Īsās atsauksmes #9

Īsi par divām grāmatām. Nav laika, jāiet lasīt, jo citādi nebūs laika lasīt.

Justina Robson 'Keeping it real"

Keeping It Real. Justina Robson

Pyr 2007, 333 lpp. Quantum Gravity #1

“Keeping It Real” man iedāvināja Lasītāja sensenos Ziemassvētkos. Pēc milzīga sprādziena dažādās dimensijas ir sajaukušās un tagad cilvēki dzīvo (ne vienmēr miermīlīgi) līdzās elfiem, dēmoniem, elementāļiem, fejām u.c. rasēm. Tehnoloģijas pastāv līdzās maģijai. Galvenie varoņi – kiborgs speciālā aģente Lila Bleka un elfs rokzvaigzne Zals. Kāds ļoti grib Zalu novākt un Lilai viņš jāaizsargā. Ja šis izklausās traki, tad tā arī ir.

Teorētiski šai grāmatai bija liels potenciāls, jo mani fascinē un ļoti saista elfi, tāpēc pārsteidza šīs grāmatas nespēja mani sajūsmināt un aizraut tik ļoti kā būtu gaidāms. Drusku par daudz psihadēlijas. Pašā grāmatas sākumā tā apjuku no pasaules apraksta, ka ilgu laiku grāmatu noliku mierā. Tad tomēr saņēmos un lielāko tiesu bija izklaidējoši, lai gan kopējā bilde palika izplūdusi. Autorei švaki padodas paskaidrot varoņu motivāciju, tāpēc ik pa laikam sanāk tāds “pie velna, kas notiek?”. Bija visādi forši sīkumi, savādāku spēļu un maģijas ideja, patika arī galvenie varoņi. Diemžēl beigas sanākušas pārāk saldas un seksīgas, kas ekstraordināru stāstu pārvērta lubenē. Iespējams, ka šī grāmata jāuztver kā parodija vai komēdija.

Vērtējums: 3/5.

Fjodors Dostojevkis "Baltās naktis"

Baltās naktis. Fjodors Dostojevskis

Jumava 2016. gads, 159 lpp.

“Baltās naktis” ir agrīns Dostojevska darbs, garstāsts par diviem vientuļiem, naiviem, kautrīgiem, pat nesociāliem varoņiem, kas rod mierinājumu viens otrā. Viņi satiekas četras vasaras naktis un pastāsta viens otram par sevi un savām sāpēm. Galvenais varonis sevi nosauc par tipu, īpatni, sapņotāju. Viņam nav draugu, paziņu arī tikpat kā nav, jo viņš visu laiku pavada sapņodams vaļā acīm. Tikai Nastjeņkas asaras liek viņam pārvarēt kautrību un uzrunāt jauno meiteni kanāla malā. Izrādās, viņa dzīvo pie vecmāmiņas un gadu gaida, kad atgriezīsies viņas mīļotais. Tā nu viņi sarunājas pieklājīgos, tomēr diezgan atklātos toņos līdz stāsts sasniedz spēcīgu emocionālu kulmināciju.

Stāsts jālasa vērīgi, ieklausoties nepateiktajā. Šis vēl nav tas Dostojevskis, kas slavenākajos viņa darbos, tomēr jau šeit viņš fascinē ar spēju precīzi notvert cilvēka dabu un radīt trauksmainus, psiholoģiski sarežgītus, pat problemātiskus, ļoti emocionālus cilvēkus, kas īsti neiederas sabiedrībā. Tādi varoņi var nepatikt, atgrūst, tomēr beigās tie kļūst tuvi. Vismaz tā man bija ar “Noziegumu un sodu”.

Vērtējums: 3/5

Īsās atsauksmes #8

Īsā laikā un ātrā tempā izlasīju vairākus īsus literāros darbus. Tam par iemeslu bija Fabulas promo kods. Nav tā, ka mīlu lasīt telefonā, bet dāvātam zirgam zobos neskatās. Sapratu, ka man telefonlasīšanai labāk noder īsi gabali, arī dzeja. Par “Tu neesi sniegs” un “Bites” jau rakstīju, pienācis laiks pārējiem.

Kthulhu aicinājums

Kthulhu aicinājums. H.F. Lavkrafts

Jumava 2016. gads, 64 lpp.

“Kthulhu aicinājums” pārsteidz vairākkārt. Vispirms jau ar iznākšanu latviski. Tad ar to, ka tās ir nieka 64 lpp., viens stāsts. Beigās vēl pārsteigums, ka tāds salīdzinoši vienkārš stāsts un nebūt ne izteikti šausmīgs ir tik spēcīgi iekustinājis lasītāju iztēli, un Lavkrafta radītais Kthulhu laidis dziļas saknes gan cilvēku prātos, gan citos literārajos darbos.

Stāsts ir veidots tā, lai radītu ticamu dokumentāla, varētu pat teikt zinātniska, pieraksta iespaidu. Meistarīgi un kopumā ļoti interesanti. Pierakstu “autors” atrod miruša radinieka piezīmes par dīvainiem sapņiem un avīžu izgriezumus par neparastām, biedējošām aktivitātēm noteiktā laika periodā. Viņš uzsāk savu izmeklēšanu, jo radinieka atstātās piezīmes un priekšmeti ir pārāk dīvaini, lai tos atstātu bez ievērības. Lasītājam ir ļoti viegli noticēt atradumiem, ja ir vēlme ticēt mistiskajam, kādam senam ļaunumam (līdzīgi kā ar Velnu).

Stāsts nav šausminoši šausmīgs daudzpieredzējušam mūsdienu lasītājam, tomēr spēlē uz psiholoģisko šausmu līmeni un paliek atmiņā. Iesaku izlasīt Bārbalas Simsones rakstu par Lavkraftu.

Vērtējums: 4/5

Elīnas Gabrānes "Kompots"

Kompots. Elīna Gabrāne

Jumava 2016. gads, 75 lpp.

Drīzāk gan zaptūdens. Miniatūras kā prozā rakstīta dzeja, ar dzejai raksturīgo domu lidojumu. Daudzie salīdzinājumi, metaforas un epiteti rada iespaidu par literatūras stundu vingrinājumiem. “Kompots” atstāj melanholisku, pat depresīvu iespaidu, ko paspilgtina Madaras Gabrānes ilustrācijas. Šie melnbaltie zīmējumi ir grāmatas interesantākā daļa. Divas miniatūras ir labas (“9-18” un “Divrindes pasaka”), jo precīzi noķer reālās dzīves nianses. Visas pārējās izslīd no atmiņas tiklīdz pāršķir nākamo lapu. Lai atvaino mani autores, šo darbu neturēšu mīļākajā istabas vietā un nepārlasīšu.

Vērtējums: 2/5

Džozefa Konrāda "Almajera muļķība"

Almajera muļķība. Džozefs Konrāds

Burtlicis Burkšķis 2016. gads, 193 lpp.

Ja nemaldos, tad šī ir pavisam jaunas izdevniecības pati pirmā izdotā grāmata. Pamanīju pāris drukas kļūdas, bet kopumā kvalitatīvs teksts un man patīk vāka dizains. “Almajera muļķība” ir pirmais darbs iecerētajā klasikas grāmatu sērijā.

Zīmīgi, ka tas ir arī Džozefa Konrāda pirmais romāns, kurā viņš aizved lasītāju uz tropu mežu ieskautu, sīciņu tirdzniecības apmetni Pantajas upes krastā Malaizijā. Galvenais varonis Kaspars Almajers ir vienīgais baltais cilvēks starp arābiem, ķīniešiem un vietējām ciltīm. Aiz aprēķina apprecējis veiksmīga tirgoņa audžumeitu (malajiešu pirātu atvasi), Almajers ieradies šeit ar domu kļūt bagātam, bet drīz saskaras ar pretestību un vietējo tirgotāju intrigām, ko nespēj pārvarēt. Nu viņš ir noplucis vīrelis nolaistā mājā, kurš joprojām sapņo par bagātībām. Vairāk kā 20 gadi un nekas viņam nav sanācis. Vienīgi skaistā meita mulate, ko viņš iedomājas par balto lēdiju un nemaz nesaprot, ka viņas saknes ir mežonīgajos džungļos.

No anotācijas spriežams, ka autors skar lielas un nopietnas tēmas (emigrāciju, globalizāciju, kapitālismu), bet dažu cilvēku kaislības un personīgās traģēdijas izvirzās priekšplānā. Iespējams, tas tāpēc, ka balto pārākuma sajūta un visa mērīšana pēc savas mērauklas vairs nav nekas jauns un neapspriests. 19. gadsimta beigās tas droši vien bija savādāk. Tomēr, nenoliedzami, eiropiešu ambīcijas ir Almajera ģimenes drāmu pamatā un viņa skaistā meita Nina ir spilgts piemērs kultūru sadursmei.

Darbs, kas rada džungļu drudža iespaidu (sulīgi, “taustāmi” dabas apraksti), bet atstāj vienaldzīgu pret stāsta varoņiem. Skumjas dzīves uz nepiepildāmu sapņu un kultūras atšķirību fona.

Vērtējums: 3/5

The Haunting of Hill House. Shirley Jackson

hounting of hill housePenguin Classics 2006, 182 lpp. Pirmpublicējums 1959. gadā.

Satraucošs stāsts par četriem cilvēkiem, kuri ierodas neviesmīlīgajā Hill House pētīt pārdabiskās parādības. Sākumā šķiet, ka viņu vizīte aprobežosies ar dažiem biedējošiem un neizskaidrojamiem notikumiem, bet māja lēnām sakopo spēkus un drīz vienu no viņiem izvēlēsies sev.

“The Haunting of Hill House” ir talantīgi uzrakstīts, spožs īsais romāns, no kura es gaidīju pārāk daudz. Ir grūti nesacerēties pēc cildinošām atsauksmēm un iepriekšējas saskarsmes ar Džeksones darbiem. Biju stāvā sajūsmā par viņas “We Have Always Lived in the Castle” un “The Lottery”, bet šoreiz nespēju uztvert to īsto “zemūdens straumi”, lai gan šis romāns ne par naga melnuma tiesu nav sliktāks par iepriekš minētajiem darbiem.

Viss sākas pietiekoši nevainīgi, lai gan jau no mājas apraksta skaidrs, ka labi tas nebeigsies. Džeksonei ir apbrīnojams talants dažos vārdos parastas koka durvis aprakstīt tā, ka tās kļūst par bīstamu objektu ar ļaunprātīgiem nolūkiem. Māja ir biedējoša, tumša, nogaidoša un pārdabiski klusa, kad tajā ierodas doktors Montegjū ar asistentiem neveiklo Eleonoru, dzīvespriecīgo Teodoru un pašpārliecināto Lūku. Uzreiz skaidrs, ka viņi visi ir katrs savā ziņā dīvaini, pat mazliet ar putniem. Noslēgtība un mājas dīvainības ietekmē viņu savstarpējās attiecības, tomēr es nesajutu to liktenīgo pagrieziena brīdi, kas noveda pie fināla, un paliku neizpratnē par varoņu rīcību. Vairākas vietas romānā (šķiet, ka tie bija varoņu iekšējie monologi vai kas cits saistībā ar viņu pagātni, pat vairs neatceros) vienkārši garlaikoja un šķita pārāk garas.

Visvairāk man romānā patika tumšā atmosfēra. Džeksone meistarīgi pretstata dienas vidus saulaino idilli, iemītnieku rotaļīgumu un glūnošo mājas atmosfēru, kas uzdzen aukstas tirpas.

“It`s not us doing the waiting,” Eleanor said. “It`s the house. I thin it`s biding its time.”
“Waiting until we feel secure, maybe, and then it will pounce.”

It kā viss ir kārtībā, bet skaidri jūti, ka nav droši, ka tūlīt, tūlīt notiks kas slikts. Kāds ir cēlonis notikumiem mājā – šī neparasti projektētā, biedējošā māja pati, vai tomēr mājas iemītnieku personīgās problēmas? Ak, kā man patīk šī sajūta romānos, ja autori māk to pareizi pasniegt. Un Džeksone māk, viņas stils ir burvīgs. Tāpēc man žēl par neveiksmīgo satikšanos. Iespējams, ka reiz šo romānu pārlasīšu un domāšu savādāk.

Ja vēl neesat iepazinušies ar Šērlijas Džeksones literārajiem darbiem, tad iesaku to izdarīt. Viņa spēj uzburt rotaļīgi biedējošus un šokējošus stāstus ar precīziem psiholoģiskiem portretiem. Iespējams, ka tieši Hill House jums kļūs par viņas mīļāko darbu.

Vērtējums: 3/5

lavinia-portraitRIP1

Trešā un pēdējā no R.I.P. IX saraksta grāmatām, kuru paguvu izlasīt, ļoti labi atbilda noskaņas un arī sižeta ziņā. Māja bija biedējoša – durvis, kas aizveras, dažādās proporcijas, tumsa, trokšņi naktī, pārdabisks aukstums vienā noteiktā vietā un citi elementi padarīja Hill House par spokainu vietu. Tikai mazliet kaut kas pietrūka varoņos un to rīcībā, lai man uzmestos zosāda.

Baltā grāmata. Jānis Jaunsudrabiņš

kopoti raksti-jaunsudrabiņšLiesma 1981. gads, 365 lpp. Kopoti raksti, III sējums.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1914. gads

Man gribētos domāt, ka ar Jaunsudrabiņa “Balto grāmatu” nevienu nav speciāli jāiepazīstina. Vismaz daļa viņa bērnības dienu tēlojumu bija un droši vien joprojām ir iekļauta skolas obligātās literatūras sarakstā. Iespējams, ka mūsdienu skolēniem mazā Janča bērnība nešķiet interesanta, bet man “Baltā grāmata” patika gan toreiz, gan tagad.

Janča (grāmatā viņam ir 4 – 5 gadi) bērnība rit ne pārāk turīgās lauku mājās Neretas pusē netālu no leišu robežas, kur māte, vecāmāte un vectēvs salīguši par kalpiem. Ar mazliet naivām, sapņainām, bet vērīgām bērna acīm tiek stāstīts par kalpu dzīvi, ikdienas darbiem, dabas skaistumu un visādām blēņām. Kas tik te nav! Klibais Jurks, žīdi, čigāni un ubagi, žurku ķeršana, vakarēšana un spoku stāstu stāstīšana, aušana, sulu tecināšana, ciemos braukšana, ogošana, Jāņi un Ziemassvētki, kāzas un bēres, aitu un cūku bēres, kartupeļu rakšana, linu kulšana un pa starpām visādi svarīgi bērnu darbi, kurus pieaugušie nez kāpēc uzskata par nedarbiem.

“Baltā grāmata” ir sirsnīgs, bet neizskaistināts atmiņu ceļojums, bez nožēlas, pārmetumiem, moralizēšanas vai “zudušās paradīzes” meklējumiem. Ja Virzas “Straumēni” ir ideālās mājas, tad “Baltā grāmata” rāda realitāti. Ģimene ir trūcīga, tēvs miris un, kad mātei nākas pārdot vienīgo govi, viņiem bieži vakariņās ir tikai ūdenī iedrupināta maize. Jancis ar ilgām skatās uz āboliem saimnieka dārzā un siļķe viņam ir lielākais gardums. Ziemu Jancim jāpavada istabā, jo māte nevar viņam nodrošināt pienācīgu apģērbu un apavus. Un tomēr Janča bērnība ir laimīga, cik vien tā var būt laimīga nabadzīgam kalpu bērnam, kura mātei ir maz laika ar viņu ņemties, jo darbs dzen darbu. Vienatne, kāre uz lasīšanu, pieaugušo stāsti garajos rudens un ziemas vakaros – tas viss rosināja bērna iztēli un lika pamatus rakstnieka talantam.

Lai gan tēlojumi pārsvarā ir īsi, tomēr teksts ir blīvs un veciem vārdiem pilns, tāpēc lasīju lēnām un ar baudu. Valoda ir tik latviska, ka gandrīz sirds iesāpas aiz skaistuma. Pieļauju, ka tekstā rodami daudzi apvidvārdi (kas sen jau kļuvuši par vecvārdiem), kaut vai tās pašas “apbēdas” – cūku kaušana un mielasts. No stāsta par aušanu sapratu ļoti maz, jo tā ir tāda specifiska nodarbe, ko arī modernajā valodā nepārzinu. Noslēpumā tīti palika arī daži dārzeņu nosaukumi, bet tas nekas. Man nav problēmu ar tekstu, ja sajūsmina stils un valoda.

“Baltajai grāmatai” ir tik daudz izdevumu, ka tas var samulsināt lasītāju. Ja vēlaties izlasīt grāmatas pilno versiju, tad jāmeklē tāds izdevums, kurā ir 100 tēlojumu. Avotos ir atšķirīgas ziņas par grāmatas pirmizdevuma gadu. Tas tāpēc, ka 1914. gadā izdeva pirmos 40 tēlojumus, bet 1921. gadā atlikušos 60, lai gan Jaunsudrabiņš darbu pie visiem simts tēlojumiem bija pabeidzis jau pirms 1914. gada. “Latviešu romānu rādītājā 1873-2013” kā pirmizdevuma gads norādīts 1914., tāpēc pie šī oficiālā kataloga datiem arī paliksim. Kopotajos rakstos tēlojumi iespiesti no 1950. gadā trimdā iznākušā izdevuma, kuru Jaunsudrabiņš atsūtīja Latvijas Valsts izdevniecības direktoram Pēterim Bauģim pēc tā lūguma.

Saprotams, ka ne visiem var patikt aprakstošā proza par zemnieku dzīvi vecos laikos, tomēr Jaunsudrabiņš ir labs stāstnieks un viņa bērnu dienu tēlojumi tiek mīlēti pilnīgi pelnīti.

Vērtējums: 5/5

Īsās atsauksmes #2

latviešu literatūras vēstureLatviešu literatūras vēsture: no pirmajiem rakstiem līdz 1999. gadam. Guntis Berelis

Zvaigzne ABC 1999.gads, 335 lpp.

Kas sākās ar domu pašķirstīt grāmatu un pameklēt latviešu autoru darbus konkrētiem “Latviešu grāmatu gadsimta” gadiem, tas beidzās ar aizrautīgu visas grāmatas izlasīšanu. Atzīšos, dzejas analīzi lasīju pa diagonāli. Bereļa pārlieku lielā iedziļināšanās noteiktu dzejnieku daiļradē ir mans vienīgais iebildums, toties šī īpatnība var labi noderēt tiem lasītājiem, kuriem attiecīgais temats ir aktuāls. “Latviešu literatūras vēsture” ir Bereļa subjektīvs skatījums uz nozīmīgākajiem latviešu autoriem un darbiem, kas ietekmēja un virzīja mūsu literatūras attīstību: no “zaudētās paradīzes” un “latviskuma koda” meklējumiem līdz postmodernisma augstajam lidojumam. Skaidrs, ka latviešu literāti gan agrāk, gan tagad pārsvarā “mētājas” nogrieznī, kam vienu galu veido romantisms, otru modernisms, bet pa vidu reālisms (un tā brālis socreālisms). Socreālisms radīja lielu kaudzi nebaudāmas makulatūras un ļoti ilgs laiks pagāja, kamēr izdevās atbrīvoties no tā rēga. Ar tādu bagāžu mūsdienu latviešu literatūra nemaz nevar būt savādāka. Tieši virziena parādīšana ir šīs grāmatas lielākā vērtība.

Vērtējums: 4/5

prestuplenie--Преступление и наказание. Федор Достоевский

ООО «Элитайл» 2005. gads, 4,5 stundas, radioluga. Ierunājuši: Лев Дуров, Чулпан Хаматова, Сергей Чонишвили, Леонид Кулагин, Вячеслав Шалевич, Борис Плотников u.c.

Klasika, kas varētu baidīt lielu daļu lasītāju, tajā skaitā mani. Tāpēc nolēmu iet vieglāko ceļu un noklausījos profesionālu krievu aktieru ierunātu radiolugu. Radioluga atstāja pabeigta un labi nostrādāta darba iespaidu un man ir liels prieks par savu izvēli. Kas attiecas uz grāmatu, pēc lugas noklausīšanās izlasīju pirmo nodaļu un jāsaka, ka no tās bija izlaisti tikai daži maznozīmīgāki apraksti. Sižets īsumā: jurisprudences students nogalina divas večiņas mantkārīgos nolūkos, pēcāk viņu sāk mocīt sirdsapziņa, lai gan virspusēji viņš uzskata, ka viņam bija tiesības to darīt. Dostojevskis ir radījis amorālu un slinku kretīnu Raskoļņikovu un viņa pretmetu – sirdsskaidro Soņju, kuras tikumu nespēj nomelnot pat viņas arods. Soņja ir tik laba, ka cita autora rokās kļūtu pat smieklīga, bet Dostojevskis liek noticēt, ka tiešām var būt tāds cilvēks. Savukārt Raskoļņikova psiholoģiskais portrets ir lielisks, iespējams, labākais kādu esmu literatūrā sastapusi. Vienīgi neesmu līdz galam pārliecināta par viņa apgaismības mirkli romāna beigās. Iespējams, ka grāmatā tam ir jūtams lielāks pamatojums. Bija vēl kaut kas, kas klausīšanās brīdī mani sižetā traucēja, bet vairs neatceros. Man patika Dostojevska stils. Šķiet, ka viņš neaizraujas ar tādiem aprakstu un teoretizēšanas blāķiem kā Tolstojs. Tas ir tikai pieņēmums, jo radioluga tomēr ir saīsināta “Nozieguma un soda” versija.

Vērtējums: 4/5