Laika bērni. Adrians Čajkovskis

Prometejs 2018. gads, 496 lpp. Children of Time #1

Kādu brīdi man bija traka doma nerakstīt neko, tikai sajūsmas kliedzienu, tomēr mēģināšu izteikties sakarīgāk un tas būs gari. Īsumā – “Laika bērni” ir lieliski, ņemiet un lasiet.

Romāns sākas ar to, ka pēdējie Zemes iedzīvotāji kosmosa kuģī pamet mirstošo planētu, lai dotos izmisīgā, tūkstošiem gadu ilgā ceļojumā ar cerību atrast apdzīvojamu planētu, ko teraformējuši Vecās Impērijas augsti attīstītie prāti. Tādu planētu viņi atrod, tikai tā ir aizņemta un tās apdzīvotāju attīstības līmenis ir kaut kas tāds, ko parastam cilvēkam grūti aptvert un “sagremot”.

“Laika bērni” uzspridzināja manas smadzenes, pārrakstīja sapratni, izglītoja un aizveda fantastiskā ceļojumā cauri zvaigznēm. Lasīju mēnesi, jo man bija daudz jādomā un nevēlējos steigties. Parasti izlasīju vienu vai divas cilvēku nodaļas, tikpat zirnekļu nodaļu un liku nost līdz nākamai reizei.

Manuprāt, Adrians Čajkovskis ir ļoti gudrs autors. Var, protams, konsultēties ar dažādu jomu speciālistiem, bet, ja nesaproti, ko fiziķis vai biologs saka, tad izdomātais stāsts tāpat sanāks nepārliecinošs. Čajkovskis (starp citu, zoologs pēc izglītības) saprot, ko raksta, un visi attīstības procesi, notiekošais šķiet loģisks un iespējams. Varbūt, ka tādu iespaidu rada pašas ierobežotais zināšanu apjoms un kāds zinātnieks par šo romānu varētu iesmiet, bet tā ir zinātniskā fantastika, tai nav jābūt reālai, tomēr tai nekaitē radīt ticamības efektu un tas šeit ir panākts.

Romāna sižets risinās tūkstošiem gadu un tādu laika apjomu autors ir veiksmīgi atrisinājis, lasītājiem pastāstot galvenos notikumus, svarīgākos pagriezienus gan kosmosa kuģī, gan zirnekļu civilizācijā. Cilvēku pasauli skatām ar klasicista Holsteina acīm, kurš ik pa laikam tiek izrauts no sasaldēšanas kameras, lai kaut ko patulkotu. Bieži viņa pirmais jautājums ir “kas, pie velna, te notiek?” un tieši tāpat var jautāt lasītājs, jo nezina vairāk par Holsteinu.

Cilvēki kā jau cilvēki – kosmosa kuģis “Gilgamešs” ir viņu vienīgās mājas, tomēr viņi pamanās kašķēties, šķelties un ņemties kā jau parasti cilvēki to dara. Mani pārsteidza divas lietas. Pirmkārt, kuģa spēja funkcionēt un nodrošināt cilvēkiem dzīvību tūkstošiem un tūkstošiem gadu ilgi. Otrkārt, cilvēku sasaldēšana un atsaldēšana, kas izklausās tikpat vienkārši kā, kad es iemetu gaļu saldētavā un pēc kāda laika izvelku atsaldēt. Ir daži galvenie varoņi, kas atkal un atkal pamostas, lai savestu kārtībā kuģi, vai piedzīvotu kādus vairāk vai mazāk nervus kutinošus notikumus, bet lielākā daļa guļ sasaldēti kā krava. Viens no nozīmīgajiem tēliem ir Vecās Impērijas zinātniece, kura man uzreiz nepatika un es par viņu domāju tikai kā par zirnekļu prātu čakarētāju, tomēr autors beigās pamanījās pārsteigt.

Notikumus zirnekļu pasaulē pārsvarā stāsta Poršija, Bianka un Fabians (pareizāk sakot, tik lielā laika nogrieznī tās ir vairākas Poršijas, Biankas un Fabiani). Tie ir gudri zirnekļi, kas katrs savā veidā sniedz milzu ieguldījumu zirnekļu attīstībā. Es tagad varētu izplūst garum garā stāstījumā par zirnekļu pasauli, jo tā ir tik pārsteidzoša, bet nedrīkstu, jo laupīšu jums prieku iepazīt šo pasauli pašiem. Man ļoti, ļoti patika kā autors visu to zirnekļu padarīšanu un civilizācijas attīstību bija izdomājis, bet beigas vispār norāva jumtu.

Mēģinu atcerēties, vai esmu lasījusi jebkādu citu romānu par notikumiem kosmosā (ja neskaita A. Orlova humorīgos gabalus) un nevaru, tomēr bija radies priekšstats, ka šādi romāni ir vairāk kā bojeviki. Droši vien vainīga Holivuda. “Laika bērnos” pārsvarā viss rit mierīgi (dažas kaujas ir un tās ir prātā paliekošas), tomēr ir tik interesanti, ka grūti atrauties.

Lai cik neparasta būtu zirnekļu civilizācija un viss pārējais, pārsteidzošākais romānā ir cilvēcība. Nespēju beigt domāt, ka tikpat labi mēs varētu būt zirnekļi, ja nebūtu tik savtīgi. Pret smadzenēm skrāpējas cilvēciskās īpašības, kas piemīt zirnekļiem šajā romānā un tas, cik daudz labāk viņi saprot empātijas un “cilvēcīguma” nozīmi. Ar cilvēkiem ir sarežģītāk. Var teikt, ka savā īpatnā veidā tūkstošu gadu laikā kuģī attīstās jauna civilizācija, bet pavisam gluds tas process nav.

Vai es jau teicu, ka “Laika bērni” ir lieliski? Tieši tā – l i e l i s k i. Bet neticiet man, citādi vēl iestāsies tas skumjais “gaidīju pārāk daudz” efekts. Piebildīšu vien to, ka romāns noslēdzas tik labi, ka turpinājumu var arī nelasīt, jo sākotnēji tāds nemaz nebija plānots. Lasiet “Laika bērnus” un ļaujiet, lai Čajkovskis jūs pārsteidz.

Vērtējums: 5/5

Grāmata no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Rīta zvaigzne. Pīrss Brauns

Prometejs 2016. gads, 536 lpp. Red Rising #3, Sarkanā sacelšanās #3

Nesen teicu, ka grāmatu sērijām nav ne vainas, ja visas sērijas grāmatas var dabūt vienlaicīgi vai ar nelielu intervālu, kamēr vēl dzīvas lasīšanas laikā gūtās sajūtas un sižets nav pagaisis no atmiņas, vai mainījušās intereses. Par “Sarkanās sacelšanās” triloģiju man ir sajūta, ka tikko tikai lasīju pirmo daļu, viss vēl ļoti dzīvā atmiņā. Tagad triloģijai pienācis grandiozs un aizraujošs noslēgums.

Pēc otrās daļas beigām bija ļoti grūti iedomāties, kā veiksmīgi varētu atrisināties aizsāktie notikumi un daži tēli pat paliktu dzīvi. “Rīta zvaigznē” Pīrss Brauns veic burvju meistara izdomas cienīgus gājienus, kamēr lasītājs nervozi grauž nagus. Bija vairākas reizes, kad man tāpat kā Sevro gribējās izsaukties – sūdi vagā! Šis ir emocionāli spēcīgs stāsts, kurā daudzas reizes šķita, ka nu tik tiešām ir sūdi un visi tiks nogalināti, tomēr, kā jau ierasts, lasītājs reti zina visu patiesību par varoņu ieplānoto rīcību.

Jāpasaka dažus vārdus par jau tik iemīļotajiem varoņiem. Atšķirībā no iepriekšējām daļām, Derovs ir emocionālāks un kļūdās biežāk. Pēc visa notikušā viņš gribētu konfliktus risināt miermīlīgā ceļā, kas ir diezgan naivi, tomēr saprotami, ja mēģinām kaut mazliet iedomāties sevi Derova vietā un iedziļināties tajā kā viņš dzīvoja līdz šim un cik daudz izcieta. Tas, ka Derovs nav sajucis prātā un saglabājis vismaz zināmu devu cilvēcības, ir apbrīnojami. Beidzot arī varoņi sāk domāt, ko viņi iesāks ar izārdīto pasauli. Vēlme pēc miera un kompromisiem salikumā ar dažiem kārtīgiem slaktiņiem rada savdabīgu disonansi un ļoti interesantus sižeta pavērsienus. Smagu iekšēju konfliktu izdzīvo Sevro (un mēs beidzot ieraugām, ka viņš nav tikai traks un bezbailīgs goblins) un pat baidījos, ko viņš darīs, bet Sevro ir un paliek krietnais un uzticamais Sevro, psihais gaudoņa, rupju joku plēsējs un uzticams draugs līdz kapa malai. Mustanga šoreiz ir vairāk fonā, tāda kā klusa vērotāja, lai gan viņai ir milzīga loma, bet par to nestāstīšu.

Kas ir taisnīgums? Kas ir gods un cieņa? Ko vērta ir revolūcija un kā vienu diktatūru neaizstāt ar citu? Ko nozīmē draudzība? Kā viens cilvēks var kļūt par milzīgu pārmaiņu nesēju un iedvesmot tik daudzus citus? Jāaizdomājas arī par to, cik milzīgas loma ir patiesai informācijai un tās pretmetam – dezinformācijai. Pieļauju, ka, lasot šo triloģiju, jūs atradīsiet vēl daudz būtisku jautājumu, ko Pīrss Brauns apspriež savā kosmosa nākotnes vīzijā. Protams, viņa darbu var arī vienkārši lasīt kā aizraujošus starpplanētu kariņus ar daudzšķautņainiem varoņiem, kuri ir trenēti nogalināt, bet dziļi sirdī viņu vienīgā vēlēšanās ir būt mīlētiem. Dažkārt domāju, kā es rīkotos, vai man pietiktu drosmes, vai es vispār izdzīvotu ilgāk par pāris minūtēm? Nav ne jausmas un labi, ka tā ir tikai fantāzija.

Grāmatu sērijas pabeigšana ir saldsērīgs notikums. Padarīta darba gandarījums jaucas ar skumju atvadīšanos no iemīļotās pasaules un tēliem, kurus paspēj iepazīt un uztvert kā draugus. Tā arī tagad ar skumjām atvados no Marsa, no gaudoņām, Derova, Sevro, Mustangas un daudziem citiem. Triju grāmatu garumā pasaule ir mainījusies, galvenie tēli auguši un nobrieduši, esmu apšaubījusi dažu labu motīvu, smējusies par jokiem, gandrīz raudājusi par neveiksmēm un nāvēm un izbaudījusi ārkārtīgi lielisku piedzīvojumu vārdā “Sarkanā sacelšanās”. Paldies, Brauna kungs, un uz tikšanos citās pasaulēs, jo ceru, ka rakstnieka talants plaukst un mūs gaida vēl citi pārsteidzoši romāni.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Trillium. Jeff Lemire

Vertigo 2014, 192 lpp.

“Trillium” manās rokās nonāca tikai tāpēc, ka Ints to ielika komiksu sūtījumā. Pirms tam neko par šo komiksu nebiju lasījusi. Anotācija ir daudzsološa, tāpēc ar drošu roku ķēros klāt.

Stāsts risinās divās pasaulēs un divos laikos – tāltālā nākotnē 3797. gadā, kad zinātniece Nika uz kādas planētas meklē retu puķi Trillium, kas ir cilvēces pēdējā cerība cīņā ar iznīcinošu vīrusu, un 1921. gadā uz Zemes, kad kara atmiņu nomocītais Viljams klīst pa Dienvidamerikas džungļiem izmisīgā vēlmē atrast teiksmainu inku templi. Abu šo varoņu dzīves saskaras un saplūst neticamā veidā, lai abi kopā glābtu pēdējo tūkstoti cilvēku. Spilgts motīvs ir jau daudz izmantotais balto cilvēku iedomīgais pārākums, lai kur viņi ietu.

Autors spēlējas ar laiku un telpu, nākotnes tehnoloģijām un pagātnes mītiem, savijot to visu kopā neparastā stāstā. Cinisks lasītājs stāstu var reducēt uz narkotisku puķu ēdāju halucinācijām. Lai gan sižets ir interesants, komiksam ir vairākas problēmas. Viendimensionālie varoņi neraisīja simpātijas, lai cik autors uzsvērtu viņu pagātnes ciešanas. Džefs Lemairs (pieļauju, ka tā viņu varētu latviskot) par savu komiksa ideju saka: “With TRILLIUM I`m trying to tell a really small, really human love story, but set against a big cosmic backdrop.” Jāsaka, ka “love story” mani nepārliecināja vispār. Tāda ļoti uzspiesta “iemīlēšanās no pirmā acu skatiena” versija. Citplanētiešu – iezemiešu saistība bija interesanta, abas trakās militārpersonas vismaz iedvesa dzīvību un konfliktu stāstā.

Patika ilustrācijas un Lemaira (viņš ir gan stāsta, gan ilustrāciju autors) zīmēšanas stils. Par to tad trešā zvaigzne.

Man nav ne jausmas, kas tā ir par tehniku, bet izskatās kā skicēts ar zīmuli un pēc tam ar zīmuļiem un ūdenskrāsām izkrāsots. Domāju, viņam lieliski sanāktu šaušalīgi un šķebinoši zombiji, jo tieši tos man šī komiksa ilustrācijās atgādina cilvēki. Teksta nav pārmērīgi daudz un ilustrācijas daudzviet runā pašas par sevi. Beigās atrodot šifru citplanētiešu valodai, sāku domāt, vai komiks nav domāts bērniem. Autors tiešām domāja, ka es tagad priecīga metīšos atpakaļ uz komiksa sākumu un ar zīmuli rokā mēģināšu atšifrēt sīkos ķeburos sarakstītu tekstu?

Kopumā man tomēr “Trillium” patika savu īpatnību dēļ, tikai pietrūka līdzjušanas elementa.

Vērtējums: 3/5