Mēness teātris. Ieva Melgalve

Mēness teātris. Ieva Melgalve

Zvaigzne ABC 2015.gads, 320 lpp.

Speciāli ieplānoju tā, lai jauno gadu sāktu ar labu grāmatu – jauno Ievas Melgalves romānu “Mēness teātris”. Par savu izvēli biju ļoti pārliecināta pēc Asmo atsauksmes un nenācās vilties, lai gan romāns lika krietni padomāt un pat mainīt domas par izlasīto.

“Mēness teātrī” autore uzbūrusi noslēgtu pasauli, kas pati par sevi nosaka varoņu rīcību. Var teikt, ka teātris, ar daudzām skatuvēm, aizkulisēm, noslēpumainā tumsā tīto skatītāju zāli, bezpersoniskajiem mīmiem un īpatnējiem likumiem, ir grāmatas galvenais varonis. Šis teātris tā iemītniekiem – aktieriem, statistiem, scenāristiem un mīmiem – ir visa pasaule. Mīmi varētu atcerēties pasauli pirms teātra, bet viņi ir tikai komandu izpildītāji, nevis dzīvas un domājošas būtnes. Savukārt aktieri dzīvo tikai lomām un sen aizmirsuši, ka reiz ir bijis savādāk. Vai vispār ir tāda pasaule pirms, vai ārpus teātra? Reti kurš uzdod jautājumus par teātra pasaules sistēmu, cilvēki pielāgojas un baidās izcelties, jo izcelties ir bīstami. Ir bīstami vēlēties sev vārdu, vēlēties būt kādam ārpus skatuves lomas.

Grāmatas galvenie varoņi Leonora jeb Malda, Aktieris, Vladis jeb Maikls, Lapsa un Gurds katrs ar teātri sadzīvo pa savam. Viens sapņo par teātra gāšanu, cits cenšas spēlēt savu lomu pēc iespējas labāk, izpildīt visus noteikumus. Vēl ir mīms, kurš sācis domāt un just. Es neteiktu, ka varoņi ir dziļi izstrādāti vai smalki aprakstīti, bet šoreiz tas nemaz nav svarīgi. Viņi ir tikai zobratiņi teātra mehānismā, domā un rīkojas atbilstoši un ticami.

Man patika teātra pasaule, patika ierobežotās zināšanas par to. Tas, ka teātrī un varoņu rīcībā varēja ieraudzīt tik daudz no realitātes. Gribētos gan noskaidrot dažas lietas par teātra tīri tehnisko funkcionēšanu. Piemēram, no kurienes ēdiens daudzu gadu garumā? Vai teātrī speciāli tika veidoti pārtikas krājumi 100 gadiem? Tomēr nepiesienos, jo tehniskās nianses nav izšķirošās stāsta ticamībai (atšķirībā no krītošās Augšlondonas stāvēšanas uz akmens pīlāriem). To “Lapsa dziļi ievilka elpu” gan varēja paravēt ārā un lietot mazāk.

Kā jau rakstīju, romāns lika krietni padomāt un pat mainīt domas. Sākumā lasīju lēni un visu laiku redzēju paralēles ar mūsu pasauli, vēlāk aizrāvos ar sižetu un aizmirsu par stāstu, bet “Mēness teātrī” galvenais ir stāsts starp rindiņām. Šīs aizraušanās dēļ, sākotnēji romāna nobeigumu uztvēru kā vilšanos – kur drāmas kulminācija, kur jēga, kur atrisinājums? Vēlāk sapratu, cik viss tomēr pareizi. Fantastiski! Kāda jēga, kāda drāma, ja sistēmai patiesībā vienalga un cilvēki paši sev radījuši šo būri, šo bezidentitātes eksistenci? Jau šo var uztvert kā maitekli, tāpēc neturpināšu, tikai teikšu – lasiet uzmanīgi, domājiet. Ieva ir radījusi ko krietni vairāk par parastu fantastikas romānu.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

P.S. Pievērsiet uzmanību grāmatas vākam. Artūram Bērziņam šoreiz ir izdevies.

Deja ar nāvi. Laura Dreiže

Deja ar nāvi. Laura DreižeZvaigzne ABC 2015. gads, 320 lpp. Danse Macabre #1

Kamēr vien pašmāju fantāzijas un fantastikas lauciņš patukšs, jāpriecājas par katru jaunu literāro darbu šajā žanrā. Tāpēc es ļoti priecājos par Lauras Dreižes triloģiju “Danse Macabre”, kuras pirmo daļu “Deja ar nāvi” man bija iespēja izlasīt dažas dienas pirms tās iznākšanas. Uzreiz jāsaka, ka šī man ir pirmā iepazīšanās ar autori un vienlaicīgi arī pirmā iepazīšanās ar stīmpanku.

Viss sākas ar augstdzimušas meitenes Viktorijas pārdrošu lēmumu iestāties Maģijas akadēmijā, lai noskaidrotu patiesos tēva nāves iemeslus un atriebtos slepkavam. Patīkami, ka galvenā varone ir drosmīga un pārsvarā arī atjautīga, bet žēl, ka viņas rīcība ir tik nepārdomāta. Viņas prātā viss ir vienkārši – nomaskējusies par puisi viņa iekļūs Akadēmijā, iztaujās tēva bijušos kolēģus un … Jā, ko tad tālāk? Tik tālu viņa neko nav izplānojusi. Viktorija rīkojas impulsu vadīta un pārsvarā domā pēc tam, lai gan tiek cītīgi uzsvērts, ka viņa “kaldina plānus”. Ejot uz veikalu iepirkties, man ir pamatīgāks plāns, nekā viņai. Viktorijas neapdomīgā, sasteigtā rīcība ir ļoti ērta straujai sižeta virzībai, tomēr man žēl, ka autore izvēlējusies šādu varones raksturu. Labi, ka ik pa brīdim patrāpās kāds labvēlis un palīgs, kas palīdz meitenei izkulties no kārtējās ķezas. Saprātīgākais no tiem ir misters Glāss. Ak, šis Taniels Glāss! Noslēpumains, tumšs, biedējošs – diezgan tipisks “sliktais puisis”, lai būtu kurā iemīlēties. Tik tālu nekādu pārsteigumu, līdz atklājas viņa noslēpums. Par to nu gan biju iepriecināta un autorei cepumiņš.

Noslēpumu vispār romānā ir daudz un mani ļoti interesē, kā tie tiks atrisināti. Vai tā būs politiska sazvērestība? Viena cilvēka egoistiska ļaunprātība? Trakā profesora eksperiments? Varbūt vēl kas cits. Intriga ir pamatīga, notikumi risinās strauji, tāpēc grāmatu var izlasīt ļoti ātri. Tempā lasot, viss liekas brīnišķīgi, ja vien apmierina galvenās varones personība. Jautājumi rodas pēc tam.

Fantāzijas un fantastikas literatūrā nozīmīga loma ir pasaules uzbūvei, lai lasītājs varētu saprast un iejusties svešajā pasaulē. “Deja ar nāvi” darbība risinās alternatīvā Viktorijas laika Anglijā. Pieļauju, ka it kā pazīstamās vides dēļ, autore pārāk neiedziļinās fona izzīmēšanā. Man būtu gribējies vairāk uzzināt, kāpēc šī pasaule ir tāda un kā tā darbojas. Ļoti interesanti bija tie fragmenti, kuros autore apraksta kādas mehāniskas ierīces. Laurai Dreižei vajadzētu turpināt rakstīt stīmpanku. Par maģijas radīšanu un pielietošanu autore ir pacentusies vairāk izdomāt un man ļoti patīk, ka tā nav vienkārši liesmas radīšana uz plaukstas no nekā. Šajā pasaulē maģija prasa ilgas studijas, rūpīgu gatavošanos, pamatīgu piepūli un praktisku pielietojumu sabiedrības labā.

Pret autores stilu man īpašu iebildumu nav, kopumā man tas patika un nejutos neveikli. Reizēm pavīd aizraušanās ar tēlainiem salīdzinājumiem (literatūras skolotājām patiks). Varētu arī mazāk koncentrēties uz emociju aprakstīšanu. Reizēm galvenā varone savās emocijās kļūst pārāk haotiska. Neiedziļināšos loģikas robos, jo tad nāktos atklāt pārāk daudz no sižeta, par ko jau pietiekoši ir parūpējušās grāmatu anotācijas (lai ko jūs darītu, neejiet lasīt par otro un trešo daļu, ja plānojat lasīt pirmo!). Ceru, ka uz jautājumiem atbildes iegūšu “Zem mākslīgām zvaigznēm” un “Debesu lauskās”. Viena epizode mani nepatīkami aizķēra un nesaprotu, kāpēc tā bija vajadzīga, bet varbūt tā ir tikai mana pārspīlētā interpretācija, tāpēc sīkāk pastāstīšu komentāros, ja kādam būs interese.

Lai kādas ir manas iebildes, tomēr “Deja ar nāvi” ir aizraujoša un pieklājīga atbilde ārzemju jauniešu fantāzijas romāniem. Nobeigumā atliek vien teikt, ka kopumā man patika un ar nepacietību gaidu turpinājumu. Labi, ka “Zem mākslīgām zvaigznēm” iznāks oktobra sākumā, jo pirmā daļa beidzās ar nežēlīgu klifhangeri. Esat brīdināti.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Baltā ziema. Mirdza Kļava

Baltā ziemaZvaigzne ABC 2007. gads, 136 lpp. Pirmizdevums 1986. gadā.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1986. gads

Pasaka par ziemu vectēva Kurmja ciematā un Lielajā Mežā. Visiem ir daudz darāmā, lai īsto ziemu varētu pa īstam izbaudīt. Lai gan ciemata priekšnieka vectēva Kurmja pārraudzībā čakli rosās visi, tomēr vislielākie kalni gāžami nešķiramajai trijotnei – kaķēnam Mikam, vāverēnam Tomam un zaķēnam Jēkabiņam. Un visiem kopā jāgaida pavasaris.

“Baltā ziema” ir viena no manām bērnības mīļajām grāmatām. Kopā ar “Raibo vasaru” es lasīju un pārlasīju Miktomjēkaba piedzīvojumus. Kā bērnam man zvēru dzīve šķita pilnīgi normāla. Pat izrādās, ka daļu teksta atceros, tik traki ar mani ir bijis. Protams, atceros arī Pāvila Šēnhofa ilustrācijas.

Lai gan daudzi Vecozolu ciemata un Lielā Meža iemītnieki devušies uz siltajām zemēm vai arī guļ ziemas miegā, tāpat netrūkst darba un piedzīvojumu. Ir jāiztīra ciemata ceļš un jāattīra dīķis no sniega, lai ierīkotu slidotavu. Vectēvam Kurmim visi darbi jāuzrauga un tas ir smags darbs. Kaķēns Miks, vāverēns Toms un zaķēns Jēkabs uzceļ sniegavīru un sarīko hokeja maču. Mikam atklājas gleznotāja talants un viņš uzglezno vectēvu Kurmi. Un tad vēl vectēvs Kurmis, no sapulces nākdams, nomaldās mežā un visi dodas viņu meklēt. Īsāk sakot – garlaicīgi nav, dzīve kūsā arī ziemā.

Svētkiem jābūt katrā pašā iekšā, un tikai tad no tiem rodas prieks.

Bērnībā dzīvnieki man šķita tik kolorīti – švītīgā lapsiņa Iveta, kura  pūš tauri un vīram tad jāskrien mājās, lielās klaču vāceles vecmāmuļa Vārna un Žagata, vilks Pelēcis, kurš cenšas būt labs, bet pagātnē sastrādātie darbi met pār viņu neuzticēšanās ēnu u.c. Arī tagad man šie tēli patika, tikai ar pieaugušā acīm es šajos tēlos un ciemata dzīvē redzu kariķētu cilvēku sabiedrību. Pasaka par dzīvniekiem ar ļoti cilvēciskām iezīmēm. Kā bērns es nebrīnījos, kā viņi tā var dzīvot un arī tagad mani tas patiesībā neuztrauc. Man tikai šķita, ka to notikumu bija vairāk. Acīmredzot daļu esmu pati piesapņojusi klāt vai arī tie ir saplūduši kopā ar “Raibo vasaru” un citiem stāstiem.

Reizēm nevajag pārlasīt bērnu grāmatas. Nenožēloju, ka to izdarīju, tomēr tagad atklāju, ka Mirdza Kļava (īstajā vārdā Mirdza Grigule) ir diezgan vāja rakstniece. Teksts vietām šķiet samākslots un neveikls, atgādinot padomju laiku avīžrakstu stilu. Neko politisku gan nepamanīju, viņa vienkārši skopi un sausi raksta. Esmu izlutināta ar labāku tekstu bērnu grāmatās. Tomēr savulaik viņas garās pasakas par vāverēnu Tomu un viņa draugiem bija ļoti iemīļotas un neredzu nekādu iemeslu, kāpēc lai tās nelasītu arī tagad. Šeit sirsnības un “normāluma” ir krietni vairāk kā dažā labā mūsdienu bērnu grāmatā ar jocīgiem notikumiem un vēl jocīgākiem varoņiem.

Vērtējums: 5/5 (nodeva bērnu dienām), kā pieaugušais gan dotu 3 vai 4 zvaigznes.

Pasakas par Tomu, Miku un Jēkabu: “Vāverēns Toms un viņa draugi” (1976), “Raibā vasara” (1979), “Baltā ziema” (1986)

Mirušie nepiedod. Ieva Melgalve

Mirušie nepiedodZvaigzne ABC 2013. gads, 272 lpp.

Mazā kalnu pilsētiņā Brugā, kuru pārvalda magi, ierodas ceļotāja Vega. Otrā rītā viņa tiek atrasta blakus mirušam magam. Vai tā ir slepkavība? Un kā vispār iespējams nogalināt magu? Vai tiešām no raktuvēm atgriežas mirušie, lai atriebtos par seniem pāri darījumiem. Tā īsti atbildes vēlas noskaidrot tikai pati Vega. Pamazām atklājas slēptas kaislības, seni nodarījumi un mierīgā pilsētiņas idille sāk brukt.

Es fantāzijas darbiem pieeju ar lielāku piesardzību nekā citiem žanriem un dažādu iemeslu dēļ mana piesardzība dubultojas, kad runa ir par latviešu autoru darbiem. Ieva Melgalve nekad nav bijusi manā redzeslokā, bet es ļāvu sevi pārliecināt ar Bārbalas Simsones teikto, ka šī ir intelektuāla fantāzija, un romāna anotācija bija pietiekoši vienkārša, lai varētu apjaust tajā piedāvāto sižetu. (Bieži fantāzijas grāmatu anotācijas iemet tik sarežģītā pasaulē ar neizrunājamiem varoņu vārdiem, ka vispār nav skaidrs, ko tikko izlasīji.) Bez tam tika rakstīts, ka autore izvairījusies no klišejām. Tā nu es piekritu izdevniecības laipnajam piedāvājumam un pašai par pārsteigumu izlasīju romānu vienā pēcpusdienā.

Par tām klišejām lai spriež tie, kuri izlasījuši kaudzēm fantāzijas grāmatu par izdomātām pasaulēm. Man patika, ka autore nav sarežģījusi lietas. Katrā kalnu ielejā atrodas nelielas nošķirtas karalistes ar savu karali, magu spējas ir vairāk balstītas uz emociju pārvaldīšanu, telepātiju un acu apmānu, nevis kādām iespaidīgām burvestībām. Magi barojas no cilvēku klātbūtnes un uztur vispārēju apmierinātības un vienotības sajūtu tautā. Šķiet, ka visi ir laimīgi, tomēr kāds mags tiek nogalināts un, Vegai pamazām mēģinot atšķetināt notikušo, atklājas slēptas kaislības, pārdzīvojumi, dusmas, vientulība un izvēles trūkums. Izrādās, ka pilsētiņa tāds zelta būris vien ir. Jāsaka, ka pirmajā brīdī es Vegas izvēli nesapratu. Man vajadzēja kādu brīdi, lai aptvertu kāpēc viņai šāda mierīga labklājība nav pieņemama. Vai mēs izejam uz kompromisiem, meklējam ērtus attaisnojumus savai darbībai vai bezdarbībai, vai tomēr nepakļaujamies, saglabājam pašcieņu, neatkarību, ideālus un ejam pa grūtāko ceļu, kas sniedz gara brīvību? Jeb tā ir vienkārši bēgšana no sevis un citiem?

Vispār ar „Mirušie nepiedod” ir tā savādi. Nespēju atrauties no grāmatas, bet pēc izlasīšanas pirmajā brīdī domāju – ļoti ok, bet ne tāda, ko es gribētu saglabāt savā grāmatplauktā (maz vietas *skumji nopūšas*). Tomēr izlasīto nespēju aizmirst, ik pa laikam domās pie tā atgriezos un pamazām man romāns patīk aizvien vairāk. Vajadzēs no plaukta izmest ko citu…. Varbūt, ka vajadzētu pārlasīt, jo man ir sajūta, ka kādas nianses esmu palaidusi garām. Man šķiet, ka Vega ir labi izdevies tēls – stipra, spējīga pieņemt grūtus lēmumus, izmisusi, vientuļa, iekšēju konfliktu plosīta, gudra, vērīga, ar potenciālu mīlēt, ja vien ļausies šīm jūtām. Es labprāt lasītu par Vegas turpmākajām gaitām vai viņas bērnību.

Tu nespēj piedot, tu nespēj aizmirst. Tāpēc tu aizej. Un ceri, ka pāries.

Diemžēl, dažkārt varoņu rīcība šķita pārāk….kā to lai tā labāk pasaka….”pašsaprotama”. Tā it kā viņiem viss būtu skaidrs un lasītājam nav obligāti jāsaprot. Viņi kaut ko dara, kaut kur steidzas, pārlec no notikuma uz notikumu. Pietrūka pagātnes fona, lai saprastu kāpēc viss notiek tā kā notiek. Bet varbūt tas tieši ir labi. Liek domāt, analizēt izjūtas. Nav jau viss jāielej lasītājam ar karoti mutē. Domāju tāpēc pēc pārdomu laika man romāns patīk labāk nekā sākumā un šķiet maģiskāks, dziļāks. Ja autore gribētu, ir pietiekoši daudz neatbildētu jautājumu, dažādu iespējamību (kāda izaug Ange, kā un vai turpinās Vegas sarežģītā saikne ar Zaku, kā klājas Vegai, kāpēc magi nedrīkst slēpt savas spējas un kas notiek, ja tā dara, un tā tālāk, ), ko attīstīt nākamajā grāmatā un pārvērst to par sēriju.

Neskatoties uz dažām niansēm, kuras man gribētos citādāk, kopumā “Mirušie nepiedod” ir ļoti patīkams fantāzijas romāns, kurš mani savaldzināja, rosināja iztēli, ne reizi nelika justies neveikli autores vai varoņu dēļ un atstāja ar sajūtu – gribu vēl. Domāju, ka romāns noteikti patiks fantāzijas cienītājiem.

Vērtējums: 4/5