Neputns 2016. gads, 104 lpp.
Neplānoju lasīt dzeju, bet Ronalda Brieža dzejas krājums uzrunāja ar grāmatas vāku. Gāju bibliotēkā gar jaunāko/pieprasītāko grāmatu plauktiem un skatos – kas tad tas tāds austrumniecisks? Kādā atmiņu stūrī pavīdēja blāvas atmiņas par labām atsauksmēm un nolēmu paņemt. Arī saturs izrādījās austrumnieciskās noskaņās, visai saprotams un baudāms.
Krājumu veido četras daļas, katrai no tām ir mazliet cita tematika, bet cauri visam krājumam strāvo austrumnieciskas noskaņas (vēl precīzāk – Indija, Ķīna, Japāna, apmēram tas virziens). Pirmā daļa “Princese un pērtiķis” ir pilnīgi austrumi: tempļi, lotoss, Ganga, pērtiķi, pagodas, rīsu lauki, stepe, pūķi un citi simboli, kas nāk prātā, domājot par šo zemeslodes daļu un tās vēsturi. Šī daļa man ļoti patika, dzejoļi mazliet līdzinās sapņiem vai pasakām. Neko tādu negaidīju.
Otrā daļa “Vīraks ar petardēm” ir neviendabīgāka. Sākumā tā atstāj smalka augstāko aprindu salona iespaidu: dāmas, kungi, oranžērija, pāva spalvas, gramafons, mūzika, cigarešu dūmi. Tālāk dzejoļos autors mazliet pasmaida par populāro kultūru un dažām sabiedrības iezīmēm. Piemēram, trāpīgais “Emo” (pareizi uzminējāt, ka par emo), asprātīgais “Kvests” – populāru dziesmu vārdu un fantāzijas tēlu sajaukums, un “aplauziens” pret brutālo, neromantisko realitāti. Beigās atkal notiek atgriešanās austrumos pie vīraka, tējas, kimono un vīstošiem ziediem.
Trešā daļa “Nagulaka Guaņjiņai” vēsta par virspusēji izdevušos dzīvi, zem kuras mīt klusas traģēdijas: mirstošs, populārs guru, bagātie un varenie pret pārējiem, brūkošas mājas. Šajā daļā diezgan izteikti Japānas motīvi. Ļoti patika dzejolis par stepi un dzejolis par vientuļo go-go dejotāju.
Lietus no vienas Lin Lin asaras
Līst visu nakti
Noslēdzošajā daļā “Oroboro” ir īsu dzejoļu cikls par kāda valdnieka konkubīni Bao Si un daži citi dzejoļi, pārsvarā austrumu motīvos. Tādejādi krājums noslēdzas apmēram tāpat kā sācies. Uz to vedina arī izvēlētais nosaukums: “oroboro” ir simbols, kas attēlo pūķi rijam savu asti – mūžīgais dzīves, nāves un atjaunotnes cikls.
“Zāles pret nemirstību” ir pārdomāti sakārtots un noformēts dzejas krājums. Tādas mazas, austrumnieciskas glezniņas. Hieroglifiem līdzīgie fonti, kas izmantoti krājuma un nodaļu nosaukumos, kā arī lappušu numerācijā, ir kā ķirsītis uz putukrējuma. Vienotā tematika ļauj vieglāk uztvert dzejnieka vēstījumu. Protams, manās acīs papildus bonuss bija austrumu motīvi un saprotamā doma, labā valoda. Vienīgi dzejoļos nav nekādu pieturzīmju un tas reizēm traucēja uzķert pareizo ritmu, nācās pārlasīt rindas. Kaut kā jau dzejniekiem jāizceļas – vai nu ar nesaprotamu jēgu, vai pieturzīmju trūkumu.
Kāds varētu neizpratnē raukt pieri un prasīt – kur drāma? Pasaule nav melna un bezcerīga, dzejnieks neplosās dvēseles sāpēs, cik viss ir slikti, kā neviens viņu nemīl un vispār visa pasaule sūds. Šī ir dzeja par bijušo, esošo, redzēto vai iztēloto bez krāsu sabiezināšanas. Ja man bibliotēkā ar aci piemiegs vēl kāds Brieža dzejoļu krājums, paņemšu arī to. Patika.
Vērtējums: 3,5/5
Marii grāmatplaukts 