Nolādētie toskānieši. Kurcio Malaparte

kurcio malaparteNeputns 2014. gads, 177 lpp.

Kurcio Malapartes “Nolādētie toskānieši” ir daiļrunīga oda dzimtajam novadam un tautiešiem. Varenos vārdu plūdos tiek aprakstīti toskānieši kopumā un tad vēl atsevišķi florencieši, pratieši, sjēnieši, kampieši un livornieši. Malaparte par toskāniešiem raksta ar lielu lepnumu un tikpat lielu ironijas devu. Kā jau īsts pratietis, viņš saka, ko domā un dara to bez glaimiem, ar labsirdīgu cinismu.

Teksts ir ļoti “biezs” un sīkā druka šo iespaidu pastiprina. Autors izmanto daudz epitetu, salīdzinājumu  (ne muļķīgi, salkani vai pašmērķīgi) un tonnām īpašības vārdu. Reizēm teikumi ir tik gari, ka aiz tiem daudzajiem vārdiem un komatiem nemaz neredz galu, vai jau ir aizmirsies sākums. Īpaši jāuzteic Daces Meieres tulkojums, to ir bauda lasīt un pat bija jūtams itālisks ritms. Starp citu, nezināju, ka mums ir tik daudz īpašības vārdu.

Esejās pārsvarā tiek stāstīts, ka toskānieši ir tādi vai šitādi, piesauktas dažādas vēsturiskas personas, bet dažas reizes trāpās arī kas izklaidējošāks no sadzīves. Tā, piemēram, Prato tolaik (20. gs. sākums – vidus) no visas pasaules veda vecas drēbes un audumus, lai tos pārstrādātu. Reiz tādā lupatu ķīpā mazais Kurcio atrada sievietes roku un aiznesa mājās. Citu reizi strādnieki atraduši kāda veča galvu lupatās no Venecuēlas un ņēmušies ar to spēlēt futbolu. Pratiešiem ir stipri relaksētas attiecības ar nāvi, un toskānieši vispār smejas par to, par ko citi nopietni klusē vai raud. Vēl gadījums: vecis stumj pa ielu tačku ar mucām un viņam vienalga, ka no aizmugures brauc sabiedroto karaspēka tanks, no kura karavīrs izmisis bļauj, lai vecis vācas malā. Vecis ir toskānietis un tāds ārzemnieks tankā viņam bijis nebijis.

Man gribējās vairāk šādu stāstu, nevis to dziļo urķēšanos toskāniešu raksturos, jo tieši šie stāsti visspilgtāk parādīja, kādi tie toskānieši ir: brīvdomīgi, gudri, nepielienoši, skarbi, nopietni, laipni, arī kauslīgi, uzticami, cieņpilni, neērti un vēl visādi citādi. Malaparte apgalvo, ka ļoti atšķirīgi no pārējiem itāļiem. Cik daudz tekstā taisnības, cik pārspīlējumu droši vien var pateikt tikai itāļi un toskānieši paši. Arī grāmata visvairāk saprotama un izbaudāma būs viņiem pašiem, bet teksts skaisti uzrakstīts un tam pievienotas labas pagājušā gadsimta sākuma fotogrāfijas.

Un patiesi, vienīgi Toskānā nogalināšana notiek, neaizmirstot par laipnību, pieklājīgām manierēm un labu audzināšanu, un, kamēr pie citām Itālijas tautām cilvēks, kurš nogalina citu cilvēku, tiek uzskatīts par slepkavu, Toskānā un jo īpaši Florencē viņu uzskata par laipnu personu, kuru nevienam nenāk ne prātā saukt par slepkavu.

Vērtējums: 3/5

Advertisements

Baltā grāmata. Jānis Jaunsudrabiņš

kopoti raksti-jaunsudrabiņšLiesma 1981. gads, 365 lpp. Kopoti raksti, III sējums.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1914. gads

Man gribētos domāt, ka ar Jaunsudrabiņa “Balto grāmatu” nevienu nav speciāli jāiepazīstina. Vismaz daļa viņa bērnības dienu tēlojumu bija un droši vien joprojām ir iekļauta skolas obligātās literatūras sarakstā. Iespējams, ka mūsdienu skolēniem mazā Janča bērnība nešķiet interesanta, bet man “Baltā grāmata” patika gan toreiz, gan tagad.

Janča (grāmatā viņam ir 4 – 5 gadi) bērnība rit ne pārāk turīgās lauku mājās Neretas pusē netālu no leišu robežas, kur māte, vecāmāte un vectēvs salīguši par kalpiem. Ar mazliet naivām, sapņainām, bet vērīgām bērna acīm tiek stāstīts par kalpu dzīvi, ikdienas darbiem, dabas skaistumu un visādām blēņām. Kas tik te nav! Klibais Jurks, žīdi, čigāni un ubagi, žurku ķeršana, vakarēšana un spoku stāstu stāstīšana, aušana, sulu tecināšana, ciemos braukšana, ogošana, Jāņi un Ziemassvētki, kāzas un bēres, aitu un cūku bēres, kartupeļu rakšana, linu kulšana un pa starpām visādi svarīgi bērnu darbi, kurus pieaugušie nez kāpēc uzskata par nedarbiem.

“Baltā grāmata” ir sirsnīgs, bet neizskaistināts atmiņu ceļojums, bez nožēlas, pārmetumiem, moralizēšanas vai “zudušās paradīzes” meklējumiem. Ja Virzas “Straumēni” ir ideālās mājas, tad “Baltā grāmata” rāda realitāti. Ģimene ir trūcīga, tēvs miris un, kad mātei nākas pārdot vienīgo govi, viņiem bieži vakariņās ir tikai ūdenī iedrupināta maize. Jancis ar ilgām skatās uz āboliem saimnieka dārzā un siļķe viņam ir lielākais gardums. Ziemu Jancim jāpavada istabā, jo māte nevar viņam nodrošināt pienācīgu apģērbu un apavus. Un tomēr Janča bērnība ir laimīga, cik vien tā var būt laimīga nabadzīgam kalpu bērnam, kura mātei ir maz laika ar viņu ņemties, jo darbs dzen darbu. Vienatne, kāre uz lasīšanu, pieaugušo stāsti garajos rudens un ziemas vakaros – tas viss rosināja bērna iztēli un lika pamatus rakstnieka talantam.

Lai gan tēlojumi pārsvarā ir īsi, tomēr teksts ir blīvs un veciem vārdiem pilns, tāpēc lasīju lēnām un ar baudu. Valoda ir tik latviska, ka gandrīz sirds iesāpas aiz skaistuma. Pieļauju, ka tekstā rodami daudzi apvidvārdi (kas sen jau kļuvuši par vecvārdiem), kaut vai tās pašas “apbēdas” – cūku kaušana un mielasts. No stāsta par aušanu sapratu ļoti maz, jo tā ir tāda specifiska nodarbe, ko arī modernajā valodā nepārzinu. Noslēpumā tīti palika arī daži dārzeņu nosaukumi, bet tas nekas. Man nav problēmu ar tekstu, ja sajūsmina stils un valoda.

“Baltajai grāmatai” ir tik daudz izdevumu, ka tas var samulsināt lasītāju. Ja vēlaties izlasīt grāmatas pilno versiju, tad jāmeklē tāds izdevums, kurā ir 100 tēlojumu. Avotos ir atšķirīgas ziņas par grāmatas pirmizdevuma gadu. Tas tāpēc, ka 1914. gadā izdeva pirmos 40 tēlojumus, bet 1921. gadā atlikušos 60, lai gan Jaunsudrabiņš darbu pie visiem simts tēlojumiem bija pabeidzis jau pirms 1914. gada. “Latviešu romānu rādītājā 1873-2013” kā pirmizdevuma gads norādīts 1914., tāpēc pie šī oficiālā kataloga datiem arī paliksim. Kopotajos rakstos tēlojumi iespiesti no 1950. gadā trimdā iznākušā izdevuma, kuru Jaunsudrabiņš atsūtīja Latvijas Valsts izdevniecības direktoram Pēterim Bauģim pēc tā lūguma.

Saprotams, ka ne visiem var patikt aprakstošā proza par zemnieku dzīvi vecos laikos, tomēr Jaunsudrabiņš ir labs stāstnieks un viņa bērnu dienu tēlojumi tiek mīlēti pilnīgi pelnīti.

Vērtējums: 5/5

Kastaņola. Rainis

KastaņolaApgāds Atēna 2011. gads, 216 lpp.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1928. gads

Raiņa atmiņu grāmata «Kastaņola» ir intīms, emocionāli izteiksmīgs vēstījums par viņa un Aspazijas Šveicē pavadītajiem gadiem (1906—1914), reizē — dzejnieka — trimdinieka pateicība zemei un tautai, kas viņam deva drošu politisku patvērumu un vienlaikus kļuva arī par otru dzimteni — garīgas pilnveidošanās un atjaunotnes vietu. Grāmatas tekstu bagātina vairākas Aspazijas sarakstītas nodaļas. (no oficiālās anotācijas)

Vidusskolas literatūras skolotājai bija misija “es jūs iemācīšu mīlēt Raini”. Ar to viņa nodarbojās pusgadu. Ilgāk nevarēja, jo “diemžēl” mācību programma paredzēja pievērsties arī citiem latviešu literātiem tajā mācību gadā. Kopš tā laika esmu gatava atgriezties pie Raiņa tikai, ja man par to maksātu. Otrs izņēmums – “Latviešu grāmatu gadsimts”. Savus ietekmīgākos darbus Rainis sarakstīja trimdā Šveicē, bet par viņa trimdas dzīvi es nezinu gandrīz neko, jo viss laiks skolā tika veltīts viņa darbiem, nevis dzīvei. Tāpēc pilnīgi loģiska ir mana vēlme palasīt viņa atmiņas par dzīvi Kastaņolā.

Šveicē Rainis un Aspazija nodzīvoja 14 gadus, knapi izmukuši no revolucionāru vajātājiem. Sākums bija grūts – bez draugiem, tikpat kā bez iztikas līdzekļiem, bez darba, bez itāļu valodas zināšanām (tur daudz itāļu). Aspazija, kura to nekad nebija darījusi, pati gāja uz tirgu, iepirkās, taisīja ēst, šuva un lāpīja drēbes. Normāla mūsdienu sievietes dzīve, bet tolaik tas bija pieminēšanas vērts varoņdarbs. Lugāno ezera apkārtnes dabas skaistums veldzē sirdi un viņi abi daudz raksta. “Ave Sol!”, “Indulis un Ārija”, Jāzeps un viņa brāļi” un citi darbi ir tapuši tieši Kastaņolā. Šveices demokrātijas vēsturiskā pieredze iespaidoja Raiņa idejas par brīvas un kulturālas Latvijas koptēlu. Īpaši viņš sajūsminājās par Itālijas brīvības cīnītājiem. Abi dižgari arī daudz dodas pastaigās un pārgājienos. Īsus gājienus viņi dēvē par “staidziņu”, un tas man šķiet tāds dikti foršs vārds, ko aizgūt no Raiņa. Tomēr pārsteidzoši, ka par Lugāno apkārtni patiesībā var uzzināt maz. Jāpiezīmē, ka grāmatas beigās ir maršruti ar svarīgākajām abu dzejnieku trimdas vietām Kastaņolā un apkaimē.

Atmiņu grāmatu par Kastaņolu Rainis taisījās rakstīt vairākus gadus pēc atgriešanās Latvijā, bet visu laiku atlika, līdz 1927. gadā stacijā satika mākslinieku Albertu Prandi un mirkļa iedvesmā abi devās mēnesi pavadīt Kastaņolā. Kamēr Prande klejoja pa apkārtni un zīmēja, Rainis steigā ķērās pie grāmatas rakstīšanas, ko viņš pats dēvē par jautru grāmatu. Ja šī ir jautra grāmata, tad mums ar Raini humora izjūta ļoti atšķiras. Pie viena uzreiz pateikšu, ka Prandes ilustrācijas ir labākais, kas šajā grāmatā atrodams. Vēl labs ir Raiņa aprakstītais trimdas dzīves sākums un Aspazijas atmiņas, bet viss pārējais ir kaut kāds savārstījums.

Ļoti jūtams, ka “Kastaņola” rakstīta steigā tikai tāpēc, ka sen jau pa galvu maisījās tāda ideja, bet laika to normāli realizēt cienījamajam literātam un politiskajam darbiniekam nekad nebija. Sāk viņš sakarīgi un labi savā īpatnējā rakstīšanas manierē, bet tad aizpeld politikā. Sociālisms tur un sociālisms te….Viņš daudz laika velta itāļu brīvības cīnītāju pieminēšanai – citē piemiņas plākšņu uzrakstus, visādus dzejoļus. Tāda politiski pompoza ievirze sanākusi. Uz beigām paliek aizvien dīvaināk. Kaut kāda iemesla pēc parādās tičīniešu dzejnieka Giuseppe Zoppi stāsti. Tad Rainis grib stāstīt par turienes kapsētām (kas pati par sevi varētu būt interesanta tēma, ja atceramies, ka man patika Borisa Akuņina klejojumi pa kapsētām), bet aizrunājas par miršanas dārdzību un tad pēkšņi skandē mīlas dziesmiņas. Te nu man nācās iepauzēt un lasīt divreiz, jo domāju, ka esmu iesnaudusies un ko būtisku palaidusi garām. Nezinu kas notika, bet sakarīgi pabeigt “Kastaņolu” Rainis nespēj. Tā vietā viņš ieliek stāstu “Uz zilo krastu” kā viņš 1926. gada martā domājis braukt uz Vidusjūru, bet nonācis Kastaņolā. Nekādu pienesumu šis stāsts vairs nespēj dot jau tā par nesakarīgu kļuvušajai grāmatai.

Man ir ļoti žēl, ka no labas idejas ir sanācis kaut kas tik dīvains. Varu saprast, ka viss tas, kas man šķita nevajadzīgs, Rainim bija svarīgs un nozīmīgs, tomēr no viņa es gaidīju ko labāku. Ja zināt kādu labāku grāmatu par Raiņa un Aspazijas trimdas laiku Kastaņolā, lūdzu, pastāstiet.

Vērtējums: 1,5/5

Piebilde: Man īsti nav skaidra izdevniecības motivācija uz vāka uzrakstīt “J. Rainis”, jo cik man zināms, Jāņa Pliekšāna pseidonīms ir Rainis, nevis Jānis Rainis kā bērnu pantiņā “Jānis Rainis, galvā spainis”.