Rīta zvaigzne. Pīrss Brauns

Sarkanā sacelšanās, Prometejs, fantastika, jaunums

Prometejs 2016. gads, 536 lpp. Red Rising #3, Sarkanā sacelšanās #3

Nesen teicu, ka grāmatu sērijām nav ne vainas, ja visas sērijas grāmatas var dabūt vienlaicīgi vai ar nelielu intervālu, kamēr vēl dzīvas lasīšanas laikā gūtās sajūtas un sižets nav pagaisis no atmiņas, vai mainījušās intereses. Par “Sarkanās sacelšanās” triloģiju man ir sajūta, ka tikko tikai lasīju pirmo daļu, viss vēl ļoti dzīvā atmiņā. Tagad triloģijai pienācis grandiozs un aizraujošs noslēgums.

Pēc otrās daļas beigām bija ļoti grūti iedomāties, kā veiksmīgi varētu atrisināties aizsāktie notikumi un daži tēli pat paliktu dzīvi. “Rīta zvaigznē” Pīrss Brauns veic burvju meistara izdomas cienīgus gājienus, kamēr lasītājs nervozi grauž nagus. Bija vairākas reizes, kad man tāpat kā Sevro gribējās izsaukties – sūdi vagā! Šis ir emocionāli spēcīgs stāsts, kurā daudzas reizes šķita, ka nu tik tiešām ir sūdi un visi tiks nogalināti, tomēr, kā jau ierasts, lasītājs reti zina visu patiesību par varoņu ieplānoto rīcību.

Jāpasaka dažus vārdus par jau tik iemīļotajiem varoņiem. Atšķirībā no iepriekšējām daļām, Derovs ir emocionālāks un kļūdās biežāk. Pēc visa notikušā viņš gribētu konfliktus risināt miermīlīgā ceļā, kas ir diezgan naivi, tomēr saprotami, ja mēģinām kaut mazliet iedomāties sevi Derova vietā un iedziļināties tajā kā viņš dzīvoja līdz šim un cik daudz izcieta. Tas, ka Derovs nav sajucis prātā un saglabājis vismaz zināmu devu cilvēcības, ir apbrīnojami. Beidzot arī varoņi sāk domāt, ko viņi iesāks ar izārdīto pasauli. Vēlme pēc miera un kompromisiem salikumā ar dažiem kārtīgiem slaktiņiem rada savdabīgu disonansi un ļoti interesantus sižeta pavērsienus. Smagu iekšēju konfliktu izdzīvo Sevro (un mēs beidzot ieraugām, ka viņš nav tikai traks un bezbailīgs goblins) un pat baidījos, ko viņš darīs, bet Sevro ir un paliek krietnais un uzticamais Sevro, psihais gaudoņa, rupju joku plēsējs un uzticams draugs līdz kapa malai. Mustanga šoreiz ir vairāk fonā, tāda kā klusa vērotāja, lai gan viņai ir milzīga loma, bet par to nestāstīšu.

Kas ir taisnīgums? Kas ir gods un cieņa? Ko vērta ir revolūcija un kā vienu diktatūru neaizstāt ar citu? Ko nozīmē draudzība? Kā viens cilvēks var kļūt par milzīgu pārmaiņu nesēju un iedvesmot tik daudzus citus? Jāaizdomājas arī par to, cik milzīgas loma ir patiesai informācijai un tās pretmetam – dezinformācijai. Pieļauju, ka, lasot šo triloģiju, jūs atradīsiet vēl daudz būtisku jautājumu, ko Pīrss Brauns apspriež savā kosmosa nākotnes vīzijā. Protams, viņa darbu var arī vienkārši lasīt kā aizraujošus starpplanētu kariņus ar daudzšķautņainiem varoņiem, kuri ir trenēti nogalināt, bet dziļi sirdī viņu vienīgā vēlēšanās ir būt mīlētiem. Dažkārt domāju, kā es rīkotos, vai man pietiktu drosmes, vai es vispār izdzīvotu ilgāk par pāris minūtēm? Nav ne jausmas un labi, ka tā ir tikai fantāzija.

Grāmatu sērijas pabeigšana ir saldsērīgs notikums. Padarīta darba gandarījums jaucas ar skumju atvadīšanos no iemīļotās pasaules un tēliem, kurus paspēj iepazīt un uztvert kā draugus. Tā arī tagad ar skumjām atvados no Marsa, no gaudoņām, Derova, Sevro, Mustangas un daudziem citiem. Triju grāmatu garumā pasaule ir mainījusies, galvenie tēli auguši un nobrieduši, esmu apšaubījusi dažu labu motīvu, smējusies par jokiem, gandrīz raudājusi par neveiksmēm un nāvēm un izbaudījusi ārkārtīgi lielisku piedzīvojumu vārdā “Sarkanā sacelšanās”. Paldies, Brauna kungs, un uz tikšanos citās pasaulēs, jo ceru, ka rakstnieka talants plaukst un mūs gaida vēl citi pārsteidzoši romāni.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Advertisements

Trillium. Jeff Lemire

Trillium. Jeff Lemire

Vertigo 2014, 192 lpp.

“Trillium” manās rokās nonāca tikai tāpēc, ka Ints to ielika komiksu sūtījumā. Pirms tam neko par šo komiksu nebiju lasījusi. Anotācija ir daudzsološa, tāpēc ar drošu roku ķēros klāt.

Stāsts risinās divās pasaulēs un divos laikos – tāltālā nākotnē 3797. gadā, kad zinātniece Nika uz kādas planētas meklē retu puķi Trillium, kas ir cilvēces pēdējā cerība cīņā ar iznīcinošu vīrusu, un 1921. gadā uz Zemes, kad kara atmiņu nomocītais Viljams klīst pa Dienvidamerikas džungļiem izmisīgā vēlmē atrast teiksmainu inku templi. Abu šo varoņu dzīves saskaras un saplūst neticamā veidā, lai abi kopā glābtu pēdējo tūkstoti cilvēku. Spilgts motīvs ir jau daudz izmantotais balto cilvēku iedomīgais pārākums, lai kur viņi ietu.

Autors spēlējas ar laiku un telpu, nākotnes tehnoloģijām un pagātnes mītiem, savijot to visu kopā neparastā stāstā. Cinisks lasītājs stāstu var reducēt uz narkotisku puķu ēdāju halucinācijām. Lai gan sižets ir interesants, komiksam ir vairākas problēmas. Viendimensionālie varoņi neraisīja simpātijas, lai cik autors uzsvērtu viņu pagātnes ciešanas. Džefs Lemairs (pieļauju, ka tā viņu varētu latviskot) par savu komiksa ideju saka: “With TRILLIUM I`m trying to tell a really small, really human love story, but set against a big cosmic backdrop.” Jāsaka, ka “love story” mani nepārliecināja vispār. Tāda ļoti uzspiesta “iemīlēšanās no pirmā acu skatiena” versija. Citplanētiešu – iezemiešu saistība bija interesanta, abas trakās militārpersonas vismaz iedvesa dzīvību un konfliktu stāstā.

Patika ilustrācijas un Lemaira (viņš ir gan stāsta, gan ilustrāciju autors) zīmēšanas stils. Par to tad trešā zvaigzne.

trillium 1 trillium 2

Man nav ne jausmas, kas tā ir par tehniku, bet izskatās kā skicēts ar zīmuli un pēc tam ar zīmuļiem un ūdenskrāsām izkrāsots. Domāju, viņam lieliski sanāktu šaušalīgi un šķebinoši zombiji, jo tieši tos man šī komiksa ilustrācijās atgādina cilvēki. Teksta nav pārmērīgi daudz un ilustrācijas daudzviet runā pašas par sevi. Beigās atrodot šifru citplanētiešu valodai, sāku domāt, vai komiks nav domāts bērniem. Autors tiešām domāja, ka es tagad priecīga metīšos atpakaļ uz komiksa sākumu un ar zīmuli rokā mēģināšu atšifrēt sīkos ķeburos sarakstītu tekstu?

Kopumā man tomēr “Trillium” patika savu īpatnību dēļ, tikai pietrūka līdzjušanas elementa.

Vērtējums: 3/5

 

The Martian. Andy Weir

The Martian. Andy WeirDel Rey 2014. gads, 369 lpp.

“The Martian” ir mana gaidītākā filma kopš paziņoja, ka tāda būs. Zinot to teicienu, ka grāmata vienmēr labāka, pacentos pirms filmas izlasīt Andy Weir sarakstīto zinātniskās fantastikas romānu par kosmonauta izdzīvošanas cīņu uz Marsa. Tagad filmu gaidu vēl vairāk, jo grāmata ir vienkārši wow! Piedodiet par manu franču valodu, bet Marsietis man norāva jumtu. Gandrīz neaptverami, kā autoram tas ir izdevies, bet es ceru, ka viņš to var atkārtot.

Romāna darbība risinās uz Marsa, NASA telpās un kosmosa kuģī Hermes, kur atrodas Marka komandas biedri. Pats Marks nelaimīgu apstākļu sakritības rezultātā ir palicis viens pats uz Marsa. Jebkuram citam tas būtu nāves spriedums, bet Marks ir botāniķis un inženieris mehāniķis. Arī viņa personība ir piemērota tik ekstrēmai izdzīvošanai, viņa (jeb autora) humora izjūta un uz problēmu risināšu orientētais prāts neļauj romānam pārvērsties puņķos un asarās. Marka savaldība ir apbrīnojama un kādam viņš var šķist bezjūtīgs, bet ko gan dotu viņa histērija? Romāns pārvērstos par vienkāršu melodrāmu, kas mums jau ir vairāk kā vajadzīgs. Domāju, ka galvenā varoņa tēls ir viens no “The Martian” veiksmes faktoriem. Pārdzīvojumu tik un tā pietiek, jo Marka izdzīvošana un viņa glābšana ir nemitīga cīņa ar laiku, resursu ierobežotību un neviesmīlīgo planētu.

Varbūt romāns tik ļoti nepārsteigs fantastikas veterānus, bet man kā iesācējai šis bija viszinātniskākais no zinātniskās fantastikas romāniem, ko līdz šim esmu lasījusi un tas bija lieliski. Teikšu godīgi – ar savām vājajām zināšanām fizikā, ķīmijā un visā ar kosmosu saistīto, ne visas tehniskās lietas sapratu, bet bija bezgala interesanti un ļoti daudz uzzināju. Piemēram, tagad zinu, kā Marsa augsni padarīt auglīgu. Daudzas lietas tiek izskaidrotas neuzbāzīgā veidā. Lieliskākais, ka šoreiz faktiem var ticēt, jo NASA pārstāvji, bijušais astronauts un citi zinātnei pietuvināti cilvēki visi kā viens izsakās, ka autors pamatīgi visu izpētījis un muļķību tur nav. Iesaku izlasīt rakstu par Andy Weir un to, kā tapa šis romāns. Sākumā neviens to negribēja publicēt un viņš pa nodaļai publicēja blogā, tad pats izdeva e-grāmatu, jo lasītāji pieprasīja, un tikai tad pamodās izdevniecības un tūlīt klāt bija Holivuda. Lūk jums piemērs nekad neatmest savus sapņus. Starp citu, NASA saviem darbiniekiem “The Martian” iesakot kā obligāto literatūru.

Andy Weir ir radījis ļoti, ļoti ticamu un reālistisku romānu par kosmosa izpēti. Liekas, – ja ieslēgšu TV, tur būs speciālizlaidums no NASA preses telpas ar kārtējiem jaunumiem par Marka glābšanas operāciju. Ja mīlat zinātnisko fantastiku, tad šis ir romāns jums.

Saldajam dažas Marka gudrības un humoriņš:

If ruining the only religious icon I have leaves me vulnerable to Martian vampires, I`ll have to risk it.

When you spend a lot of time in space, you learn how to shit in a bag.

I`m the King of Mars.

Duct tape is magic and should be worshiped.

Vērtējums: 5/5

P.S. Grāmata drīz būs arī latviski.

Endera spēle. Orsons Skots Kārds

Endera spēleWhite book 2012. gads, 304 lpp. (Ender`s Saga #1)

Lai uzvarētu pēdējā sadursmē ar citplanētiešu armiju, topošos virsniekus apmāca kopš agras bērnības. Prestižajā Kaujas skolā tiek uzņemts arī brīnumbērns Enders. Kopā ar citiem audzēkņiem sākas smagas apmācības, tiek dibinātas trauslas draudzības un Enders kļūst par spējīgāko skolas audzēkni, uz kuru vienīgo tiek likta cerība par citplanētiešu armijas sakaušanu. Ko tas prasa no Endera? Tas nevienu tā īsti neinteresē….

No zinātniskās fantastikas literatūras tieši kosmisko karu lauciņš mani īpaši neinteresē. Vismaz tā es domāju, tāpēc kādu laiku par “Endera spēli” teicu, ka to nelasīšu. Priecājos, ka šis prāta aptumsums nevilkās ilgi un šķiet tieši Ineses atsauksmes iespaidā tomēr bibliotēkā paņēmu šo slaveno romānu. Ak visu svētais fantastikas dievs, kas tā bija par superīgu izvēli! Es apriju grāmatu gandrīz vienā piegājienā. Tikko pabeidzu, tā gribēju sākt no jauna un pat pēc vairākiem mēnešiem šī vēlme nav pārgājusi. Ļoti spēcīgs iespaids.

Es vienlaicīgi pārdzīvoju par Enderu un vēroju notikumus no malas. Tā it kā autors būtu lasītāju padarījis par vienu no tiem, kuri novēro Endera progresu. Jāsaka, ka vērot bija aizraujoši. Tai pašā laikā man mazliet bija žēl, kā šis mazais puika tiek izmantots, atšķirts no ģimenes un draugiem, mācīts un trenēts. Pārējiem bērniem klājas līdzīgi, tomēr tieši uz Enderu tiek izdarīts vislielākais spiediens, viņš tiek apmācīts un nodarbināts visneatlaidīgāk. Viņam tiek melots par datorspēli un kaujas simulācijām un ir saprotams, kāpēc. Kad jāizvēlas starp dažu bērnu un visas cilvēces likteni, tad šķiet, ka izvēle ir pilnīgi skaidra. Tomēr pakrūtē paliek kņudošs morāles un ētikas jautājums. Vai tiešām mērķis attaisno līdzekļus? Vai bērniem jādara tas, ko pieaugošie nespēj vai negrib uzņemties? Vai ir taisnīgi tā izrīkoties ar Enderu? Puikam tiek atņemta bērnība un viņš tiek nolemts vientulībai.

Viņam nebija nekādas varas pār savu dzīvi. Tā visa bija viņiem. Viņi izdarīja visas viņa izvēles. Enderam bija palikusi tikai spēle.

Lai gan viņa griba tiek lauzta, locīta un pakļauta augstākam mērķim, tomēr man šķiet, ka viņš vismaz daļu no savas brīvās gribas saglabā un tas izpaužas pašās beigās. Tomēr viņš nekad nebūs patiesi brīvs. Pagātne viņam ir uzlikusi smagu nastu, izmainījusi viņu tik tālu, ka viņš nekad vairs nespēs būt parasts cilvēks.

Paralēli Endera apmācībai kosmosā, uz Zemes kā vienmēr draud izcelties milzu kašķis starp valstīm. Šai sižeta blakuslīnijā lielu lomu spēlē Endera brālis Pīters ar māsu Valentīnu, kuri, izmantojot interneta identitātes, virza divas atšķirīgas sabiedriskās domas un aktīvas polemikas rezultātā panāk mieru. Vispārsteidzošākais ir tas, ka miera nesējs ir sadistiskais un varaskārais brālis. Bērnu manipulācijas izglābj Zemi. Man līdz galam nav īsti skaidrs, kāpēc autors izvērš šādu paralēlo sižetu. Vai lai parādītu, kā iespējams manipulēt ar sabiedrisko domu un iegūt varu? Ja kāds saprata, tad es labprāt uzzinātu jūsu domas.

Vienīgā vara, kurai ir jelkāda nozīme, balstās uz sāpēm, tā ir vara nogalināt un iznīcināt, un, ja tu nespēj nogalināt, tad tevi pakļauj tie, kas spēj, un nekas un neviens nekad tevi neglābs.

Tā jau ir. Vienmēr kāds iedomājas, ka ir pārāks par citu un tas viņam dod tiesības apspiest pārējos. “Endera spēlē” viena valsts iedomājas, ka ir pārāka par citu, cilvēki iedomājas, ka ir pārāki par citplanētiešiem (citplanētieši gan vienreiz jau ir gandrīz uzvarējuši, bet tas neliedz cilvēkiem būt iedomīgiem par savu pārākumu).

Lai gan virspusēji varbūt izskatās pēc kosmiskā bojevika, tomēr romāns ir dziļi filozofisks, skarot jautājumus par indivīda izvēli, brīvu gribu un varas dažādām izpausmēm. Es sapratu daudz vairāk nianšu nekā te spēju pastāstīt. Lasīju, ka autors ticis kritizēts par grāmatā aprakstīto vardarbību un to, ka radījis “nevainīgu slepkavu”. Tas ļoti izskatās pēc tā, ka kritiķi reizēm kritizē vienkārši tāpēc, ka kaut kas negatīvs viņiem ir jāpasaka. Ļoti paštaisna rīcība un brīnos, ka romāns nav aizliegto grāmatu sarakstā, jo mums taču patīk aizliegt to, kas pārāk precīzi ataino cilvēku tumšākās dziņas. Romānā nav vairāk vardarbības par to, kas mums katru dienu gāžas pāri galvai, pat mazāk. Attiecībā uz otro piezīmi, gribu oponēt, ka Enders tika turēts neziņā, un kad uzzināja, tad pārdzīvoja notikušo. Kritiķiem vairāk patiktu, ja Kārds nosodītu Endera rīcību, bet tad tas nesaskanētu ar visu iepriekš notikušo, varoņa raksturu un apmācību mērķi.

“Endera spēle” pelnīti ieguvusi Hugo un Nebulas balvas, iekļauta visu laiku labāko grāmatu sarakstos. Prieks, ka iztulkota (un man radās sajūta, ka labi iztulkota) latviski. Viena no tām grāmatām, kuru es ļoti gribētu taustāmā veidā novietot savā grāmatplauktā blakus Le Gvinas “Tumsas kreisā roka”.

Vērtējums: 5/5