The Mango Season. Amulya Malladi

Mango seasonBallantine Books 2004, 229 lpp.

Romāns aizved lasītāju uz Indiju vasaras svelmē pašā mango sezonas plaukumā. Karstums, emocijas un pretrunas sit augstu vilni, Priai pēc vairākiem ASV pavadītiem gadiem apciemojot savus radiniekus. Viņai ir jāizvēlas starp jūtām un tradīcijām, moderno dzīvi un gadsimtiem noteikto kārtību, savu laimi un vecāku uzspiestu pienākumu. Tas izrādās vēl grūtāk, kā viņa domājusi.

Noteikti jau esmu rakstījusi, ka ar indiešu literatūru man ir vēsas attiecības. Indiešu atšķirīgā pasaules uztvere, ikdiena un tradīcijas ļoti iespiežas literatūrā, un tā kā indiskais man nav simpātisks, tad arī par viņu literatūru nespēju priecāties. Tomēr man rodas aizdomas, ka viss ar laiku mainās, jo ārzemēs dzīvojošās indiešu rakstnieces romāns “The Mango Season” man patika, pat ļoti.

I never thought myself to be so Americanized that I would cringe from eating a piece of mango that had languished in that man`s basket where he had touched it with his hands…

Iespējams, ka trumpis, kas ļāva ar šo romānu tuvināties, ir galvenās varones Prias atsvešinātība no Indijas un tur valdošajām paražām. Septiņus gadus pavadījusi ASV, ieguvusi labu izglītību un darbu, viņa savā dzimtenē jūtas kā svešiniece. Līdz ar to izpaliek Indijas glorifikācija, tā vietā liekot daudz reālāku ainavu: netīrība, karstums, troksnis, burzma, kaulēšanās par katru sīkumu, neērtie un smagie sari, sieviešu tiesību ierobežošana, senilās un smacējošās tradīcijas, privātās dzīves trūkums. Tā kā autore studējusi ASV un tagad dzīvo Dānijā, tad iespējams, ka romānā ir šis tas no viņas pašas izjūtām un piedzīvotā.

“The Mango Season” sniedz interesantu ieskatu kādas plašas indiešu ģimenes dzīvē. Gandrīz visi ģimenes locekļi savācas vecvecāku mājās uz ikgadējo mango ražas sagatavošanu glabāšanai. Ģimenes sieviešu attiecības var raksturot kā nenovīdīgas, augstprātīgas un vēsas. Vīrieši valda pār viņām, tāpēc viņas valda pār sev vājākām vai neveiksmīgākām sava dzimuma pārstāvēm. Neveiksmīgās ir neprecētā māsīca (būt trīsdesmit gadus vecai un neprecētai ir noziegums) , no cita reģiona dzimtā ieprecējusies meitene (būt no cita reģiona, no citas reliģijas, citas kastas arī ir noziegums), arī galvenā varone dabū savu indes devu gan no mātes, gan radiniecēm, jo nesteidzas precēties. Atrašanos tur Pria raksturo kā staigāšanu pa mīnu lauku. Šādu attieksmi lielā mērā nosaka ģimenes patriarhs vectēvs, kurš gan laipnas dabas, tomēr ir ļoti konservatīvs, pie tam vēl šovinists. Kašķi ir pat par to, kura sagādājusi labākus mango. Bet ko tur brīnīties, ja lielāko daļu dzīves viņas pavada kopā rotējot starp dzīvojamo telpu un virtuvi. Pat tad, ja jaunās ģimenes dzīvo atsevišķi, tās vienalga lielu daļu sava laika pavada pie vecākiem vai vecvecākiem.

Uz mango gatavošanas fona risinās precību kaislības. Vispirms par mango. Līdz šim neesmu sapratusi kā lietot mango man pieņemamā veidā, vispār maz ko zinu par šo augli, tāpēc romāns par mango sezonu mani pievilināja. Katras nodaļas sākumā ir kāda mango pagatavošanas recepte (mango čatnijs, mango karijs, mango lassi un citas tradicionālas receptes), kas pēc tam kaut kādā veidā pieminēta stāstījumā. Manuprāt, veiksmīgs risinājums. Izrādās, ka mango ir daudz un dažādas šķirnes. Viena labāk der kaltēšanai, cita marinēšanai, vēl cita gatavošanai svaigā veidā.

Tagad par precībām, kas ir romāna centrālā tēma. Svarīgi ir saprast, ka ģimenei tas ir liels kauns, ja meita netiek laicīgi apprecināta. Pria ierodas apciemot savu ģimeni ar smagu uzdevumu – pavēstīt par savām gaidāmajām kāzām ar amerikāni. Zinot savas ģimenes uzskatus un saspringtās attiecības ar māti, viņa nav tik drosmīga, lai uzreiz “izmestu bumbu” un dienām ritot, viss aizvien vairāk samudžinās. Viņa nespēj atzīties arī, kad vecāki saorganizē tikšanos ar potenciālu līgavaini indieti, kurš ir gan smuks, gan gudrs, gan derētu viņai pēc visādiem citādiem ģimenes apsvērumiem. Atteikties no tādām precībām būtu patiešām muļķīgi.  “It`s like finding a job. The job you get is equivalent to your qualifications and what you want does not really matter.” 

Jā, jā, ļoti interesanta tradīcija, iesaku palasīt. Vienlaicīgi Prias māsīcai Sovmijai beidzot uzrodas kārtējais precinieks (iepriekšējie piecdesmit no viņas atteikušies). Pie tam šis padzīvojušais vīrs tiešām piekrīt viņu precēt. Viss būtu kārtībā, ja ne Prias emancipācija, kas iespaido arī māsīcu ņemt dzīvi savās rokās. Fonā risinās vēl divi, es pat teiktu – emocionāli vardarbīgi, notikumi. Viens ir ģimenes nevēlēšanās pieņemt meiteni Nīlimu no cita reģiona, ko Prias onkulis slepus apprecējis. Visi izturas pret viņu sliktāk kā pret suni. No šīs apkaunojošās savienības izriet otrs notikums – Prias tēva brāļa sieva Lata būtībā tiek piespiesta vēlreiz palikt stāvoklī, lai laistu pasaulē dzimtas turpinātāju un vectēva mantinieku. Pie vakariņu galda tiek apspriests, ka pēc iespējas ātrāk jānoskaidro mazuļa dzimums, jo vectēvam der tikai puika…. Ģimenei, protams, ir ļoti grūti “sagremot” Prias vēlmi precēties ar ārzemnieku, tomēr savādā un patīkamā veidā viņas uzdrošināšanās saliedē un uzmundrina pārējās apspiestās ģimenes sievietes. Ja viena var sacelties pret ierasto kārtību, tad kāpēc lai to nevarētu arī pārējās?

Lai gan daudz kas nav mainījies simtiem gadu, tomēr ne visas tradīcijas un ieražas ir nemainīgas. Jaunie indieši vēlas atbrīvoties no nospiedošām važām. Viņi vēlas mīlēt un precēt tos, kurus mīl. Viņi vēlas iegūt izglītību un strādāt un varbūt tikai pēc tam precēties. Viņi vēlas dzīvot paši savu dzīvi, nevis vecāku uzspiesto un kopā ar vecākiem. Tādas svarīgas pārmaiņas. Kā var saprast no romāna, ir cerība, ka sieviešu dzīve un brīvās izvēles iespējas Indijā mainās uz labo pusi, bet ir jābūt drosmīgam, lai ietu pret tradīcijām un konservatīvo ģimeni. Pat labi situēto Priu nomoka bailes: “I was afraid that if I told them about Nick, the wouldn`t love me anymore.” Viņa baidās, ka ģimene no viņas atteiksies, piederības saites tomēr ir ļoti spēcīgas.

Uzrakstīts vieglā, emocionālā veidā pirmajā personā, romāns tomēr labi ļauj sadzīves līmenī iepazīt indiešu sadzīvi un aizdomāties par sieviešu tiesībām. Viegla lasāmviela, kas sevī slēpj paaudžu konfliktu un modernā un tradicionālā sadursmi.

Vērtējums: 4/5

The Color of Tea: A Novel. Hannah Tunnicliffe

Color of TeaScribner 2012, 336 lpp.

Ieradusies līdzi vīram eksotiskajā Makao, Greisa jūtas kā baltais zvirbulis gan starp vietējiem iedzīvotājiem, gan pārējiem ārzemniekiem, kuri šeit strādā. Kamēr vīrs aizņemts ar jauna kazino attīstību, Greisa pamazām slīgst depresijā, līdz nolemj atvērt savu kafejnīcu. Kafejnīca un makarūnu cepšana kļūst par viņas glābšanas riņķi.

Nezinu, kad tas sākās un cik lielos apjomos, bet dzīves mērķa atrašana/rētu dziedēšana caur sava talanta realizēšanu jeb problēmu risināšana uz ēdienu gatavošanas fona izskatās pēc tīri populāras dāmu romānu nišas. „The Color of Tea” Greisa gatavo slavenos franču makarūnus (mandeļu cepumiņi ar pildījumu), pirms tam lasītajā „The Mango Season” ģimene vairākās paaudzēs kopīgi konservē mango. „Kulinārās kaislības” ieveda divu grieķu vīriešu virtuvēs, kuri mēģina izpatikt mīļākajai. Vēl senāk lasīju „Ziedu valoda”, kur bārene gatavoja fantastiskus ziedu pušķus. Šī niša man šķiet simpātiska, citādi jau nelasītu.

„The Color of Tea” anotācija bija pietiekoši daudzsološa, lai es ķertos klāt romānam ar diezgan lielu pārliecību, ka man patiks. Pirmās lapaspuses šķita labas, pēc tam es gandrīz atteicos no tālākas lasīšanas, jo galvenās varones sevis žēlošana pārāk ievilkās, bet tad par laimi tiku līdz kafejnīcai un kādu laiku bija interesanti – dažādie makarūni, pirmie apmeklētāji, palīgu Rillas un Džidži atrašana. Tad Greisas un Pīta laulība piedzīvoja krīzes kulmināciju un Greisa atkal metās dusmu pilnā sevis žēlošanā un es otro reizi gandrīz atteicos no tālākas lasīšanas. Man patika ideja par kafejnīcu, patika Makao apraksti (lai gan neko daudz tur nebija), bet grāmatu nenoliku malā vien tāpēc, ka spēju saprast Greisas noslēgšanos, attālināšanos no vīra, klusēšanu un to kā viņi atkal pamazām atrod ceļu viens pie otra. Pārsteidzoši, cik ļoti viņa redzēja skabargu cita acī, bet ilgu laiku nespēja saskatīt baļķi pati savējā. Bet tā mēdz būt. (Tālāk nelasiet, ja negribat uzzināt sižetu sīkumos.)

Greisas un Pīta attiecību attēlojums bija meistarīgs,. Rilla, Džidži un regulārā apmeklētāja Mārdžorija bija interesanti tēli ar kontrastējošiem raksturiem, par pārējo gan to īsti nevaru teikt. Franču pavārs Leons šķita mākslīgi iespiests, lai varētu izveidot konfliktu. Te arī ir mans vislielākais iebildums. Grāmatas autore visvairāk izpaužas tur, kur sievietes to prot vislabāk – drāmas pūšanā. Bez laulātā pāra attiecību problēmām vēl ir Greisas emocionāli pārspīlētā saikne ar mirušo māti; Rillas draudzene, kuru nelietīgi izmanto viņas darba devēji; regulārajai kafejnīcas apmeklētājai Mārdžorijai nomirst suns, kurš viņai nav paticis, bet viņa vienalga pinkšķ; Džidži pamanās nokļūt slimnīcā ar tablešu pārdozēšanu (tā aina reāli šķita pilnīgi lieka un neko nedeva sižeta attīstībā) un vēl un vēl. Drāma drāmas galā. Labi vismaz, ka Greisas vīrs nav pēdējais ēzelis. Kādā sakarā beigās bija tāds pagrieziens ar Džidži meitu, man vispār netapa skaidrs. Bez problēmām neiztikt, bet šeit to šķita pārāk daudz un pārāk veiksmīgi visas atrisinājās.

Makaruni-Macaroons-2Drāmas pūšana atstājusi maz vietas pārējām lietām, kas šo romānu padarītu daudz labāku. Kafejnīcas iekārtošana un atvēršana attēlota ļoti minimāli, nav recepšu (varēja gan kādu ielikt, ja jau makarūniem atvēlēta tik nozīmīga loma), tikpat kā nav attēlota darbība virtuvē – tiek izdomāti jauni makarūni un dankš! otrā rindkopā Greisa jau tos velk laukā no krāsns. Ja viņai kafejnīcas iekārtošana un gatavošana ir tik ļoti svarīga, kāpēc par to netiek rakstīts? Kāpēc netiek apsvērta adopcijas iespēja, ja reiz viņiem nevar būt savu bērnu un Greisa pusi romāna par to gaudo, kamēr Pīts klusām cieš maliņā stāvot, vispār šķiet neloģiski. Autore praktiski izvairās no visa tā, kas ir svarīgs galvenajai varonei un kas viņai prasītu papildus tēmu izpēti. Tā vietā ir tukšas saviesīgas sarunas un šīs te nemitīgās drāmas, kuras neprasa iedziļināšanos reālos faktos. Tāda sajūta, ka viņa drusku pasmēlusies no sava ceļojuma uz Makao, paskatījusies smukas bildītes ēdienu blogos, pati vai kāda tuviniece piedzīvojusi emocionālu atsvešināšanos no vīra un – voila! – romāns gatavs.

Labākais šai romānā – nedrošu sieviešu pašapziņas celšana, sava dzīves aicinājuma atrašana. Ja neiedziļinās romāna trūkumos (ko laikam šādos romānos nevajag darīt), tad jau nekāda vaina un romantisko dāmu romānu cienītājām pat varētu tīri labi patikt.

Vērtējums: 2,5/5

Kulinārās kaislības. Andreas Staikos

Kulinārās kaislībasAdria Books, 2006. gads, 120 lpp.

Atēnās, kāda nama septītajā stāvā dzīvo divi kaimiņi – Damoklis un Dimitris. Dimitrim patīk gatavot puskailam savai mīļotajai Nanai. Arī Damoklim ir draudzene vārdā Nana, kuras dēļ viņš divas reizes nedēļā brauc uz 30 km attālo piejūras pilsētiņu, lai iegādātos svaigus jūras ežus. Kādu dienu kaimiņi satiekas, sāk runāt par ēdieniem un pamazām apjauš, ka viņu Nanas īstenībā ir viena un tā pati persona. Ko darīs abi karstasinīgie grieķi? Protams, mocīsies greizsirdībā, zvērēs draudzību, uzticību, aiz muguras kals viltīgus uzvaras plānus un mēģinās pārspēt savu konkurentu, pagatavojot kārumniecei Nanai visizsmalcinātākos ēdienus.

Uzjautrinoši, bet lasot šo plāno grāmatiņu par mīlas trijstūri un ēst gatavošanu, man prātā bija viena ķecerīga doma – nu tad beidzot ir skaidrs kā grieķi varēja savu valsti novest līdz kliņķim, vienlaikus sevi uzskatot par visstrādīgākajiem un tagad bez maz vai par svētajiem mocekļiem krīzes dēļ. Tie divi iedomīgie gailēni taču laikam vispār nestrādā, jo viņi to vien dara kā plāno vakariņas, skrien uz tirgu un veikaliem un gatavo vairāku stundu garumā. Neviena vārda par darbu. Iespējams, ka Nana ar kaut ko nodarbojas, jo ierodas pie šiem tikai pēcpusdienās vai vakaros. No kurienes šiem nauda? Gan jau būsiet dzirdējuši par viņu trekno gadu pabalstu sistēmu. Cita izskaidrojuma es puišu liderīgajai dzīvei neredzu.

Bet nu atpakaļ pie satura. Sižetu virza abu puišu centieni pēc iespējas garšīgāk pabarot un pārsteigt Nanu. Pēc lielā un sāpīgā atklājuma viņi gan sākumā džentlmeniski nolemj no Nanas norobežoties, lai taču viņa nāk pie prāta. Bet tie jau laikam nebūtu grieķi, ja viņi pie šīs vienošanās varētu turēties. Damoklis ir apķērīgāks un pirmais izdomā „Es iekarošu viņu ar savu pavārmākslu!” Savukārt uzskatos par Nanas krāpšanos, viņš ir diezgan pragmatisks:

„Tas būtu netaisnīgi, ja tāds sievišķīgs dārgums kā Nana paliktu tikai viena vienīga vīrieša īpašumā! Un, ja viņa nekrāptu mani ar Dimitri, tad jau arī vīru nekrāptu ar mani… un tad ardievu, laimes trīsas un tirpas, kas līdz dziļumiem saviļņojušas dvēseli un miesu!”

Tā nu viņi rosās pa virtuvi, gatavojot grieķu ēdienus. Ēdiens pārtop par erotisku baudījumu. Kopā grāmatā ir 35 vienkāršas ēdienu receptes: nodaļas beigās dotas receptes ēdieniem, kas pieminēti attiecīgajā nodaļā. Ir pētersīļu salāti (maindanosalata), ķidu zupa (pacas), musaka un truša sautējums (lagos stifado).  Pirms lasīšanas domāju, ka par grieķu ēdieniem neko nezinu, tomēr daži ēdieni izrādījās pazīstami vai vismaz tādi, kas tikpat labi derētu daudzās citās tautu virtuvēs. Protams, viņi gatavo dolmas un jēra gaļu, bet šie ēdieni asociējas arī ar gruzīniem, armēņiem u.c. Izrādās, ka grieķi gatavo arī galertu, pildītas paprikas un kāpostu tīteņus, kotletes un tefteļus. Kā vienkāršākais un garšīgākais grieķu virtuves ēdiens tiek minēta jēra gaļa ar krāsnī ceptiem kartupeļiem (arni me patates sto furno). Šos kartupeļus Damoklis izdomā pagatavot mazliet savādāk – no kartupeļiem izgrebjot nelielas bumbiņas. Nana, kura vispār ir ļoti daiļrunīga, par bumbiņām ir milzīgā sajūsmā: „Tie taču nav kartupeļi! Tās ir mazas bučiņas!” Savukārt jūras ežu pagatavošanu Nana apraksta šādi: „Desmit jūras ežu, divas brāzmas ziemeļaustrumu vēja un viena pilīte citrona.” Nu vai nav skaisti un jutekliski? Ko gan citu gaidīt no vieglprātīgiem dzīves baudītajiem?

„Kulinārās kaislības” var uzskatīt par izklaidējošu un vieglu ievadu grieķu virtuves mākslā un dzīves uzskatos. Nekādus vēsturiskus un izglītojošus faktus gan šeit neatrast.

Vērtējums: 3/5

Baking Cakes in Kigali: A Novel. Gaile Parkin

Baking Cakes in Kigali

Delacorte Press 2009., 361 lpp.

Andžela no Tanzānijas ieradusies Ruandas galvaspilsētā Kigali līdzi vīram palīdzības misijā. Kopā ar citiem starptautiskās palīdzības darbiniekiem viņi dzīvo apsargātu ēku kompleksā. Tur maza veikaliņa saimniece Leokādija auklē bērnu un gaida, kad apsargs Modeste izvēlēsies viņu vai otru sievieti, CIP aģents krāpj savu sievu, kamēr viņa sieva Dženna sēž mājās un domā, ka ārpus apsargātās teritorijas bez vīra iziet ir pārāk bīstami. Savukārt musulmaņu ģimene slepus gatavojas meitas apgraizīšanai…Kamēr viņas vīrs Pius strādā universitātē, Andžela rūpējas par 5 mazbērniem, uzklausa kaimiņu un klientu noslēpumus, profesionāli cep neparastas, krāšņas kūkas, palīdz nokārtot citu dzīves, ceļ sieviešu pašapziņu un sarīko kāzas. Palīdzot citiem, viņa beidzot spēj ieskatīties acīs patiesībai par meitas nāvi un samierināties ar to.

Vienmēr esmu turējusies tālāk no Āfrikas un Āzijas tautu literatūras, jo viņu kultūra un pasaules uztvere, mentalitāte nav man īsti tuva. Un sākumā mans baltās eiropietes snobisms izpaudās visā pilnībā. Pirmajās nodaļās mani kaitināja dialogi. Nesapratu vai tie samāksloti,vai tie ļaudis tiešām tā sarunājas. Āfrikāņi tiešām lieto Eh! katru reizi atverot muti? Kaitinoši. Tikpat kaitinoši šķita autores ņemšanās ar Swahili valodu: personāžs ko saka Swahili un tūlīt to pašu atkārto angliski. Manā galvā tas izklausījās jocīgi un pagalam samāksloti. Gandrīz noliku grāmatu malā pēc pirmajām divām nodaļām, bet es tik viegli nepadodos. Un labi, ka tā! Ar trešo nodaļu svešās valodas lietojums kļūst retāks un pie eh! es pieradu. Gan pašas Andželas, gan citu cilvēku stāsti mani pamazām aizrāva un tagad varu teikt, ka šī ir lieliska grāmata par dzīvi Āfrikā un sieviešu mēģinājumiem gan fiziski izdzīvot, gan iegūt finansiālu neatkarību.

Galvenā varone Andžela ir sieviete gados, kurai nākas apglabāt gan dēlu, gan meitu un tagad jārūpējas par 5 mazbērniem,  tomēr viņa nav zaudējusi dzīvesprieku un enerģiju. Man ļoti simpatizēja Andželas pamudinājums vairākām stāsta varonēm uzsākt nelielu biznesu un izmantot vietējo amatnieku pakalpojumus. Kas attiecas uz kūkām, viņa cenšas katru pasūtītāju iepazīt, lai radītu viņam labāko un pasākumam piemērotāko kūku.

A cake can say anything that a person wants.

Piemēram, kaimiņam Kenam, kurš mīl karaoke, viņa uz dzimšanas dienu uztaisa milzīgu kūku kā kādas telekompānijas mikrofonu. Kūka viņai nav vienkārši saldais ēdiens, tā ir simbols, veids kā izteikt vēlmes, emocijas un sapņus. Andželas kūkas bieži ir neparastas formas un ļoti krāšņas. Kad pie viņas ierodas Tanzānijas vēstnieka sieva un pasūta pilnīgi baltu kāzu gadadienas kūku Wazungu (balto cilvēku) stilā, tas viņai skaitās pilnīgi garlaicīgs pasūtījums. Par pašu kūku cepšanu gan neuzzināsiet gandrīz neko. Retu reizi tiek pieminēts, ka tā ir teiksim šokolādes kūka, vai tiek paskaidrots, ka glazūras taisīšanai ir divi vienkārši un lēti varianti: ar margarīnu, vai ar ūdeni. Grāmata ir par cilvēku dzīvi, nevis pamācība kūku cepšanā.

Visu stāstu fons ir no drausmīgā genocīda (1994. gadā) cietusī Ruanda. Palasot un paskatoties Google pieejamos attēlus šermuļi skrien pār kauliem un neatbildēts paliek jautājums: kā vispār tik drausmīga nežēlība ir iespējama? Kā var tik ļoti ienīst daļu no savas tautas? Kauns, ka vietējie politiķi uzsāka tautas kūdīšanu, bet ANO, ASV un Eiropas politiķi tikai noskatījās notiekošajā. Grāmatas autore Gaile Parkin pati vairākus gadus strādāja Ruandā kā brīvprātīgā un daļa no viņas pienākumiem bija darbs ar genocīdu pārcietušajām sievietēm. Lielu daļu no grāmatas iedvesmojis viņas pašas pieredzētais un uzklausītais.

“Baking Cakes in Kigali” darbība notiek laikā, kad jau pagājuši pieci gadi, bet cilvēki vēl joprojām dziedē rētas. Dažādas starptautiskas organizācijas sniedz finansiālu palīdzību, darbinieki no citām Āfrikas valstīm, Indijas, Eiropas, ASV un citām vietām apmāca vietējos ruandiešus saimniekot un attīstīt savu valsti. Caur Andželas kūku pasūtītāju un draugu stāstiem gluži nemanāmi iespējams uzzināt par etniskās grupas Tutsis slaktiņu, salauztām dzīvēm, izpostītu valsti, kā bērni kļūst par karavīriem, AIDS un Ebolas vīrusu. Vīriešu ir palicis maz un sievietēm jāņem dzīve savās rokās. Smiekli savijušies ar asarām, dzīves svinēšana ar mirušo apraudāšanu, ikdienas sīkumi ar eksistenciālām pārdomām.

Things are sad only when you allow yourself to feel them.

Lai gan Andželai uzticētie stāsti dažkārt ir pilni traģisma, netrūkst arī prieka. Pasmaidīt noteikti liks gadījums, kad cardamon tiek sajaukts ar condom. Cilvēki satiekas un iemīlas, atrod darbu, atrod pazudušo ģimeni un beigās tiek svinētas visu sarūpētas kāzas. Šiem cilvēkiem ir cerība, valstij ir cerība un, aizverot pēdējo lapu, paliek tāda gaiša noskaņa. Grāmatu gribas salīdzināt ar nenoslīpētu dārgakmeni – kad ir tikts pāri autores debijas darba neveiklībām un pārējam, ko minēju sākumā un kas ir tīri subjektīvi iebildumi, stāsts paveras dimanta spozmē.

Vērtējums 4,5/5