Īsās atsauksmes #15

Vienreiz jāpieliek punkts tām daudzajām neuzrakstītajām grāmatu atsauksmēm, kas jau gadiem nospiež manu blogera sirdi! Agrāk biju cītīgāka un lasot veicu piezīmes kladēs, tomēr daudz kas ir zudis no manas atmiņas.

Zilā pils. Lūsija Moda Montgomerija – viena no manām visvisvismīļākajām grāmatām, kuru esmu pārlasījusi daudzas reizes gan latviski, gan angliski. Ja agrāk man šis stāsts vienkārši šķita jauki romantisks, tad tagad es vairāk novērtēju galveno varoņu drosmi dzīvot pēc savas gribas. Šī ir mana labsajūtas grāmata. Vērtējums: 5/5

Artura Konana Doila piedzīvojumi. Rasels Millers – man ļoti patīk stāsti par Šerloku Holmsu, tāpēc noteikti bija jāizlasa šī biogrāfija, kurā izmantots plašais rakstnieka arhīvs. Par šo grāmatu man ir piezīmes! Ironiskā kārtā Doils uzskatīja, ka Holmsa tēls iznīcinājis viņa kā nopietna literāta reputāciju. Kad viņš Holmsu “nogalināja”, lasītāji bija tik sašutuši, ka kāda dāma pat piedraudēja cienījamo rakstnieku iekaustīt ar somu. Vai zinājāt, ka Doilam bija maģistra grāds ķirurģijā, bet mūža otrajā pusē viņš pilnīgi lētticīgi nodevās spiritismam un sāka pat pravietot? Vispār ļoti interesanta un faktiem bagāta biogrāfija. Vērtējums: 4/5

Leviatāns. Boriss Akuņins (Detektīva Erasta Fandorina piedzīvojumi #3) – par šo atceros tikai to, ka darbība notiek uz kuģa, tātad ierobežotā telpā. Pēc vērtējuma spriežu, ka bija aizraujoši un laba intriga. Vispār man patīk šī Akuņina detektīvromānu sērija, kurā viņš spēlējas ar dažādiem žanra standartiem un klišejām. Vērtējums: 4,5/5

English Passengers. Matthew Kneale – šo literāro pērli pilnīgi nejauši uzgāju bibliotēkā un esmu jau ieteikusi vairākiem cilvēkiem. Brīnišķīgs vēsturiskais piedzīvojumu romāns ar antropoloģisku ievirzi. Bagātīga valoda, labs humors, turklāt autors ļauj varoņiem stāstīt, nevis dara to pats. Romānam ir divas paralēlas sižeta līnijas: kontrabandistu kuģa nedienas 1857. gadā un notikumi Tasmānijā sākot no 1820. gada. Lielu lomu nospēlē kuģa cūka. Lasiet, iesaku! Vērtējums: 5/5

Kad dievs bija trusis. Sāra Vinmane – lasīju un domāju, ka tieši tādu grāmatu jau sen meklēju un pēc izlasīšanas bija sajūta, ka kāds mani ir uzklausījis un samīļojis. Tik… cilvēcīgi, patiesi. It kā vienkāršs stāsts par priecīgiem un traģiskiem brīžiem Ellijas, viņas ģimenes un draugu dzīvē, rādot kā maza, jūtīga meitene izaug par sievieti. Gribu, bet baidos pārlasīt. Ja nu nebūs vairs tā pati sajūta? Vērtējums: 5/5

Through the Language Glass: How Words Colour your World. Guy Deutscher – skats uz sabiedrību un kultūru caur valodas prizmu. Viena no grāmatas tēmām – vai un kā dzimtā valoda ietekmē pasaules uztveri. Daudz tika apskatīta krāsu nosaukumu rašanās vai to neesamība valodās, valodu sarežģītība un vienkāršošanās. Pašlaik tik aktuālā kašķa ap “gender” sakarā varu teikt, ka grāmatā minēts sekojošais: sākotnēji “gender” nebija nekāda sakara ar “sex”. Dažās valodās dzimte (dzimums?) nav vispār, savukārt dažās Āfrikas, Austrālijas tautu valodās ir pat 10 – 13 dzimtes (vīriešu, sieviešu, dārzeņu, šķēpu utt.). Šo grāmatu varu ieteikt visiem tiem, kuri interesējas par lingvistiku. Vērtējums: 4/5

Ar šo esmu tikusi apmēram pusē 2014. gadam. Turpinājums sekos.

Advertisements

Kā man gāja ar R.I.P. X

rip10400Plāni ir paredzēti, lai tos mainītu. Tieši tā notika ar manu R.I.P. X plānu. Šoreiz septembrī un oktobrī trāpījās tik daudz jaunu grāmatu, ka nācās novērsties no mērķa lasīt tumšus, spokainus un biedējošus stāstus lielā vairumā. Sanāca lasīt citas interesantas un labas grāmatas.

Viena no četrām sākotnējā R.I.P. plāna grāmatām bija Ransom Riggs “Hollow City”, ko godīgi izlasīju, nospļāvos par muļķīgām vietām, nopriecājos par dīvainām un patīkamus šermuļus uzdzenošām ainām un fotogrāfijām, un tad nolēmu piebeigt fantāzijas sēriju, izlasot tās trešo daļu “Library of Souls”, kur saņēmu tīkamu monstru devu. Par šīm abām Mis Peregrīnes triloģijas grāmatām uzrakstīju kopīgu atsauksmi. Atkarībā no gaumes un vecuma, šī sērija ir iederīga spokaini rudenīgām noskaņām.

Neil Gaiman “The Graveyard Book”, Mira Grant “Deadline” un Rick Yancey “The Monstrumologist” diemžēl palika nelasīti. Tā vietā izlasīju nesen iznākušo savādu notikumu un maģiskā reālisma caurstrāvoto Moïra Fowley-Doyle “The Accident Season”. Šis tumšais un rudenī īsti iederīgais (darbība notiek oktobrī, ir pat Helovīna masku balle) jauniešu romāns, lēni sācies, uz beigām patīkami pārsteidza ar sapņaino atmosfēru un atrisinājumu.

Biju apņēmusies izlasīt vismaz 4 grāmatas šajā izaicinājumā, kurā der viss, kas vairāk vai mazāk iederas mistērijas, noslēpumu, trillera, tumšās fantāzijas, gotikas, šausmu vai pārdabiskā rāmjos. Mierīgi šeit varu pieskaitīt divus izlasītos detektīvus un bez sirdsapziņas pārmetumiem teikt, ka lasīšanas izaicinājumu esmu izpildījusi godam. Agatas Kristi “A Pocketfull of Rye” bija mans otrais un ļoti veiksmīgais mēģinājums lasīt Mis Mārplas detektīvsēriju. Šajā romānā ir pa pilnam noslēpumu un līķu, bet atrisinājums ir kā indīga odziņa uz tortes. Manu mīlestību uz klasiskajiem detektīviem apmierināja arī Indreka Harglas vēsturiskais detektīvs “Aptiekārs Melhiors un Akas ielas rēgs” par atjautīgo Tallinas aptiekāru Melhioru, traģisku leģendu apvītu spokainu māju un vairākiem līķiem.

Neviena no šīm grāmatām nav pa īstam šausminoša un biedējoša. Var mierīgi lasīt, nebūs naktī jāguļ ar ieslēgtu gaismu un jālūdz kādu pavadīt uz labierīcībām. Šo grāmatu noskaņa vairāk līdzinās tīkamai vakarēšanai pie kamīna ar karstu dzērienu un vectēva spoku stāstiem, kamēr aiz loga vējš sakuļ lietu ar tumsu un pa brīdim ar zaru piesit pie stikla, liekot mazliet neomulīgi sarauties.

Aptiekārs Melhiors un Akas ielas rēgs. Indreks Hargla

Aptiekārs Melhiors un Akas ielas rēgs. Indreks HarglaZvaigzne ABC 2015. gads, 288 lpp. Apteeker Melchior #2

Pie latviešu lasītājiem nonācis otrais igauņu rakstnieka Indreka Harglas vēsturiskais detektīvs par notikumiem viduslaiku Tallinā. Atjautīgo aptiekāru Melhioru iemīļoju jau “Aptiekārs Melhiors un Olevistes baznīcas noslēpums”, tāpēc ar prieku ķēros klāt pie kārtējā nozieguma šķetināšanas.

Ar nelieliem starplaikiem Tallinā nomirst vairāki cilvēki – dievbijīgs tirgotājs Laurencs Bruiss, Caurā jumta torņa komandants Tobiass Grote un kāds nezināms un galīgi izdinģis subjekts. Grote pirms nāves runājis, ka redzējis rēgu un gribējis tikties ar Bruisu. Atklājas, ka vēl divi cilvēki gada laikā ir redzējuši rēgu un pēc tam miruši. Melhioram šīs nāves šķiet savādas un viņš sāk dzīt pēdas nostāstiem par Akas ielas rēgu.

Man patīk romāna mierīgā noskaņa, tomēr, salīdzinot ar pirmo daļu, šī grāmata sākumā šķiet pārāk miegaina. Ja neskaita dažus uzmundrinošus fragmentus par viduslaiku ārstu arodu, sižets nesteidzas. Notikumi risinās lēni un tikai ap grāmatas vidu modina interesi par to, kas īsti notiek ar slaveno rēgu un tiem mirušajiem cilvēkiem. Vai runa ir par slepkavībām vai vienkāršu sagadīšanos? Autors izspēlē pāris veiklus māņu trikus un beigās nākas tāpat kā Melhioram sist pa pieri, ka neesi ātrāk spējis salikt viens plus viens. Atrisinājums ir aizraujošs un šaušalīgs.

Kā darbības laiku Indreks Hargla izvēlējies 1419. gadu. Ir pagājuši 10 gadi, kopš Melhiors atrisināja Olevistes baznīcas noslēpumu. Pilsētā dzīve rit mierīgi, kuģošana samērā droša un pie pilsētas robežas, pēc ilgiem strīdiem starp pilsētu un Ordeni, sākuši būvēt trešo klosteri. Kā patīkama pievienotā vērtība Harglas detektīvos ir priekšvārds, kurā tiek sniegts ieskats Tallinas vēsturē attiecīgā laika posmā, un kādi reāli notikumi iedvesmoja autoru savīt detektīvstāstu.

Būtībā Melhioru lasu divu iemeslu dēļ:

  1. Vēsturiskie noziegumi (izdomātie, protams) tik ļoti nenomāc. Tajos nav mūsdienu ļaunuma – narkotikas, bandu cīņas, mafija, spiegošana, terorisms, slaktiņi – kas pat literārā darbā šķiet tepat blakus notiekoši un tāpēc ļoti neomulīgi.
  2. Tallinas vēsture. Man ir interesanti uzzināt pilsētas vēsturi, pilsētnieku sadzīvi, iepazīt melngalvju brālību, apbedīšanas tradīcijas, tirgotāju un klosteru rakstītos un nerakstītos likumus, un aptiekāra amata knifus.

Kā lai nepriecājas uzzinot, ka priekanamu Tallinā sauca par Sarkano klosteri? Tirgotāji labi nopelnīja, iepērkot sāli un turot to sāls pagrabā līdz ziemas beigām, lai tad par brangu naudu notirgotu tālāk uz Krieviju. Ja man piemestos drudzis, lietotu maisījumu no vīnā vārītām lauru lapām, alvejas sulas un lakricas maisījuma. Šī, starp citu, ir viena no nekaitīgākajām receptēm Melhiora krājumos. Viņš prot pagatavot arī spēcinošu dzērienu no miroņa spermas, bet ar recepti nepadalījās. Cik grāmatā izmantotajos faktos vēsturiskas patiesības, cik izdomas, lai paliek uz autora sirdsapziņas.

Detektīvi par aptiekāru Melhioru necenšas šokēt. Tā vietā lasītājs tiek nesteidzīgi izvadāts pa Tallinas ielām, parunāts ar vienu pilsoni, iedzerts alus ar otru un, skat, jau atrisinājums rokā. Reizēm ir ļoti patīkami palasīt šādus mierīgus, ar vardarbību un briesmām nepārbāztus stāstus.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

The Mysterious Affair at Styles. Agatha Christie

Mysterious Affair at StylesDeodand 2002, 294 lpp. Hercule Poirot #1

Stailu muižas iemītnieki atrod muižas īpašnieci nāvīgi saindētu. Ciemos atbraukušais kapteinis Heistings uzaicina savu draugu, beļģu detektīvu Erkilu Puaro izmeklēt notikušo traģēdiju.

Agatas Kristi detektīvi ir komforta literatūra, kas ļauj palauzīt galvu vainīgā minēšanā, bet nerada škebinoši nepatīkamu bezcerības sajūtu par cilvēku nežēlību un necilvēcīgumu. Papildus tam nāk angļu taktiskums un džentelmeniskais šarms. Tieši tāpēc viņas detektīvi par Erkilu Puaro man vienmēr bijuši mīļi. Lēnā garā vēlos izlasīt (daļu pārlasīt) visu sēriju par slaveno beļģu detektīvu.

Puaro uznāciens sākas Pirmā pasaules kara gados Anglijā, kad viņš ar Stailu muižas īpašnieces Emīlijas Kavendišas atbalstu apmetas kotedžā netālu no muižas. Pēc Emīlijas padēla Džona Kavendiša uzaicinājuma muižā atpūsties ierodas Artūrs Heistings, kurš ticis ievainots Rietumu frontē un ir pazīstams ar Puaro. Kādu rītu mājas iemītnieki atrod Emīliju mirstam un Hastings uzaicina Puaro palīdzēt noskaidrot vainīgo personu, jo rodas aizdomas, ka Emīliju kāds noindējis.

Aizdomās turamie ir vairāki, jo kā jau kārtīgā angļu ģimenē, katram var būt savs iemesls atbrīvoties no vecās kundzes. Ļoti aizdomīgs ir Emīlijas daudz jaunākais vīrs Alfrēds Ingletorps, nepatīkams cilvēks ar tipisku motīvu iedzīvoties. Kāpēc gan lai savādāk viņš būtu precējies? Emīlijas nāve ir ļoti izdevīga arī abiem padēliem – Džons dabūs īpašumu, Lorenss naudu. Vēl ir sievietes, kurām varētu būt kāds emocijās balstīts motīvs atbrīvoties no valdonīgās kundzītes.

Kristi izmanto asprātīgu noindēšanas veidu. Gandrīz perfekta slepkavība, ja ne viena nelaimīga zīmīte, kas izgāž visu plānu. Puaro nojauš vainīgo, tomēr kaut ko pierādīt ir ļoti grūti. Tikmēr Heistings kā riktīgs cietpauris nespēj salikt kopā 1 + 1, pat apvainojas uz Puaro. Smieklīgi ir tas, ka pats viņš ir ļoti augstās domās par savām prāta spējām. Heistinga dumjums tā kā drusku krita uz nerviem. Kristi raksta pēc scenārija: noziegums -> pierādījumu vākšana -> vainīgā atmaskošana un nozieguma izskaidrošana, tāpēc Heistinga neziņa ir vajadzīga, tomēr nespēt pamanīt un saprast deguna galā noliktus pierādījumus ir drusku par daudz. Laikam viņam bijusi smadzeņu kontūzija.

Pirmajā romānā Puaro nedarbojas ar pilnu jaudu. Tomēr jau ir manāmas viņa ekscentriskās manieres un smalkais deguns. Autore iespaidojusies gan no tolaik populāriem literāriem detektīvu tēliem, gan Artūra Konana-Doila daiļrades. Tolaik izrādīt simpātijas Beļģijai tika uzskatīts par patriotisku rīcību un tā radās emigrējis beļģu detektīvs, kurš palicis bez darba. Vizuāli man Puaro tēls asociējas ar David Suchet spēlēto Puaro televīzijas seriālā – mazs, apaļīgs vīrelis ar uzkrītošām ūsām. Būtībā nemaz ne simpātisks, klīrīgs vecpuisis ar visādām dīvainībām, bet diez vai Puaro būtu tik populārs, ja nebūtu atšķirīgs.

“The Mysterious Affair at Styles” ir klasisks detektīvs ar burvīgu Anglijas lauku “garšu” un tas man ļoti patika. Romāns nav starp populārākajiem darbiem par Puaro, bet ar to viss sākās un tāpēc noteikti izlasāms.

Vērtējums: 4/5

Azazēls & Turku gambīts. Boriss Akuņins

Lasot “Кладбищенские истории”, man ļoti iepatikās Japānas ārzemnieku kapsētai pieliktais stāstiņš par Erastu Fandorinu. Tā es atklāju, ka Borisam Akuņinam ir vesela detektīvsērija par atjautīgo cara laika ierēdni 19. gs. beigās “Приключения Эраста Фандорина”. Latviski izdotas pirmās četras grāmatas.

AzazēlsAzazēls. Detektīva Erasta Fandorina piedzīvojumi #1

Jāņa Rozes apgāds 2001. gads, 231 lpp.

1876. gada 13. maijā jauns cilvēks parkā Maskavā teatrāli izdara pašnāvību. Pamazām noskaidrojas, ka vēl vairāki jauni un turīgi vīrieši mēģinājuši nošauties vai nošāvušies. Kriminālpolicijas pārvaldes izmeklēšanas pristava jauniņais rakstvedis Erasts Petrovičs Fandorins tiek iesaistīts izmeklēšanā savas atjautības un asredzības dēļ. Pašnāvības sāk izskatīties pēc slepkavībām un “ož” pēc starptautiskas noziedzīgas organizācijas.

Pirmā iepazīšanās ar kriminālizmeklēšanā nepieredzējušo Fandorinu ir pilna dramatiskiem un straujiem notikumu pavērsieniem. Šaušana, duršana, pakaļdzīšanās, ielaušanās, azartspēles, izsekošana, nolaupīšana… Noziedznieki ir viltīgi un labi maskējušies, bet Fandorins nav ar pliku roku ņemams. Pirmajā brīdī varētu šķist, ka viņš ir tipisks papīru cilātājs, pienapuika, kautrīgs, maigs un pat neveikls, bet aiz necilās ārienes slēpjas ass prāts un izšķirošajās situācijās viņš spēj rīkoties aukstasinīgi un pārliecinoši. Reizēm gan gadās kļūdīties, bet tas ir cilvēcīgi. Simpātisks tipiņš. Arī kriminālintriga šajā konspirācijas teorijas detektīvā Akuņinam sanākusi laba.

Vērtējums: 4/5

Turku gambītsTurku gambīts. Detektīva Erasta Fandorina piedzīvojumi #2

Jāņa Rozes apgāds 2001. gads, 215 lpp.

Ir 1877. gads, pilnā sparā rit krievu-turku karš un jaunā, brīvdomīgā Varvara Suvorova cenšas slepus nokļūt frontē pie līgavaiņa. Bulgārijā viņa satiek Erastu Fandorinu un vairāku apstākļu sakritības dēļ krievu štābā tiek pielikta viņam par sekretāri. Kamēr Fandorins meklē turku “pelēko kardinālu” Anvarefendi, Varvaru aplido gan ārzemju reportieri, gan krievu virsnieki, bet pret krievu uzbrukumiem tiek veiktas smalkas diversijas.

Visas tās politiskās intrigas, Anvarefendi veiklās manipulācijas – lieliski, kā jau pieklājas kārtīgā spiegu detektīvā. Man gan diezgan ātri radās aizdomas par diversanta personību un brīnījos, kāpēc Erastam tādu nav (nu labi, beigās jau atklājās, ka aizdomas viņam tomēr bija). “Azazēlā” notikušais Erastam bija smags trieciens un viņš ir ļoti novecojis, kļuvis skarbāks un vēl nerunīgāks. Šoreiz galvenā notikumu stāstītāja ir Varvara, bet Fandorins paliek ēnā. Tas man tā kā drusku nepatika, tomēr romāns ir ļoti interesants un savādā kārtā kara situācija un izmantotie argumenti sasaucas ar pašlaik notiekošo.

Vērtējums: 4/5

Akuņins vēlējies sarakstīt vēsturisko detektīvu sēriju visās tā labākajās tradīcijās. Jāsaka, ka iznākums ir virtuozs, patīkams un pat ļoti lasāms. Detektīvi lasās viegli un ātri, bez mūsdienu detektīvus pavadošā smaguma par cilvēku drausmīgo nežēlību un vardarbību. Autoram tik labi izdevies imitēt veco laiku stilu, ka tikpat labi detektīvi varētu būt sarakstīti pirms simts gadiem. Mani brīdināja, ka pirmajās sērijas grāmatās valoda ir vecmodīga un tas var apgrūtināt lasīšanu, bet nekādu apgrūtinājumu nejutu. Tieši otrādi – man tas patika, piedeva tekstam īsto smeķi. Erasts Fandorins ir cilvēcīgi patīkams un pievilcīgs tēls, grāmatās jūtama tēla attīstība – no jauna un drusku naiva puiša par dziļi ievainotu un smalku cilvēku pazinēju. Autors viņu apzināti veidojis kā 19. gs. aristokrāta ideālu. Viņš ir tik labs, ka cita autora rokās varētu kļūt nebaudāms un neticams. Bet Akuņins visus notikumus skata caur vieglu ironijas un humora prizmu un lasītājam atliek vien iekārtoties ērtāk un iegrimt piedzīvojumos.

Skaidrs, ka trešajā daļā Fandorins dodas uz Japānu un ar interesi sekošu līdzi viņa turpmākajām gaitām. Kopumā sērijā ir 13 grāmatas un vēl divi stāsti, kas laikam ir papildinājums piektajai grāmatai. Domāju, ka Fandorina piedzīvojumi varētu patikt visiem, kuriem patīk Agatas Kristi un Artura Konana Doila detektīvi.