American Vampire. Scott Snyder

komikss, vampīri

Pienācis laiks noslēgt rēķinus ar Skota Snaidera izdomātajiem, Rafael Albuquerque un citu ilustratoru uzzīmētajiem vampīriem. Šī ir ļoti asiņaina un nežēlīga komiksu sērija, nedodiet to lasīt maziem bērniem. Brīdinu arī, ka tālāk tekstā iespējami maitekļi.

Par “American Vampire” pirmo daļu jau uzrakstīju:

Stāstam jāļauj ieskrieties, bet beigās jau bija “super, kas būs tālāk?” sajūta. Vol. 1 paralēli stāsta par to kā bandīts Skiners un jaunā aktrise Pērle kļūst par vampīriem un saķeras ar vampīru aristokrātiju. Grūti prognozēt, kas notiek turpinājumos, bet domāju, ka tie ir veltīti tālākiem Skinera un Pērles piedzīvojumiem.

Tātad, sākums man patika, šķita daudzsološs, bet ar trešo daļu vilciens sāka braukt no kalna lejā. Par otro daļu pastāstīšu vairāk, par pārējām īsāk, lai nesanāk pārāk daudz maitekļot. Nu tad braucam!

American Vampire, Volume 2. Scott Snyder, Rafael Albuquerque, Mateus Santolouco. Vertigo 2011, 160 lpp. American Vampire #2

Šajā daļā turpinās Skinera un Pērles stāsts, bet tas tiek atšķaidīts un savīts ar jauniem varoņiem – gan cilvēkiem, gan dažādiem vampīriem. Stāsta centrā ir Lasvegasas šerifs Kešs, kurš meklē dambja būvētāju slepkavu. Īsta izmeklēšana tā nav, drīzāk tāda nevienlīdzīga un emocionāla sacensība, kurš pirmais nonāks līdz nākamajam upurim. Keša stāsts beidzās uz tādas nots, ka paredzēju viņam nozīmīgu lomu komiksa turpinājumos. Skiners šoreiz drusku atraujas. Pērles dzīve rit salīdzinoši mierīgi kopā ar savu vīru Henriju (cilvēks), bet komiksa beigas ir diezgan satraucošas un sola viņu ģimenes idilles drīzu galu.

Kaut kur ir nozudis Stīvens Kings un līdz ar to sižetam trūkst melnā humora dzirksts un psiholoģisku šausmu sajūta. Ir asinis, ir vardarbība, bet izpaliek tās tīkami biedējošās sajūtas, kas bija Vol 1. Sižets lēkā starp varoņiem un vairākiem laika periodiem 19. un 20. gs., radot diezgan haotisku stāstījumu, kuram jāpiepūlas izsekot līdzi. Pirmajā komiksa krājumā tas šķita veiksmīgāk atrisināts. Mākslinieciskajā ziņā turpinās ieskicētais un izkrāsotais stils. Piedalās jauns un stila ziņā līdzīgs mākslinieks, kurš zīmē “precīzākas” līnijas, nešvīkājas tik daudz pa papīru.

Gandrīz gribēju likt 3 zvaigznes, bet uz beigām palika tiešām interesanti un atsevišķie stāsti daudzmaz savijās kopā, tāpēc vērtējums: 4/5

American Vampire, Volume 3. Scott Snyder, Rafael Albuquerque, Sean Murphy. Vertigo 2012, 288 lpp. American Vampire #3

Divi apjomīgi stāsti par II pasaules karu. Pirmajā stāstā centrā ir novecojošais Henrijs, kuram sagribas varoņdarbus un Rīta zvaigznes vasaļi (nu gan nosaukums tai vampīrus ķerošai organizācijai!) noorganizē viņam “ekskursiju” kopā ar elitāru kareivju grupu uz nelielu salu okeānā. Tur viņus sagaida īpašs japāņu/vampīru pārsteigums. Otrajā stāstā šo pašu vasaļu divi riktīgi kruti aģenti dodas uz nacistu okupēto Rumāniju meklēt zāles pret vampīrismu. Miniet trīs reizes, kā viņiem tur iet. Pareizi, sūdīgi!

Te nu pienāca brīdis, kad sāku uztraukties par komiksu. Politisku lielvaru iesaistīšana darīja mani nemierīgu, bet sižets gana interesants un spraigs, tāpēc lasīju bez piespiešanās. Kopumā gan palika tāds pompozas vardarbības iespaids. Snaiders sāk mest katlā visu, kas ienāk prātā, tomēr atrauties grūti un ieliku vērtējumu: 3,5/5.

American Vampire, Volume 4. Scott Snyder, Rafael Albuquerque, Jordi Bernet. Vertigo 2012, 208 lpp. American Vampire #4

Lasītājs tiek atmests atpakaļ laikā un iepazīstināts ar Skinera jaunību un gadiem pirms viņš kļuva par bandītu. Protams, neiztikt arī bez vampīra. Šoreiz tā ir smuka un plika indiāniete. Krājuma otrais stāsts iepazīstina ar jaunu personāžu Trevisu (izskatās kā Elvisa jaunākais brālis), kurš ir trakulīgs vampīru galinātājs. Jautrs džeks.

Top skaidrs, ka Skineru tik viegli nevar novākt. Kāds viņu nogalina, bet autors šo ņem un atkal atdzīvina. Es gan nežēlojos, man Skiners patīk, viņam ir iekšas, bet tādi gājieni izskatās pēc klavieru stumšanas no krūmiem. Vēl rodas jautājums – vai vampīri noveco? Mākslinieku maiņa no krājuma uz krājumu liek sašķobīties jau ierastām sejām. Vērtējums: 3/5

American Vampire, Volume 5. Scott Snyder, Rafael Albuquerque, Dustin Nguyen. Vertigo 2013, 243 lpp. American Vampire #5

To, kas notiek šajā krājumā, es pat negribu aprakstīt. Tas viss izskatījās pēc klavieru stumdīšanas bez atbildēm uz jautājumiem. Snaiders ir nolēmis, ka vampīrstāstu laiks pacelt vispasaules ļaunuma cīņas līmenī, tāpēc no vasaļu “noliktavas” tiek izzagts visvisspēcīgākais vampīrs, lai to nogādātu Padomju Savienībā, bet nekas neiet kā plānots. Tiešām, tiešām?! Kāda velna pēc krieviem to vampīru vajag? Nē, vēl svarīgāk – kāda velna pēc vasaļi jau pirms 100 gadiem to vampīru nesacirta gabalos, ja reiz viņš ir tik spēcīgs, ka apdraud visu pasauli? Man tas nešķiet loģiski un nevaru šai sižeta līnijai īsti noticēt īpaši pēc tam, kā tas viss turpinās. Labi, ka vismaz Skiners paliek uzticīgs savām vērtībām. Vērtējums: 2/5

American Vampire, Volume 6. Scott Snyder, Rafael Albuquerque un daudzi citi. Vertigo 2014, 144 lpp. American Vampire #6

Šis ir dažādu īsu stāstu krājums, kas papildina “Amerikāņu vampīra” universu. Daži stāsti tīri jauki, daži neko neizsaka. Ilustrācijas dažādos stilos un kvalitātē, jo piedalās vairāki autori un vairāki ilustratori. Īstu pienesumu kopējam stāstam nejutu. Vērtējums: 2/5

Ar īsstāstu kompilāciju pielieku treknu punktu šai vampīrsērijai. Ar katru krājumu Snaidera veikums patika aizvien mazāk. Stāsts plešas plašumā, bet paliek haotisks un bezjēdzīgi ļauns. Lai sižets virzītos uz priekšu, tiek ieviesti jauni varoņi, bet sajūta, ka vilciens strauji brauc no sliedēm nost un viss beigsies ar to, ka a) visi izrādīsies vampīri vai b) vispasaules ļaunuma vārdā pasaule pārklāsies ar asiņainu putru un izdzīvos droši vien tikai Skiners, kurš visu laiku tiek atdzīvināts. Man Skiners patīk, viņam ir kaut kāda domāšana, sava ideja, savs ļaundara kodekss. Pārējie vairāk izskatās pēc marionetēm autora rokās. Visvairāk mani kaitināja tas, ka atveru nākamo lapu un tur bez kāda paskaidrojuma pēkšņi ir pilnīgi kaut kas cits. Dažkārt tas izrādījās sapnis, dažkārt atmiņas vai vēl kas cits. Lasīt visas komiksa daļas vienu pēc otras bija vienīgā iespēja kaut cik saprast, kurš ir kurš, ar ko un kāpēc.

Advertisements

Īsās atsauksmes #3

SerenitySerenity: Leaves on the Wind. Zack Whedon

Dark Horse Books 2014. gads, 152 lpp. Serenity #4

Esmu pilnīgi nelabojama fangirl, kad runa ir par Firefly seriālu, tāpēc šis komiks man bija kā medusmaize. Skaidrs, ka nespēju būt objektīva šajā gadījumā. Man viss patika – gan stāsts, gan zīmējumi. Ja vēl iekšā būtu ieturēts tāds pats vizuālais stils kā uz vāka, manai sajūsmai nebūtu gala. Komiksā darbība turpinās no vietas, kur beidzās filma “Serenity” (kas savukārt tapa pāris gadus pēc tam, kad slēdza seriālu) – Malkolms Reinolds ar komandu slēpjas attālā galaktikas vietā, bet apstākļi spiež viņus iznākt no slēpņa, Zoe sagūsta un komanda dodas glābšanas misijā. Viņiem sanāk pašaudīties, paskraidīt un atklāt trakas lietas par daktera māsai līdzīgām meitenēm. Mana vienīgā iebilde ir par to, ka sižets vietām šķita sasteigts.

Vērtējums: 5/5

jāņtārpiņa gaismaJāņtārpiņa gaisma

Preses nams 1997. gads, 144 lpp.

“Jāņtārpiņa gaisma” varētu būt Firefly nākamā komiksa nosaukums, tomēr šoreiz tā ir 365 haiku izlase. Man patīk haikas, to klusā elegance un spēja uzburt “gleznu” īsā trīsrindē. Pārsvarā haiku dzejnieki raksta par cilvēku un dabas saistību. 16. gs. budistu mūks Moritake Arakida uzrakstīja pašu pirmo haiku:

Nokritis zieds
Atgriežas atpakaļ zarā.
Tas tauriņš.

Krājumā ir daudz skaistu haiku, kaut vai:

Beidzot satikās
Sniega savērptos laukos
Divi cilvēki.  /Jamaguči Seisons/

Taka kalnos-
Ar vieglu tumsu sajaucas
Plūmju smarža.  /Roka/

Domāju, tādām miniatūrām trīsrindēm vajadzīga lielāka meistarība kā mums ierastai dzejas formai. Lai gan šim dzejas žanram ir stingri noteikumi: 17 zilbes (5-7-5) un idejiskā piederība noteiktam gadalaikam, tomēr ir tādas, kas ļoti uzrunā un ir tādas, kas šķiet vājas un nekādas. Grūti ielikt vērtējumu krājumam, kuru veido dažādu autoru darbi, bet kopumā skaisti un meditatīvi.

Vērtējums: 3/5

Ķēniņienes Loanas mistiskā liesma. Umberto Eko

Ķēniņiene LoanaJāņa Rozes apgāds 2013. gads, 464 lpp.

Džambatista Bodoni, saukt par Jambo, ir sešdesmitgadīgs vīrietis, Milānas grāmatu antikvārs, kurš izmisīgi pūlas atcerēties savu pagātni. Atmodies slimnīcas gultā, viņš lieliski atceras, kas bija Napoleons, zina, kā jābrauc ar mašīnu, taču nezina, kas ir viņš pats un apkārtējie cilvēki. Lai atgūtu atmiņu, sieva viņam iesaka pārcelties uz vecajām ģimenes lauku mājām Pjemontā. Tur viņš augas dienas pavada bēniņos un vectēva kabinetā, klausoties vecas plates un šķirstot bērnībā iemīļotos komiksus un grāmatas (no grāmatas oficiālās anotācijas).

Ir vairāki iemesli, kāpēc man bija jāizlasa Umberto Eko jaunākais latviski tulkotais darbs. Pirmkārt, mulsinošs un uzvedinošs nosaukums. Par ko tad varētu būt romāns? Otrkārt, grāmatas vāks – grafika, komiksi. Negaidīti un neierasti. Treškārt, anotācija – bukinists ar atmiņas zudumu rokas pa bērnības mājas bēniņos sakrautajiem komiksiem, grāmatām un platēm. Ļoti kārdinoši grāmatmīlim. Paldies Asmo (lūk, viņa atsauksme), kurš laipni atsūtīja man savu grāmatas eksemplāru, citādi tik ātri pie lasīšanas nebūtu tikusi.

Kā būtu, ja kādu dienu jūs pamostos un saprastu, ka atceraties vispārzināmus faktus un automātiskās darbības, bet neatcerētos ne savu vārdu, ne uz emocijām balstītas atmiņas, neko patiesi personīgu? Tieši tā notiek ar Jambo. It kā jau varētu dzīvot tālāk, no jauna iepazīt sievu, bērnus, mazbērnus un draugus, bet viņš ļoti vēlas atcerēties, jo uzskata, ka “tu nespēj tiekties uz nākotni, jo esi zaudējis pagātni”. Tā nu, sievas pamudināts, Jambo atgriežas vectēva lauku mājā un pamazām pārlasa un pārsķirsta žurnālus, komiksus un grāmatas. Skolas gadu šizofrēniskās grāmatas un laikraksti ar kara un fašisma propagandu mijas ar mīlasdziesmām, vājprātīgu optimismu un dabas idilli vectēva sakrātajās mūzikas platēs. Tomēr atmiņas spītīgi tinas miglā.

Tie, kuri lasījuši Umberto Eko, jau zina, ka viņa teksts nav nekāds vienkāršais. Filozofs, viduslaiku kultūras un semiotikas speciālists būdams, viņš savos romānos ar šīm zināšanām var burtiski apbērt lasītāju. Eko teksts ir lēns intelektuāls baudījums. Šoreiz viņš daudz izmantojis savu bērnības pieredzi fašistiskajā Itālijā, tāpēc neviļus rodas jautājums, vai viņš ir komiksu fans? Vai nu tā, vai arī autors veicis pamatīgu 1920. – 1950. gadu lubu literatūras un komiksu izpēti. Vienā brīdī pat mazliet noguru no neskaitāmiem komiksu atreferējumiem, tomēr tā nenoliedzami bija interesanta pieredze. Kur gan citur es gūtu uzticamu īso kursu komiksu vēsturē (ar ilustrācijām)?

Lai gan kādā brīdī šķiet, ka centrālo vietu ieņem Jambo sajūsminātā rakšanās pa veciem literārajiem darbiem, tomēr visa virzītājspēks ir Jambo vēlme atgūt atmiņu. Par visu vairāk viņš vēlas atcerēties jaunības mīlestības seju. Vai pagātnes atmiņu dēļ ir vērts upurēt gan tagadni, gan nākotni? Jambo uzskata, ka jā. Caur Jambo neatlaidīgajiem meklējumiem, Eko liek lasītājam uzdot jautājumus – kas ir dzīve, kas ir atmiņas, kas ir nāve, – un diskutēt par Dieva, labā un ļaunā interpretāciju. Varbūt visa mūsu dzīve ir izdomāta, tikai realitātes ilūzija? Arī tāda viena neapstrīdama patiesība nepastāv. Atmiņām nevar pilnībā uzticēties. Mūsu atmiņas ir mānīgas un nepastāvīgas. Pagātnes notikumus mēs varam izskaistināt, piedomāt klāt, aizmirst. Jambo tikšanās ar radiniekiem spilgti parāda, ka pieķeršanās, jūtas un mīlestība pastāv tikai tāpēc, ka ir atmiņas par konkrēto cilvēku.

Skaistākais, kas paliek pēc mīlestības, ir atmiņas, ka esi mīlējis.

Romānā tiek plaši izmantots miglas simbols. Jambo visu mūžu izraksta citātus par miglu. Migla viņam patīk un vilina. Migla ienāk viņa sapņos un arī atmiņas tinas miglā. Migla vienlaicīgi apslēpj to, ko viņš kāro uzzināt, un sargā un paglābj kritiskos brīžos. Domāju, ka Jambo neapzināti izmanto miglu, lai ērti paslēptos no realitātes. Viņš visu mūžu alkst ieraudzīt Lilas seju, bet viņa slēpjas miglā un tāpēc viņam ir dzinulis doties uz priekšu, visu laiku ilgoties un iztēloties.

Migla kā mierinājums. Kā aptumšošana. Mana pilsēta paaudžu paaudzēs ir iecerēta, izveidota, uzbūvēta tā, lai to varētu uzlūkot cauri pustumsai un pelēkai miglai, taustoties gar pašām māju sienām. Tad tā kļūst skaista un sargājoša.

Vai bez savām atmiņām mēs tā īsti esam mēs? Laikam jau nē. Varam dzīvot, elpot, iemīlēt no jauna, bet kāda daļa no “es” būs zudusi, tāpēc, lai cik egoistiska būtu Jambo dzīšanās pēc senas jaunības mīlestības, tomēr tā ir daļa no viņa. Es gan uzskatu, ka pagātnes rēgus vajag likt mierā, tāpēc man grāmatas sākums patika labāk kā tās beigas. “Ķēniņienes Loanas mistiskā liesma” ir nopietns romāns, kas patiks tiem, kuri gatavi iegrimt dzīves jēgas apcerēšanā ar bagātīgu komiksu un citu literāro darbu piedevu.

Vērtējums: 3,5/5