Īsās atsauksmes #16

Turpinu cīņu ar neuzrakstītajām atsauksmēm. Šīs vēl no 2014. gada.

Geišas atmiņas. Arturs Goldens – nu kā var viens ne-japānis tik labi uzrakstīt romānu par Japānu?! Viņš ļoti prasmīgi ieved lasītāju sarežģītajā un noslēpumainajā geišu pasaulē pirms 2. pasaules kara. Šī, protams, ir daiļliteratūra, bet domāju, ka autors pamatīgi izpētījis tēmu un man bija sajūta, ka lasu īstu dzīvesstāstu, lai gan jāpieļauj, ka varētu būt izpušķojumi un sagrozījumi lielāka efekta radīšanai. Vērtējums: 5/5

Geiša – mana dzīve. Mineko Ivasaki, Renda Brauna – šis ir reāls atmiņu stāsts un, protams, faktu ziņā interesants, bet Mineko personība pabojāja grāmatas baudīšanu. Starp citu, Mineko Ivasaki iesūdzēja Arturu Goldenu tiesā par viņas dzīvesstāsta izmantošanu romāna tapšanā un viņas identitātes atklāšanu intervijās. Vērtējums: 3/5

Degošais pilskalns, Krusts virs pilskalna. Laimonis Purs – neko īsti neatceros no pirmajām divām Laimoņa Pura vēsturiskā cikla grāmatām. Labi, ka ir pieraksti. Cikla pirmā grāmata stāsta par 15 gadus veco Gunvaldi un vēl pavisam jauno valdnieku Nameju. Dzīvot traucē vācieši un nodevēji no pašu vidus. Otrajā grāmatā visi ir vecāki un zemgaļi paraksta miera līgumu ar Bīskapiju. Vērtējums: 4/5 (pirmā grāmata), 3,5/5 (otrā grāmata)

Sound-Rage. A Primer of the Neurobiology and Psychology of a Little Known Anger Disorder. Judith T. Krauthamer – medicīnisks pētījums tieši par to, kas norādīts virsrakstā. Bija laiks, kad noteiktas skaņas mani pamatīgi “besīja” (tas vēl ir maigi teikts) un šī grāmata ļāva saprast, kas notiek un ko darīt. Nē, šī nav pašpalīdzības grāmata. Vērtējums: 5/5

Saga. Brian K. Vaughan, Fiona Staples, Volume 1, 2, 3 – superīgs komikss par pāri, kurš nedrīkstētu būt, tāltālu, dziļdziļu kosmosu kaut kad nākotnē. Superīgi uzzīmēts un superīgi izstāstīts. Vērtējums visām daļām: 5/5

Baltā nama augšstāvā. Dzīve prezidenta namā. J.B. Vests – kurš gan negribētu ieskatīties Baltā nama aizkulisēs? Bijušais Baltā nama pārziņa palīgs un kādu laiku arī pārzinis ļauj mums to izdarīt. Vests atklājas kā taktisks un patīkams stāstnieks, kurš ļoti interesanti stāsta par Rūzveltiem, Trūmeņiem, Eizenhaueriem, Kenedijiem, Džonsoniem un Niksoniem. Piemēram, Eizenhaueri dārzeņus audzēja savā fermā un gaļu pārveda no medībām, jo prezidentiem bija pašiem jāmaksā par ģimenes un savu viesu uzturu (varbūt tā ir arī tagad, nezinu). Pārziņa kabinetā bija signālu sistēma uz plāksnes virs darba galda, lai zinātu, kad kāds no prezidenta ģimenes vai viesiem izkustējies. Vērtējums: 5/5

Бронебойщик. Алекс Орлов (Бронебойщик #1) – ar šo romānu iepeldēju sev nezināmajos fantastiskā bojevika ūdeņos. Tāla nākotne pēc atomkara, divi varoņi – jaunietis Džeks, kurš sapņo par kaujas robotu, un jau pieredzējis bijušais algotnis Ferlins, kurš viņam palīdz. Džeks tiek līdz armijai, viņu aizsūta uz citu planētu un sākas jautrība. Krievu armijas komēdija, tikai kosmosā. Apmēram tā. Godīgi sakot, labi atpūtināju smadzenes, jo Orlovs ir jautrs un veikls stāstnieks. Vērtējums: 4/5

Ar šo noslēdzu 2014. gadu. Tas bija ražens gads – 95 izlasītas grāmatas.

Advertisements

Īsās atsauksmes #15

Vienreiz jāpieliek punkts tām daudzajām neuzrakstītajām grāmatu atsauksmēm, kas jau gadiem nospiež manu blogera sirdi! Agrāk biju cītīgāka un lasot veicu piezīmes kladēs, tomēr daudz kas ir zudis no manas atmiņas.

Zilā pils. Lūsija Moda Montgomerija – viena no manām visvisvismīļākajām grāmatām, kuru esmu pārlasījusi daudzas reizes gan latviski, gan angliski. Ja agrāk man šis stāsts vienkārši šķita jauki romantisks, tad tagad es vairāk novērtēju galveno varoņu drosmi dzīvot pēc savas gribas. Šī ir mana labsajūtas grāmata. Vērtējums: 5/5

Artura Konana Doila piedzīvojumi. Rasels Millers – man ļoti patīk stāsti par Šerloku Holmsu, tāpēc noteikti bija jāizlasa šī biogrāfija, kurā izmantots plašais rakstnieka arhīvs. Par šo grāmatu man ir piezīmes! Ironiskā kārtā Doils uzskatīja, ka Holmsa tēls iznīcinājis viņa kā nopietna literāta reputāciju. Kad viņš Holmsu “nogalināja”, lasītāji bija tik sašutuši, ka kāda dāma pat piedraudēja cienījamo rakstnieku iekaustīt ar somu. Vai zinājāt, ka Doilam bija maģistra grāds ķirurģijā, bet mūža otrajā pusē viņš pilnīgi lētticīgi nodevās spiritismam un sāka pat pravietot? Vispār ļoti interesanta un faktiem bagāta biogrāfija. Vērtējums: 4/5

Leviatāns. Boriss Akuņins (Detektīva Erasta Fandorina piedzīvojumi #3) – par šo atceros tikai to, ka darbība notiek uz kuģa, tātad ierobežotā telpā. Pēc vērtējuma spriežu, ka bija aizraujoši un laba intriga. Vispār man patīk šī Akuņina detektīvromānu sērija, kurā viņš spēlējas ar dažādiem žanra standartiem un klišejām. Vērtējums: 4,5/5

English Passengers. Matthew Kneale – šo literāro pērli pilnīgi nejauši uzgāju bibliotēkā un esmu jau ieteikusi vairākiem cilvēkiem. Brīnišķīgs vēsturiskais piedzīvojumu romāns ar antropoloģisku ievirzi. Bagātīga valoda, labs humors, turklāt autors ļauj varoņiem stāstīt, nevis dara to pats. Romānam ir divas paralēlas sižeta līnijas: kontrabandistu kuģa nedienas 1857. gadā un notikumi Tasmānijā sākot no 1820. gada. Lielu lomu nospēlē kuģa cūka. Lasiet, iesaku! Vērtējums: 5/5

Kad dievs bija trusis. Sāra Vinmane – lasīju un domāju, ka tieši tādu grāmatu jau sen meklēju un pēc izlasīšanas bija sajūta, ka kāds mani ir uzklausījis un samīļojis. Tik… cilvēcīgi, patiesi. It kā vienkāršs stāsts par priecīgiem un traģiskiem brīžiem Ellijas, viņas ģimenes un draugu dzīvē, rādot kā maza, jūtīga meitene izaug par sievieti. Gribu, bet baidos pārlasīt. Ja nu nebūs vairs tā pati sajūta? Vērtējums: 5/5

Through the Language Glass: How Words Colour your World. Guy Deutscher – skats uz sabiedrību un kultūru caur valodas prizmu. Viena no grāmatas tēmām – vai un kā dzimtā valoda ietekmē pasaules uztveri. Daudz tika apskatīta krāsu nosaukumu rašanās vai to neesamība valodās, valodu sarežģītība un vienkāršošanās. Pašlaik tik aktuālā kašķa ap “gender” sakarā varu teikt, ka grāmatā minēts sekojošais: sākotnēji “gender” nebija nekāda sakara ar “sex”. Dažās valodās dzimte (dzimums?) nav vispār, savukārt dažās Āfrikas, Austrālijas tautu valodās ir pat 10 – 13 dzimtes (vīriešu, sieviešu, dārzeņu, šķēpu utt.). Šo grāmatu varu ieteikt visiem tiem, kuri interesējas par lingvistiku. Vērtējums: 4/5

Ar šo esmu tikusi apmēram pusē 2014. gadam. Turpinājums sekos.

Maņuņa. Narinē Abgarjana

bērnības atmiņas, ArmēnijaJumava 2017. gads, 360 lpp., Манюня #1

“Maņuņa” ir Armēnijā dzimušas krievu rakstnieces autobiogrāfiskas atmiņas par bērnību provinces pilsētiņā Berdā padomju gados. Dzīve šeit lielā mērā rit pa savam, jo vietējie iedzīvotāji ir spītīgi un ietiepīgi, bet  vietējais stukačs visiem zināms. Deficīts šeit valda tāpat kā citur, tomēr vietējie ļoti daudz gatavo paši (gan ievārījumus, gan segas) un no autores atmiņām nemaz tā nedveš veikalu tukšie plaukti, kādi bija manāmi pie mums.

Autores atmiņu galvenie tēli ir viņa pati – Narinē, viņas temperamentīgā draudzene Maņuņa, šerpā Maņuņas vecmāmiņa Roza jeb Ba, Narinē māsa – kauslīgā Karīna, un meiteņu vecāki. Domāju, ka vecākiem no šitiem skuķiem bija sirmi mati. Gandrīz visa grāmata ir viens par otru trakāki nedarbu stāsti. Ieslēdzot karstā ūdens boileri (tas strādā uz gāzes), gandrīz uzspridzina Ba dzīvokli; ar tēva bisi no balkona šauj uz nīstamo skolotāju; Maņuņa samīlas pieaugušā vīrietī un nes viņam visādus štruntus; Ba izmazgā un noliek žāvēties aitas vilnu, meitenes pa vilnu izspēlējas kā pa mākoņiem un vēl piekaisa ar smiltīm. Pārsvarā jau, protams, viss sākas nevainīgi, ar labiem nodomiem, bet beidzas traki. Narinē un Maņuņai grāmatā ir 8 – 12 gadi, bet autore laika plūdumu neievēro konsekventi, un ap grāmatas vidu pie kārtējā nedarba nākas brīnīties, vai tiešām tajā vecumā viņas bija tik dumjas, jo iepriekšējā nodaļā viņām bija 11 gadu.

Starp palaidnībām pavīd Armēnijas sadzīves ainas un tas bija interesanti. Universālveikala rindu šturmēšana, milzumgarš saraksts ciemiņam no galvaspilsētas ar atvedamām mantām, skolēnu kora vešana uz koncertu ar kravas auto, jo nebraukt nedrīkst, bet autobuss saplīsis, vietējās tradīcijas un tādā garā. Šādi reālu atmiņu uzzibsnījumi vismaz man šķiet krietni interesantāki par oficiāliem vēstures rakstiem.

Grāmatai nebūtu nācis par sliktu nesaudzīgāks redaktors, kurš izgrieztu laukā soctīklu pļāpu stila rindkopas. Piemirsu kur, bet lasīju, ka šīs atmiņas autore sākotnēji publicējusi blogā. Tas izskaidro stilu.  Vispār jau “Maņuņa” ir sirsnīgs un jautrs atmiņu stāsts par saulainu bērnību, bet es esmu īgņa. Sākumā es smējos, bet uz beigām sāka apnikt nebeidzamā palaidnību straume.

Vērtējums: 3/5

 

Īsās atsauksmes #9

Īsi par divām grāmatām. Nav laika, jāiet lasīt, jo citādi nebūs laika lasīt.

Justina Robson 'Keeping it real"

Keeping It Real. Justina Robson

Pyr 2007, 333 lpp. Quantum Gravity #1

“Keeping It Real” man iedāvināja Lasītāja sensenos Ziemassvētkos. Pēc milzīga sprādziena dažādās dimensijas ir sajaukušās un tagad cilvēki dzīvo (ne vienmēr miermīlīgi) līdzās elfiem, dēmoniem, elementāļiem, fejām u.c. rasēm. Tehnoloģijas pastāv līdzās maģijai. Galvenie varoņi – kiborgs speciālā aģente Lila Bleka un elfs rokzvaigzne Zals. Kāds ļoti grib Zalu novākt un Lilai viņš jāaizsargā. Ja šis izklausās traki, tad tā arī ir.

Teorētiski šai grāmatai bija liels potenciāls, jo mani fascinē un ļoti saista elfi, tāpēc pārsteidza šīs grāmatas nespēja mani sajūsmināt un aizraut tik ļoti kā būtu gaidāms. Drusku par daudz psihadēlijas. Pašā grāmatas sākumā tā apjuku no pasaules apraksta, ka ilgu laiku grāmatu noliku mierā. Tad tomēr saņēmos un lielāko tiesu bija izklaidējoši, lai gan kopējā bilde palika izplūdusi. Autorei švaki padodas paskaidrot varoņu motivāciju, tāpēc ik pa laikam sanāk tāds “pie velna, kas notiek?”. Bija visādi forši sīkumi, savādāku spēļu un maģijas ideja, patika arī galvenie varoņi. Diemžēl beigas sanākušas pārāk saldas un seksīgas, kas ekstraordināru stāstu pārvērta lubenē. Iespējams, ka šī grāmata jāuztver kā parodija vai komēdija.

Vērtējums: 3/5.

Fjodors Dostojevkis "Baltās naktis"

Baltās naktis. Fjodors Dostojevskis

Jumava 2016. gads, 159 lpp.

“Baltās naktis” ir agrīns Dostojevska darbs, garstāsts par diviem vientuļiem, naiviem, kautrīgiem, pat nesociāliem varoņiem, kas rod mierinājumu viens otrā. Viņi satiekas četras vasaras naktis un pastāsta viens otram par sevi un savām sāpēm. Galvenais varonis sevi nosauc par tipu, īpatni, sapņotāju. Viņam nav draugu, paziņu arī tikpat kā nav, jo viņš visu laiku pavada sapņodams vaļā acīm. Tikai Nastjeņkas asaras liek viņam pārvarēt kautrību un uzrunāt jauno meiteni kanāla malā. Izrādās, viņa dzīvo pie vecmāmiņas un gadu gaida, kad atgriezīsies viņas mīļotais. Tā nu viņi sarunājas pieklājīgos, tomēr diezgan atklātos toņos līdz stāsts sasniedz spēcīgu emocionālu kulmināciju.

Stāsts jālasa vērīgi, ieklausoties nepateiktajā. Šis vēl nav tas Dostojevskis, kas slavenākajos viņa darbos, tomēr jau šeit viņš fascinē ar spēju precīzi notvert cilvēka dabu un radīt trauksmainus, psiholoģiski sarežgītus, pat problemātiskus, ļoti emocionālus cilvēkus, kas īsti neiederas sabiedrībā. Tādi varoņi var nepatikt, atgrūst, tomēr beigās tie kļūst tuvi. Vismaz tā man bija ar “Noziegumu un sodu”.

Vērtējums: 3/5

Фото как хокку. Борис Акунин

Boriss Akuņins "Foto kak hoku"

Zakharov 2011. gads, 382 lpp.

Manā uztverē Boriss Akuņins (pseidonīms – tiem, kuri nezina) ir interesantu literāru projektu radītājs.*** “Kapsētas stāsti” un Erasta Fandorina detektīvi ļāva man iepazīt Akuņinu kā aizrautīgu vēstures pētnieku un radošu stāstnieku. Tāpēc nav brīnums, ka bibliotēkā paņēmu pilnīgi man nezināmu grāmatu ar viņa vārdu uz vāka.

Šis ir kārtējais Akuņina projekts. Viņš aizraujas gan ar japāņu kultūru, gan senām fotogrāfijām un saskata līdzību starp haikām un nepazīstamu cilvēku fotoattēliem – tur var slēpties vesels stāsts. Tas viņu uzvedināja pajautāt sava bloga lasītājiem iesūtīt 3 – 5 fotogrāfijas kopā ar stāstījumu par fotogrāfijās redzamo cilvēku. Atsaucība bija liela un rezultātā tapa “Фото как хокку”, kurā apkopoti 90 dzīvesstāsti. Stāsti sakārtoti pēc aprakstīto cilvēku dzimšanas gadiem – grāmata sākas ar vecvecmammu, kura dzimusi 1870. gadā un beidzas ar cilvēkiem, kuri dzimuši pēc 1950. gada. Vesels laikmets un daudz traģisku, smagu dzīvesstāstu. Protams, gadās arī pa kādai atšķirīgai dzīvei, ko revolūcija, 2 kari, “tīrīšanas”, bads un skarbie pēckara gadi saudzējuši.

Boriss Akuņins "Foto kak hoku"

Ļoti interesanti papētīt vecos fotoattēlus.

Reālie dzīvesstāsti atgādina, cik dzīve ir nepastāvīga, nejaušību, gan traģisku, gan laimīgu sakritību pilna. Sieviete, kura kā vēstnieka kundze pabija daudzās valstīs un dzīvoja greznībā, pēc vīra nāves pārdod dārglietas un kažokus, lai būtu ko ēst. Bet tas vēl nekas. Bērns, kuru gada vecumā piereģistrē bērnunamā ar nepareiziem dzimšanas datiem un māte atrod tikai pēc 11 gadiem. Visas represiju un karu izpostītās ģimenes. Smagi lasīt un vairākas reizes gandrīz noliku šo grāmatu malā nepabeigtu. Otrā pasaules kara beigu un pēckara gados dzimušo dzīves ir vieglākas, bet vienveidīgas. Šķiet, tolaik bērni bez vecmāmiņām un vectētiņiem vispār nevarēja izaugt, vecvecāki bija mūslaiku bērnudārzi. Bieži viņi auklēja pavisam mazus zīdainīšus, jo vecākiem bija jābūvē ceļi, rūpnīcas, mājas, respektīvi – viņi visu laiku strādāja. Šķiet, ka vēl biežāk nemaz tēva vai vectēva nebija, tikai mātes un vecmammas. Un tās sievietes nesa, cēla, stūma un vēla, lai iztiktu pašas un izaudzinātu bērnus.

Cauri daudziem stāstiem vijas nožēla, ka stāstītājs tik maz zina par saviem radiem, ka nav paspēts uzprasīt un piefiksēt aizgājušās dzīves. Man bija tante, kurai ļoti gribēju tik daudz ko uzprasīt, bet visu laiku atliku un tagad vairs nav kam prasīt. Nesen mammai teicu: “Mamm, tikai vecos fotoalbumus pārvācoties neaizmirsti”. Man šķiet svarīgi nepazaudēt šo atmiņu daļu, tāpēc Akuņina projekts man simpatizēja.

Vislabāk man patika tie dzīvesstāsti, kuros autori neskopojās ar vēsturiskām detaļām. Kā toreizējās Ļeņingradas blokādes laikā māte piekāva divus cilvēkus, kuri bija maisā iebāzuši viņas meitu. Kādus cepumus cepa un ēdienus gatavoja. Cik noderīga bija šūšanas prasme. Vecvecmāmiņa, kurai bērnībā izmežģīto potīti ārstējis Mihails Bulgakovs. Tēvs, kurš strādājis Ziemeļkorejā 1954. gadā. Vecvecāki, kuri 1932. gadā aizbrauca uz Kolimas zelta raktuvēm, jo vecvectēvs bija inženieris. Zelta raktuvēs viņš strādāja Eduarda Bērziņa vadībā (tā paša, par kuru sarakstīta grāmata “Šķērsiela 13. Latvieša radītais Gulags”). Un tā vēl un vēl.

Nezinu, vai Akuņins ir atlasījis labākos stāstus, jeb vienkārši visus, kuru publicēšanai saņēma atļauju, bet stāsti stila un kvalitātes ziņā ir dažādi. Dažiem stāstu iesūtītājiem ir izteikts stāstnieka talants, kamēr citi faktus pasniedz sausi un īsi. Viens stāsts bija galīgi nebaudāms, jo cilvēks ņēmās uzskaitīt visus radinieka amatus un nopelnītos ordeņus. Dažos stāstos jūtams tāds kā uzspēlēts patoss un mirušā cilvēka slavināšana. Gaidīju kāda dzērāja vai varmākas dzīvesstāstu, bet nekā. Pārsvarā tikai “zelta” cilvēki. Varbūt tā arī jābūt. Atcerēties gribas tos īpašos, mīļos cilvēkus, kuri kādam nozīmē visu pasauli.

Domāju, ka grāmatu ir vērts lasīt biogrāfiju un vēstures cienītājiem. Sajūtu līmenī man ne visai patika, bet kā projekts pelnījis augstāku novērtējumu. Interesants ieskats reālos dzīvesstāstos, bet laikam grāmatas formātā drusku par daudz.

Vērtējums: 2,5/5

*** Lai gan domāju, ka manu blogu lasa saprātīgi cilvēki, šis komentārs speciāli tiem rūķīšiem, kuriem šķiet būtiski visur saskatīt ko politisku. Iespējams, ka pārāk maz lasu tā saucamās interneta ziņas, bet, kad pēdējo reizi pārbaudīju, Grigorijs Šalvovičs Čhartišvili nebija pelnījis naida runas. Es par to vispār nebūtu aizdomājusies, ja ne kāda it kā cienījama latviešu rakstnieka neargumentētās replikas tviterī. Tāpat sveiciens IeM robotam, kurš šurp atskries dažu sensitīvu vārdu dēļ.