Pilsēta un pilsēta. Čaina Mjēvils

Prometejs 2018. gads, 336 lpp.

Katru reizi, kad redzu Čainas Mjēvila vārdu, turpat netālu tekstā ir arī vārdi “dīvains” vai “dīvainā daiļliteratūra”, un tagad sāku apjaust, kāpēc tā. Tik neparastu kriminālromānu kā “Pilsēta un pilsēta” vēl nebiju lasījusi, lai gan arī “Leksikons” bija neparasts, bet savādākā veidā.

Tās pilsētas, mjā. Regulāri bija deja vu sajūta, ka šīs vietas ir zināmas, redzētas, ka tādi politiskie un ekonomiskie apstākļi ir bijuši. Viss ir tik pazīstami un tomēr tik citādi. Iedomājieties – dzīvot mazāk attīstītā pilsētā un visu laiku izlikties, ka neredzi krietni labākos dzīves apstākļus turpat degungalā otrā pilsētā. Kur mēs to esam redzējuši? Kaut kā atgādināja Dzelzs priekškaru un sadalīto Eiropu. Tomēr romāns īsti nelasās kā distopija. Ir Bešela, ir Ulkoma – divas pilsētas, kas pārklājas, un ir vēl kaut kas starp šīm pilsētām. Ierašanās vienā vai otrā tiek strikti reglamentēta, otras pilsētas neignorēšana tiek sodīta. Šāda lietu kārtība stipri apgrūtina jaunas sievietes slepkavības izmeklēšanu.

Izmeklēšanu veic pieredzējušais inspektors Tjadors Borlū, kurš nemaz negrib ķēpāties ar šo lietu, tomēr fakti šķiet aizdomīgi un instinkts dzen uz priekšu. Ir viens patīkams sīkums – Mjēvils radījis detektīva tēlu bez traģisma. Arī viņa “kolēģim” Ulkomā dzīvē viss ir kārtībā. Ja skatīsieties mini seriālu “The City and the City”, tad tur gan BBC ir padevies dažām klišejām.

Jāsaka, ka romāna atrisinājums ir loģisks, bet atbilstoši neparasts, un esmu dusmīga, ka šim stāstam nav turpinājuma. Mana vēlme gan nav saistīta ar sižetu, tur viss smuki noslēdzas. Es vienkārši esmu ziņkārīga un gribētos vairāk saprast to vietu, kur beigās nonāk inspektors Borlū.

Kā jau teicu, pilsētu iedzīvotājiem nākas izlikties, ka neredz to, kas ir otrā pilsētā. Romānā to sauc par atmanīšanu. Šī regulārā atkārtošanās par to, ko Borlū mana un ko atmana un kāpēc, ap grāmatas vidu sāka apnikt, bet es saprotu, ka savādāk nebija iespējams – tā atmanīšana ir neatņemama radītās pasaules sastāvdaļa. Vispār lasīšana gāja lēni. Nav viegli aptvert šķērssvītrojumu, izspiedes, robežlaušanu un citas vides īpatnības. (Šajā brīdī iedomājos kā romāna tulkotājs Vilis Kasims ar pieri dauza klaviatūru, mēģinot iztulkot Mjēvila radītos vārdus, jo kaut kā neškiet, ka tas bija viegli. Tulkojums ir sanācis lielisks, paldies!) Man bija sajūta, ka netieku iekšā pilsētās, bet tad Ulkomā notikumi sāka risināties straujāk un grāmatas pēdējo trešdaļu izrāvu pieklājīgā tempā.

Pēc romāna izlasīšanas palika spēcīga pēcgarša. Negaidīju, ka grāmatas fantastiskā puse tā liks iespringt smadzenēm. Patika kā Mjēvils izaicina manu iztēli, kuru jau bija pamatīgi pārsteiguši Čajkovska saprātīgie zirnekļi. Ko es varu teikt – vairāk šādu labu, izaicinošu grāmatu.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Īsās atsauksmes #15

Vienreiz jāpieliek punkts tām daudzajām neuzrakstītajām grāmatu atsauksmēm, kas jau gadiem nospiež manu blogera sirdi! Agrāk biju cītīgāka un lasot veicu piezīmes kladēs, tomēr daudz kas ir zudis no manas atmiņas.

Zilā pils. Lūsija Moda Montgomerija – viena no manām visvisvismīļākajām grāmatām, kuru esmu pārlasījusi daudzas reizes gan latviski, gan angliski. Ja agrāk man šis stāsts vienkārši šķita jauki romantisks, tad tagad es vairāk novērtēju galveno varoņu drosmi dzīvot pēc savas gribas. Šī ir mana labsajūtas grāmata. Vērtējums: 5/5

Artura Konana Doila piedzīvojumi. Rasels Millers – man ļoti patīk stāsti par Šerloku Holmsu, tāpēc noteikti bija jāizlasa šī biogrāfija, kurā izmantots plašais rakstnieka arhīvs. Par šo grāmatu man ir piezīmes! Ironiskā kārtā Doils uzskatīja, ka Holmsa tēls iznīcinājis viņa kā nopietna literāta reputāciju. Kad viņš Holmsu “nogalināja”, lasītāji bija tik sašutuši, ka kāda dāma pat piedraudēja cienījamo rakstnieku iekaustīt ar somu. Vai zinājāt, ka Doilam bija maģistra grāds ķirurģijā, bet mūža otrajā pusē viņš pilnīgi lētticīgi nodevās spiritismam un sāka pat pravietot? Vispār ļoti interesanta un faktiem bagāta biogrāfija. Vērtējums: 4/5

Leviatāns. Boriss Akuņins (Detektīva Erasta Fandorina piedzīvojumi #3) – par šo atceros tikai to, ka darbība notiek uz kuģa, tātad ierobežotā telpā. Pēc vērtējuma spriežu, ka bija aizraujoši un laba intriga. Vispār man patīk šī Akuņina detektīvromānu sērija, kurā viņš spēlējas ar dažādiem žanra standartiem un klišejām. Vērtējums: 4,5/5

English Passengers. Matthew Kneale – šo literāro pērli pilnīgi nejauši uzgāju bibliotēkā un esmu jau ieteikusi vairākiem cilvēkiem. Brīnišķīgs vēsturiskais piedzīvojumu romāns ar antropoloģisku ievirzi. Bagātīga valoda, labs humors, turklāt autors ļauj varoņiem stāstīt, nevis dara to pats. Romānam ir divas paralēlas sižeta līnijas: kontrabandistu kuģa nedienas 1857. gadā un notikumi Tasmānijā sākot no 1820. gada. Lielu lomu nospēlē kuģa cūka. Lasiet, iesaku! Vērtējums: 5/5

Kad dievs bija trusis. Sāra Vinmane – lasīju un domāju, ka tieši tādu grāmatu jau sen meklēju un pēc izlasīšanas bija sajūta, ka kāds mani ir uzklausījis un samīļojis. Tik… cilvēcīgi, patiesi. It kā vienkāršs stāsts par priecīgiem un traģiskiem brīžiem Ellijas, viņas ģimenes un draugu dzīvē, rādot kā maza, jūtīga meitene izaug par sievieti. Gribu, bet baidos pārlasīt. Ja nu nebūs vairs tā pati sajūta? Vērtējums: 5/5

Through the Language Glass: How Words Colour your World. Guy Deutscher – skats uz sabiedrību un kultūru caur valodas prizmu. Viena no grāmatas tēmām – vai un kā dzimtā valoda ietekmē pasaules uztveri. Daudz tika apskatīta krāsu nosaukumu rašanās vai to neesamība valodās, valodu sarežģītība un vienkāršošanās. Pašlaik tik aktuālā kašķa ap “gender” sakarā varu teikt, ka grāmatā minēts sekojošais: sākotnēji “gender” nebija nekāda sakara ar “sex”. Dažās valodās dzimte (dzimums?) nav vispār, savukārt dažās Āfrikas, Austrālijas tautu valodās ir pat 10 – 13 dzimtes (vīriešu, sieviešu, dārzeņu, šķēpu utt.). Šo grāmatu varu ieteikt visiem tiem, kuri interesējas par lingvistiku. Vērtējums: 4/5

Ar šo esmu tikusi apmēram pusē 2014. gadam. Turpinājums sekos.

Pēdējais lapzemietis. Olivjē Triks

Izdevniecība Lauku Avīze 2017. gads, 478 lpp. Klement Nango #1

Katram var būt savs iemesls izvēloties lasīt kādu grāmatu. Šoreiz mani piesaistīja romāna darbības vide – Lapzeme un sāmi. Maz zināma kultūra, skarba daba. Kā gan cilvēki tur dzīvo? Olivjē Trikam diezgan labi izdevies atbildēt uz šo jautājumu un iepazīstināt ar Lapzemi un tās iedzīvotājiem, ziemeļbriežu audzēšanu un ģeoloģiju.

Īsu brīdi pirms svarīgas ANO konferences tiek nozagtas retas šamaņu bungas. Drīz tiek atrasts kāda ziemeļbriežu audzētāja līķis un mazās Kautokesko pilsētiņas policijai pēkšņi ir divas lielas problēmas. Kamēr policija meklē bungas un lapzemieša slepkavu, kāds franču ģeologs saņem īpašu uzdevumu un kopā ar ļoti prasmīgu pavadoni dodas izpētīt 3 apgabalus Lapzemes taigā. Paiet laiks, kamēr policija sasaista visus notikumus kopā. Vispār romāna vide ir pilna ar visādām nelegālām darbībām, taisni brīnums cik daudz notiek tādā mazapdzīvotā teritorijā.

Galvenie varoņi ir divi norvēģu puses Ziemeļbriežu policijas darbinieki. Pieredzējušais Klemets Nango, sāms pa tēva līniju, salikts pārī ar jauniņo policijas skolas beidzēju norvēģieti Ninu Nansenu. Nina maz ko zina par Lapzemi, kas ļauj autoram diezgan plaši iepazīstināt lasītājus (respektīvi, Ninu) ar šo savdabīgo ziemeļu zemi. Informācija par ģeoloģiju un ģeologa darbu iepīta neveiklāk, mazliet atgādina mācību grāmatas stilu, tomēr autora žurnālista darba pieredze ļauj pasniegt faktus strukturēti un uztverami. Vismaz man bija interesanti, jo ļoti maz zinu par ģeoloģiju. Starp citu, Olivjē Triks veidojis TV dokumentālo filmu par policistiem Lapzemē un gan jau filmas veidošanas laikā iegūtās zināšanas izmantojis šajā romānā.

Skumji lasīt par sāmu kultūras iznīcināšanu, par ko rūpējās kristīgās ticības nesēji un derīgo izrakteņu ieguvēji. Progress iznīcinājis tradicionālo dzīvesveidu. No otras puses – sāmi tam visam pasīvi ļāvās un ātri pakļāvās visām draņķībām. Varbūt tāpēc, ka viņu valodā nav vārda “karš”. Tik daudz varu spriest no vēsturisko notikumu piesaukšanas šajā romānā. Tagad ziemeļbriežu audzētājiem ir motocikli un citas ērtības, bet tie ir arī lielāki izdevumi. Lai izdevumus nosegtu, jātur lielāks ganāmpulks. Ziemeļbrieži baidās no tehnikas trokšņiem, ganību teritorijas sarūk, sāmi grib lielāku pašnoteikšanos, norvēģu nacionālisti uzskata, ka tiem salašņām nekas nepienākas. Īsāk sakot – daudz ekonomisku un politisku problēmu.

Ar romāna darbības vidi, manuprāt autors veiksmīgi ticis galā, bija interesanti un izglītojoši. Varoņi padevušies kā nu kurais, bet pārsvarā plakani un stereotipiski. Iztiek bez tradicionālām galveno policistu dzīves drāmām, tomēr gan Klemetam, gan Ninai ir pa skeletam skapī. [Brīdinu, ka tālāk var būt pa kādam maiteklim.] Klemetam traucē zemais pašvērtējums un sāmiskā izcelsme, Ninai bija kaut kādas problēmas ar tēvu. Kaut kur lasīju, ka Nina novērtēta kā pārāk naiva. Norvēģija ir liela, varbūt tiešām policijas skolā neiedziļinās socioloģijā un savas valsts etniskajās grupās. Toties Nina ir uzņēmīga un tāda, kas neļaus kāpt uz galvas. Spilgtākie tēli ir ziemeļbriežu audzētājs, savrupnieks Aslaks un franču ģeologs. Aslaks raisīja simpātijas un viņa tēlā bija jaušams noslēpums un dziļums. Toties franču ģeologs uztaisīts par riktīgu tizleni un autors nespēj mitēties atkal un atkal atkārtot, cik ļoti francūzim patīk mazgadīgas meitenes. Šīs bija pretīgas epizodes un uzrakstītas tā, ka mudināja domāt – autoram tāda attieksme šķiet diezgan normāla. Bez tam, šīs epizodes bija pilnīgi nevajadzīgas. Tāpat bija skaidrs, ka francūzis ir sliktais tips. Autors par to nemākulīgi parūpējas jau pirmajos teikumos. Arī suņa nogalināšana (paldies vismaz par neieslīgšanu detaļās) bija lēts triks šokēšanai. Acīmredzot man ir beigusies pacietība pret šādām cūcībām literatūrā, ja tās ir domātas šokēšanai un vieglai sižeta virzīšanai. Lēti triki Trikam. [Maitekļu beigas]

Kā ieskats Lapzemē “Pēdējais lapzemietis” ir izglītojoša un interesanta lasāmviela, bet kā kriminālromāns samērā vājš. Noziegumi ir vairāki un tīri intriģējoši, bet autors ir slikts pierādījumu slēpējs un viss ir pārāk paredzams. Ātri top skaidrs, kuri ir sliktie un vēl pirms policistiem var salikt kopā pierādījumus tikpat viegli kā saskaitīt līdz divi. Nepalīdz arī sasteigtās un eksaltētās beigas. Šķiet, ka visi tie romāna slavinātāji, kas salikti uz grāmatas vākiem, ļoti maz lasījuši krimināromānus vai labu literatūru vispār. Varbūt Francijā švaks līmenis detektīvliteratūrai (Vikipēdijā saskaitīju 16 prix šim romānam….). Ņemot vērā, ka vides apraksts ir ļoti labs, Olivjē Trikam vajadzētu pieturēties pie dokumentālās vai populārzinātniskās literatūras lauciņa. Tomēr, ja vēlaties vieglu kriminālromānu un gribat mazliet iepazīt Lapzemi, tad šo var lasīt. Lai gan man ir daudzi iebildumi, romāna lasīšanai patērēto laiku nenožēloju.

Vērtējums: 3/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.