Sniegs. Orhans Pamuks

Turcija, grāmata par Turciju

Atēna 2009. gads, 504 lpp.

Šīs grāmatas nosaukums vairākkārt mani vilināja no bibliotēkas plauktiem līdz Santa (kura starp grāmatu blogeriem varētu būt viszinošākā par Turciju) uzdāvināja Ziemassvētkos un nolēmu lasīšanu neatlikt. Ar Orhanu Pamuku tiekos pirmo reizi, tāpēc nezināju, ko gaidīt. Domāšanu, kas atšķiras no rietumnieciskās, man dažkārt ir grūti uztvert. Arī Turcija un turki man īsti nav pazīstami. Nevaru teikt, ka pēc “Sniega” es turkus, kurdus, armēņus pazīstu un saprotu. Ar vienu grāmatu noteikti nepietiek.  Kā saka viens no karsiešiem: “Tālumā mūs neviens nespēj saprast”, tomēr mazmazītiņu ieskatu turku mentalitātē var gūt.

Sižeta centrā ir mazpazīstams turku dzejnieks Ka, kurš ierodas pierobežas pilsētā Karsā. Daudzus gadus nodzīvojis trimdā Vācijā, Karsā viņš ierodas, lai uzrakstītu Stambulas avīzei par meiteņu pašnāvībām un satiktu savu jaunības mīlestību Ipeku. Iespējams, ka viņu vada vēl kādi neskaidri motīvi, bet tos nesaprot ne Ka, ne Orhans, kurš uzraksta “Sniegu”, lai pastāstītu par sava drauga liktenīgajām trim dienām sniegā ieputinātajā Karsā. Ka satiek Ipeku, atkal iemīlas (vai domā, ka iemīlas), sniegputeņa dēļ tiek slēgta satiksme, nogriežot Karsu no pārējās pasaules, tiek uzvesta skandaloza teātra izrāde un tālāk seko vispārējs neprāts.

Romāna darbība risinās 3 dienas, es to lasīju divas nedēļas un beigās man bija sajūta, ka es kopā ar Ka, Ipeku, Lazurītu un daudziem citiem esmu ieputināta šajā nabadzīgajā turku pilsētā ar bagātīgo vēsturi. Trijās dienās notiek ārkārtīgi daudz un vienlaikus sižets rit pagalam nesteidzīgi. Ka daudz domā par savām izjūtām, varoņi risina daudz un (rietumnieka acīs) ne vienmēr sakarīgas sarunas, lielā vairumā tiek dzerta tēja un rakija, skraidīts no viena nama uz citu un apbrīnots sniegs.

Karsas gaiss ir sprādzienbīstams. Kaut viens absurds iemesls un viss aiziet pa gaisu. Nekā savādāk laikam nevar būt, ja vienuviet dzīvo turki, armēņi, kurdi, ateisti un musulmaņi, saduras tik daudzas intereses, uzskati un tradīcijas. Izlūkdienests visur salicis mikrofonus, uz ielām spiegi civilajā, policija konkurē ar militāristiem, kurdi sēž tējnīcās, gaužas par bezdarbu un plāno teroraktus. Savukārt reliģiskās skolas audzēkņiem šķiet, ka kaut kas ir jādara, tikai nav īsti skaidrs kas. Visi visu par visiem zina un tādu dzīvi uzskata par pilnīgi normālu. Visi it kā draugi, bet stukačo kā traki. Tevi piekaus un vēl laipni pateiksi paldies, jo nenogalināja. Pilnīga eksotika. Lasīju, brīnījos un šausminājos. Īpaši spilgti atmiņā iespiedās slepkavība tējnīcā par kuras lieciniekiem kļuva Ka un Ipeka. Ipeka uzreiz devās mājās, bet Ka pie viņas bijušā vīra aprunāties, jo policiju nav vērts saukt – tie tāpat zina.

Sniegam romānā ir milzīga nozīme gan fiziskā, gan simboliskā līmenī. Nepārejošs sniegputenis atgriež Karsu no pārējās valsts, padarot to uz īsu laiku par noslēgtu, autonomu pasauli un tikai tāpēc ir iespējams viss tas, kas šajā romānā notiek pilsētā. Sniegs ir Ka iedvesmas avots un sniedz viņam ilūziju par attīrīšanos, skaidrību un iespējamo laimi. Viņš pat savu dzejoļu krājumu nosauc par “Sniegu” un dzejoļus izkārto sniegpārslā, bet jums pašiem jāizlasa romāns, lai uzzinātu, kāpēc tā. Protams, Ka un viņa dzejoļi ir izdomāti, bet Pamuka izvēlētais stils pasniegt romānu kā dokumentālu vēstījumu, ko Ka draugs Orhans balsta Ka autobiogrāfiskajās piezīmēs, vietu apmeklējumā un sarunās ar notikumu aculieciniekiem, rada spēcīgu realitātes iespaidu. Līdzīgi man bija ar “Garpa pasauli”.

Diez vai es sapratu kaut pusi no tā simbolisma, ko autors ielicis tekstā. “Sniegu” varu salīdzināt ar raibu moderno gleznu pie kuras stāvi, neko nesaproti, bet kaut kas tajā gleznā ir tāds, ka nespēj acis atraut un beigās atliek vien nopūsties “nesaprotu, bet skaisti”. Iespējams, ir Karsā/Turcijā jāpiedzimst, lai līdz galam saprastu vietējo mentalitāti un islāmu.

Es tikai pamazām tieku laukā no Karsas. Neviens no varoņiem tā īsti nepatika, varbūt vienīgi Ipekas māsa, lakatu meitene Kadife, jo viņai bija stingra pārliecība par savu rīcību. Pats romāns gan mani apbūra, mulsināja un izglītoja. Iespējams, ka tulkojums no vācu valodas izdevuma, nevis oriģinālā turku, ir par pamatu tam, ka dažās rindās īsti nespēju salīmēt vārdus ar jēgu, bet tas tā. Tagad zinu, ka “sniegs” turku valodā ir “kar”. Vienu rītu skatoties uz kliedzošām vārnām, pilnīgi muļķīgi iedomājos, ka tās ir turku vārnas, kas kliedz “sniegs, sniegs”.

Vērtējums: 4/5

Sapņu sala: Stāsts par dzīvi un mīlestību Grieķijā. Dženifera Bārkleja

Dženifera Bārkleja "Sapņu sala"

BaibaBooks 2014. gads, 279 lpp.

Iespējams, tieši kārtējā lietainā un vēsā vasaras diena pamudināja mani ķerties pie “Sapņu salas”, lai tā mani aizvestu uz saulaino Grieķiju. Neesmu bijusi Grieķijā, bet iemīlējos Itālijas dienvidu maigajā siltumā un gaismā kāda pasena septembra beigās. Tagad, pēc šīs grāmatas izlasīšanas, es labprāt pati izstaigātu Tilos, vietējā restorānā ēstu astoņkāji, no zemniekiem pirktu dārzeņus un bezgalīgi vērotu jūru.

Grieķija ir autores mūža mīlestība un to ļoti var just viņas sirsnīgajā stāstījumā par Tilos salu un tās iedzīvotājiem.Ļoti interesanti lasīt par ikdienišķu dzīvi mazā salā. Gadu gaitā vietējo iedzīvotāju skaits ir pamatīgi samazinājies, nesezonā liela daļa vietējo uzņēmumu tiek slēgti, lai klusām pārlaistu ziemas mēnešus. Vasarā dzīvību ienes tūristi, lai gan Tilos nav tik populāra kā dažas citas Grieķijas salas, kuras ir vieglāk un ātrāk sasniedzamas. Salinieki audzē kazas un bites, dārzeņus un augļus, ķer zivis. Iedomājieties, kā noejat lejā līdz ceļam no savas mājas, lai no piebraukušā vietējā grieķa nopirktu tomātus, kazas sieru, medu un jūras veltes, bet, atpakaļ nākot, gar takas malu saplūktu garšaugus. Apmēram tā darīja Dženifera Bārkleja, kad apmetās Tilos uz dzīvi. Viņa īsumā pastāsta arī par salas vēsturi. Īpaši interesants fakts saistās ar ziloņiem – senatnē salā dzīvojuši pundurziloņi.

Starp iesaistīšanos vietējās sabiedrības ikdienā, garām pastaigām un peldēm Vidusjūrā, autore turpina attālināti strādāt kādā Anglijas firmā. Gandrīz perfekta dzīve, bet pirms tam bija garāka un īsāka ciemošanās salā, vairāki vīrieši un privātās dzīves nedienas, kas pamudināja viņu vairāk pievērsties saviem sapņiem un vēlmēm.

Ar vīriešiem viņai neveicas. Viņa gadu ir kopā ar vīrieti, ar kuru viss pēc viņas vārdiem esot super (!), viņa domā par kopīgu nākotni, bet baidās viņam to teikt, lai neaizbiedētu. Tiešām?! Īsteni stabilas un mīlošas attiecības. Tad nākamais ar tik daudz sarkanām brīdinājuma zīmēm, kuras viņa spītīgi izliekas nemanām ilgu laiku. Šis kungs vismaz bija ļoti interesants tipāžs. Viņas lielā vēlme pēc attiecībām ir saprotama, jo pulkstenis tikšķ un tādā garā. Cepuri nost par viņas drosmi savu mīlas dzīvi izlikt uz papīra, lai gan, manis pēc, varēja to krietni saīsināt, jo Tilos un grieķi ir krietni interesantāki. Ceru, ka vēlāk ar vīriešiem viņai veicies labāk, vai arī viņa par to raksta mazāk, jo es labprāt izlasītu arī Dženiferas otro grāmatu par Tilos: “An Octopus in my Ouzo”. Starp citu, autore raksta blogu, kur var sekot līdzi kā viņai klājas. Dženifera joprojām dzīvo Tilos, ik pa laikam aizbraucot arī uz citām Grieķijas salām. Godīgi sakot, es viņu mazliet apskaužu, bet nesatraucieties – zinu, ka nekur dzīve nav rožaina un katrā vietā savas problēmas.

Neteikšu, ka Dženifera Bārkleja ir talantīga rakstniece, bet par Grieķiju viņa raksta jauki. Diemžēl, autores ne pārāk izcilās spējas sastādīt smukus teikumus mazinās, tiklīdz stāstījumā uzpeld kārtējais vīrietis. Bet varbūt teksta daļa ir pazudusi tulkojumā, radot maldīgu iespaidu par autores ierobežoto vārdu krājumu. Tracināja stāstījuma vienkāršās tagadnes/pagātnes lietošana (vietām haotiski, vietām varēja pārprast darbības laiku) un nevaru piekrist, ka “ej uz to virzienu, uz kuru raugies”. Parasti neievēroju tulkošanas sīkās kļūdas, ja teksts ir aizraujošs un ātri lasāms, bet šo pērli nespēju ignorēt.

Lasot ceļojumu atmiņas, ļoti gribas redzēt tās vietas, kurās autors bijis. “Sapņu salā” nav fotogrāfiju, bet Dženiferas blogā to ir diezgan daudz. Labas fotogrāfijas un daudz informācijas par Tilos atrodamas šajā vietnē, bet visreālākās bildes var atrast Instagramā.

Kopumā “Sapņu sala” ir viegli un ātri lasāma grāmata, piemērota pludmalei un liek ilgoties pēc Vidusjūras.

Vērtējums: 3/5

Jākoba de Zūta tūkstoš rudeņi. Deivids Mičels

Jākobs de ZūtsZvaigzne ABC 2013. gads, 552 lpp.

Dedžimā pie Nagasaki, holandiešu tālākajā tirdzniecības punktā, ierodas jaunais un attapīgais klerks Jākobs de Zūts, lai 5 gados sapelnītu bagātību un iegūtu iecerētās saderinātās roku Holandē. Viņa sākotnējos nolūkus izjauc satikšanās ar ārsta samuraja sakropļoto meitu un Nagasaki maģistrāta vecmāti Orito Aibagavu. Neapdomīgs solis, pārdrošs solījums un sekas daudz ļaunākas kā abi jaunie cilvēki varēja iedomāties.

Deivids Mičels ir slavens ar “Mākoņu atlantu”. Neesmu vēl lasījusi, bet ekranizācija patika, un tas bija viens no pamudinājumiem lasīt viņa jaunāko romānu. Lielāko lomu gan nospēlēja romāna darbības vieta – 1800-to gadu Japāna – un intriģējošā anotācija. Bez tam, romānam ir rudenim ļoti iederīgs nosaukums. Grēks nelasīt.

Manuprāt, ir divu veidu tādi pamatīgi un nopietni vēsturiskie romāni. Viens, kurā vēsturiskie notikumi vairāk kalpo par fonu un priekšplānā ir galveno varoņu dzīves (uzreiz prātā nāk M. Mičelas “Vējiem līdzi”). Otrs, kas aptver gadus, pat kādu vēstures posmu, kur notikumi ir nozīmīgāki par niecīgo varoņu personīgajām dzīvēm.  Lasot “Jākoba de Zūta tūkstoš rudeņus” radās iespaids, ka šis ir otrā veida romāns, lai gan vienīgais vēsturiski nozīmīgais notikums ir Holandes Austrumindijas kompānijas bankrots un viss pārējais ir viena neprātīga soļa iekustinātu notikumu virkne. Sižets vijas ap holandiešu klerka Jākoba de Zūta un japāņu vecmātes Orito Aibagavas dzīvēm, tomēr šķiet, ka viņi ir tikai bandinieki viltīgā go spēlē. Noteikumi, tradīcijas, ierobežojumi, politiskās un ekonomiskās intrigas, nodevības valda pār viņu dzīvēm un viņu iespējas mainīt notikumu gaitu ir minimālas. Viņi abi būtībā ir cietumnieki, kuru dzīves nosaka spiegi, inspektori, ziņotāji, tulki, maģistrāts un abats Enomoto.

Gribas cerēt, ka Mičels ir pamatīgi izpētījis un akurāti atainojis ne tikai dažas šķebinošās medicīniska satura ainiņas, bet arī Edo ēru Japānā. Dedžima ir mākslīga sala pie Nagasaki, kur holandieši tirgojās no 1641. līdz 1854. gadam. Jākobs de Zūts ierodas holandiešu tālākajā tirdzniecības punktā Dedžimā 1799. gadā, lai kalpotu tur 5 gadus. Katru gadu ierodas viens tirdzniecības kuģis no Batāvijas (tā tolaik sauca Nīderlandi). Tikai daži ārzemnieki noteiktos gadījumos tiek ielaisti Nagasaki, tāpat kā tikai atsevišķi japāņi (tulki, inspektori, pavāri, tirgoņi, prostitūtas u.c.) drīkst apmeklēt Dedžimu. Ja kāds japānis aizbrauc no savas valsts un pēc tam atgriežas, viņu soda ar nāvi. Kristietība ir aizliegta, samuraji vēl tiek cienīti. Visus kontaktus cītīgi uzrauga. Holandieši atklāti nedrīkst mācīties japāņu valodu, tāpat arī draudzība netiek veicināta. Kā izsakās kāds no varoņiem: “Šī zeme negrib, lai to saprot.” Zināju, ka Japānu sauc par “uzlecošās Saules zemi”, bet izrādās, ka japāņi savu zemi sauc arī par “tūkstoš rudeņu zemi”. Poētiski.

Tik aizgrābjošs skaistums, Orito nodomā. Tik klusa vardarbība.

Rets izņēmums ir Aibagavas jaunkundze, kurai maģistrāts atļāvis mācīties pie holandiešu ārsta Marinusa. Uzreiz ir skaidrs, ka ārzemniekam izrādīt interesi par Aibagavas jaunkundzi ir neprāts un pilnīgi neatļauta lieta. Tomēr jaunais, godīgais, mazliet naivais Jākobs iedomājas, ka kaut kādā veidā viņam izdosies pārkāpt tradīciju un aizliegumu mūri un apprecēt Orito. Te nu man jāsaka, ka nevienu brīdi nespēju noticēt Jākoba mīlestībai. Viņš pats iedomājas, ka mīl Orito, bet man tā vairāk izskatījās pēc iekāres, pēc vēlmes iegūt to, ko nevari iegūt. Aizliegtais auglis vienmēr tas saldākais, bet, kad iegūts, tas bieži izrādās rūgts vai ātri apnīkošs. Viņš taču sakās mīlam savu līgavu Annu, bet pāris mēnešus pēc ierašanās Dedžimā jau gatavs līst zem Orito kimono. Bez tam šis visādi citādi apķērīgais puisis vispār nepadomā, kas notiks ar Orito pēc pieciem gadiem, kad viņš varēs doties prom. Sīkais egoists! Orito šajā ziņā ir krietni saprātīgāka un es viņu apbrīnoju par drosmi un izturību.

Lai nu kā, kad Jākobs nedomāja ar otru galu (vai varbūt tieši šīs viņa “paklupšanas” dēļ), man viņš patika tāpat kā patika visi pārējie varoņi viena iemesla pēc – Mičels ir radījis varoņus ar vājībām, kas viņus padara par dzīviem cilvēkiem, nevis marionetēm. Viņi dzer, mīl, krīt izmisumā, slimo, atriebjas, kaujas, ecējas, kasās, lasa utis no matiem, mīž naktspodos, urķē degunus, spekulē, krāpjas, nodod cits citu, bēg, drosmīgi dodas nāvē un dažs pat iedomājas sevi dieva vietā. Īsāk sakot – uzvedas gluži kā dzīvi. Varoņus paspilgtina autora kolorītā valoda un spilgtie epiteti. Piemēram, “Ārī Hrote ir tik šarmants kā sesks, kas sagaida ciemos trusi” vai “mīzalu krāsas rums”. Mičels raksta pamatīgi un vērienīgi, saucot lietas īstajos vārdos un nemēģinot izskaistināt neglīto. Pie viena viņš pamanās radīt japānisku sajūtu. Romānā ir tik daudz detaļu, visu laiku kaut kas notiek un ja pārlēksi pāri dažiem teikumiem, vari palaist garām kārtējo nodevību vai nāvi. Man lasot bija sajūta, ka lapa ir pārbāzta ar tekstu, tāpēc lasīju lēni un ilgi par spīti aizraujošajam sižetam. Vienīgi pārlecu pie beigām vietu uz angļu kuģa, kur autors aizrāvās ar sprediķi (ceru, ka tas man tiks piedots). Tā epizode man personīgi šķita lieka.

Ļoti centos neatklāt būtiskas sižeta detaļas un ceru, ka man tas ir izdevies, tāpēc šeit daudz kas palika nepieminēts. Iesaku kā skaistu dāvanu vēsturisko romānu cienītājiem un citiem lasītmīļiem.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības