Slepenā dziesma. Valentīna Nazarova

kriminālromāns, Latvijas Mediji, jauna grāmataLatvijas Mediji 2018. gads, 352 lpp.

Grāmatas nosaukums “Slepenā dziesma” vedina uz romantikas pusi, tomēr, lai gan netipisks, tas ir kriminālromāns. Sākumā tas vienkārši ir stāsts par Niku, kura ierodas māsas pēdējā dzīves vietā, lai censtos noskaidrot viņas pazušanas iemeslus. Vēlāk romāns pāraug stāstā par apsēstību ar mūziku.

Nikai pamazām iepazīstot cilvēkus, kas pazina viņas māsu, atklājas gan šo cilvēku iekšējās drāmas, gan abu māsu problēmas. Alkohols, narkotikas, kaislības, vardarbība, depresīvs noskaņojums, meli, neveselīgas attiecības, mīlestība un tās trūkums – tas viss šeit ir biezā slānī. Tam pa vidu krogā strādājoši dvīņubrāļi kā tādi eņģelīši. Tas tā drusku par daudz krita acīs.

Intriga savīta labi, man bija vairāki aizdomās turamie un beigās gaidīju kādu šokējošu pavērsienu. Neteikšu, vai manas cerības attaisnojās, tomēr šis nav klasisks kriminālromāns. “Izmeklēšanu” veic meitene, kura nespēj atgūties pēc māsas pazušanas un mātes nāves. Varbūt tāpēc viņa pieņem vairākus neapdomīgus lēmumus, kas ir klajā pretrunā ar visu, ko viņai vajadzētu zināt no krimiķiem, kurus tik cītīgi skatījusies vai lasījusi. Spēcīga naivuma piegarša.

Domāju, ka romāns patiks rokmūzikas faniem un grūpijām. Šeit ir ļoti daudz mūzikas: katras Nikas nosūtītās ziņas sākumā ir kāda dziesma, abas māsas ir kaislīgas melomānes, stāsta centrā ir slavu ieguvusi rokmūzikas grupa un pāris tās dalībnieki, kam šī slava gājusi secen, turklāt Nika dodas uz Glastonberijas festivālu, kur risinās izšķirošie notikumi. Es gan neklausījos grāmatā minētās dziesmas, bet domāju, ka šo dziesmu klausīšanās paralēli lasīšanai varētu dot papildus slāni tekstam. Valentīna Nazarova mīl rokmūziku un tas romānā ir jūtams

Lasot nepameta sajūta, ka “Slepenā dziesma” ir debijas romāns. Vēlāk pameklēju un noskaidroju, ka tā tiešām ir. Tas pats par sevi nav nekas slikts, bet skumji, ka autore vairākās vietās stumj klavieres no krūmiem un vēl citi sīkumi tā īsti neļauj noticēt uzrakstītajam. Noguru no garajiem Glastonberijas aprakstiem, tā šķita kā atrisinājuma pastiepšana garumā, jo autorei gribējās gari un plaši pa to festivālu padzīvoties. Lielāki mūzikas festivālu fani šo apstākli varētu novērtēt pozitīvi.

Vispār šo romānu sāku lasīt tāpēc, ka tas sarakstīts Facebook Messenger ziņu veidā, ko Nika sūta savai māsai Dženai (tas nekas, ka viņa jau 8 gadus pazudusi). Tas likās tā neparasti un atšķirīgi no ierastā. Šādu teksta pasniegšanu gribu uzteikt kā plusu, lai gan es neesmu pati objektīvākā vērtētāja, jo man patīk vēstuļromāni. Romāns lasās raiti, neskatoties uz sižetu un varoņu problēmām, nav pārāk nomācošs. Pie simtās lapas jau biju riktīgi uzķērusies uz āķa un gribējās zināt, kā viss beigsies. Ja gribas izklaidēties ar romānu, kas nav skandināvu drūmais krimiķis un nav par neuzticamu varoni, tad šo var lasīt.

Vērtējums: 3/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi. 

Advertisements

You. Caroline Kepnes

psiholoģiskais trilleris, grāmata angļu valodā

Atria/Emily Bestler Books 2014, 422 lpp. You #1

Ko tur liegties – man patīk psiholoģiskie trilleri ar neuzticamiem varoņiem un stāstu, kas sajauc lasītājam galvu. “You” ir no šī plauktiņa, tāpēc nolēmu, ka jāizlasa. Bez tam, tas asiņainais vāks ļoti piestāv R.I.P..

Stāsts sākas grāmatnīcā, kuru vada Džo Goldbergs. Visu romānu lasītājs pavada šī psiha galvā un tā ir emocionāli nestabila vieta. Viņš nolemj, ka ir iemīlējies kādā pircējā, izseko viņu, tiek pie meitenes telefona un ar iegūto informāciju manipulē cik vien var, lai tiktu viņai klāt un Beka viņā iemīlētos. Pilnīgi apsēsts! Pamazām atklājas, ka viņš par Beku tomēr nezina visu. Gandrīz vai jāsaka, ka tāds ar tādu satikās, vienīgi ar to izņēmumu, ka džeks vēsā mierā novāc tos, kas viņam traucē ceļā uz mērķi, bet meitene nav tik varmācīga.

Neesmu gluži vīlusies, tomēr gaidīju ko vairāk. Sākums bija daudzsološs – ar interesi sekoju līdzi Džo domu gājienam. Tas, cik loģiski viņš attaisno savu rīcību, ir uzjautrinoši šokējoši. Ap grāmatas vidu sapratu, kā romāns varētu beigties, sižets iebuksēja un dažas vietas vispār varēja saīsināt. Diemžēl, autore nepārsteidza ar kādu šokējošu stāsta pavērsienu, lai gan varēja, ja vien Beka būtu vairāk badass.

Neiesaku šo romānu, ja jums būtiski, lai būtu patīkami tēli, jo šie divi tipāži nekādi simpātiskie nav. No psiholoģiskā viedokļa gan interesanti. Abi varoņi sākotnēji pat šķiet simpātiski, tomēr tā nav. Beka ir ļoti egocentriska, ārkārtīgi alkst uzmanības, izliekas, melo un vispār dažbrīd uzvedas tā, ka gaidīju diagnozi – šizofrēnija. Džo ir pilnīgi amorāls, izsekošanu uztver kā rūpes par meiteni, domā tikai par viņu, prot manipulēt un vienlaikus ir iejūtīgs, gādīgs romantiķis. Viņš domā, ka ir ārkārtīgi gudrs.

Autores stils ir amerikāņu bestselleru parastais. Vismaz iztiek bez aizturētām elpām un mitrām biksītēm. Mazliet rupjību, mazliet erotikas, mazliet klišejisku muļķību. Lasās viegli un raiti. Džo stāstam ir turpinājums “Hidden Bodies”, bet to es nelasīšu.

Tas, ko varam mācīties no “You”, – pat stalkers nevar būt drošs, ka upura sociālajos tīklos paustā informācija ir patiesa. Otra lieta, – ja vien cilvēks nefiltrē ar ko dalās, par viņu var uzzināt ļoti daudz.

Vērtējums: 2,5/5

ripelevenJa iedomājamies, ka aiz tikko satiktā cilvēka patīkamās ārienes var slēpties maniaks, kurš informāciju par upuriem viegli sameklē internetā, tad “You” kļūst super-šaušalīgs. Iespējams, ka jums šis neērtais un prātu jaucošais romāns būs tieši laikā tumšajiem vakariem. Daži līķi, maniakāla uzvedība un asiņainais vāks iederas R.I.P. izaicinājumā.

Kīns un Satertveits pret Mārplu

Erkils Puaro ir plaši pazīstams, daudzi noteikti zina arī mis Mārplu, bet Agatas Kristi savērptos noziegumus šķetina ne tikai viņi vien. Jāsaka, ka tas bija pārsteigums man pašai. Ilgu laiku spītīgi turējos pie jokainā beļģu detektīva, pagājušajā rudenī izlasīju “A Pocket Full of Rye” un sapratu, ka arī ar veco kundzīti varu sadraudzēties. Iesaistīšanās Maidens of Murder Instagram klubiņā ieveda manā redzeslokā vēl divus Agatas Kristi galvenos varoņus – noslēpumaino Arleju Kīnu un ziņkārīgo džentlmeni misteru Satertveitu.

Vispirms par abiem kungiem un tad pāriešu pie dāmas, ignorējot labo toni, ka dāmām priekšroka.

565278

The Mysterious Mr. Quin. Agatha Christie

Minotaur Books 2002, 272 lpp. Harley Quin #1

Krājumā apkopoti padsmit stāsti par dažādiem noslēpumiem, par kuru aculiecinieku un atšķetinātāju kļūst misters Satertveits. Izšķirīgos brīžos uzrodas Kīns un ievirza Satertveita domas pareizajā virzienā, palīdzot ieraudzīt nozīmīgus faktus vai likumsakarības. Misters Satertveits ir tipisks angļu džentlmenis – turīgs kultūras un mākslas baudītājs, labi audzināts augstākās sabiedrības loceklis, kurš taktiski bāž degunu citu darīšanās, jo viņam ir īpaša spēja “saost” drāmas. Ne vienmēr tie ir asiņaini noziegumi, dažkārt tikai lepnuma izraisīta mīlas drāma, krāpšanās vai pašnāvības mēģinājums.

Stāstiem ir vienojoša nots – mīla un naids, kaislības, Arlekīna tēls. Tiek doti mājieni, ka Kīns izskatās kā Arlekīns. Arlekīns itāļu improvizācijas teātrī bija naivais kalps, tomēr Kristi laikam vairāk būs smēlusies iedvesmu no Dantes vai viduslaiku mistērijām, jo misteram Kīnam šajos stāstos nav nekādas līdzības ar naivu kalpu. Vienu brīdi šķita, ka Kīns ir sievišķīgā Satertveita iedomu draugs. Vispār, šī doma man ļoti patika, tomēr izrādījās nepatiesa.

Līdz šim nedomāju, ka detektīvžanra karaliene spēj būt garlaicīga. Nākas šo maldīšanos atzīt, kad jau trešo reizi e-lasītājs uzkrīt degunam. Apnika apraksti par Kīnu un Satertveitu, kas atkārtojās katrā stāstā – kā viņi satiekas, kā izskatās viens, kāds ir otrs un tādā garā. Acīmredzot, sākotnēji stāsti tika publicēti periodikā un autore juta nepieciešamību katrreiz no jauna lasītāju iepazīstināt ar galvenajiem varoņiem. Dažas vietas nežēlīgi uzdzina miegu, tomēr labākie stāsti ir labākajās Kristi detektīvu tradīcijās, tāpēc kopumā iespaids izlīdzinās.

Vērtējums: 3/5

31309

The Thirteen Problems. Agatha Christie

Harper 2002, 315 lpp. Oriģinālais nosaukums: The Tuesday Club Murders. Miss Marple #2

Pēc garlaicīgajiem večiem ar nelielu satraukumu ķēros pie šī stāstu krājuma. Ja nu atkal nāksies atsist degunu? Viss izvērtās pavisam citādi – nespēju no grāmatas atrauties un bieži sev teicu: “vēl vienu stāstu un tad gan iešu gulēt”. Kā lai guļ, ja mis Mārplas viesistabā tiek stāstīti un šķetināti neatrisināti noziegumi?

Krājumā ir trīspadsmit stāsti ar ļoti līdzīgu uzbūvi – tiek pastāstīts noslēpumains gadījums, kura atrisinājumu zina tikai stāstītājs, un klausītāji cenšas uzminēt vainīgo. Protams, nevienam nav tik spīdošas dedukcijas spējas kā kautrīgajai mis Mārplai. Viņa “ieliek kloķi” pat bijušajam Skotlendjarda izmeklētājam Henrijam Kliteringam. Pirmie 6 stāsti tiek stāstīti draugu lokā Otrdienas vakara klubā pie mis Mārplas, otrie 6 – pie vakariņu galda Bantriju mājā, bet trīspadsmitais stāsts ir savādāks. Tā kā stāstiem ir vienojošs motīvs, tad grāmata rada epizodiska romāna sajūtu.

Visi stāsti nav atmiņā paliekoši, tomēr visi ir aizraujoši. Lai gan stāstu uzbūve atkārtojas, tomēr noziegumi ir dažādi un dažkārt stāstīšanu iespaido stāstītāja personība. Piemēram, blondo aktrisi Džeinu Heljeri neviens tā īsti neņem par pilnu, bet viņas stāsts izrādās ļoti asprātīgs un iznākums pilnīgi negaidīts. Tik viegli neaizmirstas vieglās šausmu stāstu noskaņās ieturētais The Blue Geranium, klasiskie neveiksmīgu laulību iznākumi The Blood-Stained Pavement, A Christmas Tragedy un daži citi stāsti. Kopumā visi stāsti šķita vienlīdz interesanti un ieturēti labākajās Kristi tradīcijās.

Vērtējums: 5/5

6121956

A Pocket Full of Rye. Agatha Christie

Berkley Books 1991, 185 lpp. Miss Marple #7

Negaidīti nomirst bagātais Reks Forteskjū. Protams, uzreiz ir aizdomas par noindēšanu, motīvs ir vairākiem cilvēkiem, bet kurš ir vainīgais? Vienīgais pavediens ir sauja rudzu graudu upura kabatā. Inspektors Nīls kasa pakausi, līdz uzrodas mis Mārpla un lēnām saliek visu pa plauktiņiem.

O, šis bija dikti labi. Klasiska Kristi, klasisks detektīvs. Man bija aizdomas, bet autore ļoti viltīgi šīs aizdomas novirzīja. Ļoti labas beigas, tumšas un negantas, atrisinājums dažas lietas apgrieza kājām gaisā un faktus parādīja jaunā gaismā. Bērnu skaitāmpantiņa izmantošana ir asprātīga, tikai uz beigām drusku nepārliecināja pantiņa sasaiste ar slepkavas rīcības iemesliem. Bet es neesmu speciāliste angļu skaitāmpantiņos, tāpēc varbūt kādu niansi palaidu garām.

Domāju, ka Forteskjū ģimene nekad nepieļautu mis Mārplas uzturēšanos viņu mājā, ja nojaustu, ka aiz nevainīgās, šarmantās kundzītes ārienes slēpjas izmeklēšanas monstrs.

Vērtējums: 5/5

Šajā brīdī jums noteikti ir skaidrs, ka mis Mārpla ar savu detektīvtalantu bez piepūles uzvar ziņkārīgo Setertveitu un viņa noslēpumaino kompanjonu Kīnu. Kamēr Mārplas detektīvos risinās aizraujoši notikumi un tiek ķerti noziedznieki, tikmēr Setertveits apžļembā savas kārtējās pārdomas par mūziku vai Kīna parādīšanos.

 

 

Kolberga krimināllietas

KolbergsKad izlasīta kaudze ar ārzemju kriminālromāniem, radās vēlme iepazīties ar “pašmāju produkciju”. Mana izvēle krita uz Andra Kolberga darbiem. Andris Kolbergs popularitāti ar kriminālromānu rakstīšanu ieguva 1970. gados. Viņš ir sarakstījis 14 romānus, vairākus stāstu krājumus un humoreskas. Pēdējā laikā gan vairāk pievērsies ceļvežiem. Pēc viņa scenārijiem un romāniem uzņemtas vairākas filmas, tajā skaitā arī “Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili” (1987. gadā), ko izvēlējos lasīt.

Krimināllieta trijām dienām
Latviešu grāmatu gadsimts: 1977. gads

Kādā apģērbu veikalā notiek uzbrukums inkasentiem un vienlaikus pazūd taksists. Laupītājiem izdodas aizbēgt un kriminālmeklēšanas daļa, ar Konrādu Ulfu priekšgalā, ķeras pie pēdu dzīšanas. Paralēli tam, mazliet iepazīstam dažu varoņu dzīves pirms nozieguma brīža. Kriminālmeklētāji lietai pieiet sistemātiski – bloķē ceļus, pārmeklē mežus, runā ar lieciniekiem, izdara secinājumus. Jāatceras, ka tas ir apmēram 1977. gads, cita kārtība un nekādu CSI brīnumu un detektīvu varoņdarbu. Noziegumam ir banāli, sadzīviski motīvi, jo par to bija droši rakstīt. Interesants romāns tādā ziņā, ka var uzzināt sīkas vēsturiskas detaļas par mūsu ne tik senās pagātnes sadzīvi. Pats noziegums kā jau tajos laikos pieklājas, bet nepārliecināja viena iesaistītā varoņa motivācija.

Vērtējums: 3/5

Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili
Latviešu grāmatu gadsimts: 1983. gads

Invalīds Kažiņš īrē istabu pie brunču mednieka fotogrāfa Rūdolfa Dimdas un palīdz viņam fotografēt savu jaunības mīlestību Judīti, kura precējusies ar turīgu puķu audzētāju. Neizbēgamas kaislības un noziegums garantēts, kuru atkal šķetina Konrāds Ulfs ar palīgiem. Abus romānus šķir 6 gadi un jūtama autora izaugsme. Šis romāns ir labāk izstrādāts, ar labu nozieguma motīvu un pārliecinošiem psiholoģiskiem portretiem, ticamu drāmu. Mana vienīgā iebilde ir par negaidīti ātro vainīgā atzīšanos. Domāju, ka noziegums netiktu atrisināts, ja šis cilvēks nebūtu atzinies, kad viņu nemaz vēl neapsūdzēja. Tāda pārāk ērta autora izgrozīšanās. Kopumā man tomēr ļoti patika.

Vērtējums: 4,5/5

Abos romānos Kolbergs izmanto atkāpes laikā un varoņu dzīvēs. Romāni sākas ar noziegumu un pēc tam uzzinām gan par varoņu dzīvēm pirms liktenīgās dienas, gan sekojam izmeklēšanai. Pieļauju, ka autors bija informēts par kriminālmeklēšanas pārvaldes darba specifiku un metodēm, jo izmeklēšana šķita reālistiska un loģiska, pat ikdienišķa. Protams, nekā ikdienišķa nebija uzbrukumā inkasentiem ne tolaik, ne tagad. Tas bija ārkārtējs notikums. Vispār Kolberga romānus interesanti lasīt kā sava laikmeta lieciniekus. Var uzzināt, ka inkasenti braukāja ar taksometriem. Speciāli viņiem no taksometru parka norīkoja taksometrus ar vadītājiem. Var ieskatīties puķu biznesa, pardon, spekulāciju aizkulisēs, vai arī aiz veikala letes, kur notiek krāpšanās ar alkoholu.

Vēl nezinu, kā citos Kolberga romānos, bet šajos neatrast ārzemju kriminālromānos ierasto action un lasītāja šokēšanu, tāpēc tie šķiet ļoti piezemēti un ikdienišķi. Tomēr tie var būt interesanti tieši ar savu ikdienišķumu, jo ir tuvāki reālajai dzīvei.

Romānus lasīju no kopoto rakstu 1. sējuma, izdevusi Aka 1994. gadā, 360 lpp. Aizmirsu izdarīt piezīmes….

Lieta Nr. 64. Jusi Adlers-Olsens

lieta nr. 64Zvaigzne ABC 2015. gads, 448 lpp. Afdeling Q #4

1987. gads. Nete Rozena ir pārliecināta, ka visi pārdzīvojumi palikuši pagātnē. Līdz kādu dienu uzrodas vīrs no pagātnes un draud izpostīt Netes laimi. Tomēr Nete neļaus sevi atkal ievilkt šausmu murgā, viņa negrasās vēlreiz būt par upuri… 2010. gads. Detektīvs Karls Merks pēta Ritas Nilsenas, eskorta firmas īpašnieces, pazušanu. Izmeklēšanā atklājas, ka Ritas nozušana ir nevis atsevišķs gadījums, bet gan cieši saistīta ar noziegumiem, kuri aizsākušies pirms vairāk nekā divdesmit gadiem un turpinās joprojām.

Iepriekšējo Q nodaļas piedzīvojumu iepriecināta, ar nepacietību gaidīju šo romānu. Pēc izlasīšanas jāsecina, ka, it kā viss ir un tomēr kaut kā nav. Autors ir paņēmis nesmuku Dānijas vēstures epizodi un uz tās uzbūvējis noziegumu ķēdi, paralēli tam turpinot risināt pneimatisko āmuru slepkavnieku lietu. Tik skumjš stāsts par sievietēm un večiem, kuri iedomājas sevi dieva vietā. Kas gan var noiet greizi?

Nevar īsti teikt, ka Jusi Adlers-Olsens būtu “sabojājies”, tomēr šoreiz nesaņēmu ne spriedzi, ne smieklus kā pirmajās trīs daļās. Romāns gluži vienkārši neaizrāva. Tā vien šķiet, ka autoram sakāpuši galvā žilbinošie Q nodaļas sērijas pārdošanas apjomi un viņš ir steidzies “uzcept” nākamo romānu. Varbūt pie vainas ir trīs dažādie skatpunkti – Karls, ļaundaris, atriebējs. Romāns sanācis saraustīts, ar lēnu sižeta virzību un strauju nobeigumu.

Ja iepriekšējos romānos Q nodaļas darbā dzirkstīja humors, tad šoreiz no tā ir palikusi tikai vāja atblāzma. Mazliet dzīvības ienes Asada izdarības, bet tas arī viss. Atriebējas lomā esošās sievietes dzīves stāsts bija traģisks, tomēr kā tēls viņa galīgi neaizkustināja. Vai viņas rīcība ir ticama? Ir dzirdēti vēl trakāki stāsti par to kā cilvēki ieciklējas pagātnē un nespēj piedot. Savukārt ļaundaris reāli tracināja. Nelaimīgas sagadīšanās dēļ, romāns ir iznācis neilgi pēc tam, kad daži mūsu politiķi pamatīgi nokaitināja ar savu vēlmi grābstīties gar sieviešu dzemdēm. Tāpēc man ļaundara nodaļas vienkārši riebās. Kārtējais aptaurētais tēviņš, kurš iedomājas, ka var lemt pār sievietēm un viņu tiesībām dzemdēt! Nezinu, vai autors šo tēlu ir balstījis uz reālu vēsturisku personu, bet neglītā Sprogē salas epizode gan Dānijas vēsturē ir bijusi un tas bija vienīgais, kāpēc spēju sižetu “sagremot”. Te nu nonākam līdz tam, ka lielā mērā manu nespēju izbaudīt “Lietu Nr. 64” nosaka mana attieksme pret romānā paustajiem sakāpinātajiem nacionālisma un šovinisma uzskatiem. Pilnīgi ticams, ka citiem romāns patiks krietni labāk.

Noliekam malā manu personīgo nepatiku, un pāri paliek šokējošs sižets, kurš tomēr ātri pabāl no atmiņas. Atceros Sprogē salu ar tur ieslodzītajām meitenēm, bet pārējais jau pagaisis. To pašu nevaru teikt par “Sievieti būrī”, vai “Vēstuli pudelē”, vai pat par “Fazānu slepkavām”, kurš, manuprāt, bija vājākais no pirmajiem trijiem romāniem.

Q nodaļas cienītājiem romāns ir noteikti jālasa, jo atklājas šis tas interesants par Asadu un Rozi, un ļoti aizdomīgs pavērsiens notiek pneimatisko āmuru slepkavu lietā, kas ož pēc daža laba nepatīkama atklājuma nākotnē. Protams, ka lasīšu nākamo daļu. Kopumā kriminālromānu sērija ir interesanta, uzrakstīta viegli lasāmā stilā un noziegumi nav viegli atrisināmi.

Vērtējums: 3/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.