Mana turku kafija. Laima Kota

Laima Kota, TurcijaDienas Grāmata 2012. gads, 218 lpp.

Nedomājot paņēmu bibliotēkā Laimas Kotas “Mana turku kafija” un tikai tad aptvēru, ka manī gruzd vēlme vairāk uzzināt par Turciju, kopš izlasīju Orhana Pamuka “Sniegu”. Domāju, ka latviešu rakstnieces dzīves iespaidi svešā zemē varētu būt gan interesanti un labi uzrakstīti, gan sniegt daudz informācijas. Tā gluži tomēr nav, bet grāmata palīdz saprast turkus ar eiropietes acīm.

Jāsaka, ka no citiem Laimas Kotas (bij. Muktupāvela) darbiem lasīju tikai “Mīla. Benjamiņa”, bet laikam nekādas iebildes pret autores izteiksmes stilu tolaik nebija. Šoreiz man ļoti acīs dūrās tāds emocionāli haotisks draudzeņu pļāpu līmenis. Man personīgi tas nepatika un nejutu nekādu vajadzību pēc autores domu atreferējuma izsaucienu līmenī. No rakstnieces gaidīju labāku valodu. Tomēr nevar aizmirst grāmatas nosaukumā minēto “mana”. Tā ir šīs grāmatas atslēga – tie ir autores pirmie iespaidi, viņas skatījums uz dzīvi Stambulā, notikumi un lietas, kas viņai tobrīd svarīgas. Tāpēc arī tik daudz papīra veltīts valodu skolas nodarbību drāmai.

Kāda tad ir Stambula un turki Laimas Kotas acīm? Laima ir samīlējusies un tas ir tā dikti mīlīgi, tikai šķiet, ka Turcija tiek skatīta caur rozā brillēm. Pieļauju, ka viņa ir laimīga tikt vaļā no ikdienas rūpēm, no mūžīgās atbildības par visu, tāpēc ir tik priecīga par Turcijā valdošo vīrieša un sievietes lomu sadalījumu. Eiropeiskā feministe var atlaist grožus un atpūsties. Intervijā Laima saka, ka jūtoties kā sultāniete.

Starp pļāpīgām klačām ir daudz sadzīvisku faktu par Stambulu un turkiem, kas ļauj mazliet iepazīt šo lepno tautu. Diemžēl rakstniece nav tik laba stāstniece un Stambulas kolorītu nesajutu. Tradīcijas, ģimenes lomas, tirgošanās, kultūra un reliģija – visa kā pa druskai, tādā līmenī, kā eiropiete to uzzina un ierauga, ieprecoties austrumnieku ģimenē. Šis ir arī noderīgs līmenis tiem, kuri dodas ceļojumā uz Turciju. Zināsiet, ka tirgū labāk nevajag apstāties un sākt pētīt preci, ja negrasāties to pirkt. Būs labāk saprotamas tējas dzeršanas tradīcijas, tradicionālie ēdieni un svētki, lakatu valkāšana. Par sociālo nodrošinājumu turkus var apskaust, bet viņu attieksme pret suņiem galīgi nesaskan ar manējo. Turki ļoti rūpējas par tuviniekiem, viņi nav individuālisti. Kāzas rīkot sanāk viss ciems. Stambula ir rietumnieciskāka, bet tik un tā galvenais ir ģimene.

Daudz kas paliek neiepazīts un būtu interesanti palasīt, ko autore par Turciju domā tagad – pēc 5 gadiem.

Vērtējums: 3/5

Advertisements

Mīla. Benjamiņa. Laima Muktupāvela

Mīla. Benjamiņa. Laima MuktupāvelaIzdevis apgāds “Daugava” ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu 2005.g., 456 lpp. Visvairāk lasītā grāmata bibliotēkās oriģinālprozas kategorijā 2006.gadā.

Šī ir Laimas Muktupāvelas (1962.) ceturtā grāmata, kurā viņa iemiesojusies Latvijas pirmās brīvvalsts miljonāres Emīlijas Benjamiņas tēlā. Romāna pamatā ir autores dziļa un pamatīga arhīva dokumentu un citu materiālu izpēte. Tiek atklāta gan Emīlijas intīmā, gan ārēji spožā pasaule ar aizraujošu un atklātu vēstījumu.

Emīlija Benjamiņa (1881. – 1941.) bija pirmā latviešu izdevēja sieviete, kura izveidoja populārāko laikrakstu “Jaunākās Ziņas” un pēc tam žurnālu “Atpūta”. Ar savu darbu, neatlaidību, aso prātu, spītību sakrāja miljonus un par savu dzīvi radīja skaistu mītu.

– Necel nu sava deguna tik augstu!

– Zīda zeķēs staigāšu, zīda blūzē!

– Kas šitai vainas?

Markizeta? No kokvilnas?

Emīlijai piemita tiem laikiem sievietei gandrīz nepieņemama drosme, pat nekaunība un milzīga paļaušanās uz saviem spēkiem.

Pili nepērk katru dienu. Ceļš uz pili ir ilgs, un man tas nav bijis rozēm kaisīts. No kāpostiem un štovjiem piesmaržināta pašaura dzīvoklīša, no lāpītām zeķēm un citādas knapināšanās, paveicot it kā neiespējamo.

Viņa ar vīru Antonu Benjamiņu nopirka Fābu namu, vēlāk slaveno Benjamiņu namu Rīgas centrā. Tagad tajā iekārtota viesnīca Europa Royale Riga. Lepnums viņu pacēla, bet lepnums viņu arī iznīcināja un kārtējo reizi varam pārliecināties, ka bagātība vēl nenozīmē laimi.

Caur Emīlijas dzīvi iespējams iepazīt tā laika augstāko sabiedrību, notikumus. Īpaši interesants šķita šis fragments:

Viņas ir mazliet vīlušās, ka vārdi par čaklo latvju meitu tikumu ir tikai vārdi. Ka skarbā realitāte ir pavisam citāda. Savus bērnus sūtām skolās, bet izslavētās lauksaimniecības augšupejas attīstīšanā jāpieņem viesstrādnieki. Mazliet par to esmu pat gandarīta, jo citādi es nespēju viņām aizbāzt muti par vadoņa reālpolitiku laukos.

Ne viss šai grāmatā jāuztver par vēsturisku patiesību, piemēram Emīlija nebija blakus savai māsai dzemdībās Berlīnē (raksts), tomēr autore ir centusies atrast pietiekoši daudz faktus, kas veido stabilu vēsturiskās patiesības pamatu un neļauj fantāzijai aiziet pa aplamu ceļu.

Palasot intervijas ar Laimu, kļūst skaidrs, ka viņa vienīgā varēja uzrakstīt šādu grāmatu par Benjamiņu – tik dzīvu, tik atklātu, vīrišķīgu un sievišķīgu reizē. Sarunas gandrīz varēja saklausīt un notikumus sajust.

Vērtējums: 5/5. Ļoti labs vēsturiskais/biogrāfiskais/oriģinālliteratūras romāns.