Prometejs 2021. gads, 400 lpp.
Gandrīz jāsāk domāt, ka notiek kaut kas šausminoši ārpasaulīgs ar manām atmiņām par Lavkrafta daiļradi. Biju pilnībā pārliecināta, ka kaut kad lasīju vairākus viņa stāstus, tomēr savos pierakstos varu atrast tikai vienu – “Kthulhu aicinājums”, – ko atsevišķā plānā grāmatiņā savulaik izdevusi “Jumava”. Lai kā tur būtu, pēc “Stāstu” izlasīšanas tiešām esmu iepazinusies ar vienu no šausmu literatūras stūrakmeņiem. Piezīmēšu, ka šajā izdevumā tulkotājs Kaspars Zalāns nolēmis seno briesmoni/dievību latviskot kā Ktulu. Tulkojuma grūtības, izvēles un īsu ieskatu Lavkrafta dzīvē un darbos viņš sniedzis patīkami izglītojošā priekšvārdā. Šādi priekšvārdi ir retums, tāpēc esmu sajūsmā. Vēl viens sajūsmas iemesls – brīnišķīgas Anda Reinberga ilustrācijas.
Vērts atcerēties, ka Lavkrafts dzīvoja citā gadsimtā, tāpēc stils, izteiksme, idejas, “zinātniskie” atklājumi un pētījumu metodes atšķiras no mūsdienīgā. Te man jāatgriežas pie tulkotāja darba. Pieļauju, ka viņš pamatīgi nopūlējās. Tekstā ir diezgan daudz vārdu, kurus man prasījās uzmeklēt vārdnīcā, jo tādus nemaz nezinu. Daži stāstu tēli runā kādā izloksnē vai dialektā un to noteikti nebija viegli pārcelt latviešu valodā.
Pārsvarā Lavkrafta stāstu varoņi ir zinātnei pietuvināti vīri: ģeologs, nekonkretizēti pētnieki, universitāšu darbinieki. Tātad būtībā racionāli domājoši, uz analīzi tendēti cilvēki, kuri saskaras ar šausminošiem apstākļiem, neiedomajām būtnēm un pieredzēto apraksta par brīdinājumu citiem vai kāda cita iemesla dēļ. Lavkrafta baiļu pasaule balstās uz seniem mītiem, Ktulu un tā kultu, Senajiem un tiem pietuvinātām būtnēm. Grāmatas pielikumā ir bestiārijs un dažu citu vārdu skaidrojums, kas ļauj labāk saprast, par ko ir runa. Stāsts “Ārprāta kalnos” ir ārprātā garš, bet sniedz plašu skaidrojumu par Senajiem un to saistību ar Ktulu, izskaidro arī dažas citas nianses, kas pirms tam man nebija skaidras šajā šausmu pasaulē, tāpēc to ir vērts pacietīgi izlasīt. Es gan stipri apšaubu, ka tik īsā laika sprīdī var veikt tik pamatīgus secinājumus paspīdinot ar lukturīti uz seniem ciļņiem, bet nebūšu sīkumaina.
Man personīgi šķiet, ka Lavkrafta stāsti mazliet cieš no pārlieka garuma. Īsākos spriedze un baiļu sajūta ir koncentrētāka vai vairāk iespējama. Godīgi teikšu, ka šie stāsti mani nenobiedēja, pat nejutos neomulīgi. Vienīgi “Ēna pār Insmūtu” radīja viegli patīkamu satraukumu – izdosies varonim vai neizdosies. Starp citu, šim stāstam ir ļoti labas beigas un vispār šis varētu būt labākais stāsts krājumā.
Manuprāt, Lavkrafts ir “stāstīt, nevis rādīt” gadījums. Baiļu sajūtu viņš cenšas panākt ar vārdiem, atkal un atkal uzsverot, cik kaut kas ir šausmīgs, pretīgs, pretdabisks, aizliegts, ārprātīgs, atbaidošs un tādā garā. Vārdiem ir spēks un, meistarīgi lietoti, tie var radīt spēcīgu vēlamo iespaidu, bet šī man šķita pārcenšanās ar aprakstīšanu. Tomēr nenoliedzami interesants valodas lietojums, tikai ne šausminošs. Noteikti pie vainas arī mūsu laiks, citi lasītie literārie darbi un redzētās filmas, mans noskaņojums vai vēl kaut kas, tāpēc šo nevajag uztvert kā objektīvu sajūtu. Es nenobijos, bet jūs varbūt jutīsieties neomulīgi Lavkrafta uzburtajā pasaulē. Domāju, ka “Stāstus” droši var lasīt tie, kuriem no šausmu literatūras bail (jo negrib baidīties). Vērts lasīt arī tāpēc, ka Lavkrafta iztēles radītie briesmoņi un mīti ir iespaidojuši rakstniekus pēc viņa, kā arī filmas un datorspēles, un līdz šim latviski viņa stāsti nebija izdoti, ja neskaita to vienu stāstu, ko pieminēju sākumā.
Vērtējums: 3.5/5
Marii grāmatplaukts 