Vilka stunda. Andrjus Tapins

Andrujs Tapins "Vilka stunda"

Apgāds Jumava 2015. gads, 526 lpp. Steam and Stone Saga #1

Es un šīs grāmatas vāks bija mīlestība no pirmā acu skatiena. Pēc tam nāca ļoti pozitīvas atsauksmes par šo lietuviešu stīmpanka romānu un sāku “Vilka stundu” medīt bibliotēkā. Šajā rudenī beidzot nomedīju. Izrādījās, ka smuks ir ne tikai vāks, ir piedomāts arī pie iekšējā noformējuma. Pat papīrs ir raupjš un piestāv saturam krietni labāk par spoži balto un slīdīgo “radinieku”.

Pievēršoties romāna saturam, aina vairs nav tik sajūsminoša, lai gan ļoti centos nesakāpināt gaidas. Es nezinu, kas notika rakstīšanas procesā. Varbūt tā bija autora ideja, vai kāds viņam pateica “tev taču tur ekšens, tad tēliem dziļumu nevajag”. Rezultātā sanācis noslēpumains un dinamisks sižets, interesanta un detalizēta pasaule, bet varoņi kā kartona lelles. Ne klišejiskas, ar saviem noslēpumiem, kurus var atklāt, rūpīgi lasot, tomēr vienaldzīgas sižeta marionetes. Uzskatu, ka ir palaista vējā iespēja piedzīvojumiem bagātu romānu padarīt par ko dziļāku, saviļņojošu un atmiņā paliekošu. Iespējams, ka problēma slēpjas daudzajos varoņu skatu punktos – ne lasītājs paspēj pieķerties, ne autors pievērst pienācīgu uzmanību raksturu izstrādei un varoņu iekšējai pasaulei.

Sižeta centrā it kā ir zinātnieka meita Mila un Viļņas legāts Antans Sudrabs, bet tas top skaidrs tikai ap grāmatas vidu. No Sudraba būtu sanācis lielisks skarbais izmeklētājs, par kura pagātni nobirdināt asariņu un satraukumā kost pirkstos, kad viņš lēkā pa māju jumtiem. Man bija interese vēl par pāris tēliem, bet tie uzrodas un drīz atkal pazūd.

Jārēķinās, ka pirmās apmēram 150 lpp paiet diezgan lielā neziņā, kas un kāpēc notiek. Šajā ziņā cepuri nost – autors prot kāpināt notikumus līdz rībošai kulminācijai. Politiskās intrigas šausmīgi paredzamas un nepatīkami reālistiskas. Sabiedrības musināšana, pūļa manipulēšana un melu izplatīšana notiek tik viegli, ka bail. Ļoti interesanti palasīt, cik viegli šitās dranķības apcirpt, rīkojoties ātri, radoši un drosmīgi. Kriminālintriga bija laba, šo to varēja paredzēt, bet bija sižeta līnijas, kas palika pārsteigums līdz pašām beigām. Vienīgi nepārliecināja ap dzīvajām rotaļlietām radītais konflikts. Zinot, cik bīstami tās rādīt atklātībā, Milas vazāšanās ar tām apkārt šķiet vienkārši muļķīga. Varēja izdomāt kaut ko mazāk bērnišķīgu. Var jau būt, ka manus iebildumus pret staigājošām un runājošām rotaļlietām veicina atmiņas par zināmās lasītāju aprindās slaveno mērkaķīti citā stīmpankā.

Varoņi liek vēlēties vairāk, bet 1905. gada Alianses brīvpilsēta Viļņa ir īsts stīmpanka sapnis un sajūsminās katru detalizētu fantāzijas pasauļu cienītāju. Teikšu vēl vairāk – manuprāt, Viļņa ir “Vilka stundas” galvenais varonis, kas izrīko visus pārējos. Šī augošā, grabošā, dūmojošā un kūsājošā pilsēta ir kā dzīvs organisms, tās rajoni kā dazādas kolorītas personības. Pilsētas debesis piepilda dūmi no Tvaikpilsētas un dirižabļi no citām pilsētām, dažādus sīkus darbus pilda automatoni un golemi, algoti leģionāri uztur kārtību, bet alķīmiķi un mehāniķi rūpējas, lai pilsētā viss darbotos. Ielas un ēkas pilnas ar dažādiem tehniskiem brīnumiem un cilvēki rautin raujas uz Viļņu cerībā uz labāku dzīvi. Tas ir pa virsu. Apakšā ir krievu spiegi, dažādas politiskas inrigas, nelegālie darboņi un pa kādam līķim. Īpatnēja, tumša un valdzinoša pasaule, gandrīz īsta un sataustāma. Tāpēc jo vairāk žēl nerealizētā varoņu potenciāla.

Ja daudzdimensionālu varoņu tēli nav būtiski un nespēj sabaidīt grāmatas sākuma trīskāršais brīdinājums, ka tas ir fantastikas romāns, pie tam vēl stīmpanks (tiešām ir tik traki ar latviešu lasītājiem?), tad jūs gaida diezgan aizraujoši klejojumi alternatīvās Viļņas ielās. Salīdzinot ar latviešu stīmpanku, lietuviešu ir tiešām lielisks. Tagad gaidu apžilbinošu igauņu atbildi.

Vērtējums: 3,5/5 (puszvaigzne par Viļņu)

ripelevenŠī ir R.I.P.XI izaicinājuma grāmata. Tumšā atmosfēra, slepkavības, metāls, dūmi, pazeme, mazliet maģijas, nāvējošas intrigas. Jā, “Vilka stunda” iederas, lai gan patiesi biedējošas sajūtas negūsiet. Tās drīzāk ir gotiskas noskaņas, bailīgs skatiens pār plecu vai debesīs. Neizskaidrojams nemiers, ka kaut kam tūlīt jānotiek. Un šausmīgas lietas arī gandrīz notiek.

Advertisements

Būris. Alberts Bels

BūrisLiesma 1972. gads, 198 lpp.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1972. gads

Pēc ciemošanās pie vecākiem mājās neatgriežas pazīstamais arhitekts Edmunds Bērzs. Viņa sieva dodas uz miliciju un tiek sākta izmeklēšana.

Šķiet, tas bija vidusskolas literatūras eksāmens, kurā savu sacerējumu balstīju uz Alberta Bela citātu par cilvēku dzīvošanu būros. Gan sacerējums, gan “Būris” ar laiku pagaisis no manas atmiņas, tomēr doma par dzīvošanu iedomātos būros iespiedusies apziņā. Nolēmu, ka laiks pārlasīt šīs domas ierosinātāju.

“Būra” pirmā daļa ir vienkāršs padomju gadu krimiķis. Precīzos, asos psiholoģiskos portretējumos tiek iezīmēti galvenie varoņi – kriminālmeklēšanas daļas izmeklētājs Valdis Strūga, pazudušais arhitekts Edmunds Bērzs un viņa sieva Edīte, daži draugi, kolēģi un kaimiņi. Caur varoņu rīcību, izjūtām, pārdomām spilgti attēlota 1960. – 1970. gadu ikdiena un to lasīt man bija interesanti. Kaimiņiem ir dīvāns, mums arī vajag, draudzenei ir tāds mētelis, man arī vajag, radiem ir vasarnīca, mums arī pēdējais laiks par to domāt un tā tālāk. Visi salīdzina, visi grib līdzināties, dzīvot pēc kaut kādiem standartiem. Vidējās inteliģences ģimenes standarts: apmēram 300 rubļu ģimenes budžets, 2 – 3 istabu dzīvoklis, mašīna, mēbeles, 1 – 2 bērni, ceļojumi, blata sistēma, ārēji saskanīga un priekšzīmīga ģimenes dzīve. Pēc šabloniem dzīvot ir izdevīgāk un vieglāk. Izteikt savas domas, meklēt jaunus risinājumus nav vajadzības.

Otrā daļa, manuprāt, ir emocionāli spēcīgāka par pirmo un pārsvarā sastāv no Bērza ieslodzījuma dzīves būrī. Būris ir pavisam fizisks un īsts, palicis aizaugušā gravā vēl no 1944. gada. Kas sākumā šķiet kā pat tīri patīkama atpūta no sabiedrības, Bērzam drīz pārvēršas fiziskā un garīgā cīņā par izdzīvošanu. Viņš saprot, ka viņa līdzšinējiem sasniegumiem, naudai, sabiedrībā pieņemtiem uzskatiem nav nekāda vērtība, jo “te tagad viņa dzīvība atkarājās no tā, cik gudrs viņš būs ar savu prātu”. Nesekmīgi ar būri izcīnījies, viņš fiziski pielāgojas apstākļiem cik labi var. Grūtāk ir ar atmiņām, vientulību un bailēm. Ar tām viņš cīnās, domājot un analizējot līdzšinējo dzīvi, un beigās nonāk pie atziņas, ka mēs paši sevi mēdzam ieslodzīt būrī. Viņš ir ieslodzīts būrī, bet arī tie tur ārā dzīvo būros. Lai tiktu ārā no iedomu būra, jābūt godīgam pret sevi un citiem.

Kas ir stiprs, tas iznīcina būri. Kam nav spēka, tas rada būra filozofiju. Jo tikai tā var būrī dzīvot.

Tas, ko nesapratu, bija izmeklētāja un arhitekta lielā līdzība. Strūgam pat rodas sajūta, ka viņš meklē pats sevi. Nespēju līdz galam uztvert šīs paralēles jēgu. Iespējams, atslēga slēpjas Strūgas dzīves filozofijā “Galvenais – palikt uzticīgam pašam sev”. Līdz šādai domai beigās nonāk arī Bērzs (vismaz es tā domāju). Pēc rūpīgas un detalizētas “skatuves gatavošanas”, atrisinājums pienāca mazliet par ātru. Ārpus kadra palicis meklēšanas process, par ko mazliet žēl.

Ja lasītājs nespēj uztvert slēptās līdzības un filozofisko domu, tad “Būris” varētu pat garlaikot, jo, mūsdienu izpratnē, izmeklēšanas un aktīvas darbības ir maz. Nodevas padomju ideoloģijai tiešā veidā nav jūtamas, tomēr tā laika gars ir iezīmējis cilvēku dzīves. Kādam tas būs interesanti, bet kādam varētu piešķirt romānam seniluma piegaršu. Protams, tajā laikā nedrīkstēja dot mājienu, ka politiskais režīms ir būris, kurā ievietoti visi plašās un draudzīgās valstu savienības iedzīvotāji.

“Būris” ir detektīvs ar spēcīgu filozofisko ievirzi un noteikti iekļaujams “Top 100 latviešu literārie darbi”, ja tāds tops pastāvētu.

Vērtējums: 4/5

Sharp Objects. Gillian Flynn

Sharp ObjectsShaye Areheart Books 2006, 272 lpp.

Žurnāliste ar problemātisku pagātni atgriežas dzimtajā mazpilsētā rakstīt par divu meiteņu slepkavībām. Viss nav tik vienkārši kā sākumā šķiet un noziegumu atrisināšanai viņai nākas beidzot saprast savas ģimenes traģēdiju.

Es biju sajūsmā par “Gone Girl”, tāpēc ar interesi pieķēros “Sharp Objects”. Tas izrādījās kā mešanās uz galvas atvarā. Ar savu pirmo romānu autore meistarīgi piesaka sevi tumšu psiholoģisko kriminālromānu žanrā. Noteikti ne patīkamākā lasāmviela vasaras vakariem. Pa prātu visu laiku grozījās viens vārds – SLIMI.

Sick and sicker and sickest. What was real and what was fake?

Romānā nav neviena simpātiska varoņa. Neviena. Nu varbūt tēvišķais avīzes redaktors, bet viņš figurē tik minimāli, ka tas neskaitās. Tātad mums ir galvenā varone žurnāliste Kamilla Prīkere ar psiholoģiskām traumām – viņa ir graizītāja ar daudzu gadu stāžu, viņas pašapziņas līmenis līdzinās nullei, viņai ir apsēstība ar seksu. Vēl viņa daudz dzer un ienīst māti. Viss ķermenis “norakstīts” ar vārdiem, kuru biežo pieminēšanas jēgu un sistēmu es godīgi sakot nesapratu. Kaut kas man pazuda tulkojumā tā teikt. Viņas ģimene ir vienkārši “superīga”: patēvs Alans līdzinās bezrūpīgam dārzenim, viena pusmāsa mirusi un neviens netiek pāri viņas nāvei, otra pusmāsa Amma mātes priekšā tēlo mazu meitenīti, bet patiesībā ir riktīga mazgadīgā sterva. Māte Adora vispār ir apbrīnojams radījums, fascinējošs tēls, kontrolējoša psihopāte: “She was like a girl`s very best doll, the kind you don`t play with”.  Visi šķiet mazliet prātu izkūkojuši un no Kanzasas atsūtītajam izmeklētājam Ričardam Villisam (viņš ir atstāts statista lomā, galīgi neinteresants) neklājas viegli. Pārējie Wind Gap mazpilsētas iedzīvotāji ir katrs ar saviem noslēpumiem, par kuriem neviens nerunā, bet visi tos zina. Tāda sajūta, ka visi klačojas, dzer un gadiem ilgi klusē par slēptu un atklātu vardarbību un emocionālu iespaidošanu. Virspusēji viss ir skaisti un mierīgi un tikai kaut kur zemapziņā, aiz slēgtām durvīm piezogas nemiers: Something was wrong, right here, very horribly wrong. Interesanti kā pamazām atklājās visādi nesmukumi par abām nogalinātājām meitenēm, kuras sākumā bija tik jaukas un nevainīgas. Trakākais, ka es pilnībā varu tādu pilsētiņu iedomāties eksistējam.

Kamillas darbs – rakstu sērija par Wind Gap meiteņu slepkavībām, pamazām pārvēršas par savas pagātnes šķetināšanu un sastapšanos aci pret aci ar veciem dēmoniem. Es nojautu vainīgo, tomēr īsti negribēju ticēt un beigās autore izdarīja “gājienu ar zirdziņu” tā pasmejoties man sejā, ka viss ir vēl sarežģītāk nekā domāju. Domāju, ka Flinnas mērķis bija parādīt pie cik drausmīgām sekām var novest slimīgas, ačgārnas mātes rūpes un pseidomīlestība (tai slimībai bija nosaukums, kuru neatceros) un kā bērnu attiecības ar vecākiem lielā mērā nosaka viņu uzvedību un domāšanu gan bērnībā, gan vēlāk. Ja vēl kāds ir lasījis šo romānu, ļoti gribētos uzzināt jūsu domas par galveno varoņu rīcību.

A beautiful girl can get away with anything if she plays nice.

Lasīt bija interesanti, bet emocionāli nepatīkami. Stāstījums ir diezgan lēns, nav nekādu strauju un šokējošu pagriezienu, fakti un nojautas lēnām pil un pil līdz viss top skaidrs. Flinna ir veikli savērpusi intrigu un psiholoģiskais pamatojums varoņu rīcībai nebija apšaubāms, lai gan ne vienmēr skaidri saprotams. Nespēju noformulēt kāpēc, bet lasot tomēr varēja just, ka šis ir autores pirmais romāns, lai gan jau spēcīgi jūtams viņas talants veidot vairāk vai mazāk prātu izkūkojušus psiholoģiskos portretus. Vietām pārāk uzkrītoši un bieži autore izmanto seksualitātes kārti, sabiezinot krāsas un piešķirot tai pārāk lielu lomu notikumos. Tāds ļoti freidisks gājiens.

Jutos atvieglota aizverot grāmatas vākus. Tas ļaunums aiz mīlīgām sejiņām bija drusku par daudz.

Vērtējums: 3,5/5

Divpadsmit krēsli. Iļja Ilfs un Jevgeņijs Petrovs

Divpadsmit krēsli

Zvaigzne ABC 2012., 528 lpp.

Ir 1927. gads. Apriņķa pilsētā N. savu dzīvi mierīgi vada izbijis muižnieks Ipolits, viņa sievasmāte, svētais tēvs Fjodors, vairāki zārcinieki un citi jaunās padomju valsts biedri. Tad nomirst sievasmāte, pirms nāves izstāstot Ipolitam par viesistabas krēslos paslēptajām dārglietām. Viss būtu labi, ja vien netraucētu divi apstākļi. Pirmkārt, krēslus sen savākusi padomju vara un nav zināma to atrašanās vieta. Otrkārt, par dārglietām sievasmāte izstāsta arī svētajam tēvam. Tā nu abi vīri metas krēslu meklējumos. Ipolits apciemo savu bijušo kalpotāju un pie tā iepazīstas ar Ostapu Benderu. Lielais kombinators uzreiz saož veiksmīga darījuma iespējas un pārņem Ipolita krēslu biznesu savās rokās. Sākas trakas medības, veiklas mahinācijas, ļautiņu muļķošana un ceļojums pusgada garumā.

Nenoliedzami meistarīgi uzrakstīts romāns, kas beidzot izdots tā sākotnējā izskatā – bez izgriezumiem un cenzūras. Mani pārsteidz tas, ka diviem iesācējiem rakstniecībā izdevies nemirstīgs klasikas gabals. Visas intrigas ir ļoti veiksmīgi savītas, dialogi asprātīgi vai ar slēptu jēgu, sižets raiti rit uz priekšu bez liekām novirzēm, varoņu mahinācijas spīdošas un beigas negaidītas. Ļoti labs burlaku gabals. Tālāk būs spoileri!

Varbūt tu vēl gribētu atslēgas no dzīvokļa, kur atrodas nauda?

Ar sajūsmu sekoju lielā kombinatora izdarībām – kā viņš atrod vajadzīgo informāciju, veikli apvārdo lētticīgus ļautiņus, ķer katru izdevību, no zila gaisa nopelna naudu. Bez viņa Ipolits (kuru Benders sāk saukt par Kisu) diez vai būtu dabūjis pat pusi krēslu. Kisa ir iedomīgs un alkatīgs plātīzeris, kura neizlēmība un gļēvums pamazām pārvēršas zemiskumā. Patika tēva Fjodora naivās vēstules sievai un komiskā neveiksme dārglietu meklēšanā. Traki forša bija Elločka ar 30 vārdu krājumu. Lielākā daļa varoņu ir lētticīgi, tomēr kolorīti tipāži. Vispār cilvēku lētticība romānā ir fantastiska. Ņemsim kaut vai atraitni, kuru Benders apprec, lai tiktu pie krēsla. Viņa taču ir pilnīgi smieklīga savā naivumā. Vai, teiksim, uzjautrinošo „Zobena un spīļarkla savienību”. Tā bija viena no spožākajām ainām romānā.

Daudzās apspēlētās politiskās un sociālās nianses, kas bija aizraujošas un svarīgas tai laikā, atstāja vienaldzīgu. Zemsvītras piezīmes ļāva saprast kontekstu, bez tām būtu palaidusi garām dažu labu veikli iepītu sarkastisku izteicienu vai alūziju. Ir krietni jāorientējas 1920. gadu Krievijas politikā, ekonomikā un kultūras procesos, lai pilnībā izbaudītu „Divpadsmit krēslus”.

Dziļākam galveno varoņu portretējumam pievērsta maza uzmanība, viss akcents uz darbību. No agrāk izgrieztajām daļām visvērtīgākā manā skatījumā bija nodaļa par Kisas pagātni, jo tā ļāva saprast viņa iedragāto lepnumu, naivumu apvienojumā ar alkatību. Tomēr viņa rīcība beigās man bija pilnīgi negaidīta un pat šķita pārspīlēta un nepamatota. Es nemanīju to brīdi, kad Kisa tik ļoti pārvērtās. Nu labi, Gruzijas kalnos viņš dabūja kārtīgi „apbružāties”, bet tik un tā. Kas attiecas uz Ostapu Benderu, tad par viņu mēs zinām vēl mazāk. Autori dod mājienus uz viņa kriminālo pagātni, bet neko īsti vairāk par viņu mēs neuzzinām. Kā šķiet, viņš ir labsirdīgs un izveicīgs, tomēr man būtu gribējies zināt, kāpēc viņš ir tāds kāds ir, vai viņam ir kāds mērķis dzīvē.

Man pašai nav īsti skaidrs, kāpēc neesmu tik lielā sajūsmā kādā man vajadzētu būt. Varbūt gaidīju kaut ko vēl asprātīgāku, jo smējos patiesībā maz. Ak, īsāk sakot – viss bija gandrīz ideāli, tomēr kaut kas pietrūka. Jebkurā gadījumā silti iesaku krievu literatūras un klasikas cienītājiem.

Vērtējums: 4,5/5