Pēdējais lapzemietis. Olivjē Triks

Lapzeme, kriminālromāns, Lauku avīzeIzdevniecība Lauku Avīze 2017. gads, 478 lpp. Klement Nango #1

Katram var būt savs iemesls izvēloties lasīt kādu grāmatu. Šoreiz mani piesaistīja romāna darbības vide – Lapzeme un sāmi. Maz zināma kultūra, skarba daba. Kā gan cilvēki tur dzīvo? Olivjē Trikam diezgan labi izdevies atbildēt uz šo jautājumu un iepazīstināt ar Lapzemi un tās iedzīvotājiem, ziemeļbriežu audzēšanu un ģeoloģiju.

Īsu brīdi pirms svarīgas ANO konferences tiek nozagtas retas šamaņu bungas. Drīz tiek atrasts kāda ziemeļbriežu audzētāja līķis un mazās Kautokesko pilsētiņas policijai pēkšņi ir divas lielas problēmas. Kamēr policija meklē bungas un lapzemieša slepkavu, kāds franču ģeologs saņem īpašu uzdevumu un kopā ar ļoti prasmīgu pavadoni dodas izpētīt 3 apgabalus Lapzemes taigā. Paiet laiks, kamēr policija sasaista visus notikumus kopā. Vispār romāna vide ir pilna ar visādām nelegālām darbībām, taisni brīnums cik daudz notiek tādā mazapdzīvotā teritorijā.

Galvenie varoņi ir divi norvēģu puses Ziemeļbriežu policijas darbinieki. Pieredzējušais Klemets Nango, sāms pa tēva līniju, salikts pārī ar jauniņo policijas skolas beidzēju norvēģieti Ninu Nansenu. Nina maz ko zina par Lapzemi, kas ļauj autoram diezgan plaši iepazīstināt lasītājus (respektīvi, Ninu) ar šo savdabīgo ziemeļu zemi. Informācija par ģeoloģiju un ģeologa darbu iepīta neveiklāk, mazliet atgādina mācību grāmatas stilu, tomēr autora žurnālista darba pieredze ļauj pasniegt faktus strukturēti un uztverami. Vismaz man bija interesanti, jo ļoti maz zinu par ģeoloģiju. Starp citu, Olivjē Triks veidojis TV dokumentālo filmu par policistiem Lapzemē un gan jau filmas veidošanas laikā iegūtās zināšanas izmantojis šajā romānā.

Skumji lasīt par sāmu kultūras iznīcināšanu, par ko rūpējās kristīgās ticības nesēji un derīgo izrakteņu ieguvēji. Progress iznīcinājis tradicionālo dzīvesveidu. No otras puses – sāmi tam visam pasīvi ļāvās un ātri pakļāvās visām draņķībām. Varbūt tāpēc, ka viņu valodā nav vārda “karš”. Tik daudz varu spriest no vēsturisko notikumu piesaukšanas šajā romānā. Tagad ziemeļbriežu audzētājiem ir motocikli un citas ērtības, bet tie ir arī lielāki izdevumi. Lai izdevumus nosegtu, jātur lielāks ganāmpulks. Ziemeļbrieži baidās no tehnikas trokšņiem, ganību teritorijas sarūk, sāmi grib lielāku pašnoteikšanos, norvēģu nacionālisti uzskata, ka tiem salašņām nekas nepienākas. Īsāk sakot – daudz ekonomisku un politisku problēmu.

Ar romāna darbības vidi, manuprāt autors veiksmīgi ticis galā, bija interesanti un izglītojoši. Varoņi padevušies kā nu kurais, bet pārsvarā plakani un stereotipiski. Iztiek bez tradicionālām galveno policistu dzīves drāmām, tomēr gan Klemetam, gan Ninai ir pa skeletam skapī. [Brīdinu, ka tālāk var būt pa kādam maiteklim.] Klemetam traucē zemais pašvērtējums un sāmiskā izcelsme, Ninai bija kaut kādas problēmas ar tēvu. Kaut kur lasīju, ka Nina novērtēta kā pārāk naiva. Norvēģija ir liela, varbūt tiešām policijas skolā neiedziļinās socioloģijā un savas valsts etniskajās grupās. Toties Nina ir uzņēmīga un tāda, kas neļaus kāpt uz galvas. Spilgtākie tēli ir ziemeļbriežu audzētājs, savrupnieks Aslaks un franču ģeologs. Aslaks raisīja simpātijas un viņa tēlā bija jaušams noslēpums un dziļums. Toties franču ģeologs uztaisīts par riktīgu tizleni un autors nespēj mitēties atkal un atkal atkārtot, cik ļoti francūzim patīk mazgadīgas meitenes. Šīs bija pretīgas epizodes un uzrakstītas tā, ka mudināja domāt – autoram tāda attieksme šķiet diezgan normāla. Bez tam, šīs epizodes bija pilnīgi nevajadzīgas. Tāpat bija skaidrs, ka francūzis ir sliktais tips. Autors par to nemākulīgi parūpējas jau pirmajos teikumos. Arī suņa nogalināšana (paldies vismaz par neieslīgšanu detaļās) bija lēts triks šokēšanai. Acīmredzot man ir beigusies pacietība pret šādām cūcībām literatūrā, ja tās ir domātas šokēšanai un vieglai sižeta virzīšanai. Lēti triki Trikam. [Maitekļu beigas]

Kā ieskats Lapzemē “Pēdējais lapzemietis” ir izglītojoša un interesanta lasāmviela, bet kā kriminālromāns samērā vājš. Noziegumi ir vairāki un tīri intriģējoši, bet autors ir slikts pierādījumu slēpējs un viss ir pārāk paredzams. Ātri top skaidrs, kuri ir sliktie un vēl pirms policistiem var salikt kopā pierādījumus tikpat viegli kā saskaitīt līdz divi. Nepalīdz arī sasteigtās un eksaltētās beigas. Šķiet, ka visi tie romāna slavinātāji, kas salikti uz grāmatas vākiem, ļoti maz lasījuši krimināromānus vai labu literatūru vispār. Varbūt Francijā švaks līmenis detektīvliteratūrai (Vikipēdijā saskaitīju 16 prix šim romānam….). Ņemot vērā, ka vides apraksts ir ļoti labs, Olivjē Trikam vajadzētu pieturēties pie dokumentālās vai populārzinātniskās literatūras lauciņa. Tomēr, ja vēlaties vieglu kriminālromānu un gribat mazliet iepazīt Lapzemi, tad šo var lasīt. Lai gan man ir daudzi iebildumi, romāna lasīšanai patērēto laiku nenožēloju.

Vērtējums: 3/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

R.I.P. XI

ripeleven

Klāt septembris, klāt R.I.P. XI. Jau ceturto reizi piedalīšos šajā lasīšanas izaicinājumā, kas norisinās no 1.septembra līdz 30. oktobrim.

Izaicinājumam der:

Mystery
Suspense
Thriller
Dark Fantasy
Gothic
Horror
Supernatural

Vai jebkas līdzīgs ar tumšu noskaņu. Ir vairāki dalības līmeņi un tā ir šī izaicinājuma burvība, jo tas nav pārāk apjomīgs un nomācošs. Piedalīties var arī tikai ar vienu lasāmo grāmatu. Šogad plānojum ņemt mazāku līmeni, bet beigās atkal izvēlējos pirmo līmeni, kas nozīmē 4 grāmatas. Pagājušajā gadā izdevās izaicinājumu veiksmīgi izpildīt. Ceru, ka šogad veiksies tikpat labi.

ripnineperilfirst

Izvēlējos tikai no tām grāmatām, kas man ir mājās. Tikai pēc atlases pamanīju cik tematiski pareizi un saskanīgi vāku noformējumi sanākuši – pelēks un sarkans, migla un asinis. Burvīgi!

rip izaicinājums

You by Caroline Kepnes
American Vampire, Vol 1 by Scott Snyder
The Folding Knife by K.J. Parker
Vilka stunda by Andrjus Tapins

Rudenim piestāv kriminālromāni un trilleri, tāpēc psiholoģiskais trilleris “You” ar asiņaino vāku varētu būt tieši laikā. Kā zināms, saule un vasara nav vampīru sabiedrotā, bet rudens tumsā un miglā tie noteikti jūtas patīkami. Komikss “American Vampire” sola kārtīgus, nežēlīgus vampīrus. Savukārt “The Folding Knife” aizved pa tumšās fantāzijas taku un iepazīstina ar izcilu Vesani republikas vadītāju, kurš pieļauj liktenīgu kļūdu. Beigās vēl viens alternatīvās vēstures gabals ar krietnu stīmpanka devu no lietuviešiem – “Vilka stunda”. Arī varētu būt patumšs gabals.

Diez vai kāda no šīm grāmatām mani sabaidīs, bet ceru uz daudzām aizraujoši satraucošām stundām.

R.I.P. XI bannera autore Abigail Larson.

Marko efekts. Jusi Adlers-Olsens

dāņu kriminālromāns, Q nodaļa, Karls Merks, Marko efekts,

Zvaigzne ABC 2016. gads, 480 lpp. Afdeling Q #5

Dāņu kriminālromānu rakstnieks Jusi Adlers-Olsens vismaz latviešu lasītāju sirdis iekaroja, radīdams spuraino Q nodaļu, kas Kopenhāgenas policijas ēkas pagrabā nodarbojas ar vecu un neatrisinātu lietu izmeklēšanu. Latviešu valodā tulkots jau piektais romāns šajā sērijā. “Marko efekts” sola aizraujošu sižetu un pašu bīstamāko izmeklēšanu Q nodaļas vēsturē.

Lasītājs sākumā tiek iepazīstināts ar vairākiem upuriem un vairākiem veikliem, negodprātīgiem darboņiem. Paralēli tiek sekots Dānijas ierēdņiem, banku pārstāvjiem, ielas zaglēnam Marko un iemīļotajiem Q nodaļas darbiniekiem. Šoreiz romāna struktūra ir savādāka – lasītājs sen jau zina par noziegumu, bet Merks ar kolēģiem tam pievēršas tikai ap grāmatas vidu, turklāt vairāk nejauši, nekā apzināti. Pirms tam tiek risinātas citas, personīgākas problēmas. Ļoti liela loma atvēlēta pusaudzim Marko, kurš aizbēg no savas bandas, bēgot atklāj viņu noslēpto līķi un beigās viņu meklē visi Kopenhāgenas noziedznieki.

Man personīgi vainīgo zināšana jau no paša sākuma laupīja lielu daļu pārsteiguma momenta un aizrautības. Taisnības labad jāsaka, ka dažas kārtis autors pataupa vēlākam laikam, bet tie notikumi ir tik likumsakarīgi, ka nojaušami jau pa lielu gabalu. Marko vajāšana padara sižetu spraigu, paralēli notiek arī daudz kas cits, tāpēc garlaicīgi nav un lasīšana raiti virzās uz priekšu.

Par spīti daudzajiem notikumiem romāns mani neieinteresēja tā, kā iepriekšējie autora darbi. Viens iemesls ir jau pieminētais noslēpuma trūkums. Otrs iemesls slēpjas Q nodaļas darbiniekos. Kur palicis pirmo sērijas romānu humors? Roze joprojām ir ugunīga un ekscentriska, tomēr tas vairs nav nekāds jaunums un šī viņas poza sāk kļūt par tukšu troksni. Asads gan ir interesants kā vienmēr, un autors katrā romānā pamanās pamest kādu jaunu informācijas drupaču par Asada raksturu un pagātni. Karls Merks šoreiz izteikti uzvedas kā kašķīgs krancis un šī viņa uzvedība brīžam izskatās uzpūsta, nepamatota, bērnišķīga un mani kaitināja. Un kas tas par dižu izmeklētāju, kuram nav pat ne vismazākā nojausma par Asada pagātni pirms ierašanās Dānijā. Man šķiet, ka pat bērns spētu uzminēt, kas Asads par putnu. Merka aklums ir apbrīnojams, bet neloģisks. Vēl kāds apstāklis – jau iepriekšējā sērijas grāmatā ievēroju, ka sākumā man jāpārvar nepatika pret diezgan nabadzīgo valodu, līdz sižets ievelk sevī.

Loģiska un ticama šķiet vismaz lielākā daļa no romāna noziegumu virknes. Korupcija, bankas burbulis un krāpšanās ar attīstības projektu naudu izklausās ļoti pazīstami, vai ne? Arī tādas zagļu bandas droši vien pastāv, jo, cik saprotu, autors smeļas idejas no Dānijas reālās dzīves. Piemēram, “Lieta Nr. 64” pieminētā Sprogē salas ieslodzījuma vieta tiešām pastāvēja.

Romāna beigas ir negaidīti melodramatiskas – kaut kas no Robina Huda, kaut kas no karmas garās rokas. Galvenās sižeta līnijas tiek savilktas kopā un noslēgtas, un viss beidzas tik jauki, ka atliek vien pabrīnīties, kur tad ir tā bīstamā izmeklēšana?

Lai gan joprojām domāju, ka Jusi Adlera-Olsena kriminālromānu trumpis ir īpatnējā izmeklētāju komanda apvienojumā ar sarežģītiem noziegumiem, “Marko efekts” sagādāja zināmu vilšanos. Nebija ne tik aizraujoši, ne tik bīstami kā solīts. Tik un tā daudziem varētu patikt, jo sižets ir spraigs un notikumiem bagāts, bet neprasa lielu koncentrēšanos. Tātad – viegla izklaide darba dienas nogurdinātam prātam.

Vērtējums: 3/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

The Girl on the Train. Paula Hawkins

the girl on the trainRiverhead Books 2015, 336 lpp.

Šķiet, ka, ar Gilianas Flinas ‘Neatrodamā” (“Gone Girl”) satriecošajiem panākumiem, mūs gaida neuzticamu varoņu stāstītu kriminālromānu popularitātes vilnis. Tagad “Neatrodamai” ir laiks pavirzīties maliņā, lai uz goda pjedestāla palaistu “The Girl on the Train”.

Romāns sākas ārkārtīgi nevainīgi – galvenā varone Reičela katru rītu un vakaru vēro gar vilciena logiem slīdošos dzīvojamos namus Londonas piepilsētās un domā, cik laimīgs ir kāds pāris, ko viņa bieži redz uz mājas terases. Pamazām atklājas dažādas nesmukas lietas par Reičelu un laimīgais pāris (Megana un Skots) arī nemaz tik laimīgi nav. Kad pazūd viena no varonēm, Reičela savā īpatnējā veidā iesaistās izmeklēšanā. Man patika, kā interese par noziegumu izrāva viņu no sevis žēlošanas purva. Viņas rīcība gan brīžiem vairāk atgādina ziloņa ielaušanos trauku veikalā. Fantastiski, cik daudz nepareizu lēmumu viņa spējīga pieņemt! Vispār varētu diezgan daudz runāt par romāna varoņiem, bet tad nāktos nomaitekļot sižetu. Piebildīšu vien to, ka neviens no varoņiem nav tā pa īstam simpātisks un līdzjūtību izraisošs un tas ir viens no iemesliem, kāpēc daļai lasītāju romāns nepatīk.

Romāna stāstījums konstruēts īpatnēji – pamīšus mainās trīs sieviešu balsis. Reičela un viņas bijušā vīra jaunā sieva Anna stāsta tagadnes notikumus. Savukārt Meganas stāstījums sākas apmēram pusgadu agrāk. Annas nodaļas man sākumā šķita liekas, bet uz beigām tās ieguva šokējoši jaunu perspektīvu. Īsti nejutu stilistisku atšķirību starp balsīm, bet to kompensē aizraujošais sižets un sajūta, ka tūlīt jānotiek kam sliktam, jo viss ir pārāk labi.

Nozieguma intriga izveidota atjautīgi. Lasot paspēju aizdomās turēt katru no grāmatas varoņiem. Tam lielā mērā jāpateicas autores spējai sajaukt pēdas ar puspatiesībām un maldinošiem mājieniem, un spēlei ar cilvēku tendenci pieņemt pārsteidzīgus, stereotipos balstītus secinājumus. Laicīgi tomēr atklāju īsto vainīgo un tas bija zināms šoks. Bez tam, autore ir parūpējusies par mazu rozīnīti beigās, kad viss jau liekas atrisināts un nokārtots. Manuprāt, beigas bija atbilstošas un labas.

“The Girl on the Train” liks aizdomāties kā uztveram citu dzīves, cik mānīgas ir “ideālas” attiecības un, ka ne vienmēr paranoja ir tikai paranoja. Romāns, kuru ar mokām spēju nolikt malā, lai laicīgi aizietu gulēt. Ja jums patika “Neatrodamā”, tad varu ieteikt izlasīt arī šo romānu. “Neatrodamās” sižets ir lēnāks, bet abus romānus vieno neērti, neuzticami varoņi, tumšas dziņas un aizraujoši sižeta pavērsieni.

Vērtējums: 5/5

Sikspārnis. Jū Nesbē

sikspārnisZvaigzne ABC 2014. gads, 368 lpp. Harry Hole #1

Šī grāmata aizsāk aizraujošo daudzsējumu vēstījumu par Hariju Holu. Harijs ierodas Sidnejā, lai palīdzētu izmeklēt jaunas norvēģietes slepkavības apstākļus. Drīz vien viņš nokļūst notikumu centrā un sastopas gan ar ielasmeitām un savedējiem, gan ar transvestītiem, klauniem un narkotiku tirgoņiem. Harijs un viņa kolēģis, aborigēns Endrū Kensingtons, nojauš, ka te darbojas sērijveida slepkava. Kāds ir psihopāta motīvs? Un kāpēc viņš nonāvē gaišmates? (no oficiālās anotācijas)

Lēnām ar kājām velkos nopakaļ, kad visi jau sen ielēkuši Jū Nesbē “kriminālvilcienā”. Ja Inese man nebūtu iedāvinājusi “Phantom”, varbūt ar Nesbē vēl nemaz nebūtu iepazinusies. Sižets bija par slepkavību un narkomāniem, drūms un depresīvs, tomēr Harija Hola pagātne šķita pietiekami interesanta, lai es apsvērtu sākt no sākuma, kā tas kārtīgā grāmatu sērijā pieklājas. Līdz ar “Sikspārņa” izdošanu latviski, man tāda izdevība radās. Uzreiz brīdinu, ka tālāk tekstā var sastapt dažus maitekļus.

“Sikspārnis” ir pirmā grāmata kriminālromānu sērijā par Norvēģijas kriminālpolicijas izmeklētāju Hariju Holu. Harijam ir ap 30 un viņam nav nekādu konkrētu mērķu, ko ar savu dzīvi iesākt. Ne sievas, ne bērnu, ne normāla hobija vai kādu rūpju. Ja vien par hobiju neuzskata dzeršanu un par rūpēm gruzdošo sirdsapziņu miruša kolēģa dēļ. Gandrīz vai kārtējais drūmais, bet ģeniālais neveiksminieks. Viņš ir labs izmeklētājs, tāpēc priekšnieks izglābj viņa pakaļu un nosūta nelielā darbiņā uz Austrāliju. Tas ir apmēram tas, ko mēs par Hariju uzzinām pirmajā romānā.

Noziegums nav nekāds īpašais – pludmalē atrasta mirusi jauna norvēģiete ar manāmām žņaugšanas un izvarošanas pazīmēm. Izmeklēšanu veic Sidnejas policija un Harijs ir tādā kā novērotāja lomā. Viņam par pārinieku piesakās policists Endrū. Endrū ir aborigēns, tāpēc Harijs (un līdz ar to lasītājs) uzzina dažādas aborigēnu leģendas un ne pārāk skaistas Austrālijas vēstures detaļas. Viss sāk palikt aizvien jocīgāk, kad Endrū iepazīstina Hariju ar savu draugu, geju, klaunu Oto. Vēl “uz skatuves” parādās narkotiku tirgonis, aborigēnu bokseris, perverss namīpašnieks un skaistule zviedriete. Sarunājoties ar vienu, otru un trešo, Harijs pamazām izstrādā dažādas slepkavības teorijas un beigās arī atrisina noziegumu.

Noziedznieka motivācija šķita pārāk uzspēlēta, lai gan iespējama, ja slepkavam “aizbraucis jumts”. Autors tik ļoti uzcītīgi cenšas savīt kopā maniaka psiholoģiju ar etnisku naidu, ka beigās atliek vien izbrīnā ieplest acis. Arī izmeklēšana nebija diez ko pārliecinoša un pārsvarā to uz priekšu virzīja dialogi un Harija intuīcija. Pierādījumu vākšana, kas tā tāda? Labi, tas viss ir sīkums. Pa īstam mani nokaitināja citas lietas:

    • Harija “uzkāpšana uz korķa” Sidnejā – bijušais alkoholiķis un tā, bet šī rīcība negāja ne kopā ar viņa apņemšanos pēc traģēdijas Norvēģijā, ne dzeršanas iemeslu;
    • daudzie aborigēnu mīti un stāstījums par Austrāliju kā no tūrisma ceļveža – man patīk kultūrvēsturisks fons, bet šeit tas bija par daudz un vāji pasniegts, padarot atsevišķus varoņus par vēstures referentiem;
    • visur narkotikas – apžēliņ, es laikam esmu vienīgais cilvēks uz planētas, kas narkotikas nelieto!
    • lakstošanās ap zviedrieti – viss būtu labi, tikai zviedrietes tēls ir pārāk ērts un izdevīgs autoram, lai Harijs varētu izstāstīt savu pagātni un iepītu mazliet seksa.

Jāpiemin, ka mani fascinēja tulkošanas dīvainības. Iespējams, ka oriģinālajā tekstā Nesbē nekonsekventi spēlējies ar dialogiem angļu valodā un tad tā īsti nav tulkotāja vaina. Tomēr angliskie teikumi un atsevišķas frāzes dažās pirmajās nodaļās nepatīkami griežas acīs. Ideja skaidra – norvēģis citā zemē, tāpēc dialogiem jābūt angliski. 9. lpp. dialogs konsekventi notiek angļu valodā, bet jau 10. lpp sākas brīnumi – muitas darbiniece pēkšņi atbild norvēģiski (tulkojumā, protams, tas nozīmē, ka latviski) un 11. lpp. Endrū saprot, ko Harijs viņam prasa norvēģiski un tālāk Endrū norvēģu valodas zināšanas strauji attīstās. Ar laiku šī ākstīšanās tiek atmesta un visi dialogi normāli rit vienā valodā.

“Sikspārnis” ir vājš kriminālromāns, kura vienīgā vērtība ir iepazīstināšana ar Harija Hola tēlu un autora atskaite par Austrālijas ceļojumu (pieņemot, ka viņš tur ir bijis, nevis tikai iegūglējis). Kopumā romāns atstāj iespaidu par vingrināšanos kriminālromānu lauciņā, kad tiek meklēts savs stils un pa ceļam kopētas tradicionālās klišejas. Tagad man ir pilnīgi skaidrs, kāpēc Harija Hola romānu izdošanu latviski sāka ar 3. vai 4. darbu. Tas vieš zināmu cerību, ka ar laiku paliek labāk un Nesbē meistarība aug.

Vērtējums: 2/5