Madaras Gruntmanes “Narkozes” un “Dzērājmeitiņa”

Turpinu lasīt dzeju un 2019. gadu sāku ar Madaras Gruntmanes dzejas krājumiem. Teikšu uzreiz, ka abi dzejas krājumi mani patīkami pārsteidza.

dzejas krājums dzejas krājums

“Narkozes” – Neputns, 2015. gads, 96 lpp.
“Dzērājmeitiņa” – Neputns, 2018. gads, 90 lpp.

“Narkozes” ir dzejnieces debijas krājums, bet es to nebūtu uzminējusi. Tas ir tik viengabalains kā stāsts, kuram īpašu kulmināciju piešķir dzejoļu cikls “Narkozes”. Savukārt, otrais krājums “Dzērājmeitiņa” ir kā šī paša stāsta turpinājums, tikai pēc dažiem gadiem. Ja “Narkožu” sākumā vēstītāja varētu būt jauna un iegūst pirmās rētas, tad “Dzērājmeitiņā” viņa jau ir dzīvē apskrambājusies un rūdījusies. Tomēr nevajag domāt, ka pirmajā krājumā valda jaunības romantika un naivums. Nekā tāda. Madaras Gruntmanes dzejā no naivuma un romantikas nav ne smakas. Viņa raksta skarbi, lakoniski, atklāti – neslēpjoties aiz puķēm un valodas mežģīnēm, pat rupji, vulgāri. Teiksim, par “Dzērājmeitiņu” īpaši tikumīgi cilvēki varētu pat iebilst, ka šo grāmatu skolā nedrīkst lasīt. “Narkozes” dzejoļi ir viegli saprotami, bet “Dzērājmeitiņā” brīžiem pavīd abstrakcijas, varbūt tie ir dzēruma sapņi.

Man šķita, ka es lasu dienasgrāmatas dzejā, bet diez vai ir būtiski, cik tur ir patiesības no dzejnieces dzīves. Katrā ziņā dzejoļi ir pārliecinoši, to autore saprot, ko raksta un kāpēc raksta. Aina veidojas interesanta un skumja: no mīlestības līdz abortam, no alkohola līdz bērna dzemdēsanai, un vīrieši gadās sliktie. Šī dzeja varētu būt pašterapija – izrakstīt sevi laukā, norakstīt slikto no sevis nost.

Es izliku sirdi uz lieveņa atdzist
Pārkarsusi
Tu uzmeti tai sūdu čupu
Un uzliki Leonardu Koenu fonā
Pats ciezdams
Velns viņu zina no kā
Sūdi sirdi sildīja un neļāva atdzist
Tu nospļāvies un iegāji dārzā pēc granātāboliem
Es kā mācēdama mēģināju notīrīties

/no krājuma “Narkozes”/

Lai gan īsti nevarēju veidot asociācijas starp sevi un šiem dzejoļiem, tomēr tas šoreiz izrādījās mazsvarīgi, jo Gruntmanes dzeja ir saprotama un līdzpārdzīvojama.

Vērtējums abiem krājumiem: 4/5

Četri dzejas krājumi

Nesen izlasīju divus dzejas krājumus un sagribējās vēl dzeju. Lai bibliotēkā būtu vieglāk atrast pēdējos gados izdotos krājumus, sastādīju sarakstu, kas pārsteidzošā kārtā izrādījās garāks kā gaidīju. Tā, protams, ir subjektīva sajūta, bet šķiet, ka pie mums izdod daudz dzejas grāmatu (nemaz neskaitot “apšukrūmas” un visādas aizdomīga paskata grāmatiņas). Ar sastādīto sarakstu devos uz bibliotēku un paņēmu četras.

Tagad īsumā par izlasīto.

Raimonda Vazdika dzejas krājumsNeremdināmi. Raimonda Vazdika

Divpadsmit 2018. gads, 148 lpp.

“Neremdināmi” ir aktrises otrais dzejas krājums, izdots 700 eksemplāros un ietver sevī stāstus un dzeju. Teksts ir autobiogrāfisks un emocionāls. Grāmata vizuāli interesanti noformēta: spēles ar tekstu laukumiem, fotogrāfijas, grafikas. Krājuma tematika ir atiecības, pamatā tā ir šķiršanās, īpaši stāstos.

Godīgi sakot, šo grāmatu ņēmu ar bailēm, jo cita aktiera poētiskie centieni bija vāji. Vazdikai man patika stāsti, tie bija liriski, skarbi kā jau par sāpīgu tēmu, bet ne muļķīgi. Toties dzeja pēc stāstiem likās tāda nekāda, vārdu savārstījums, kas pārsvarā atgremo stāstu saturu. Iespējams, ka starp stāstiem un dzeju lasīšanā vajag ieturēt pauzi.

Vērtējums: 2,5/5

dzejas krājumsRedzu. Elīna Līce

NT Klasika 2018. gads, 96 lpp.

Jaunas dzejnieces pirmais patstāvīgais dzejas krājums, kurā viņa pauž savu pasaules izpratni, garīgo nostāju un pārdzīvojumus. Vairāki dzejoļi saistīti ar bērna gaidīšanu un pirmajiem dzīves mēnešiem. Vietām pagāniskais savijas ar kristīgo.

Ar debijām parasti ir tikai divi varianti – labi vai slikti. Šī bija saslavēta un kā kādā nejauši uzietā recenzijā trāpīgi norādīts – ļoti pietrūkst redaktora stingrās rokas, kas izravētu skaļās frāzes bez piepildījuma un nodrāztās klišejas. Muzikālas nianses un folks ir mazāk, kā varēja gaidīt no anotācijas, bet tie daži dzejoļi bija tiešām interesanti un labi. Kopumā garlaicīgi, tāds haotisks mikslis, tomēr dzejniecei varētu būt potenciāls.

Vērtējums: 2/5

dzejas krājumsIdilles. Uldis Bērziņš

Neputns 2018. gads, 72 lpp.

Kārtējais dzejnieka un atdzejotāja Ulda Bērziņa dzejas krājums ir plāns un kā var saprast no anotācijas, ietver sevī tikai to labāko – no dzīves un dzejas nosmelto krējuma kārtiņu. Nav jūtama izteikta tematika, tomēr šķiet, ka dzejnieks pārvietojas laikā no senatnes līdz pat nākotnei, fiksējot kādus svarīgus brīžus. Dominē vēstures motīvi, veltījumi.

Dzejoļi pārsvarā īsi, bet ir arī tādi, kas vairāk atgādina dzejprozu. Jūtams intelekts un profesionalitāte, filigrāna valodas izjūta, kas ļauj spēlēties ar tekstu. Reizēm pat šķiet, ka dzejnieks aušojas un visu to dzejas padarīšanu ņem galīgi nenopietni, tad atkal paliek pavisam nopietns. Bija dzejoļi, kurus nesapratu, daudzi arī emocionāli neuzrunāja, bet siekalas saskrēja mutē, lasot par cūku pupu vārīšanu ziemā.

Vērtējums: 3/5

dzejas krājumsKā pirms pērkona. Māris Salējs

Pētergailis 2016. gads, 191 lpp.

Dzeja it kā ārpus laika un telpas, tomēr tik piesaistīta zemei, cilvēkiem, zvaigznēm un laika ritumam. Dzejnieks raksta pārliecināti, bez skaļiem vārdiem un bieži it kā par sīkumiem, bet aizķer dvēseles stīgas ar šo vienkāršumu.

Šis ir “daudz neko nesaprotu, bet patīk” variants. Salējs raksta skaisti, tāpēc ir vienalga, ka nevar visu saprast. Man gribas viņa dzejoļus salīdzināt ar fotogrāfijā vai gleznā apturētiem mirkļiem. Tur ir gan ainavas, gan abstrakcijas, viss ir tik silts, mazliet izplūdis, citur tieši otrādi – ass fokuss, kontrasti. “Kā pirms pērkona” izraisa patīkamu sajūtu, katru dzejoli gribas lēnām izgaršot. Daudzus pārlasīju, dažus citēju, gribu pārlasīt vēl.

neej prom no manis neej prom
neej prom. es visu dzīvi
plaukstā ielikšu un aizsmakšu no skumjām
mana brīnišķīgā mana dumjā
mana nedzirdētā patiesība….

Ar 191 lappusi, grāmata šķiet par plānu, gribas lasīt vēl un vēl. “Kā pirms pērkona” ir viens no tiem retajiem dzejas krājumiem, kuru es gribētu savā plauktā. Silti iesaku izlasīt dzejas baudītājiem.

Vērtējums: 5/5

Karaoke un spartietes mīlestība

Kad esmu saintriģējusi ar virsrakstu, varu pastāstīt, ka novembrī piedalījos #lasilatviešus akcijā ar divu dzejas grāmatu izlasīšanu. Katru reizi bibliotēkā apskatu jaunāko/pēdējo gadu dzejas krājumu plauktu un  tā veiksmīgi tiku pie Ronalda Brieža “Karaoke” (šķiet, ka 2008. gads bija tikko!) un Ivetas Ratinīkas “tikko & tikai”. Ar Ratinīku man šī bija pirmā satikšanās, bet Ronaldam Briedim ne tik sen lasīju un izbaudīju “Zāles pret nemirstību”. Par dzejas krājumiem pastāstīšu tādā kārtībā kā izlasīju.

dzeja. latviešu dzeja, dzejnieks, dzejas krājumsKaraoke. Ronalds Briedis

Neputns 2008. gads, 88 lpp.

“Karaoke” ir otrais Ronalda Brieža dzejas krājums un var lepoties ar gudru anotāciju. Es to novienkāršošu un teikšu, ko saskatīju. Manuprāt, šī ir dzeja par veco un jauno vērtību sadursmi, morālo normu maiņu. Laiku, kurā garīgās vērtības asi nostājas pret materiālajām, viss ir sajucis un sajaucies, un cilvēks apjucis, mazliet dusmīgi meklē savu vietu. Katedrāļu vietā ceļ lielveikalus, kurp doties svētdienās, un Jēzus Kristus smej no svētbildes un rāda ar pirkstu uz paģībušām večiņām. Es nezinu, cik personīga Briedim ir viņa dzeja, bet es sajutu skumjas par to, ka inteliģencei un dzejai vairs nav liela loma.

Un tu paliec viens pats stāvam
Izkritis pat sev no prāta
Neaizmirsti beigās paņemt
Dzejoli no bankomāta.

Diemžēl “Karaoke” mani neuzrunāja. Acīmredzot, šī krājuma tēma man galīgi nav aktuāla, jo nespēju saprast un “iztulkot” dzejnieka domas daudzos dzejoļos. Arī reliģijas tēmas mani nesaista. Dzeja laba, tomēr es priecājos, ka pirmo izlasīju “Zāles pret nemirstību” un zinu, ka viņš man var arī patikt.

Vērtējums: 2,5/5

dzeja, dzejas krājums, jauna dzejatikko & tikai. Iveta Ratinīka

Zvaigzne ABC 2018. gads, 96 lpp.

Ak, šis bija skaisti. Drīkst vairāk neko neteikt? Sievišķīgi, bet ne cukuroti, jūtams spēcīgas sievietes gars. Vēl patīkami tas, ka šī ir dzeja bez agresijas un dusmām, ar dabas klātbūtni, labā valodā, par dzīvi un par mīlestību. Dzejas klusinātajā noskaņā ļoti labi iederās Rolanda Krutova veidotais grāmatas mākslinieciskais noformējums. Es to izbaudīju gandrīz tikpat lielā mērā kā dzeju.

 

klusēt ar ādu.
klusēt ar ādas nepieskaršanos taustiņiem.
klusēt ar acu neatvēršanu..
klusēt ar neelpošanu.
klusēt.

Virsrakstā pieminētā spartiete ir no šī krājuma, un man žēl, ka nepierakstīju tās rindas. Daudzus dzejoļus lasīju divreiz, jo vienkārši patika. Daži dzejoļi palika nesaprasti, tomēr kopumā bija skaisti un gribējās atzīmēt citējamas vietas. Pieļauju, ka “tikko & tikai” patiks tiem, kam patika I. Pizānes “tu neesi sniegs“.

Vērtējums: 4,5/5

Dzeja un dzeja

Nolēmu sevi kulturāli izglītot, tāpēc devos paklausīties dzeju. Šogad Dzejas dienu noslēdzošais pasākums Valmieras integrētajā bibliotēkā pulcēja gan jaunos, gan vecos dzejniekus. Pasākumu vadīja Andris Akmentiņš un tas izvērtās negaidīti jautrs. Humors dzirkstīja Akmentiņa un Vika dzejā. Pārējie bija nopietnāki, viens pat komiski nopietns. Man ļoti patika jaunās dzejnieces ar savu sniegumu: Inga Pizāne un Agnese Rutkēviča. Diemžēl mana spēja atcerēties sarežģītus vārdus un uzvārdus ar pirmo reizi ir katastrofāla, tāpēc nepateikšu kā sauca vēl vienu no jaunajām, bet viņai bija ļoti labi dzejoļi: tādi skarbi un drusku nikni savā precīzajā dzīves attēlojumā, bet ne pārāk depresīvi.

Dzejas klausīšanās uzvedināja uz dzejas lasīšanu. Pasākumā piedalījās arī Daina Sirmā, viņas pirmais dzejoļu krājums “Kailsals” bija labi nostrādāts un interesants, tāpēc paņēmu “Dievaines”. Pēc tam sagribējās ko vieglāku, ātrā izvēle plauktā bija švaka un starp diviem aktieriem – Vari Vētru un Raimondu Vazdiku – izvēlējos Vētru. Īsumā – sūdīga izvēle.

dzeja, dzejas krājumsDievaines. Daina Sirmā

Pētergailis 2017. gads, 79 lpp.

Dainas Sirmās trešais dzejoļu krājums veltīts veļu laikam. Dzimtas saknes, vēsture, mirušie, pamestas mājas, aizauguši ceļi, atmiņās saglabātie radi, draugi, kaimiņi un svešinieki. Tik daudzi, cik spēka atcerēties. Dažos dzejoļos arī mītiskie, fantāziju radītie tēli pie Nāves jūras un Jūdejas tuksnesī.  Vairāki dzejoļi veltīti Valmieras dedzināšanai 1944. gada septembrī.

Šo dzejas krājumu sāku lasīt rīta krēslā un pie rīta kafijas pabeidzu. “Dievaines” piestāv rudenim. Ne tam košajam rudens sākumam, bet lietum, vējam, miglai un tumsai, jo krājuma vienojošais temats ir aizgājušo atcere. Jau otro reizi pārliecinos, ka Daina Sirmā ir ļoti latviska dzejniece, kuras dzejā cieši saaužas latviski pagāniskais ar kristīgām notīm, viss, kas bijis pagātnē un veido tagadni.

Personīgi man viņas pirmais dzejas krājums patika labāk, šis ir smagāks, turklāt jūtams arī kas grūtāk atkožams, eksperimentāls, tas savādais virziens, kurā viņa izteikti iet ar dzejas ciklu par skolotāju Eiženiju, kura iemīlas savā skolniekā (vēl nepublicēti, šos dzejoļus varēja dzirdēt dzejnieces izpildījumā Dzejas dienu pasākumā).

Vērtējums: 3/5

Varis VētraTu esi skaista visos niekos, sīkumos! Varis Vētra

Bilžu birojs 2013. gads, 95 lpp.

Kaut kā iedomājos, ka šī varētu būt skaista dzeja par mīlestību. Krājumā apkopotie 86 dzejoļi esot ar prozas un dramaturģijas elementiem. Piekrītu, tā tiešām ir. Un te man nākas domāt, vai jebkuru tekstu, kas sakārtots īsās rindās, var saukt par dzeju?

Liela daļa krājuma ir kā saruna starp vīrieti un sievieti. Tēmas: attiecību līkloči, mīlestība, savstarpējā cieņa, sarunāšanās. Būtu jābūt skaisti un dvēseles stīgas aizķeroši, bet nekā.

Varis Vētra manā atmiņā paliks kā dziedošais aktieris. Otrā zvaigzne vērtējumā vienkārši aiz cieņas par centību un sirsnību. Var just, ka viņš mīl sievieti.

Vērtējums: 2/5

*****

Iesakiet vēl dzejas krājumus, esmu atpalikusi Goodreads izaicinājumā. 😀

nu ne sūda tu nesaproti*

* Kristai Annai Belševicai piederoša dzejas rinda. Dažkārt tieši tā man sanāk ar dzejas lasīšanu.

Nemāku izskaidrot, kāpēc lasu dzeju, bet man to patīk darīt pat, ja neko nesaprotu. Parasti katrā dzejas krājumā atrodas vismaz 1 – 2 dzejoļi, kas trāpa sirdī. Šajā novembrī esmu izlasījusi trīs dzejoļu grāmatas. Par Jura Kronberga dubultkrājumu jau izteicos, tagad laiks diviem jauniem dzejniekiem.

dzeja, dzejas krājums, jauna dzejnieceMedījot dzīvi. Krista Anna Belševica

Zvaigzne ABC 2017. gads, 96 lpp.

Septembrī iznākušais “Medījot dzīvi” ir jaunās dzejnieces pirmais dzejoļu krājums un jau saņēmis pozitīvas atsauksmes, tāpēc ar prieku ķēros pie lasīšanas. Diemžēl, mani šī dzeja neuzrunāja, lai gan jūtams spilgts talants un savdabīga balss. Pēc pirmajiem dažiem dzejoļiem acu priekšā nostājās gotu emo ar kafijas krūzi vienā un alkohola glāzi otrā rokā un tā tas palika. Nepārprotiet, man nav nekas pret gotiem, emo vai gotu emo, bet viņu estētika nav manējā.

Daļa dzejoļu šķiet personīgi, daļu varētu attiecināt uz ikvienu no mums. Kāds dzīvi medī, kāds cits caur to laužas. Dzejniece nevairās no asumiem, izmanto spilgtas metaforas un personifikācijas. Kopumā dzeja ir debijas krājumam negaidīti augstā līmenī. Iespējams, ka Kristas Annas Belševicas dzejoļi ļoti uzrunās kādu gados samērā jaunu sabiedrības daļu.

pavasaris uzbrūk pēkšņi
ziemu aizdzenot
ar ķiršu ziedlapiņu noasinātu
izkapti

Vērtējums: 2,5/5

dzeja, dzejas krājums, MansardsGaismas apstākļi. Toms Treibergs

Mansards 2012. gads, 69 lpp.

Arī šis ir jauna dzejnieka debijas dzejoļu krājums – augstvērtīgs un pārdomāts. Ja “Medījot dzīvi” galvenā sajūta bija dusmas, tad “Gaismas apstākļos” valda miers. Sajūta, ka Toms Treibergs rakstījis nesteidzīgi, izsverot katru rindu, taktiski neatkailinot sevi līdz galam nejaušam lasītājam.

Uzviju savas dzejas rindas, lai izteiktu sajūtas lasot šo grāmatu:

prāts kā tauriņš sitas pret stiklu
aiz stikla gaismas apstākļi

Es netiku līdz galam iekšā, bet tā kopējā sajūta man patika. Toma Treiberga dzejā ir kaut kas patīkams un patiess. Par Parīzi, par tiltu, par dzelteniem kamaziem un “es saprotu” pat pārlasīju vairākas reizes. Domāju, ka “Gaismas apstākļi” paliek labāki ar katru pārlasīšanas reizi.

Vērtējums: 3/5