Rīgas raganas. Linda Nemiera

Zvaigzne ABC 2021. gads, 416 lpp.

Teikšu godīgi, ka nebūtu šo grāmatu ņēmusi, ja vien māsa nepiedāvātu, jo, neskaitot retus izņēmumus, no latviešu fantāzijas un fantastikas lauciņa vairos. Citu lasītāju atsauksmes vedinājušas domāt, ka mani tur gaida tikai vilšanās. Bet “Rīgas raganas” ir pilnīgi kas cits. Neskatoties uz dažiem trūkumiem, esmu gatava šo grāmatu ieteikt arī citiem lasītājiem.

Linda Nemiera ir veiksmīgi izmantojusi iespaidīgo Rīgas arhitektūru un vēsturi, lai to plūstoši savītu kopā ar paranormālo un citiem fantāzijas elementiem, turklāt sazemējot ar mūsu realitātes elementiem tā, ka romānā notiekošais kļūst ārkārtīgi reālistisks. Es mierīgi varēju iedomāties galveno varoni Ievu Mellupi pieklibojot steidzamies pa Rīgas ielām aprunāties ar kārtējo mirušo vai kopā ar bezpajumtnieku Laimoni pētām namu fasādes. Ieva, Laimonis un Ievas ģimene ir labi izdevušies tēli, manuprāt. Kolorīti, bet ticami par spīti dažu īpašajām spējām. Ievas raksturs un humors ir brīnišķīgs, es labprāt uzcienātu viņu ar kafiju un parunātos. Cepums autorei par to, ka Ieva nav kārtējā tievā, veiksmīgā skaistule. Otrs cepums autorei par bezpajumtnieku Laimoni, ko viņa attēlo sirsnīgi un ar iejūtību. Dzīvs cilvēks. Trešais cepums par to ka autore ir strādājusi ar to vidi, kas mums apkārt. Nekādas nereālās Bārbijas, kuras satiek tikpat nereālos bagātos un satriecošos Kenus. Tēliem ir normāli latviešu vārdi, Ieva dzīvo mazā dzīvoklītī ar pustukšu ledusskapi, Laimonis guļ aiz atkritumu tvertnēm, Ievas radiem ir parastas profesijas un Ģertrūdes ielā iebrūk bruģis (atcerieties, bija tāds gadījums). Sākumā nosmaidīju par bērnišķīgo Zvaigznītes uzvārdu un sabijos, ka nekas labs mani negaida, bet tas tāds sīkums, ko ātri pārmāca aizraujošie notikumi.

Tomēr 5 zvaigznes ielikt nevaru un ne tāpēc, ka vienā epizodē Ieva potītes dēļ nevar lavīties uz pirkstgaliem, bet tad cik tur lapas tālāk to mierīgi dara, lai nepamodinātu tēvu. Atkal tāds sīkums. Problēma ir citur. 2/3 grāmatas bija tik laba, ka manas gaidas bija paceltas tiešām augstu un biju gatava dot visas zvaigznes, bet tad nāca beigas, kuras prasījās izvērstākas. Tās šķita sasteigtas un tādas, ka autorei pietrūcis fantāzijas lidojuma kā to visu sakarīgi nobeigt. Vai arī viņa domāja, ka romāns par biezu un laiks beigt, bet šoreiz vēl kādas 50 – 100 lapas nebūtu kaitējušas. Teiksim, gara saruna starp Ievu un viņas māti, kurā māte pastāsta par Rīgas raganām, būtu ļoti noderīga un dotu lielāku pamatojumu un skaidrojumu abu galveno raganu kašķim. Sarunas aizmetnis bija, nesaprotu, kāpēc šī saruna nenotika pilnībā. Līdz galam neizmantots arī Eižena Finka tēls. Veltīt viņam vairākas spilgtas epizodes, lai beigās viņš iedotu tikai pāris mistiskas norādes šķiet par maz. Atkal jau jautājums – kas notika? Pietrūka ideju, laika vai kāda cita problēma?

Tagad, kad esmu paburkšķējusi par romāna beigām, gribu teikt, ka kopumā šis ir ļoti jauks, aizraujošs romāns un man ļoti patika. Pieļauju, ka es tā nepiesietos beigām, ja romāns man patiktu mazāk. Gribēju, lai tas ir maksimāli labs. Ja “Rīgas raganas” nav lasītas, tad dariet to tagad tumšajos rudens un ziemas vakaros. Iespējams, ka pēc tam gribēsies paklaiņot pa Rīgas ielām tur, kur staigāja Ieva. Tumsa, migla un lietus būs tieši laikā noskaņas radīšanai.

Vērtējums: 4/5

Mēness teātris. Ieva Melgalve

Zvaigzne ABC 2015.gads, 320 lpp.

Speciāli ieplānoju tā, lai jauno gadu sāktu ar labu grāmatu – jauno Ievas Melgalves romānu “Mēness teātris”. Par savu izvēli biju ļoti pārliecināta pēc Asmo atsauksmes un nenācās vilties, lai gan romāns lika krietni padomāt un pat mainīt domas par izlasīto.

“Mēness teātrī” autore uzbūrusi noslēgtu pasauli, kas pati par sevi nosaka varoņu rīcību. Var teikt, ka teātris, ar daudzām skatuvēm, aizkulisēm, noslēpumainā tumsā tīto skatītāju zāli, bezpersoniskajiem mīmiem un īpatnējiem likumiem, ir grāmatas galvenais varonis. Šis teātris tā iemītniekiem – aktieriem, statistiem, scenāristiem un mīmiem – ir visa pasaule. Mīmi varētu atcerēties pasauli pirms teātra, bet viņi ir tikai komandu izpildītāji, nevis dzīvas un domājošas būtnes. Savukārt aktieri dzīvo tikai lomām un sen aizmirsuši, ka reiz ir bijis savādāk. Vai vispār ir tāda pasaule pirms, vai ārpus teātra? Reti kurš uzdod jautājumus par teātra pasaules sistēmu, cilvēki pielāgojas un baidās izcelties, jo izcelties ir bīstami. Ir bīstami vēlēties sev vārdu, vēlēties būt kādam ārpus skatuves lomas.

Grāmatas galvenie varoņi Leonora jeb Malda, Aktieris, Vladis jeb Maikls, Lapsa un Gurds katrs ar teātri sadzīvo pa savam. Viens sapņo par teātra gāšanu, cits cenšas spēlēt savu lomu pēc iespējas labāk, izpildīt visus noteikumus. Vēl ir mīms, kurš sācis domāt un just. Es neteiktu, ka varoņi ir dziļi izstrādāti vai smalki aprakstīti, bet šoreiz tas nemaz nav svarīgi. Viņi ir tikai zobratiņi teātra mehānismā, domā un rīkojas atbilstoši un ticami.

Man patika teātra pasaule, patika ierobežotās zināšanas par to. Tas, ka teātrī un varoņu rīcībā varēja ieraudzīt tik daudz no realitātes. Gribētos gan noskaidrot dažas lietas par teātra tīri tehnisko funkcionēšanu. Piemēram, no kurienes ēdiens daudzu gadu garumā? Vai teātrī speciāli tika veidoti pārtikas krājumi 100 gadiem? Tomēr nepiesienos, jo tehniskās nianses nav izšķirošās stāsta ticamībai (atšķirībā no krītošās Augšlondonas stāvēšanas uz akmens pīlāriem). To “Lapsa dziļi ievilka elpu” gan varēja paravēt ārā un lietot mazāk.

Kā jau rakstīju, romāns lika krietni padomāt un pat mainīt domas. Sākumā lasīju lēni un visu laiku redzēju paralēles ar mūsu pasauli, vēlāk aizrāvos ar sižetu un aizmirsu par stāstu, bet “Mēness teātrī” galvenais ir stāsts starp rindiņām. Šīs aizraušanās dēļ, sākotnēji romāna nobeigumu uztvēru kā vilšanos – kur drāmas kulminācija, kur jēga, kur atrisinājums? Vēlāk sapratu, cik viss tomēr pareizi. Fantastiski! Kāda jēga, kāda drāma, ja sistēmai patiesībā vienalga un cilvēki paši sev radījuši šo būri, šo bezidentitātes eksistenci? Jau šo var uztvert kā maitekli, tāpēc neturpināšu, tikai teikšu – lasiet uzmanīgi, domājiet. Ieva ir radījusi ko krietni vairāk par parastu fantastikas romānu.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

P.S. Pievērsiet uzmanību grāmatas vākam. Artūram Bērziņam šoreiz ir izdevies.

Deja ar nāvi. Laura Dreiže

Zvaigzne ABC 2015. gads, 320 lpp. Danse Macabre #1

Kamēr vien pašmāju fantāzijas un fantastikas lauciņš patukšs, jāpriecājas par katru jaunu literāro darbu šajā žanrā. Tāpēc es ļoti priecājos par Lauras Dreižes triloģiju “Danse Macabre”, kuras pirmo daļu “Deja ar nāvi” man bija iespēja izlasīt dažas dienas pirms tās iznākšanas. Uzreiz jāsaka, ka šī man ir pirmā iepazīšanās ar autori un vienlaicīgi arī pirmā iepazīšanās ar stīmpanku.

Viss sākas ar augstdzimušas meitenes Viktorijas pārdrošu lēmumu iestāties Maģijas akadēmijā, lai noskaidrotu patiesos tēva nāves iemeslus un atriebtos slepkavam. Patīkami, ka galvenā varone ir drosmīga un pārsvarā arī atjautīga, bet žēl, ka viņas rīcība ir tik nepārdomāta. Viņas prātā viss ir vienkārši – nomaskējusies par puisi viņa iekļūs Akadēmijā, iztaujās tēva bijušos kolēģus un … Jā, ko tad tālāk? Tik tālu viņa neko nav izplānojusi. Viktorija rīkojas impulsu vadīta un pārsvarā domā pēc tam, lai gan tiek cītīgi uzsvērts, ka viņa “kaldina plānus”. Ejot uz veikalu iepirkties, man ir pamatīgāks plāns, nekā viņai. Viktorijas neapdomīgā, sasteigtā rīcība ir ļoti ērta straujai sižeta virzībai, tomēr man žēl, ka autore izvēlējusies šādu varones raksturu. Labi, ka ik pa brīdim patrāpās kāds labvēlis un palīgs, kas palīdz meitenei izkulties no kārtējās ķezas. Saprātīgākais no tiem ir misters Glāss. Ak, šis Taniels Glāss! Noslēpumains, tumšs, biedējošs – diezgan tipisks “sliktais puisis”, lai būtu kurā iemīlēties. Tik tālu nekādu pārsteigumu, līdz atklājas viņa noslēpums. Par to nu gan biju iepriecināta un autorei cepumiņš.

Noslēpumu vispār romānā ir daudz un mani ļoti interesē, kā tie tiks atrisināti. Vai tā būs politiska sazvērestība? Viena cilvēka egoistiska ļaunprātība? Trakā profesora eksperiments? Varbūt vēl kas cits. Intriga ir pamatīga, notikumi risinās strauji, tāpēc grāmatu var izlasīt ļoti ātri. Tempā lasot, viss liekas brīnišķīgi, ja vien apmierina galvenās varones personība. Jautājumi rodas pēc tam.

Fantāzijas un fantastikas literatūrā nozīmīga loma ir pasaules uzbūvei, lai lasītājs varētu saprast un iejusties svešajā pasaulē. “Deja ar nāvi” darbība risinās alternatīvā Viktorijas laika Anglijā. Pieļauju, ka it kā pazīstamās vides dēļ, autore pārāk neiedziļinās fona izzīmēšanā. Man būtu gribējies vairāk uzzināt, kāpēc šī pasaule ir tāda un kā tā darbojas. Ļoti interesanti bija tie fragmenti, kuros autore apraksta kādas mehāniskas ierīces. Laurai Dreižei vajadzētu turpināt rakstīt stīmpanku. Par maģijas radīšanu un pielietošanu autore ir pacentusies vairāk izdomāt un man ļoti patīk, ka tā nav vienkārši liesmas radīšana uz plaukstas no nekā. Šajā pasaulē maģija prasa ilgas studijas, rūpīgu gatavošanos, pamatīgu piepūli un praktisku pielietojumu sabiedrības labā.

Pret autores stilu man īpašu iebildumu nav, kopumā man tas patika un nejutos neveikli. Reizēm pavīd aizraušanās ar tēlainiem salīdzinājumiem (literatūras skolotājām patiks). Varētu arī mazāk koncentrēties uz emociju aprakstīšanu. Reizēm galvenā varone savās emocijās kļūst pārāk haotiska. Neiedziļināšos loģikas robos, jo tad nāktos atklāt pārāk daudz no sižeta, par ko jau pietiekoši ir parūpējušās grāmatu anotācijas (lai ko jūs darītu, neejiet lasīt par otro un trešo daļu, ja plānojat lasīt pirmo!). Ceru, ka uz jautājumiem atbildes iegūšu “Zem mākslīgām zvaigznēm” un “Debesu lauskās”. Viena epizode mani nepatīkami aizķēra un nesaprotu, kāpēc tā bija vajadzīga, bet varbūt tā ir tikai mana pārspīlētā interpretācija, tāpēc sīkāk pastāstīšu komentāros, ja kādam būs interese.

Lai kādas ir manas iebildes, tomēr “Deja ar nāvi” ir aizraujoša un pieklājīga atbilde ārzemju jauniešu fantāzijas romāniem. Nobeigumā atliek vien teikt, ka kopumā man patika un ar nepacietību gaidu turpinājumu. Labi, ka “Zem mākslīgām zvaigznēm” iznāks oktobra sākumā, jo pirmā daļa beidzās ar nežēlīgu klifhangeri. Esat brīdināti.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.