Cirka mākslinieks. Kārlis Zariņš

Liesma 1990. gads, 333 lpp.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1990. gads

“Latviešu grāmatu gadsimta” projekts man ir pamatīgi iebuksējis, tāpēc no grāmatu maiņas galda paņēmu Kārļa Zariņa stāstu un noveļu krājumu. Izlase “Cirka mākslinieks” izdota 1990. gadā un Zariņa stāsti tajā publicēti pēdējā – galīgajā redakcijā (rakstnieks mīlēja savus darbus pārstrādāt). Sarakstīti vai pirmpublicēti tie ir 1920. – 1930. gados. Varbūt šo manu izvēli var uzskatīt par šmaukšanos, jo stāsti pārsvarā visi jau iepriekš ir publicēti (neuzņemos meklēt pa kādiem izdevumiem vai krājumiem), bet tieši šāda izlase publicēta pirmo reizi.

“Cirka māksliniekam” ir tāds pamatīgs, analizējošs priekšvārds, kādus mēdza rakstīt padomju gados izdotajām grāmatām. Priekšvārdu sarakstījusi Ingrīda Kiršentāle, viņa arī krājuma sastādītāja. Manuprāt, Ingrīda pārspīlē Zariņa rakstnieka talantu un viņa prozas nozīmību. Stāsti nav slikti, bet gandrīz visos pietrūkst kāda druska, kas tos paceltu līdz atcerēšanās līmenim. Var jau teikt, ka šis rakstnieks nepelnīti aizmirsts, bet tie stāsti ir tādi kā ir.

Kārli Zariņu (1889 – 1978) līdz šim zināju tikai kā romāna “Spīganas purvā” autoru. Izrādās, ka viņam ir 14 stāstu un noveļu krājumi, romāni, daļa darbu palikusi tikai periodikā. Kas vēl interesantāk, pēc 1944. gada viņš ilgus gadus aiziet tādā kā pagrīdē. Varbūt klusām raksta, bet nepublicējas, pat negribēja afišēt, ka ir rakstnieks.

Nu pie viņa stāstiem. Zariņš esot viens no retajiem, kas latviešu īsprozā pievērsies jūrnieku dzīvei burinieku laikposmā. Cerēju uz aizraujošiem jūrnieku stāstiem, bet autora mīlestība uz jūru un burukuģiem, kas veidojot vienu viņa prozas lielo tēmu, šajā izlasē parādās gaužām maz. Otrs tematiskais loks Zariņa prozā ir cilvēks karā, kas ir neaprēķināma nejaušību ķēde. Trešā būtiskā tēma ir cilvēki bez nākotnes, bez savas gribas, apmaldījušies mainīgajā pasaulē, neiederīgie. Tur ir gan izbijusi operas soliste, gan cara ģenerāļi, gan vientuļie vai lētticīgie. Pāris stāstos pavīd Edgara Alana Po noskaņa, kad varoņi nonāk nāves briesmās, vai mēģina nāvi apmānīt.

Autora valoda ir diezgan pasausa, bez tēlainības, dialogi vietām pat neveikli, bet tā varbūt pagājušā laikmeta sarunu īpatnība. Priekšvārda autore raksta par “smeldzīgo pamattoni” un Zariņa “līdzjūtību un skumjām par cilvēku likteņu sarežģītību”, bet man stāsti šķita padrūmi, tomēr bez izteiktām emocijām. Vienīgi “Pēterpils stāsts” izraisīja skumjas par tiem vientuļajiem vecīšiem un notērēto dzīvi. Savukārt “Laipna cilvēka piezīmes” pat ļāva pasmaidīt kā šo ārkārtīgi laipno un atsaucīgo cilvēku visi izmanto. Bez pieminētajiem diviem stāstiem, spilgtāk izceļas “Barons”, “Restorānā” un “Māte” ar varoņu trāpīgo portretējumu un traģiskajiem likteņiem, kas jūtami zemtekstā. Diemžēl bieži autors sabojā stāsta kulmināciju ar pāris liekiem teikumiem pašās beigās.

Ja pacenšas, gan jau tajos stāstos var visu ko nozīmīgu saskatīt, bet teikšu tikai to, ka esmu lasījusi krietni talantīgāk sarakstītus stāstus. Šo krājumu vērts lasīt tikai, ja jums ir specifiska interese.

Vērtējums: 2,5/5

Čaklais. Vācietis. Ziedonis

Septembrī visi par dzeju vien runā. Parunāšu es arī, jo izlasīju trīs dzejas krājumus, vienu par otru labāku. Tā pavisam vienkārši, jo sen pagājis tas laiks, kad literatūras stundās pratu izķidāt dzeju metaforās, simbolos, kompozīcijā un panta formās.

Pirmdiena. Māris Čaklais

Latvijas Valsts Izdevniecība 1965. gads, 63 lpp.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1965. gads

Reizēm rakstnieks vai dzejnieks jau ar savu pirmo darbu uzmirdz kā spoža zvaigzne. Māra Čaklā debija nav ārkārtēja un atšķirīga. Par “Pirmdienu” tā vien gribas teikt – “pirmie kucēni jāslīcina”. Priekšvārdā teikts, ka vadmotīvs ir ceļš un izaugsme. Jā, kaut kas tur ir, bet tāpat tur ir politiskas ievirzes veltījumi, vispārīgas atziņas par laika un dzīves ritumu, nakts, lietus un mazliet mīlestības. Pārsvarā Čaklais raksta par dabu un laika neapturamo plūdumu. Daži dzejoļi par rudeni bija tiešām smeldzīgi un skaisti, piemēram, “Rudens naktī”:

Stāsti par visu, kas mainās un plūst.
Tikai par ziemu vēl nestāsti, nakts!
Saka –
No putniem, kas paliek pie mums,
Tikai katrs desmitais izdzīvojot.
Nestāsti mums vēl par ziemu, nakts!

Kopumā krājums atstāja tādu literārā pulciņa dalībnieka centienu iespaidu. Sirsnīgi, bet dvēseles stīgas neaizskar. Vērtējums: 2/5

Krāces apiet nav laika. Ojārs Vācietis

Latvijas Valsts Izdevniecība 1960. gads, 173 lpp.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1960. gads

Ojāra Vācieša dzeja man iesita dūri pakrūtē un lika izraudāt visas pasaules skumjas. Neko tādu es negaidīju. Sāku raudāt, lasot fantastiski smeldzīgos veltījumus mātei, šņukstēju par aizliegtās mīlestības un vientulības tēmu, apraudājos vēlreiz par kara zirgiem kapsētā, kuri atkal grib skriet, un izraudāju sirdi par “Sniegputenī”. Varbūt ar mani kaut kas nav kārtībā, bet lai. Man ir sirds, es jūtu un nevēlos savādāk. Ja saturs būtu viendabīgāks, “Krāces apiet nav laika” būtu lielisks dzejas krājums. Vācietis skaisti raksta par pilsētu un cilvēkiem tajā, par darbu un zemes skaistumu, jūtām, Gauju, cilvēka dzīves ceļu, izturību, taisnīgumu, vientulību. Diemžēl viņš raksta arī par “cīņu un uzvaru sarkanām dziesmām”, šķiras sirdsapziņu un tamlīdzīgām politiskām atraugām (to nav daudz un klaji slavinoši, tomēr bendē labo iespaidu). Ironiski, ka ideoloģiskās ievirzes “Vēstules skolotājam” pamācību derētu atcerēties arī šobrīd:

Ja mums kāds priekšā melu vārdus nes,
Tad jāiemācās saukt no vietām: “Melo!”
Un nepētīt, kas stāv uz tribīnes.

Ja neskaita politisko nodevu dzejoļus, visi pārējie stāv pāri laikam un telpai, ir baudāmi un aktuāli arī šobrīd. Vērtējums: 3,5/5

Kā svece deg. Imants Ziedonis

Izdevniecība “Liesma” 1971. gads, 150 lpp.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1971. gads

No visiem trim, šis dzejas krājums ir smalkākais, intelektuālākais un filosofiskākais. Krājumā apkopota dzeja no 1967. līdz 1970. gadam, padomāts par struktūru, jūtama vienota tēma nodaļās. Ir nodaļas, ko varētu dēvēt par tautas sirdsapziņu un ētikas kodeksu, ir mazliet personīgāka dzeja, ir humorīgas blēņu dziesmas. Visu krājumu caurstrāvo doma par to, kā dzīvojam un kas pēc mums paliks. Ziedoņa dzeja nesit pakrūtē, bet lien tevī, urķējas un meklē, cik balta tava sirds un ar kādu muti maizi ēdi. Varbūt tas ir viņa dzejas lielākais spēks – runājot par mazo, ikdienišķo un personīgo, vienlaicīgi spēt runāt par lielo un visiem svarīgo. Runāt tā, ka apstājies, ieklausies, pārlasi un pārdomā. Pat personīgā dzejolī par to, kā dzejnieks iet uz Raganu pirtiņā pērties, ir iepīta filosofiski dziļa doma.

Un domāju: zemē mūs apraks. Tā būs.
Kā milzīgā lielā traukā.
Bet cikiem no mums, kad apraks mūs,
Paliks bārda laukā?

Imant, dusi mierīgs, tava bārda aug un zaļo. “Kā svece deg” – skaista dzeja, skaists dzejas krājums. Par vieglumu un par smagumu kā tikai Ziedonis prot. Vērtējums: 4,5/5

Liktenis. Zeiboltu Jēkabs

Liesma 1987. gads, 364 lpp.

Romāns “Liktenis” – Latviešu grāmatu gadsimts: 1902. gads

“Latviešu grāmatu gadsimta” pildīšana ir diezgan liela laimes spēle. Nekad nevar zināt kā izvērtīsies satikšanās ar kārtējo literāro darbu – varēs lasīt ar baudu vai sakostiem zobiem. Šoreiz sanāca ar sakostiem zobiem. Toties pirms tam lasītie Poruka stāsti patika labāk kā skolas gados. Kā jau teicu, nekad nevar zināt!

Zeiboltu Jēkabs cenšas būt par reālisma pārstāvi. Viņa teksts smok no smaguma, neveiklības, vietām ieslīd melodramatismā un šķiet vecišķs. Viņš pinas stilos un izteiksmēs, un īsti nesanāk tā, lai teksta blāķis būtu lasāms arī pēc 100 gadiem.

“Likteni” balsta trīs tēmas: šķiru atšķirības, jaunlatviešu kustība un izvēles, kas veido varoņu dzīvi. Sižeta centrā ir divi atšķirīgi tēli: labais, progresīvais, ētiskais jaunlatvietis, zemnieku dēls Jānis un pakļāvīgais, gļēvais, pat mazliet amorālais mācītāja dēls Pāvils. Jānis nezaudē gribasspēku un mācās universitātē par spīti visām grūtībām un muižkunga pretestībai. Tikmēr Pāvils pakļaujas tēva gribai kļūt par mācītāju un, savas pakļaušanās dēļ, visu mūžu cieš, pie viena pamanoties pabojāt dzīvi gan Jānim, gan citiem draudzes ļaudīm. Man Pāvila sākumā bija žēl, bet, kad viņš gļēvi, pēc tēva pavēles pameta mīļoto meiteni, es viņam atmetu ar roku. Nav ko tādu zeķi žēlot.

Man patika romāna ideja par šiem diviem pretrunīgajiem cilvēkiem un dzīvēm, ko viņi izvēlas dzīvot, tomēr vairākas pamatīgas problēmas neļauj man romānu novērtēt par ko vairāk kā viduvēju. Visa tā filozofēšana, spriedelēšana un moralizēšana ir diezgan murgaina. Lai starp galvenajiem varoņiem radītu konfliktu, autors izdomā diezgan savādu ieganstu. Pēc tam viņam pietrūkst talanta vai dūšas šo konfliktu kārtīgi izvest līdz galam un viņš metas sasteigtā melodramatismā. “Negatīvais” tēls padevies salīdzinoši labs, bet labais tēvadēls Jānis ir pilnīgs kartona cilvēciņš. Plakanāks par plakanu, pareizāks par pareizu. Garlaicīgi. Vienīgais, kas viņā ir interesants – stingrais mugurkauls. Daži var iebilst, ka Jānis “izkrita no tēla”, kad ieradās pārmeklēt viņa māju, bet es nopriecājos, ka viņš ir ne tikai ideālists, bet arī saprātīgs.

Ja kaut ko no šī romāna var mācīties, tad to, ka nevajag padoties pie pirmajām grūtībām, nevajag akli pakļauties citu vēlmēm, lai pēc tam ciestu visu mūžu. Romānu var mēģināt studēt kā vēsturisku materiālu pakāpeniskai muižniecības un baznīcas varas zaudēšanai 19. gs. beigās.

Vērtējums: 2/5

Grāmatā iekļauto noveli (vai romānu) “Caurie ziedi” atļāvos nepārlasīt. Tā vēsta par vairāku lauku skolotāju sāncensību.