iztēle un joki vairs nav domāti man. Pieļauju, ka bērniem šī filma patiktu krietni labāk. Viņiem noteikti patiktu arī grāmata.

Marii lasa #10

Beidzot, pēc diviem mēnešiem tiekamies video formātā. Par izlasīto, darīto un redzēto 07.12.2015. – 14.02.2016.

Ingmars Bergmans – stāsts par mīlu, seksu un nodevību. Tomass Šēbergs

Zvaigzne ABC 2015. gads, 416. lpp.

Ingmars Bergmans traucās cauri 20. gs. kā spoža komēta, kaisot kaislību putekļus uz visām pusēm. Viņu mīlēja, nīda, apbrīnoja un baidījās. Ar tik lielu talantu nebija viegli sadzīvot. Tie, kuri aizšķērsoja viņam ceļu, apdedzinājās. Atbalstītāju armija veidoja komētas spožo asti, bet izredzētie baudīja dižā režisora atbalstu un draudzību.

Tik daudzšķautņaina personība interesē gan dažāda līmeņa pētniekus, gan parastus ziņkārīgos un sensāciju medniekus. Virspusēji spriežot, tieši uz otrajiem tēmējis zviedru žurnālists Tomass Šēbergs, sarakstot Ingmara Bergmana biogrāfiju. Kāpēc lai kinokritiķi vai rūdītu kino fanu interesētu slavenā režisora sievu skaits un attiecību drāmu netīrā veļa? Tomēr viss nav tik vienkārši, jo daudz no Bergmana privātās dzīves niansēm un morāles konfliktiem nonāca viņa filmās.

Šī ir dīvaina biogrāfija: apakšvirsraksts ož pēc dzeltenās preses skandāliem, bet grāmatas beigās pievienotais bagātīgais izmantoto avotu saraksts velk uz zinātniska pētījuma pusi. Šēbergs ļoti centies iztikt bez skaļiem apgalvojumiem un baumām bez seguma, tāpēc aizgūtnēm citē Bergmana mātes, viņa sieviešu un draugu dienasgrāmatas, atmiņas un vēstules. Tas ir ļoti labi, tādejādi autors izvairās no “viena tante teica”, tomēr šīs pārliekās centības dēļ grāmata ir kļuvusi par diezgan garlaicīgu citātu kopu. Te es īpaši skatos mātes dienasgrāmatas un vēstuļu virzienā, kurām Šēbergs, ar Bergmana radu atļauju, ticis klāt un ekspluatē uz velna paraušanu. Goda vārds, šī biogrāfija būtu krietni baudāmāka, ja mātes svārstīgās emocijas un pastāvīgā raizēšanās tiktu citēta mazāk, tā vietā autoram sniedzot dažus spilgtus citātus un kodolīgu mātes un tēva personības raksturojumu, kas izskaidrotu mātes un dēla ciešo saikni, viņas vēlmi visu kontrolēt, neirotisko raizēšanos un to, kas palika līdz galam nepateikts, bet veido Bergmana un vecāku love-hate attiecību kodolu. To, starp citu, var izlasīt dažās rindkopās grāmatas pēdējā trešdaļā, kas arī ir grāmatas patīkamākā daļa, jo māte nomirst, dienasgrāmata beidzas un autors beidzot var pilnībā pievērsties Bergmanam pašam.

Sarežģītās attiecības ar vecākiem un saspringtā gaisotne mājās ļoti lielā mērā ietekmēja Bergmana personības veidošanos un viņa attiecības ar citiem cilvēkiem. Var uzskatīt, ka visu mūžu viņš meklēja sievieti, kas visvairāk līdzinātos paša mātei, līdz beidzot to atrada Ingridā fon Rūsenā. Vispār ap Bergmanu ir tāds attiecību purvs, ka nemaz negribu līst tajā iekšā. Īpatnējās attiecības ar reliģiozajiem vecākiem, 5 sievas, 9 bērni, mīļākās, aktieri, kas viņu dievināja un ienīda un tā tālāk. Pēc Ingmara Bergmana nāves, daļa sāka pļāpāt, bet daļa joprojām atsakās par viņu izteikties. Tā vai citādi, par viņu runāja un runās, jo Bergmans ir Zviedrijas nacionālais lepnums, režisors, kurš pacēla zviedru kino un teātri (62 filmas, 150 teātra izrādes) nebijušos augstumos un iznesa to pasaulē, gūstot visus lielākos apbalvojumus mūsdienu kinomākslā. Vai Bergmanam patika slava un tas, ko par viņu runā? Grūti teikt. Katrā ziņā, viņš atsevišķos gadījumos ietekmēja to, kas tiek publicēts un savā autobiogrāfijā “Laterna Magica” daļu notikumu pasniedzis sev vēlamā gaismā. Iespējams, ka Bergmana dzīves laikā Šēberga veikums netiktu publicēts.

Tomasa Šēberga “Ingmars Bergmans” sniedz labu ieskatu Bergmana personībā un viņa iekšējos dēmonos. Diez vai viņš spētu radīt izcilas filmas un teātra izrādes, ja būtu parasts mietpilsonis, kurš katru vakaru rātni atgriežas pie mīļotās sievas un bērniem. Viņu dzina uz priekšu trauksme, nedrošība un iedvesma, ko varēja gūt aizvien jaunās attiecībās. Tā es to saprotu. Pats Bergmans “Laterna Magica” par sevi ir teicis: “Es biju apsēsts ar seksualitāti, kas mani piespieda būt pastāvīgi neuzticīgam un rīkoties pret savu gribu, mani nepārtraukti plosīja kaisle, bailes, raizes un mocīja sirdsapziņa. Tādējādi es biju vientuļš un satrakots.”. Diezgan skumji.

Šēberga grāmatā pietrūka Bergmana labo īpašību (pieminētas vien garāmejot, vai noslīkst personības tumšās puses ūdeņos), bet tādām taču vajadzēja būt. Kā citādi daudzi viņu mīlētu un dievinātu? Es nerunāju par cilvēkiem, kas viņu pazina vien caur izrādēm, filmām, tv un radio raidījumiem un preses izdevumiem. Vai talants bija tik liels, radītās filmas un teātra izrādes tik spēcīgas, ka brīžiem neciešamā, brīžiem rupjā un agresīvā uzvedība tika piedota? Visticamāk, ka jā. Aktieri, operatori un pārējie sekoja viņam no viena teātra uz citu, no vienas filmas uz nākamo; tur ir jābūt kam vairāk par lecīgu, harismātisku tipu ar “vampīrisku līniju virs augšlūpas” (kā izteicās Ingrida Tulīna). Savukārt režisors un tuvs Bergmana draugs Larss-Ēriks Šelgrēns par Bergmanu teicis šādi: “Es viņu raksturotu kā indīgu čūsku. Sasodīti fascinējošu čūsku, bet šausmīgi indīgu. Visas viņa īpašības izpaužas spēcīgi, bet katrai no tām ir tikpat spēcīgs pretstats, un ar savu ārkārtīgi attīstīto intelektu viņš spēlē uz tās stīgas, uz kuras vien vēlas.” 

Es cerēju vairāk uzzināt par Bergmana profesionālo karjeru, tomēr pieļauju, ka iegūtās zināšanas par viņa personību un privāto dzīvi ļaus labāk uztvert Ingmara Bergmana filmu zemtekstus. Tomasa Šēberga sarakstītā grāmata lasāma tad, ja ļoti interesē Bergmans kā privātpersona, jo par Bergmanu kā režisoru noteikti ir labākas biogrāfijas. Un tad, ja nebaida piedzīvot atziņu, ka liels talants ne vienmēr ir arī liels cilvēks.

Vērtējums:  2/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.