Slepenā dziesma. Valentīna Nazarova

kriminālromāns, Latvijas Mediji, jauna grāmataLatvijas Mediji 2018. gads, 352 lpp.

Grāmatas nosaukums “Slepenā dziesma” vedina uz romantikas pusi, tomēr, lai gan netipisks, tas ir kriminālromāns. Sākumā tas vienkārši ir stāsts par Niku, kura ierodas māsas pēdējā dzīves vietā, lai censtos noskaidrot viņas pazušanas iemeslus. Vēlāk romāns pāraug stāstā par apsēstību ar mūziku.

Nikai pamazām iepazīstot cilvēkus, kas pazina viņas māsu, atklājas gan šo cilvēku iekšējās drāmas, gan abu māsu problēmas. Alkohols, narkotikas, kaislības, vardarbība, depresīvs noskaņojums, meli, neveselīgas attiecības, mīlestība un tās trūkums – tas viss šeit ir biezā slānī. Tam pa vidu krogā strādājoši dvīņubrāļi kā tādi eņģelīši. Tas tā drusku par daudz krita acīs.

Intriga savīta labi, man bija vairāki aizdomās turamie un beigās gaidīju kādu šokējošu pavērsienu. Neteikšu, vai manas cerības attaisnojās, tomēr šis nav klasisks kriminālromāns. “Izmeklēšanu” veic meitene, kura nespēj atgūties pēc māsas pazušanas un mātes nāves. Varbūt tāpēc viņa pieņem vairākus neapdomīgus lēmumus, kas ir klajā pretrunā ar visu, ko viņai vajadzētu zināt no krimiķiem, kurus tik cītīgi skatījusies vai lasījusi. Spēcīga naivuma piegarša.

Domāju, ka romāns patiks rokmūzikas faniem un grūpijām. Šeit ir ļoti daudz mūzikas: katras Nikas nosūtītās ziņas sākumā ir kāda dziesma, abas māsas ir kaislīgas melomānes, stāsta centrā ir slavu ieguvusi rokmūzikas grupa un pāris tās dalībnieki, kam šī slava gājusi secen, turklāt Nika dodas uz Glastonberijas festivālu, kur risinās izšķirošie notikumi. Es gan neklausījos grāmatā minētās dziesmas, bet domāju, ka šo dziesmu klausīšanās paralēli lasīšanai varētu dot papildus slāni tekstam. Valentīna Nazarova mīl rokmūziku un tas romānā ir jūtams

Lasot nepameta sajūta, ka “Slepenā dziesma” ir debijas romāns. Vēlāk pameklēju un noskaidroju, ka tā tiešām ir. Tas pats par sevi nav nekas slikts, bet skumji, ka autore vairākās vietās stumj klavieres no krūmiem un vēl citi sīkumi tā īsti neļauj noticēt uzrakstītajam. Noguru no garajiem Glastonberijas aprakstiem, tā šķita kā atrisinājuma pastiepšana garumā, jo autorei gribējās gari un plaši pa to festivālu padzīvoties. Lielāki mūzikas festivālu fani šo apstākli varētu novērtēt pozitīvi.

Vispār šo romānu sāku lasīt tāpēc, ka tas sarakstīts Facebook Messenger ziņu veidā, ko Nika sūta savai māsai Dženai (tas nekas, ka viņa jau 8 gadus pazudusi). Tas likās tā neparasti un atšķirīgi no ierastā. Šādu teksta pasniegšanu gribu uzteikt kā plusu, lai gan es neesmu pati objektīvākā vērtētāja, jo man patīk vēstuļromāni. Romāns lasās raiti, neskatoties uz sižetu un varoņu problēmām, nav pārāk nomācošs. Pie simtās lapas jau biju riktīgi uzķērusies uz āķa un gribējās zināt, kā viss beigsies. Ja gribas izklaidēties ar romānu, kas nav skandināvu drūmais krimiķis un nav par neuzticamu varoni, tad šo var lasīt.

Vērtējums: 3/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi. 

Advertisements

Īsās atsauksmes #16

Turpinu cīņu ar neuzrakstītajām atsauksmēm. Šīs vēl no 2014. gada.

Geišas atmiņas. Arturs Goldens – nu kā var viens ne-japānis tik labi uzrakstīt romānu par Japānu?! Viņš ļoti prasmīgi ieved lasītāju sarežģītajā un noslēpumainajā geišu pasaulē pirms 2. pasaules kara. Šī, protams, ir daiļliteratūra, bet domāju, ka autors pamatīgi izpētījis tēmu un man bija sajūta, ka lasu īstu dzīvesstāstu, lai gan jāpieļauj, ka varētu būt izpušķojumi un sagrozījumi lielāka efekta radīšanai. Vērtējums: 5/5

Geiša – mana dzīve. Mineko Ivasaki, Renda Brauna – šis ir reāls atmiņu stāsts un, protams, faktu ziņā interesants, bet Mineko personība pabojāja grāmatas baudīšanu. Starp citu, Mineko Ivasaki iesūdzēja Arturu Goldenu tiesā par viņas dzīvesstāsta izmantošanu romāna tapšanā un viņas identitātes atklāšanu intervijās. Vērtējums: 3/5

Degošais pilskalns, Krusts virs pilskalna. Laimonis Purs – neko īsti neatceros no pirmajām divām Laimoņa Pura vēsturiskā cikla grāmatām. Labi, ka ir pieraksti. Cikla pirmā grāmata stāsta par 15 gadus veco Gunvaldi un vēl pavisam jauno valdnieku Nameju. Dzīvot traucē vācieši un nodevēji no pašu vidus. Otrajā grāmatā visi ir vecāki un zemgaļi paraksta miera līgumu ar Bīskapiju. Vērtējums: 4/5 (pirmā grāmata), 3,5/5 (otrā grāmata)

Sound-Rage. A Primer of the Neurobiology and Psychology of a Little Known Anger Disorder. Judith T. Krauthamer – medicīnisks pētījums tieši par to, kas norādīts virsrakstā. Bija laiks, kad noteiktas skaņas mani pamatīgi “besīja” (tas vēl ir maigi teikts) un šī grāmata ļāva saprast, kas notiek un ko darīt. Nē, šī nav pašpalīdzības grāmata. Vērtējums: 5/5

Saga. Brian K. Vaughan, Fiona Staples, Volume 1, 2, 3 – superīgs komikss par pāri, kurš nedrīkstētu būt, tāltālu, dziļdziļu kosmosu kaut kad nākotnē. Superīgi uzzīmēts un superīgi izstāstīts. Vērtējums visām daļām: 5/5

Baltā nama augšstāvā. Dzīve prezidenta namā. J.B. Vests – kurš gan negribētu ieskatīties Baltā nama aizkulisēs? Bijušais Baltā nama pārziņa palīgs un kādu laiku arī pārzinis ļauj mums to izdarīt. Vests atklājas kā taktisks un patīkams stāstnieks, kurš ļoti interesanti stāsta par Rūzveltiem, Trūmeņiem, Eizenhaueriem, Kenedijiem, Džonsoniem un Niksoniem. Piemēram, Eizenhaueri dārzeņus audzēja savā fermā un gaļu pārveda no medībām, jo prezidentiem bija pašiem jāmaksā par ģimenes un savu viesu uzturu (varbūt tā ir arī tagad, nezinu). Pārziņa kabinetā bija signālu sistēma uz plāksnes virs darba galda, lai zinātu, kad kāds no prezidenta ģimenes vai viesiem izkustējies. Vērtējums: 5/5

Бронебойщик. Алекс Орлов (Бронебойщик #1) – ar šo romānu iepeldēju sev nezināmajos fantastiskā bojevika ūdeņos. Tāla nākotne pēc atomkara, divi varoņi – jaunietis Džeks, kurš sapņo par kaujas robotu, un jau pieredzējis bijušais algotnis Ferlins, kurš viņam palīdz. Džeks tiek līdz armijai, viņu aizsūta uz citu planētu un sākas jautrība. Krievu armijas komēdija, tikai kosmosā. Apmēram tā. Godīgi sakot, labi atpūtināju smadzenes, jo Orlovs ir jautrs un veikls stāstnieks. Vērtējums: 4/5

Ar šo noslēdzu 2014. gadu. Tas bija ražens gads – 95 izlasītas grāmatas.

Īsās atsauksmes #15

Vienreiz jāpieliek punkts tām daudzajām neuzrakstītajām grāmatu atsauksmēm, kas jau gadiem nospiež manu blogera sirdi! Agrāk biju cītīgāka un lasot veicu piezīmes kladēs, tomēr daudz kas ir zudis no manas atmiņas.

Zilā pils. Lūsija Moda Montgomerija – viena no manām visvisvismīļākajām grāmatām, kuru esmu pārlasījusi daudzas reizes gan latviski, gan angliski. Ja agrāk man šis stāsts vienkārši šķita jauki romantisks, tad tagad es vairāk novērtēju galveno varoņu drosmi dzīvot pēc savas gribas. Šī ir mana labsajūtas grāmata. Vērtējums: 5/5

Artura Konana Doila piedzīvojumi. Rasels Millers – man ļoti patīk stāsti par Šerloku Holmsu, tāpēc noteikti bija jāizlasa šī biogrāfija, kurā izmantots plašais rakstnieka arhīvs. Par šo grāmatu man ir piezīmes! Ironiskā kārtā Doils uzskatīja, ka Holmsa tēls iznīcinājis viņa kā nopietna literāta reputāciju. Kad viņš Holmsu “nogalināja”, lasītāji bija tik sašutuši, ka kāda dāma pat piedraudēja cienījamo rakstnieku iekaustīt ar somu. Vai zinājāt, ka Doilam bija maģistra grāds ķirurģijā, bet mūža otrajā pusē viņš pilnīgi lētticīgi nodevās spiritismam un sāka pat pravietot? Vispār ļoti interesanta un faktiem bagāta biogrāfija. Vērtējums: 4/5

Leviatāns. Boriss Akuņins (Detektīva Erasta Fandorina piedzīvojumi #3) – par šo atceros tikai to, ka darbība notiek uz kuģa, tātad ierobežotā telpā. Pēc vērtējuma spriežu, ka bija aizraujoši un laba intriga. Vispār man patīk šī Akuņina detektīvromānu sērija, kurā viņš spēlējas ar dažādiem žanra standartiem un klišejām. Vērtējums: 4,5/5

English Passengers. Matthew Kneale – šo literāro pērli pilnīgi nejauši uzgāju bibliotēkā un esmu jau ieteikusi vairākiem cilvēkiem. Brīnišķīgs vēsturiskais piedzīvojumu romāns ar antropoloģisku ievirzi. Bagātīga valoda, labs humors, turklāt autors ļauj varoņiem stāstīt, nevis dara to pats. Romānam ir divas paralēlas sižeta līnijas: kontrabandistu kuģa nedienas 1857. gadā un notikumi Tasmānijā sākot no 1820. gada. Lielu lomu nospēlē kuģa cūka. Lasiet, iesaku! Vērtējums: 5/5

Kad dievs bija trusis. Sāra Vinmane – lasīju un domāju, ka tieši tādu grāmatu jau sen meklēju un pēc izlasīšanas bija sajūta, ka kāds mani ir uzklausījis un samīļojis. Tik… cilvēcīgi, patiesi. It kā vienkāršs stāsts par priecīgiem un traģiskiem brīžiem Ellijas, viņas ģimenes un draugu dzīvē, rādot kā maza, jūtīga meitene izaug par sievieti. Gribu, bet baidos pārlasīt. Ja nu nebūs vairs tā pati sajūta? Vērtējums: 5/5

Through the Language Glass: How Words Colour your World. Guy Deutscher – skats uz sabiedrību un kultūru caur valodas prizmu. Viena no grāmatas tēmām – vai un kā dzimtā valoda ietekmē pasaules uztveri. Daudz tika apskatīta krāsu nosaukumu rašanās vai to neesamība valodās, valodu sarežģītība un vienkāršošanās. Pašlaik tik aktuālā kašķa ap “gender” sakarā varu teikt, ka grāmatā minēts sekojošais: sākotnēji “gender” nebija nekāda sakara ar “sex”. Dažās valodās dzimte (dzimums?) nav vispār, savukārt dažās Āfrikas, Austrālijas tautu valodās ir pat 10 – 13 dzimtes (vīriešu, sieviešu, dārzeņu, šķēpu utt.). Šo grāmatu varu ieteikt visiem tiem, kuri interesējas par lingvistiku. Vērtējums: 4/5

Ar šo esmu tikusi apmēram pusē 2014. gadam. Turpinājums sekos.

Maņuņa. Narinē Abgarjana

bērnības atmiņas, ArmēnijaJumava 2017. gads, 360 lpp., Манюня #1

“Maņuņa” ir Armēnijā dzimušas krievu rakstnieces autobiogrāfiskas atmiņas par bērnību provinces pilsētiņā Berdā padomju gados. Dzīve šeit lielā mērā rit pa savam, jo vietējie iedzīvotāji ir spītīgi un ietiepīgi, bet  vietējais stukačs visiem zināms. Deficīts šeit valda tāpat kā citur, tomēr vietējie ļoti daudz gatavo paši (gan ievārījumus, gan segas) un no autores atmiņām nemaz tā nedveš veikalu tukšie plaukti, kādi bija manāmi pie mums.

Autores atmiņu galvenie tēli ir viņa pati – Narinē, viņas temperamentīgā draudzene Maņuņa, šerpā Maņuņas vecmāmiņa Roza jeb Ba, Narinē māsa – kauslīgā Karīna, un meiteņu vecāki. Domāju, ka vecākiem no šitiem skuķiem bija sirmi mati. Gandrīz visa grāmata ir viens par otru trakāki nedarbu stāsti. Ieslēdzot karstā ūdens boileri (tas strādā uz gāzes), gandrīz uzspridzina Ba dzīvokli; ar tēva bisi no balkona šauj uz nīstamo skolotāju; Maņuņa samīlas pieaugušā vīrietī un nes viņam visādus štruntus; Ba izmazgā un noliek žāvēties aitas vilnu, meitenes pa vilnu izspēlējas kā pa mākoņiem un vēl piekaisa ar smiltīm. Pārsvarā jau, protams, viss sākas nevainīgi, ar labiem nodomiem, bet beidzas traki. Narinē un Maņuņai grāmatā ir 8 – 12 gadi, bet autore laika plūdumu neievēro konsekventi, un ap grāmatas vidu pie kārtējā nedarba nākas brīnīties, vai tiešām tajā vecumā viņas bija tik dumjas, jo iepriekšējā nodaļā viņām bija 11 gadu.

Starp palaidnībām pavīd Armēnijas sadzīves ainas un tas bija interesanti. Universālveikala rindu šturmēšana, milzumgarš saraksts ciemiņam no galvaspilsētas ar atvedamām mantām, skolēnu kora vešana uz koncertu ar kravas auto, jo nebraukt nedrīkst, bet autobuss saplīsis, vietējās tradīcijas un tādā garā. Šādi reālu atmiņu uzzibsnījumi vismaz man šķiet krietni interesantāki par oficiāliem vēstures rakstiem.

Grāmatai nebūtu nācis par sliktu nesaudzīgāks redaktors, kurš izgrieztu laukā soctīklu pļāpu stila rindkopas. Piemirsu kur, bet lasīju, ka šīs atmiņas autore sākotnēji publicējusi blogā. Tas izskaidro stilu.  Vispār jau “Maņuņa” ir sirsnīgs un jautrs atmiņu stāsts par saulainu bērnību, bet es esmu īgņa. Sākumā es smējos, bet uz beigām sāka apnikt nebeidzamā palaidnību straume.

Vērtējums: 3/5

 

Īsās atsauksmes #9

Īsi par divām grāmatām. Nav laika, jāiet lasīt, jo citādi nebūs laika lasīt.

Justina Robson 'Keeping it real"

Keeping It Real. Justina Robson

Pyr 2007, 333 lpp. Quantum Gravity #1

“Keeping It Real” man iedāvināja Lasītāja sensenos Ziemassvētkos. Pēc milzīga sprādziena dažādās dimensijas ir sajaukušās un tagad cilvēki dzīvo (ne vienmēr miermīlīgi) līdzās elfiem, dēmoniem, elementāļiem, fejām u.c. rasēm. Tehnoloģijas pastāv līdzās maģijai. Galvenie varoņi – kiborgs speciālā aģente Lila Bleka un elfs rokzvaigzne Zals. Kāds ļoti grib Zalu novākt un Lilai viņš jāaizsargā. Ja šis izklausās traki, tad tā arī ir.

Teorētiski šai grāmatai bija liels potenciāls, jo mani fascinē un ļoti saista elfi, tāpēc pārsteidza šīs grāmatas nespēja mani sajūsmināt un aizraut tik ļoti kā būtu gaidāms. Drusku par daudz psihadēlijas. Pašā grāmatas sākumā tā apjuku no pasaules apraksta, ka ilgu laiku grāmatu noliku mierā. Tad tomēr saņēmos un lielāko tiesu bija izklaidējoši, lai gan kopējā bilde palika izplūdusi. Autorei švaki padodas paskaidrot varoņu motivāciju, tāpēc ik pa laikam sanāk tāds “pie velna, kas notiek?”. Bija visādi forši sīkumi, savādāku spēļu un maģijas ideja, patika arī galvenie varoņi. Diemžēl beigas sanākušas pārāk saldas un seksīgas, kas ekstraordināru stāstu pārvērta lubenē. Iespējams, ka šī grāmata jāuztver kā parodija vai komēdija.

Vērtējums: 3/5.

Fjodors Dostojevkis "Baltās naktis"

Baltās naktis. Fjodors Dostojevskis

Jumava 2016. gads, 159 lpp.

“Baltās naktis” ir agrīns Dostojevska darbs, garstāsts par diviem vientuļiem, naiviem, kautrīgiem, pat nesociāliem varoņiem, kas rod mierinājumu viens otrā. Viņi satiekas četras vasaras naktis un pastāsta viens otram par sevi un savām sāpēm. Galvenais varonis sevi nosauc par tipu, īpatni, sapņotāju. Viņam nav draugu, paziņu arī tikpat kā nav, jo viņš visu laiku pavada sapņodams vaļā acīm. Tikai Nastjeņkas asaras liek viņam pārvarēt kautrību un uzrunāt jauno meiteni kanāla malā. Izrādās, viņa dzīvo pie vecmāmiņas un gadu gaida, kad atgriezīsies viņas mīļotais. Tā nu viņi sarunājas pieklājīgos, tomēr diezgan atklātos toņos līdz stāsts sasniedz spēcīgu emocionālu kulmināciju.

Stāsts jālasa vērīgi, ieklausoties nepateiktajā. Šis vēl nav tas Dostojevskis, kas slavenākajos viņa darbos, tomēr jau šeit viņš fascinē ar spēju precīzi notvert cilvēka dabu un radīt trauksmainus, psiholoģiski sarežgītus, pat problemātiskus, ļoti emocionālus cilvēkus, kas īsti neiederas sabiedrībā. Tādi varoņi var nepatikt, atgrūst, tomēr beigās tie kļūst tuvi. Vismaz tā man bija ar “Noziegumu un sodu”.

Vērtējums: 3/5