A Man Without a Country. Kurt Vonnegut

Kurta Vonnegūta "Cilvēks bez valsts"

Random House Trade Paperbacks 2007. gads, 146 lpp.

Smieties var gandrīz par visu un tieši tā visu mūžu darīja izcilais amerikāņu rakstnieks un satīrists Kurts Vonnegūts. Uldis jeb Baltais Runcis uzaicināja visus par godu rakstnieka 9. nāves gadadienai 11. aprīlī piedalīties Vonnegūta lasīšanas akcijā. Mans ieguldījums ir nelielais eseju un atmiņu krājums “A Man Without a Country” – pati pēdējā Vonnegūta grāmata, ko pirmo reizi izdeva 2 gadus pirms viņa nāves. Tā arī ir vistuvākā iespējamā līdziniece viņa autobiogrāfijai, ilustrēta ar autora zīmējumiem un izteicieniem.

Kopš bērnības pētījis humoru un komediantus, jo, būdams jaunākais bērns ģimenē, tikai ar humoru mazais Kurts varēja piesaistīt pārējo ģimenes locekļu uzmanību. Tādā garā viņš nolēma turpināt un mēs visi zinām, kādi lieliski darbi no tā ir sanākuši. “A Man Without a Country” ir kā lēna vakarēšana ar vectēvu. Vectēvs aizrautīgi smēķē un ļauj domām brīvi plūst no Kārļa Marksa pie reliģijas, no tehnoloģijām pie Drēzdenes bombardēšanas un tā tālāk. Vonnegūts bija humānists un viņu ļoti satrauca individuāla un valstiska bezatbildība par nākotni un bezjēdzīgā karošana, kur bagātie paliek bagātāki, bet karavīri ir tikai spēļu kauliņi. Personīgi man interesants šķita viņa skaidrojums par kādu Marksa frāzi. Kārlis Markss 1844. gadā paziņoja, ka “religion is the opium of the people”. Tas esot bijis domāts nevis nosodoši, bet gan kā novērojums, ka reliģija var sniegt komfortu ekonomisku vai sociālu grūtību gadījumā (tolaik opijs bija vienīgais sāpju remdētājs). PSRS šo Marksa frāzi izmantoja savādāk. Vēl Vonnegūts uztraucas par zemes piesārņojumu, naftas pārlieku lielo pumpēšanu, šķendējas par karu, par vienaldzību, par tehnoloģijām, kas palīdz mums iznīcināt planētu. Neviens nedomā par saviem mazbērniem, kas paliks tiem. Īpaši viņš ir neapmierināts ar ASV politiku.

 I don’t think people give a damn whether the planet goes on or not.

Amerikāņu politikas peripētijas krietni interesantākas droši vien šķiet pašiem amerikāņiem un mani tās mazliet garlaikoja. Bet atpakaļ pie paša jokdara. Ik pa brīdim viņš tekstā iepin arī personīgas informācijas druskas. Vonnegūtam ir ķīmiķa izglītība, jo tēvs gribēja, lai viņš iegūst izglītību ar ko var pelnīt naudu, vēlāk iegūts grāds antropoloģijā. Viņš uzskata, ka ticis nosaukts par zinātniskās fantastikas autoru tikai tāpēc, ka viņa pirmā grāmata Player Piano bija par rūpnīcu pilsētu Schenectady. II pasaules karā kā karagūsteknis pārdzīvoja Drēzdenes bombardēšanu, kad visa pilsēta tika nosvilināta ar ugunsbumbām.  Viņš daudz smēķēja un kādu brīdi (šķiet, ka 1960. gados) tirgoja Saab automašīnas. Godīgi teikšu, ka īsais gabals par Saab automašīnu tehniskajām iespējām bija ļoti aizraujošs.

Ass un vērīgs kā vienmēr, bet, viņa paša vārdiem runājot, redzējis tik daudz un tā noguris no bezjēdzībām, ka vairs īsti nespēj jokot. Politika mani nogurdina, garlaiko un pēdējos pāris gadus vienkārši nespēju to stulbumu paciest, tāpēc šis nav mans mīļākais Vonnegūts, tomēr jūtos pateicīga par atgādinājumu neņemt sevi tik nopietni un jokot par spīti visam, jo dzīve ir šausmīga, brīnišķīga, absurda un jēgpilna.

Humor is a way of holding off how awful life can be, to protect yourself. Finally, you get just too tired, and the news is too awful, and humor doesn’t work anymore.

We are here on Earth to fart around.

Because power corrupts us, and absolute power corrupts us absolutely.

I urge you to please notice when you are happy.

Vērtējums: 2,5/5

Advertisements

Līķu Pēteris. Kaķa šūpulis. Kurts Vonnegūts

 Izdevis “Tapals” 2000.g., 387 lpp.

 Šai grāmatā iekļauti divi Kurta Vonnegūta (1922 – 2007) romāni:

 “Līķu Pēteris” – traģikomisks stāsts par kādu savādu ģimeni mazā Amerikas pilsētelē. Tēvs izliekas par mākslinieku, māte nedara pilnīgi neko, brālim ir oratora talants, bet mazais Rūdijs izceļas ar to, ka 12 gadu vecumā pilnīgas sagadīšanās pēc nošauj cilvēku. Tā viņš kļūst par Līķu Pēteri un visu mūžu pavada izpērkot savu vainu ģimenes un sabiedrības priekšā, klusībā sapņojot kļūt par rakstnieku.

Bija noticis, lūk, kas: es biju samulsis par to, ka vairs neesmu Līķu Pēteris. Pēkšņi neviens nezināja, ka es esmu īpašs, tāpēc ka reiz nošāvis grūtu sievieti. Es jutos kā gāze, kas gadiem ilgi turēta aizvaskotā pudelē un tagad izlaista atmosfērā.

Es vairs negatavoju ēdienus. Tas pavārs bija Līķu Pēteris; viņš centās sagādāt veselīgu uzturu tiem, kuru mūžus bija tik drausmīgi iedragājis. [….] Tad nu tur, Griničvilidžā, uzlūkodams savu vārdu uz plakāta, es biju nekas.

Tāds ironisks stāstiņš par to, ka viss dzīvē ir saistīts. Un par to, ka Amerika nemaz tik forša nav.

“Kaķa šūpulis” – ne mazāk traģikomisks stāsts par vīru, kurš grib uzrakstīt grāmatu par dienu, kad tika nomesta pirmā atombumba. Grāmata būtu par Dr. Honikeru, zinātnieku, kurš lielā mērā atbildīgs par atombumbas izgudrošanu. Šī vēlme liek viņam uzmeklēt zinātnieka bērnus, uzzināt par ledus-deviņi eksistenci, nokļūt kādā savādā salā, kur visi slepus ir Sv. Bokonona piekritēji un piedzīvot pasaules galu.  

– Patiesība kļuva par ļaužu ienaidnieci, jo patiesība bija briesmīga un Bokonons sprauda sev mērķi apgādāt ļaudis ar aizvien jo skaistākiem meliem.

– Kā tas gadījās, ka viņu izsludināja ārpus likuma?

– To viņš pats izdomāja. Viņš lūdza Makeibu izsludināt ārpus likuma viņu pašu un viņa reliģiju, lai ieviestu ticīgo dzīvē vairāk spraiguma, vairāk kvēles.

Stāsts par to, ka viss var būt meli un zinātnieki ir bezatbildīgi. Jāsaka godīgi, ka stāsta sākums par Bokonona reliģiju liekas pilnīgs sviests, gandrīz jau atteicos no tālākas lasīšanas, tomēr bija vērts tikt pāri pirmajām nodaļām. Beigās pārlasīju sākumu un tad jau arī tas kļuva skaidrs.

Daudzi šos divus romānus uzskata par Vonnegūta labākajiem darbiem. Iespējams. Ja neesat/nekļūstat par Vonnegūta fanu, tad ar šiem diviem romāniem vajadzētu pietikt viņa daiļrades apgūšanai. Ja lasīsiet vēl, joki jau var šķist vienreiz lasīti un cilvēces atmaskošanas stils liekuļots.

Vērtējums: 5/5

Vēl: Čempionu brokastis

Čempionu brokastis. Kurts Vonnegūts

Noslēdzam šo raženo dienu ar Vonnegūta garadarba apskatu. Par Vonnegūtu biju dzirdējusi sen, ik pa laikam arī grāmatnīcā vai bibliotēkā pacilāju kādu viņa grāmatu, bet nekad nepaņēmu. Gada sākumā beidzot izlēmu kaut ko no Vonnegūta izlasīt un iekļāvu lasāmo grāmatu sarakstā “Čempionu brokastis” to īsuma dēļ. Ja nu nepatiks, vismaz nebūs ilgi jāmocās )

“Čempionu brokastis” (1973. gads) ir Vonnegūta dāvana sev 50-tajā dzimšanas dienā. Romāns ir Kilgora Trauta (Vonnegūta varonis vairākos viņa romānos, Kilgora stāsti tiek publicēti xxx žurnālos) braucienu uz Midlendsitiju un Dveina Hūvera jukšanu prātā. Beigās šie varoņi satiekas un Kilgora romāns noved Dveinu līdz pilnīgai sajukšanai. Pa vidam ir dažādas autora atkāpes, Kilgora stāstu pārstāsti, dažādu priekšmetu zīmējumi, pārdomas, iespraudumi, viņš ir ielicis pats sevi novērotāja lomā viesnīcas bārā Midlendsitijā. Lai izprastu visas autora domu lidojuma nianses, vajadzētu orientēties stipri labi Amerikas vēsturē un kultūrā.

Daži jauki citāti:

Ko es pats domāju par šo grāmatu? Tā mani šķebina, bet man jau no savām grāmatām vienmēr metas nelabi.

Skolotāji stāstīja bērniem, ka šajā gadā viņu kontinentu atklājušas cilvēciskas būtnes. Patiesībā 1492.gadā miljoniem cilvēku šeit jau dzīvoja pilnvērtīgu, radošu dzīvi. Vienkārši šajā gadā jūras laupītāji sāka viņus krāpt, aptīrīt un slaktēt.

…ļaudis ir spējīgi noticēt visam, ko tiem papūš, un kaismīgi turēties pie šādas ticības – pie jebkuras ticības.

Nav jēgas uztraukties par to, kas tev nepieder.

Vonnegūts pārsteidzošā veidā vienā rindkopā spēj gvelzt muļķības (piemēram, uzskaitīt gurnu apkārtmērus, arī šo to pikantāku, bet to te neminēšu, lai manu blogu nesāk apmeklēt attiecīgo vārdu meklētāji….), lai jau nākamajā savā manierē pasniegtu reālas problēmas.

Šoferis sāstīja, ka viņš vēl nesen esot bijis liels mednieks un makšķernieks. Viņa sirds vai lūza, iedomājoties vien, kādi šie purvi un šīs pļavas izskatījušies pirms nieka simt gadiem. – Un kad tu, cilvēks, padomā, kādus sūdus taisa lielākā daļa no visām tām fabrikām – veļas pulverus, kaķu barību, bezalkoholisko alu…

Šis citāts varētu pat būt autobiogrāfisks:

– Nespēju saprast, vai tu runā nopietni vai tikai āksties, – sacīja šoferis.

– Es pats arī nezinu, jo neesmu vēl noskaidrojis, vai dzīve ir nopietni ņemama vai nav, – teica Trauts. – Es zinu, ka tā ir bīstama un spēj nodarīt sāpes. Taču tas jau vēl nenozīmē, ka tā būtu jāņem nopietni.

Tā kā šī grāmata ir mans ievads Vonnegūta pasaulē, tad atturēšos no mēģinājuma skaidrot, ko viņš ar to domājis. Un tādā garā. Lasot dažreiz kaitināja autora novirzīšanās no galvenā sižeta, bet tagad, visu pārdomājot, jāsaka, ka man patika un es varētu izlasīt vēl kādu Vonnegūta darbu.

In Memorium

“Be careful what you pretend to be because you are what you pretend to be.”

“Laughter and tears are both responses to frustration and exhaustion. I myself prefer to laugh, since there is less cleaning up to do afterward.”

Kurts Vonnegūts miris trešdien 84 gadu vecumā. Nebūs citu Līķupēteru, Čempionu brokastu, Kaķa šūpuļa u.c.