Es, Katrīna. Ķeizarienes grēksūdze. Laila Hirvisāri

vēsturisks romāns, izklaidējoša grāmataLauku Avīze 2017. gads, 512 lpp.

Krievijā valdījušas daudzas spilgtas personības. Darītas gan apbrīnojamas, gan šausminošas lietas. Par Katrīnu II nebiju lasījusi gandrīz neko, tāpēc nelaidu garām iespēju izlasīt par viņu sarakstītu romānu. Prātīgāk būtu lasīt dokumentālu darbu, nevis daiļliteratūru, bet gribējās ko vieglāku un to arī dabūju.

Autore izvēlējusies Katrīnas II stāstu rakstīt sarunas veidā starp Katrīnu un viņas uzticamo virskambarkungu Leonu Augustu Deņikinu. Katrīnai ir drusku pāri sešdesmit, kad viņa nokrīt pa kāpnēm un salauž kāju. Ārsti ir nemākulīgi, kāja slikti dzīst. Lai gulēšanu padarītu mazāk mokošu, ķeizariene nolemj ar Leona palīdzību sakārtot dokumentus un pierakstīt savu dzīvesstāstu. Tā kā Leons viņai bijis līdzās jau kopš brīža, kad viņa tikai taisījās braukt uz Krieviju, lai precētos ar lielkņazu Pēteri, tad viņš zina daudzus notikumus un var pielabot, vai atsaukt atmiņā to, ko ķeizariene ne visai grib atcerēties. Paralēli ritot ikdienas dzīvei, lasītājs tiek iepazīstināts ar Katrīnas ērkšķiem kaisīto ceļu no bērnības Anhaltes-Cerbstes firsta ģimenē līdz patvarīgai kāpšanai Krievijas tronī, nostumjot no tā savu infantilo, pustrako vīru ķeizaru Pēteri III.

Pret lielkņazieni Katrīnu visi izturas tik slikti, ka jābrīnās, kā viņa vispār tos daudzos gadus iztur. Sava loma ir gan spēcīgajam raksturam un ārkārtīgai vēlmei kļūt par Krievijas valdnieci, gan dažiem viņas uzticamajiem kalpotājiem, kas mazliet atgādina supervaroņu komandu. Vēl ir daži kungi, kam smukā un nelaimīgā lielkņaziene dikti simpatizē. Ienaidnieku tomēr ir vairāk. Katrīna savā stāstījumā velk uz svētās mocekles pusi, nu, ja neskaita viņas mīlas dēkas. Leons ik pa laikam pātrauc viņas runas plūdus un par kaut ko ķeizarieni apsūdz. Tas, acīmredzot, ir Lailas Hirvisāri ieplānots, lai veidotos nosaukumā pieminētā grēksūdze, bet tā arī nesapratu – autore tik nemākulīgi raksta, vai tulkojumā kas pazudis, bet man šī viņu polemika šķita gaužām samākslota, neveikla un nesaprotama. Vispār dialogi šķita vāji uzrakstīti, ķeizariene pārāk bieži atkārtojas un skaidro Leonam faktus, kas nebūtu jāskaidro, jo viņi abi tos zina. Arī ķeizarienes iekšējais monologs ir pārbāzts ar taisnošanos, kas visu laiku atkārtojas. Saprotu, ka autore šādi mēģinājusi padziļināt tēlu, bet īsti nav izdevies.

Nobīdot malā vājos dialogus un dīvainos monologus, romānā ir krietna deva interesantas vēsturiskas informācijas. Manās acīs “Es, Katrīna” lielākā vērtība ir Krievijas galma dzīves aprakstos. Grandiozās un mokošās pārcelšanās no pils uz pili (vairāki tūkstoši cilvēku, līdzi veda mēbeles), galma intrigas, mīļākie – politikas noteicēji, sadzīves sīkumi un tā tālāk. Greznība pilīs bija žilbinoša, bet pārbraucienos galms mēdza gulēt krogus telpās uz soliem un nedēļām ilgi nemazgāties. Pa nakti izvirtības, pa dienu gājiens uz baznīcu. Ne visi galmā prata lasīt. Ārsti kā labāko metodi 18. gs. slimnieku ārstēšanai izmantoja asins nolaišanu. Dažkārt ar letālām sekām. Krievijas galms tolaik atstāja ļoti greznu, bet neizglītotu un prastu iespaidu.

Ļoti centos šo romānu nesalīdzināt ar pēdējā laikā lasītiem citas kategorijas literārajiem darbiem, bet laikam īsti nesanāca. Maz lasu “Es, Katrīna” līdzīgus romānus, tāpēc domāju, ka vērtēju pārāk skarbi un citiem attiecīgās literatūras lasītājiem patiks vairāk. Romāns lasījās raiti un viegli, izklaidējoši kā “privātās dzīves” stila žurnāls un kādreiz tieši tāda smadzeņu košļene ir vajadzīga.

Vērtējums: 2,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Advertisements

Фото как хокку. Борис Акунин

Boriss Akuņins "Foto kak hoku"

Zakharov 2011. gads, 382 lpp.

Manā uztverē Boriss Akuņins (pseidonīms – tiem, kuri nezina) ir interesantu literāru projektu radītājs.*** “Kapsētas stāsti” un Erasta Fandorina detektīvi ļāva man iepazīt Akuņinu kā aizrautīgu vēstures pētnieku un radošu stāstnieku. Tāpēc nav brīnums, ka bibliotēkā paņēmu pilnīgi man nezināmu grāmatu ar viņa vārdu uz vāka.

Šis ir kārtējais Akuņina projekts. Viņš aizraujas gan ar japāņu kultūru, gan senām fotogrāfijām un saskata līdzību starp haikām un nepazīstamu cilvēku fotoattēliem – tur var slēpties vesels stāsts. Tas viņu uzvedināja pajautāt sava bloga lasītājiem iesūtīt 3 – 5 fotogrāfijas kopā ar stāstījumu par fotogrāfijās redzamo cilvēku. Atsaucība bija liela un rezultātā tapa “Фото как хокку”, kurā apkopoti 90 dzīvesstāsti. Stāsti sakārtoti pēc aprakstīto cilvēku dzimšanas gadiem – grāmata sākas ar vecvecmammu, kura dzimusi 1870. gadā un beidzas ar cilvēkiem, kuri dzimuši pēc 1950. gada. Vesels laikmets un daudz traģisku, smagu dzīvesstāstu. Protams, gadās arī pa kādai atšķirīgai dzīvei, ko revolūcija, 2 kari, “tīrīšanas”, bads un skarbie pēckara gadi saudzējuši.

Boriss Akuņins "Foto kak hoku"

Ļoti interesanti papētīt vecos fotoattēlus.

Reālie dzīvesstāsti atgādina, cik dzīve ir nepastāvīga, nejaušību, gan traģisku, gan laimīgu sakritību pilna. Sieviete, kura kā vēstnieka kundze pabija daudzās valstīs un dzīvoja greznībā, pēc vīra nāves pārdod dārglietas un kažokus, lai būtu ko ēst. Bet tas vēl nekas. Bērns, kuru gada vecumā piereģistrē bērnunamā ar nepareiziem dzimšanas datiem un māte atrod tikai pēc 11 gadiem. Visas represiju un karu izpostītās ģimenes. Smagi lasīt un vairākas reizes gandrīz noliku šo grāmatu malā nepabeigtu. Otrā pasaules kara beigu un pēckara gados dzimušo dzīves ir vieglākas, bet vienveidīgas. Šķiet, tolaik bērni bez vecmāmiņām un vectētiņiem vispār nevarēja izaugt, vecvecāki bija mūslaiku bērnudārzi. Bieži viņi auklēja pavisam mazus zīdainīšus, jo vecākiem bija jābūvē ceļi, rūpnīcas, mājas, respektīvi – viņi visu laiku strādāja. Šķiet, ka vēl biežāk nemaz tēva vai vectēva nebija, tikai mātes un vecmammas. Un tās sievietes nesa, cēla, stūma un vēla, lai iztiktu pašas un izaudzinātu bērnus.

Cauri daudziem stāstiem vijas nožēla, ka stāstītājs tik maz zina par saviem radiem, ka nav paspēts uzprasīt un piefiksēt aizgājušās dzīves. Man bija tante, kurai ļoti gribēju tik daudz ko uzprasīt, bet visu laiku atliku un tagad vairs nav kam prasīt. Nesen mammai teicu: “Mamm, tikai vecos fotoalbumus pārvācoties neaizmirsti”. Man šķiet svarīgi nepazaudēt šo atmiņu daļu, tāpēc Akuņina projekts man simpatizēja.

Vislabāk man patika tie dzīvesstāsti, kuros autori neskopojās ar vēsturiskām detaļām. Kā toreizējās Ļeņingradas blokādes laikā māte piekāva divus cilvēkus, kuri bija maisā iebāzuši viņas meitu. Kādus cepumus cepa un ēdienus gatavoja. Cik noderīga bija šūšanas prasme. Vecvecmāmiņa, kurai bērnībā izmežģīto potīti ārstējis Mihails Bulgakovs. Tēvs, kurš strādājis Ziemeļkorejā 1954. gadā. Vecvecāki, kuri 1932. gadā aizbrauca uz Kolimas zelta raktuvēm, jo vecvectēvs bija inženieris. Zelta raktuvēs viņš strādāja Eduarda Bērziņa vadībā (tā paša, par kuru sarakstīta grāmata “Šķērsiela 13. Latvieša radītais Gulags”). Un tā vēl un vēl.

Nezinu, vai Akuņins ir atlasījis labākos stāstus, jeb vienkārši visus, kuru publicēšanai saņēma atļauju, bet stāsti stila un kvalitātes ziņā ir dažādi. Dažiem stāstu iesūtītājiem ir izteikts stāstnieka talants, kamēr citi faktus pasniedz sausi un īsi. Viens stāsts bija galīgi nebaudāms, jo cilvēks ņēmās uzskaitīt visus radinieka amatus un nopelnītos ordeņus. Dažos stāstos jūtams tāds kā uzspēlēts patoss un mirušā cilvēka slavināšana. Gaidīju kāda dzērāja vai varmākas dzīvesstāstu, bet nekā. Pārsvarā tikai “zelta” cilvēki. Varbūt tā arī jābūt. Atcerēties gribas tos īpašos, mīļos cilvēkus, kuri kādam nozīmē visu pasauli.

Domāju, ka grāmatu ir vērts lasīt biogrāfiju un vēstures cienītājiem. Sajūtu līmenī man ne visai patika, bet kā projekts pelnījis augstāku novērtējumu. Interesants ieskats reālos dzīvesstāstos, bet laikam grāmatas formātā drusku par daudz.

Vērtējums: 2,5/5

*** Lai gan domāju, ka manu blogu lasa saprātīgi cilvēki, šis komentārs speciāli tiem rūķīšiem, kuriem šķiet būtiski visur saskatīt ko politisku. Iespējams, ka pārāk maz lasu tā saucamās interneta ziņas, bet, kad pēdējo reizi pārbaudīju, Grigorijs Šalvovičs Čhartišvili nebija pelnījis naida runas. Es par to vispār nebūtu aizdomājusies, ja ne kāda it kā cienījama latviešu rakstnieka neargumentētās replikas tviterī. Tāpat sveiciens IeM robotam, kurš šurp atskries dažu sensitīvu vārdu dēļ.

 

Ļoti aizkavējušās atsauksmes

Laiks tikt galā ar pēdējām astēm no 2008. gada. Jā, man ir talants kavēties ar atsauksmju rakstīšanu. Īsumā pastāstīšu par četrām grāmatām, cik nu to ļaus piezīmes un atmiņa.

Krievijas dienasgrāmataKrievijas dienasgrāmata. Anna Poļitkovska

Dienas Grāmata 2008. gads, 360 lpp.

Iespējams, žurnālisti nogalināja šīs grāmatas dēļ. Smags dokumentāls vēstījums, kas skaudri parāda Krievijas “demokrātijas” virtuvi – netīro politiku, korupciju, asinsizliešanu, naida kurināšanu utml., lai tikai vadošā elite nopelnītu vairāk. Vai nu autore sabiezināja krāsas, vai jau ap 2007. gadu likums, taisnīgums un cilvēktiesības bija vien tukša skaņa. Ticamāks varētu būt otrais variants. Drosmīga sieviete.

Vērtējums: 4/5

EšafotsEšafots. Andris Grūtups

Atēna 2007. gads, 264 lpp.

Grūtupa hobijs – rakstīt par vēsturē vairāk vai mazāk zināmām tiesas prāvām, – man simpatizēja. Pirms šīs izlasīju “Beilisādi”. “Ešafots” ir viņa sīkumains pētījums par vācu ģenerāļu tiesāšanu Rīgā. Smaga tēma. Autors centies būt objektīvs, bet, ņemot vērā visu teatralizēto procesu, viltus lieciniekus un padomju funkcionāru zvērības, var just, ka simpātijas ir vācu pusē. Labi attēlots laikmets un melu mašinērija. Daudzi no tiesas procesā iesaistītajiem to darīja aiz bailēm un gļēvulības – ja nedarīsi, pašu sodīs, ja apmelosi citu, varbūt tev vara būs labvēlīga. Vairums vienkārši gribēja izdzīvot.

Vērtējums: 4/5

Pārejam pie vieglākas literatūras.

Kurtizānes sabiedrotaisKurtizānes sabiedrotais. Sāra Dināna

Atēna 2007. gads, 439 lpp.

Nosaukums vedina domāt par čīzīgu mīlas romānu, tomēr nē – “Kurtizānes sabiedrotais” ir nopietnāks un labi uzrakstīts. Galvenie varoņi, kurtizāne Fjammeta un viņas sabiedrotais punduris Bučīno, no Romas bēg uz Venēciju un sāk tur jaunu dzīvi, atklājot kādu svarīgu noslēpumu. Lasītāju sagaida brīnišķīgs Renesanses laika Venēcijas portrets. Lai gan galvenie varoņi ir izdomāti, pavīd arī pa kādam reālam vēstures faktam. Esmu atzīmējusi šo kā labu vēsturisko romānu un nāksies sev ticēt.

Vērtējums: 4/5

Prospero celleProspero celle. Lorenss Darels

Nordik 2006. gads, 180 lpp.

Tā ir Lorensa Darela oda Korfu salai Grieķijā, kurā viņš pavadīja vairākus gadus. Daudzi šo pārdomu un iespaidu grāmatu uzskata par viņa skaistāko darbu un arī man patika. Diemžēl pieraksti ir ļoti skopi, ja neskaita citātu, kāpēc korfieši noņemas ar gultu greznošanu, un no atmiņas arī neko nevaru atsaukt – viss sajaucies ar viņa “Kipras rūgtajiem citroniem”. Būtu jāpārlasa.

Vērtējums: 4,5/5

Ar šo beidzu nolīdzināt parādu 2008. gadam. Vai esat šīs grāmatas lasījuši? Padalieties ar iespaidiem.

Īsās atsauksmes #2

latviešu literatūras vēstureLatviešu literatūras vēsture: no pirmajiem rakstiem līdz 1999. gadam. Guntis Berelis

Zvaigzne ABC 1999.gads, 335 lpp.

Kas sākās ar domu pašķirstīt grāmatu un pameklēt latviešu autoru darbus konkrētiem “Latviešu grāmatu gadsimta” gadiem, tas beidzās ar aizrautīgu visas grāmatas izlasīšanu. Atzīšos, dzejas analīzi lasīju pa diagonāli. Bereļa pārlieku lielā iedziļināšanās noteiktu dzejnieku daiļradē ir mans vienīgais iebildums, toties šī īpatnība var labi noderēt tiem lasītājiem, kuriem attiecīgais temats ir aktuāls. “Latviešu literatūras vēsture” ir Bereļa subjektīvs skatījums uz nozīmīgākajiem latviešu autoriem un darbiem, kas ietekmēja un virzīja mūsu literatūras attīstību: no “zaudētās paradīzes” un “latviskuma koda” meklējumiem līdz postmodernisma augstajam lidojumam. Skaidrs, ka latviešu literāti gan agrāk, gan tagad pārsvarā “mētājas” nogrieznī, kam vienu galu veido romantisms, otru modernisms, bet pa vidu reālisms (un tā brālis socreālisms). Socreālisms radīja lielu kaudzi nebaudāmas makulatūras un ļoti ilgs laiks pagāja, kamēr izdevās atbrīvoties no tā rēga. Ar tādu bagāžu mūsdienu latviešu literatūra nemaz nevar būt savādāka. Tieši virziena parādīšana ir šīs grāmatas lielākā vērtība.

Vērtējums: 4/5

prestuplenie--Преступление и наказание. Федор Достоевский

ООО «Элитайл» 2005. gads, 4,5 stundas, radioluga. Ierunājuši: Лев Дуров, Чулпан Хаматова, Сергей Чонишвили, Леонид Кулагин, Вячеслав Шалевич, Борис Плотников u.c.

Klasika, kas varētu baidīt lielu daļu lasītāju, tajā skaitā mani. Tāpēc nolēmu iet vieglāko ceļu un noklausījos profesionālu krievu aktieru ierunātu radiolugu. Radioluga atstāja pabeigta un labi nostrādāta darba iespaidu un man ir liels prieks par savu izvēli. Kas attiecas uz grāmatu, pēc lugas noklausīšanās izlasīju pirmo nodaļu un jāsaka, ka no tās bija izlaisti tikai daži maznozīmīgāki apraksti. Sižets īsumā: jurisprudences students nogalina divas večiņas mantkārīgos nolūkos, pēcāk viņu sāk mocīt sirdsapziņa, lai gan virspusēji viņš uzskata, ka viņam bija tiesības to darīt. Dostojevskis ir radījis amorālu un slinku kretīnu Raskoļņikovu un viņa pretmetu – sirdsskaidro Soņju, kuras tikumu nespēj nomelnot pat viņas arods. Soņja ir tik laba, ka cita autora rokās kļūtu pat smieklīga, bet Dostojevskis liek noticēt, ka tiešām var būt tāds cilvēks. Savukārt Raskoļņikova psiholoģiskais portrets ir lielisks, iespējams, labākais kādu esmu literatūrā sastapusi. Vienīgi neesmu līdz galam pārliecināta par viņa apgaismības mirkli romāna beigās. Iespējams, ka grāmatā tam ir jūtams lielāks pamatojums. Bija vēl kaut kas, kas klausīšanās brīdī mani sižetā traucēja, bet vairs neatceros. Man patika Dostojevska stils. Šķiet, ka viņš neaizraujas ar tādiem aprakstu un teoretizēšanas blāķiem kā Tolstojs. Tas ir tikai pieņēmums, jo radioluga tomēr ir saīsināta “Nozieguma un soda” versija.

Vērtējums: 4/5

Maldināšana. Līdz šim noklusētais stāsts par Austrumiem un Rietumiem. Spiegošana mūsdienās. Edvards Lūkass

MaldināšanaZvaigzne ABC 2014. gads, 382 lpp.

Spiegu stāsti cilvēkus ir fascinējuši vienmēr. Edvards Lūkass piedāvā lasītājiem tādus, kas risinās reālajā dzīvē. Tie vēsta par slepeno fronti, kā arī par cīņām starp Austrumeiropas jauno kapitālismu – autoritāru, mafiozu varu – un dažādu likstu apsēsto Eiropas un Amerikas demokrātisko sabiedrību. “Maldināšana” sniedz nozīmīgu informāciju par lielās politikas un rūpnieciskās izlūkošanas aizkulisēm. Grāmatā aplūkoti arī līdz šim plašākai sabiedrībai nezināmi fakti par Rietumu izlūkdienestu aktivitātēm Baltijā pēckara gados. (no oficiālās anotācijas)

Pārsvarā mūsu priekšstatu par spiegu darbu un spiegu dzīvi rada daiļliteratūras grāmatas un filmas, kur gudri, spēcīgi labie puiši ar iespaidīgiem ieročiem un futūristisku elektroniku atmasko sliktos puišus. Tikai retos gadījumos pasaules presē “uzpeld” kāda neizteiksmīga seja zem virsraksta par spiegu skandālu un arī tad tas vairāk izklausās pēc sazvērestības teorijas nevis patiesības. Zinot, ka Lūkass ir viens no The Economist redaktoriem un daudzus gadus specializējas tieši Austrumeiropas jautājumus, nolēmu palasīt par īstiem spiegiem un tā tiešām izrādījās ļoti interesanta lasāmviela.

“Maldināšanā” tiek skatīta Austrumu (ar to saprotot Krieviju) un Rietumu (Lielbritānija un ASV) savstarpējā spiegošana no boļševiku nākšanas pie varas Krievijā līdz pat spiegu skandālam ASV 2010. gadā. Liela daļa šo “spēlīšu” notika Baltijas valstīs, kur starp abiem pasaules kariem un pēc 1990. gada dažādu valstu spiegi čumēja un mudžēja. Daudz tiek skarti arī Rietumu neveiksmīgie mēģinājumi atbalstīt partizānus Baltijas valstīs un Polijā, kur kopumā iesūtīja vairāk kā 40 steigā no emigrantiem savervētus un apmācītus spiegus. Visa operācija “Džungļi” izskatījās tik nemākulīgi izplānota un realizēta, ka kopā ar Lūkasu sliecos domāt, ka tā bija tikai aizsegs veiksmīgākām operācijām, kuras joprojām tiek turētas slepenībā.

Gan pieminētie “Džungļi”, gan citi gadījumi parāda CIP un SIS diezgan nelabvēlīgā gaismā. Tā vien liekas, ka tur strādāja/ strādā savtīgi, iedomīgi, lētticīgi, pašapmāna un pārākuma sajūtas vadīti cilvēki, kuri neņem vērā brīdinājumus un nespēj izķert “kurmjus” savā vidū. Daudzas reizes viss ir tik slikti, ka VDK (tagad sadalījusies FDD un ĀID) uz viņu fona izskatās pēc īsta supervaroņa – Rietumu spiegus viņi veikli izķer, savējos tikpat veikli iesūta (vai savervē) un daudzi netraucēti darbojas gadiem ilgi. Tas ir tik uzkrītoši, ka atliek divi varianti: noticēt, ka Rietumu izlūkdienesti tiešām ir vāji un vieglprātīgi, vai arī pieņemt, ka Lūkass pats veic smalku maldināšanu, jo “vissekmīgākās operācijas ir tās, kas paliek neievērotas. Kārtīgs, izdevies pasākums nav ar zelta burtiem ierakstīts vēsturē, par to zina tikai tā veicēji”. Galu galā, šo grāmatu taču var izlasīt arī ienaidnieki un labāk viņiem nezināt par Rietumu veiksmēm. Izvēlieties paši, kam ticēt, bet pilnībā ticēt nevajadzētu nekam un nevienam.

Rietumi tomēr ne vienmār ir bezzobaini. Lūkass plaši apskata divus pēdējā laika lielākos skandālus: Hermaņa Simma atmaskošanu Igaunijā 2008. gadā un 10 “nelegāļu” aizturēšanu un izraidīšanu no ASV 2010. gadā. Viņu skaitā bija arī Anna Čapmena, kura Krievijā tika pataisīta par zvaigzni. Ja Hermaņa Simma gadījumā, rūpīgāk papētot, uzreiz būtu nojaušama ar spiegošanu saistītā pagātne, tad vairāki ASV aizturētie iezīmē jaunu, bīstamu tendenci – jaunie “nelegāļi”, kas valstī uzturas pilnīgi legāli, ar saviem īstajiem vārdiem un īsto biogrāfiju. Tādus ir daudz grūtāk atklāt.

Grāmata ir pilna ar faktiem un aizraujošām detaļām, trūkst tikai skaistas sievietes, cigāri, šampanietis un ātras mašīnas. Reālie spiegi un reālo spiegu dzīve nebūt nav glamūrīga un viņi nav nekādi supervaroņi (ar ļoti retiem izņēmumiem). Visa pamatā ir rūpīga gatavošanās, daudz ikdienas rutīnas, darbs ar papīriem un pārliecinošs, bet neuzkrītošs tēls. Spiegs var būt jūsu necilais kaimiņš vai kolēģe, vairāku bērnu māte un jūs par to nekad neuzzināsiet. Par spiegiem bieži kļūst personības ar morāles defektiem vai psiholoģiskām novirzēm. Atlīdzību aģentiem mēdz izmaksāt retās pastmarkās vai kazino žetonos. Padomju Savienībā viltotus dokumentus nodeva nerūsējošā tērauda skavas kas neatstāja uz papīra rūsas pēdas. Pēc PSRS sabrukuma caur Igauniju uz Rietumiem pārdeva gan militāros noslēpumus, gan militāro tehniku.

Sniedzot nopietnu, faktos balstītu informāciju, autors pasniedz to nenogurdinošā veidā un tekstu var lasīt ar aizrautību arī tie, kuri neorientējas pasaules politikā. PIeļauju, ka daudz kas vēl palicis neuzrakstīts. Šoreiz arī tulkojums labs, bez paviršiem anglisko terminu pārcēlumiem latviešu valodā. Arī Asmo ir izlasījis un viņam patika “Maldināšana”.

Ja jūs dzīvojat Holivudas izraisītās ilūzijās, tad ir vērts izlasīt šo grāmatu par patiesiem spiegiem. Otrs iemesls, kāpēc Lūkasa grāmata jāizlasa – uz mūsu pasaules daļu skarošajiem politiskajiem un ekonomiskajiem notikumiem spēsiet paskatīties dziļāk un rast dažu labu izskaidrojumu Eiropas, ASV un Krievijas attiecībās arī šodienas kontekstā.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības.