Svētdienas filozofu klubs. Aleksandrs Makkols Smits

 Izdevis apgāds Zvaigzne ABC, 2007.g., 224 lpp. Sērijā “Dāmu detektīvaģentūra Nr. 1”. Angliski izdota 2004.gadā.

Pavisam “Dāmu detektīvaģentūra Nr. 1” sērijā iznākušas 5 A. Smita grāmatas. Šī bija pirmā, ko lasīju. Agrāk kādu laiku biju ļoti aizrāvusies ar detektīviem, varbūt tāpēc šis romāns man sagādāja nelielu vilšanos. Romānā vairāk ir galvenās varones Izabellas – filozofes un žurnāla “Praktiskās Ētikas Apskats” redaktores – filozofiski un ētiski spriedelējumi par labo un ļauno, bet daudz mazāk klasiska nozieguma izmeklēšana.

Darbība norisinās izsmalcinātajā Edinburgā, kuras sabiedrība ārēji ir inteliģenta, ar augstu morāles līmeni, bet zem virskārtas slēpjas alkatība un negodīgums. Jau pieminētā Izabella kļūst par nejaušu liecinieci kāda jauna cilvēka kritienam no balkona koncertzālē. Kā jau cilvēks ar augstu ētikas izpratni un daudz brīva laika, Izabella sāk noskaidrot negadījuma apstākļus, jo viņai šķiet, ka tas nebija negadījums. Viņas izmeklēšana noved pie negaidītām beigām.

Tātad varam likt punktu. Visas pēdas ir rūpīgi likvidētas. Finanšu aprindas savu netīro veļu ir paslēpušas no citu acīm. Arī jauna cilvēka nāve ir paslēpta un noklusēta. Un tas, kā parasti, saucas bizness, un tā tas ir visur.

Vainīgie ir jāsoda, taču nevis tādēļ, lai mēs justos labāk – tas galu galā tikpat nenotiek -, bet gan tādēļ, lai saglabātu morālo līdzsvaru: sods pauž nostāju attiecībā uz pārestību, saglabā taisnīgas pasaules izjūtu. Taču taisnīgā pasaulē jāsoda ir tikai tie, kas apzināti gribējuši ļaunu, kas rīkojušies, ļaunu vēlmju vadīti.

Vērtējums: 3,5/5. Garlaikoja.

Putnubiedēklis. Ronalds Hjū Morisons

Izdevusi izdevniecība AGB “Vēja suņa klasikas” sērijā 2004.g., 216 lpp., sarakstīta/izdota 1963.g. Šis Ronalda Hjū Morisona romāns pārstāv Jaunzēlandi manā 80/80 topā.

Šo šarmanto, bet vietām šausminošo, vietām neticami smieklīgo romānu diez vai var dēvēt par bērnu/pusaudžu literatūru, bet daži to neuzskata arī par pieaugušo literatūru, jo grāmatas galvenais varonis ir 14 gadīgais Nedijs un daļa no pārējām darbojušamies personām arī ir pusaudži. Vēl Jaunzēlandes mazpilsētiņā dzīvojas Nedija ģimene – skaistā māsa, dzērājs tēvs, kurš sevi lepni dēvē par antikvāru lietu uzpircēju, dzērājs un slinķis tēvocis Etols, apbedīšanas biroja īpašnieks, arī dzērājs, un citi. Viss ir mierīgi līdz brīdim, kad Nedijam nozog vistas un pilsētelē ierodas briesmīga paskata vīrs – Putnubiedēklis…

– Jocīgi, ka vistas joprojām sēž kastē šādā rīta stundā, – es ieminējos, iebāzdams pa stiepļu pinuma žogu žagaru. Sestdienas rītā viņas guļ traki ilgi.

Tajos laikos mēs bijām tik dumji, ka tikai pēc kādām desmit minūtēm sākām pētīt tuvāk, kas īsti notiek būrī. Lesa apakšžoklis nokārās tik zemu, ka man šķita – viņš tūlīt apēdīs sauju melnu spalvu. Šīs spalvas bija vienīgais, ko mēs atradām būrī. […]

Kamēr mēs kinoteātrī drūmi blenzām ekrānā, tēvocis Etols viesnīcā Federal Hotel izsolīja loterijā mūsu vistas…

Taisni žēl, ka Morisons nav neko daudz uzrakstījis, jo tas, kā viņš raksta – kā sociāli nelabvēlīgs tips par sociāli nelabvēlīgiem tipiem – ir vienkārši brīnišķīgi. Grāmatas pirmais teikums vien ir ko vērts: “Tajā pašā nedēļā, kad tika nozagtas mūsu vistas, Dafnei Morenai pārgrieza rīkli”. Vērtējums: 5/5. Ļoti neparasts romāns.

Pats romāna vaininieks dzimis 1922.g. un visu mūžu nodzīvojis Jaunzēlandes Ziemeļsalas mazpilsētiņā Haverā vectēva celtā mājā. Sliktais zēns bieži nonāca policijas uzmanības lokā par sīkiem pārkāpumiem. Miris 1972.g. pēc kārtējās dzeršanas lēkmes, pirms tam cīnījās ar depresiju, ko izraisīja viņa trešā romāna noraidījums (ak, negantie izdevēji/kritiķi). “Putnubiedēklis” ir viņa pirmais romāns.

Dievu rotaļlietas. Stīvens Frajs

 Ne gluži lubene, bet tomēr…tāda kā prastuma piegarša palika pēc izlasīšanas. Diez vai ir korekti salīdzināt šo britu aktiera-rakstnieka romānu ar klasiku – Aleksandra Dimā “Grāfu Monte Kristo” – kā raksta viens recenzents: “Grāfs Monte Kristo dot.com paaudzei…”. Stīvens Frajs ir aizņēmies sižetu un pārnesis to mūsdienās. Sākums ir tīri tā neko, bet uz beigām rodas sajūta, ka autors pārāk noņēmies ar sākumu un vidu, un smalki izstrādātām beigām nav pieticis spēka/laika. Arī vairums dialogu ir nepārliecinoši, pārāk vienkāršoti, piemēram, dialogs starp Nedu un narkotiku tirgoni un viņa meitu. Līdz ar to arī mana vilšanās.

“Dievu rotaļlietas” dienas gaismu ieraudzījušas 2001. gadā, latviski izdevis apgāds “Atēna” 2003. gadā, 365 lpp. Dimā fabula – jauks jauns puisis, kuru ienīst viņa “draugi” viņa jaukuma dēļ, mīļotā meitene, kāda vēstule, kas izposta viņa dzīvi, ieslodzījums uz salas, veca vīra pamācības un veiksmīga bēgšana, iegūta bagātība, pārdomāts atriebības plāns un voila!

Tas Neds bija bijis tik nevainīgs, izbijies un kļuvis akls no šīs pasaules un tās nežēlības kā jaunpiedzimis kucēns. […] Neds, kurš tagad devās ceļā, bija pilnīgi cita cilvēciska būtne, cilvēks ar dzelzs gribu, atriebes eņģelis – Dieva rīks.

Vērtējums 3,5/5. Žēl, ka tā. Iespējams, ka būs cilvēki, kuriem šis romāns ļoti patiks, ja es to būtu lasījusi pirms dažiem gadiem, iespējams, ka vērtējums būtu bjiis labāks.