Dzīve notiek: vasaras otra puse

Runā, ka vasara cauri. Ja tā, tad laiks atskatīties uz piedzīvoto vasaras otrajā pusē. Šoreiz varēšu vairāk uzrakstīt par grāmatām, bet vispirms par visu citu. No kultūras/izklaides pasākumiem bija divi. Vaidavā notika Mālēdiena festivāls – bijām ekskursijā Vaidavas keramikas ražotnē un izbaudījām Kārļa Kazāka koncertu. Koncerta beigās viņš teica, ka viņam viss te paticis, tikai mālu nedevuši ēst. Uz to maza meitenīte atbildēja: “Mālus nedrīkst ēst!”. Tā lūk. Vispār pasākums bija jauks – tāds viegls čiliņš dabā un patīkamā atmosfērā.

Pēc tam nāca Valmieras pilsētas svētki un es izmantoju iespēju dienu pavadīt galerijā “Laipa” divās mākslas nodarbībās. Pirmā bija akrila gleznošana/krāsu jaukšana ar Patrīciju Brekti – ļoti jauki un tagad man ļoti gribas vēl pamēģināt ar akrilu. Otrā bija akvareļa gleznošanas nodarbība slapjā akvareļa tehnikā – manuprāt, drusku haotiski, varbūt pasniedzēja jau bija sagurusi un skaidrs, ka slapjā akvareļa tehnika ir ciets rieksts, ko nevar tā uzreiz pārkost.

Mana mākslinieciskā darbošanās neaprobežojās tikai ar tām divām nodarbībām. Cenšos vismaz reizi dažās dienās kaut ko uzzīmēt. Ir tapuši daži jauni darbi un nopirku nelielu skiču blociņu, ko nēsāt līdzi.

31. jūlijā mūsu sunim palika 2 gadi un jubileja tika nosvinēta ar tortīti, ko jubilārs ļoti atbalstīja. Viņš pat ierosināja, ka jubileju varētu svinēt katru dienu. Vai tagad viņš ir pieaudzis? Drusku prātīgāks kļūst, miegā tagad biežāk rūc, nevis smilkst. Ko īpaši pamanīju šovasar: ja viņš redz, ka ēdam no kāda krūma ogas, viņš arī pats meklē un ēd -jāņogas, mellenes, korintes, ērkšķogas, avenes. Puikam ļoti garšo, bet nesatraucieties, viņš ar tādu pašu baudu ēd arī gaļu.

Tomēr tiku pie dažām brīvdienām un vienu no tām izmantoju, lai apciemotu pāris mīļas draudzenes Rīgā. Zvaigzne Cafe man uztaisīja milzīgu latti. Bija gandrīz 11 no rīta, kafiju vēl nebiju dzērusi un laikam pēc manas sejas izteiksmes bija skaidrs, ka ne ar kādu mazo porciju man nepietiks. Pagaršoju arī slaveno Raunas eklēru. Nē nu, nekāda vaina, sulīgs, bet es laikam no visiem sajūsmas tekstiem gaidīju ko tādu, ka man būs jālec augšā un jākliedz: “Jā, tas tik ir eklērs!”. Bet svarīgāk ir tas, ka, draudzeni gaidot, ielasījos Ilgas Raščevskas “Norakstītie” sākumā. Sākums iesit pakrūtē, gribas izlasīt visu, bet tā noteikti būs smaga lasāmviela. Ja par grāmatām, tad Rīgā nevienu grāmatu nenopirku, lai gan pagāju garām Robert`s Books un bija milzīgs kārdinājums tur iegriezties. Viņiem 2. septembrī būšot “yard sale”.

Vēl es aizgāju uz izstādi “Krievu mākslas zelta klasika 19. gs” Rīgas Biržā. Izstādē sajūsmināja Ivana Šiškina darbi, īpaši ar sēpiju, ogli radītie. Neesmu nekāda dižā mākslas zinātāja, tāpēc gāju apbrīnot mākslinieku veikumu un pētīt kā attēlotas detaļas, gaismas.

Vasīlijs Surikovs “Muižniece Morozova. Skice” (1884). Šis darbs tiek uzskatīts par vienu no 19. gs. krievu glezniecības šedevriem.

Ir iestājies tas brīdis, kad tuvākajā apkaimē (un ar to es domāju ~100 km rādiusu ap Valmieru) visi interesējošie dabas objekti ir apskatīti, bet Līču-Laņģu klintis bija dikti iespaidīgas, tāpēc devāmies uz Liepu vēlreiz.

Domāju par šo taku uzrakstīt atsevišķu rakstu, jo man vēl jāpastāsta par grāmatām.

Ar grāmatām tātad ir tā, ka esmu izlasījusi 4, dažas ir iesāktas un vēl pāris jaunas nopirktas gaida rindā. Vasaras sākumā iecerētais saraksts, protams, netiek lasīts pilnīgi bez nekādiem sirdsapziņas pārmetumiem. Iesāku Lorensa Darela “Aleksandrijas kvartetu”, pēc pirmās daļas tā kā netaisījos turpināt, tomēr ziņkāre uzvarēja un tagad piktojos, ka latviski tik vien ir, trešā un ceturtā daļa jāmeklē angliski. Kaut kas tajā Darela romānu ciklā ir. Izlasīju arī svaigi iznākušo “Cilvēku, zvēru un dievu zemē“. Bet vispār mani ir nomocījušas nopietnās grāmatas un paķēru lasīt franču sentimentālo romānu, kas mani labi izklaidēja un noveda pie vēl diviem romantiskajiem romāniem. Pašlaik lasu “Ik dienu, ik stundu” un pēc tam man ir vēl viens Marka Levī romāns. Tad varbūt saldo būšu saēdusies ilgam laikam un atgriezīšos pie nopietnākas literatūras.

Te nu būtu laiks likt punktu. Rudens man atnāks ar jau tradicionālo R.I.P. lasīšanas pasākumu. Pieļauju, ka šoreiz lasīšu tikai 2 grāmatas un izvēle man jau ir skaidra.

Sniegs. Orhans Pamuks

Atēna 2009. gads, 504 lpp.

Šīs grāmatas nosaukums vairākkārt mani vilināja no bibliotēkas plauktiem līdz Santa (kura starp grāmatu blogeriem varētu būt viszinošākā par Turciju) uzdāvināja Ziemassvētkos un nolēmu lasīšanu neatlikt. Ar Orhanu Pamuku tiekos pirmo reizi, tāpēc nezināju, ko gaidīt. Domāšanu, kas atšķiras no rietumnieciskās, man dažkārt ir grūti uztvert. Arī Turcija un turki man īsti nav pazīstami. Nevaru teikt, ka pēc “Sniega” es turkus, kurdus, armēņus pazīstu un saprotu. Ar vienu grāmatu noteikti nepietiek.  Kā saka viens no karsiešiem: “Tālumā mūs neviens nespēj saprast”, tomēr mazmazītiņu ieskatu turku mentalitātē var gūt.

Sižeta centrā ir mazpazīstams turku dzejnieks Ka, kurš ierodas pierobežas pilsētā Karsā. Daudzus gadus nodzīvojis trimdā Vācijā, Karsā viņš ierodas, lai uzrakstītu Stambulas avīzei par meiteņu pašnāvībām un satiktu savu jaunības mīlestību Ipeku. Iespējams, ka viņu vada vēl kādi neskaidri motīvi, bet tos nesaprot ne Ka, ne Orhans, kurš uzraksta “Sniegu”, lai pastāstītu par sava drauga liktenīgajām trim dienām sniegā ieputinātajā Karsā. Ka satiek Ipeku, atkal iemīlas (vai domā, ka iemīlas), sniegputeņa dēļ tiek slēgta satiksme, nogriežot Karsu no pārējās pasaules, tiek uzvesta skandaloza teātra izrāde un tālāk seko vispārējs neprāts.

Romāna darbība risinās 3 dienas, es to lasīju divas nedēļas un beigās man bija sajūta, ka es kopā ar Ka, Ipeku, Lazurītu un daudziem citiem esmu ieputināta šajā nabadzīgajā turku pilsētā ar bagātīgo vēsturi. Trijās dienās notiek ārkārtīgi daudz un vienlaikus sižets rit pagalam nesteidzīgi. Ka daudz domā par savām izjūtām, varoņi risina daudz un (rietumnieka acīs) ne vienmēr sakarīgas sarunas, lielā vairumā tiek dzerta tēja un rakija, skraidīts no viena nama uz citu un apbrīnots sniegs.

Karsas gaiss ir sprādzienbīstams. Kaut viens absurds iemesls un viss aiziet pa gaisu. Nekā savādāk laikam nevar būt, ja vienuviet dzīvo turki, armēņi, kurdi, ateisti un musulmaņi, saduras tik daudzas intereses, uzskati un tradīcijas. Izlūkdienests visur salicis mikrofonus, uz ielām spiegi civilajā, policija konkurē ar militāristiem, kurdi sēž tējnīcās, gaužas par bezdarbu un plāno teroraktus. Savukārt reliģiskās skolas audzēkņiem šķiet, ka kaut kas ir jādara, tikai nav īsti skaidrs kas. Visi visu par visiem zina un tādu dzīvi uzskata par pilnīgi normālu. Visi it kā draugi, bet stukačo kā traki. Tevi piekaus un vēl laipni pateiksi paldies, jo nenogalināja. Pilnīga eksotika. Lasīju, brīnījos un šausminājos. Īpaši spilgti atmiņā iespiedās slepkavība tējnīcā par kuras lieciniekiem kļuva Ka un Ipeka. Ipeka uzreiz devās mājās, bet Ka pie viņas bijušā vīra aprunāties, jo policiju nav vērts saukt – tie tāpat zina.

Sniegam romānā ir milzīga nozīme gan fiziskā, gan simboliskā līmenī. Nepārejošs sniegputenis atgriež Karsu no pārējās valsts, padarot to uz īsu laiku par noslēgtu, autonomu pasauli un tikai tāpēc ir iespējams viss tas, kas šajā romānā notiek pilsētā. Sniegs ir Ka iedvesmas avots un sniedz viņam ilūziju par attīrīšanos, skaidrību un iespējamo laimi. Viņš pat savu dzejoļu krājumu nosauc par “Sniegu” un dzejoļus izkārto sniegpārslā, bet jums pašiem jāizlasa romāns, lai uzzinātu, kāpēc tā. Protams, Ka un viņa dzejoļi ir izdomāti, bet Pamuka izvēlētais stils pasniegt romānu kā dokumentālu vēstījumu, ko Ka draugs Orhans balsta Ka autobiogrāfiskajās piezīmēs, vietu apmeklējumā un sarunās ar notikumu aculieciniekiem, rada spēcīgu realitātes iespaidu. Līdzīgi man bija ar “Garpa pasauli”.

Diez vai es sapratu kaut pusi no tā simbolisma, ko autors ielicis tekstā. “Sniegu” varu salīdzināt ar raibu moderno gleznu pie kuras stāvi, neko nesaproti, bet kaut kas tajā gleznā ir tāds, ka nespēj acis atraut un beigās atliek vien nopūsties “nesaprotu, bet skaisti”. Iespējams, ir Karsā/Turcijā jāpiedzimst, lai līdz galam saprastu vietējo mentalitāti un islāmu.

Es tikai pamazām tieku laukā no Karsas. Neviens no varoņiem tā īsti nepatika, varbūt vienīgi Ipekas māsa, lakatu meitene Kadife, jo viņai bija stingra pārliecība par savu rīcību. Pats romāns gan mani apbūra, mulsināja un izglītoja. Iespējams, ka tulkojums no vācu valodas izdevuma, nevis oriģinālā turku, ir par pamatu tam, ka dažās rindās īsti nespēju salīmēt vārdus ar jēgu, bet tas tā. Tagad zinu, ka “sniegs” turku valodā ir “kar”. Vienu rītu skatoties uz kliedzošām vārnām, pilnīgi muļķīgi iedomājos, ka tās ir turku vārnas, kas kliedz “sniegs, sniegs”.

Vērtējums: 4/5

Sapņu sala: Stāsts par dzīvi un mīlestību Grieķijā. Dženifera Bārkleja

BaibaBooks 2014. gads, 279 lpp.

Iespējams, tieši kārtējā lietainā un vēsā vasaras diena pamudināja mani ķerties pie “Sapņu salas”, lai tā mani aizvestu uz saulaino Grieķiju. Neesmu bijusi Grieķijā, bet iemīlējos Itālijas dienvidu maigajā siltumā un gaismā kāda pasena septembra beigās. Tagad, pēc šīs grāmatas izlasīšanas, es labprāt pati izstaigātu Tilos, vietējā restorānā ēstu astoņkāji, no zemniekiem pirktu dārzeņus un bezgalīgi vērotu jūru.

Grieķija ir autores mūža mīlestība un to ļoti var just viņas sirsnīgajā stāstījumā par Tilos salu un tās iedzīvotājiem.Ļoti interesanti lasīt par ikdienišķu dzīvi mazā salā. Gadu gaitā vietējo iedzīvotāju skaits ir pamatīgi samazinājies, nesezonā liela daļa vietējo uzņēmumu tiek slēgti, lai klusām pārlaistu ziemas mēnešus. Vasarā dzīvību ienes tūristi, lai gan Tilos nav tik populāra kā dažas citas Grieķijas salas, kuras ir vieglāk un ātrāk sasniedzamas. Salinieki audzē kazas un bites, dārzeņus un augļus, ķer zivis. Iedomājieties, kā noejat lejā līdz ceļam no savas mājas, lai no piebraukušā vietējā grieķa nopirktu tomātus, kazas sieru, medu un jūras veltes, bet, atpakaļ nākot, gar takas malu saplūktu garšaugus. Apmēram tā darīja Dženifera Bārkleja, kad apmetās Tilos uz dzīvi. Viņa īsumā pastāsta arī par salas vēsturi. Īpaši interesants fakts saistās ar ziloņiem – senatnē salā dzīvojuši pundurziloņi.

Starp iesaistīšanos vietējās sabiedrības ikdienā, garām pastaigām un peldēm Vidusjūrā, autore turpina attālināti strādāt kādā Anglijas firmā. Gandrīz perfekta dzīve, bet pirms tam bija garāka un īsāka ciemošanās salā, vairāki vīrieši un privātās dzīves nedienas, kas pamudināja viņu vairāk pievērsties saviem sapņiem un vēlmēm.

Ar vīriešiem viņai neveicas. Viņa gadu ir kopā ar vīrieti, ar kuru viss pēc viņas vārdiem esot super (!), viņa domā par kopīgu nākotni, bet baidās viņam to teikt, lai neaizbiedētu. Tiešām?! Īsteni stabilas un mīlošas attiecības. Tad nākamais ar tik daudz sarkanām brīdinājuma zīmēm, kuras viņa spītīgi izliekas nemanām ilgu laiku. Šis kungs vismaz bija ļoti interesants tipāžs. Viņas lielā vēlme pēc attiecībām ir saprotama, jo pulkstenis tikšķ un tādā garā. Cepuri nost par viņas drosmi savu mīlas dzīvi izlikt uz papīra, lai gan, manis pēc, varēja to krietni saīsināt, jo Tilos un grieķi ir krietni interesantāki. Ceru, ka vēlāk ar vīriešiem viņai veicies labāk, vai arī viņa par to raksta mazāk, jo es labprāt izlasītu arī Dženiferas otro grāmatu par Tilos: “An Octopus in my Ouzo”. Starp citu, autore raksta blogu, kur var sekot līdzi kā viņai klājas. Dženifera joprojām dzīvo Tilos, ik pa laikam aizbraucot arī uz citām Grieķijas salām. Godīgi sakot, es viņu mazliet apskaužu, bet nesatraucieties – zinu, ka nekur dzīve nav rožaina un katrā vietā savas problēmas.

Neteikšu, ka Dženifera Bārkleja ir talantīga rakstniece, bet par Grieķiju viņa raksta jauki. Diemžēl, autores ne pārāk izcilās spējas sastādīt smukus teikumus mazinās, tiklīdz stāstījumā uzpeld kārtējais vīrietis. Bet varbūt teksta daļa ir pazudusi tulkojumā, radot maldīgu iespaidu par autores ierobežoto vārdu krājumu. Tracināja stāstījuma vienkāršās tagadnes/pagātnes lietošana (vietām haotiski, vietām varēja pārprast darbības laiku) un nevaru piekrist, ka “ej uz to virzienu, uz kuru raugies”. Parasti neievēroju tulkošanas sīkās kļūdas, ja teksts ir aizraujošs un ātri lasāms, bet šo pērli nespēju ignorēt.

Lasot ceļojumu atmiņas, ļoti gribas redzēt tās vietas, kurās autors bijis. “Sapņu salā” nav fotogrāfiju, bet Dženiferas blogā to ir diezgan daudz. Labas fotogrāfijas un daudz informācijas par Tilos atrodamas šajā vietnē, bet visreālākās bildes var atrast Instagramā.

Kopumā “Sapņu sala” ir viegli un ātri lasāma grāmata, piemērota pludmalei un liek ilgoties pēc Vidusjūras.

Vērtējums: 3/5