Cirka mākslinieks. Kārlis Zariņš

Kārlis ZariņšLiesma 1990. gads, 333 lpp.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1990. gads

“Latviešu grāmatu gadsimta” projekts man ir pamatīgi iebuksējis, tāpēc no grāmatu maiņas galda paņēmu Kārļa Zariņa stāstu un noveļu krājumu. Izlase “Cirka mākslinieks” izdota 1990. gadā un Zariņa stāsti tajā publicēti pēdējā – galīgajā redakcijā (rakstnieks mīlēja savus darbus pārstrādāt). Sarakstīti vai pirmpublicēti tie ir 1920. – 1930. gados. Varbūt šo manu izvēli var uzskatīt par šmaukšanos, jo stāsti pārsvarā visi jau iepriekš ir publicēti (neuzņemos meklēt pa kādiem izdevumiem vai krājumiem), bet tieši šāda izlase publicēta pirmo reizi.

“Cirka māksliniekam” ir tāds pamatīgs, analizējošs priekšvārds, kādus mēdza rakstīt padomju gados izdotajām grāmatām. Priekšvārdu sarakstījusi Ingrīda Kiršentāle, viņa arī krājuma sastādītāja. Manuprāt, Ingrīda pārspīlē Zariņa rakstnieka talantu un viņa prozas nozīmību. Stāsti nav slikti, bet gandrīz visos pietrūkst kāda druska, kas tos paceltu līdz atcerēšanās līmenim. Var jau teikt, ka šis rakstnieks nepelnīti aizmirsts, bet tie stāsti ir tādi kā ir.

Kārli Zariņu (1889 – 1978) līdz šim zināju tikai kā romāna “Spīganas purvā” autoru. Izrādās, ka viņam ir 14 stāstu un noveļu krājumi, romāni, daļa darbu palikusi tikai periodikā. Kas vēl interesantāk, pēc 1944. gada viņš ilgus gadus aiziet tādā kā pagrīdē. Varbūt klusām raksta, bet nepublicējas, pat negribēja afišēt, ka ir rakstnieks.

Nu pie viņa stāstiem. Zariņš esot viens no retajiem, kas latviešu īsprozā pievērsies jūrnieku dzīvei burinieku laikposmā. Cerēju uz aizraujošiem jūrnieku stāstiem, bet autora mīlestība uz jūru un burukuģiem, kas veidojot vienu viņa prozas lielo tēmu, šajā izlasē parādās gaužām maz. Otrs tematiskais loks Zariņa prozā ir cilvēks karā, kas ir neaprēķināma nejaušību ķēde. Trešā būtiskā tēma ir cilvēki bez nākotnes, bez savas gribas, apmaldījušies mainīgajā pasaulē, neiederīgie. Tur ir gan izbijusi operas soliste, gan cara ģenerāļi, gan vientuļie vai lētticīgie. Pāris stāstos pavīd Edgara Alana Po noskaņa, kad varoņi nonāk nāves briesmās, vai mēģina nāvi apmānīt.

Autora valoda ir diezgan pasausa, bez tēlainības, dialogi vietām pat neveikli, bet tā varbūt pagājušā laikmeta sarunu īpatnība. Priekšvārda autore raksta par “smeldzīgo pamattoni” un Zariņa “līdzjūtību un skumjām par cilvēku likteņu sarežģītību”, bet man stāsti šķita padrūmi, tomēr bez izteiktām emocijām. Vienīgi “Pēterpils stāsts” izraisīja skumjas par tiem vientuļajiem vecīšiem un notērēto dzīvi. Savukārt “Laipna cilvēka piezīmes” pat ļāva pasmaidīt kā šo ārkārtīgi laipno un atsaucīgo cilvēku visi izmanto. Bez pieminētajiem diviem stāstiem, spilgtāk izceļas “Barons”, “Restorānā” un “Māte” ar varoņu trāpīgo portretējumu un traģiskajiem likteņiem, kas jūtami zemtekstā. Diemžēl bieži autors sabojā stāsta kulmināciju ar pāris liekiem teikumiem pašās beigās.

Ja pacenšas, gan jau tajos stāstos var visu ko nozīmīgu saskatīt, bet teikšu tikai to, ka esmu lasījusi krietni talantīgāk sarakstītus stāstus. Šo krājumu vērts lasīt tikai, ja jums ir specifiska interese.

Vērtējums: 2,5/5

Advertisements

Čaklais. Vācietis. Ziedonis

Septembrī visi par dzeju vien runā. Parunāšu es arī, jo izlasīju trīs dzejas krājumus, vienu par otru labāku. Tā pavisam vienkārši, jo sen pagājis tas laiks, kad literatūras stundās pratu izķidāt dzeju metaforās, simbolos, kompozīcijā un panta formās.

Pirmdiena. Māris ČaklaisPirmdiena. Māris Čaklais

Latvijas Valsts Izdevniecība 1965. gads, 63 lpp.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1965. gads

Reizēm rakstnieks vai dzejnieks jau ar savu pirmo darbu uzmirdz kā spoža zvaigzne. Māra Čaklā debija nav ārkārtēja un atšķirīga. Par “Pirmdienu” tā vien gribas teikt – “pirmie kucēni jāslīcina”. Priekšvārdā teikts, ka vadmotīvs ir ceļš un izaugsme. Jā, kaut kas tur ir, bet tāpat tur ir politiskas ievirzes veltījumi, vispārīgas atziņas par laika un dzīves ritumu, nakts, lietus un mazliet mīlestības. Pārsvarā Čaklais raksta par dabu un laika neapturamo plūdumu. Daži dzejoļi par rudeni bija tiešām smeldzīgi un skaisti, piemēram, “Rudens naktī”:

Stāsti par visu, kas mainās un plūst.
Tikai par ziemu vēl nestāsti, nakts!
Saka –
No putniem, kas paliek pie mums,
Tikai katrs desmitais izdzīvojot.
Nestāsti mums vēl par ziemu, nakts!

Kopumā krājums atstāja tādu literārā pulciņa dalībnieka centienu iespaidu. Sirsnīgi, bet dvēseles stīgas neaizskar. Vērtējums: 2/5

Krāces apiet nav laika. Ojārs VācietisKrāces apiet nav laika. Ojārs Vācietis

Latvijas Valsts Izdevniecība 1960. gads, 173 lpp.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1960. gads

Ojāra Vācieša dzeja man iesita dūri pakrūtē un lika izraudāt visas pasaules skumjas. Neko tādu es negaidīju. Sāku raudāt, lasot fantastiski smeldzīgos veltījumus mātei, šņukstēju par aizliegtās mīlestības un vientulības tēmu, apraudājos vēlreiz par kara zirgiem kapsētā, kuri atkal grib skriet, un izraudāju sirdi par “Sniegputenī”. Varbūt ar mani kaut kas nav kārtībā, bet lai. Man ir sirds, es jūtu un nevēlos savādāk. Ja saturs būtu viendabīgāks, “Krāces apiet nav laika” būtu lielisks dzejas krājums. Vācietis skaisti raksta par pilsētu un cilvēkiem tajā, par darbu un zemes skaistumu, jūtām, Gauju, cilvēka dzīves ceļu, izturību, taisnīgumu, vientulību. Diemžēl viņš raksta arī par “cīņu un uzvaru sarkanām dziesmām”, šķiras sirdsapziņu un tamlīdzīgām politiskām atraugām (to nav daudz un klaji slavinoši, tomēr bendē labo iespaidu). Ironiski, ka ideoloģiskās ievirzes “Vēstules skolotājam” pamācību derētu atcerēties arī šobrīd:

Ja mums kāds priekšā melu vārdus nes,
Tad jāiemācās saukt no vietām: “Melo!”
Un nepētīt, kas stāv uz tribīnes.

Ja neskaita politisko nodevu dzejoļus, visi pārējie stāv pāri laikam un telpai, ir baudāmi un aktuāli arī šobrīd. Vērtējums: 3,5/5

Kā svece deg. Imants ZiedonisKā svece deg. Imants Ziedonis

Izdevniecība “Liesma” 1971. gads, 150 lpp.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1971. gads

No visiem trim, šis dzejas krājums ir smalkākais, intelektuālākais un filosofiskākais. Krājumā apkopota dzeja no 1967. līdz 1970. gadam, padomāts par struktūru, jūtama vienota tēma nodaļās. Ir nodaļas, ko varētu dēvēt par tautas sirdsapziņu un ētikas kodeksu, ir mazliet personīgāka dzeja, ir humorīgas blēņu dziesmas. Visu krājumu caurstrāvo doma par to, kā dzīvojam un kas pēc mums paliks. Ziedoņa dzeja nesit pakrūtē, bet lien tevī, urķējas un meklē, cik balta tava sirds un ar kādu muti maizi ēdi. Varbūt tas ir viņa dzejas lielākais spēks – runājot par mazo, ikdienišķo un personīgo, vienlaicīgi spēt runāt par lielo un visiem svarīgo. Runāt tā, ka apstājies, ieklausies, pārlasi un pārdomā. Pat personīgā dzejolī par to, kā dzejnieks iet uz Raganu pirtiņā pērties, ir iepīta filosofiski dziļa doma.

Un domāju: zemē mūs apraks. Tā būs.
Kā milzīgā lielā traukā.
Bet cikiem no mums, kad apraks mūs,
Paliks bārda laukā?

Imant, dusi mierīgs, tava bārda aug un zaļo. “Kā svece deg” – skaista dzeja, skaists dzejas krājums. Par vieglumu un par smagumu kā tikai Ziedonis prot. Vērtējums: 4,5/5

Liktenis. Zeiboltu Jēkabs

Liktenis. Zeiboltu JēkabsLiesma 1987. gads, 364 lpp.

Romāns “Liktenis” – Latviešu grāmatu gadsimts: 1902. gads

“Latviešu grāmatu gadsimta” pildīšana ir diezgan liela laimes spēle. Nekad nevar zināt kā izvērtīsies satikšanās ar kārtējo literāro darbu – varēs lasīt ar baudu vai sakostiem zobiem. Šoreiz sanāca ar sakostiem zobiem. Toties pirms tam lasītie Poruka stāsti patika labāk kā skolas gados. Kā jau teicu, nekad nevar zināt!

Zeiboltu Jēkabs cenšas būt par reālisma pārstāvi. Viņa teksts smok no smaguma, neveiklības, vietām ieslīd melodramatismā un šķiet vecišķs. Viņš pinas stilos un izteiksmēs, un īsti nesanāk tā, lai teksta blāķis būtu lasāms arī pēc 100 gadiem.

“Likteni” balsta trīs tēmas: šķiru atšķirības, jaunlatviešu kustība un izvēles, kas veido varoņu dzīvi. Sižeta centrā ir divi atšķirīgi tēli: labais, progresīvais, ētiskais jaunlatvietis, zemnieku dēls Jānis un pakļāvīgais, gļēvais, pat mazliet amorālais mācītāja dēls Pāvils. Jānis nezaudē gribasspēku un mācās universitātē par spīti visām grūtībām un muižkunga pretestībai. Tikmēr Pāvils pakļaujas tēva gribai kļūt par mācītāju un, savas pakļaušanās dēļ, visu mūžu cieš, pie viena pamanoties pabojāt dzīvi gan Jānim, gan citiem draudzes ļaudīm. Man Pāvila sākumā bija žēl, bet, kad viņš gļēvi, pēc tēva pavēles pameta mīļoto meiteni, es viņam atmetu ar roku. Nav ko tādu zeķi žēlot.

Man patika romāna ideja par šiem diviem pretrunīgajiem cilvēkiem un dzīvēm, ko viņi izvēlas dzīvot, tomēr vairākas pamatīgas problēmas neļauj man romānu novērtēt par ko vairāk kā viduvēju. Visa tā filozofēšana, spriedelēšana un moralizēšana ir diezgan murgaina. Lai starp galvenajiem varoņiem radītu konfliktu, autors izdomā diezgan savādu ieganstu. Pēc tam viņam pietrūkst talanta vai dūšas šo konfliktu kārtīgi izvest līdz galam un viņš metas sasteigtā melodramatismā. “Negatīvais” tēls padevies salīdzinoši labs, bet labais tēvadēls Jānis ir pilnīgs kartona cilvēciņš. Plakanāks par plakanu, pareizāks par pareizu. Garlaicīgi. Vienīgais, kas viņā ir interesants – stingrais mugurkauls. Daži var iebilst, ka Jānis “izkrita no tēla”, kad ieradās pārmeklēt viņa māju, bet es nopriecājos, ka viņš ir ne tikai ideālists, bet arī saprātīgs.

Ja kaut ko no šī romāna var mācīties, tad to, ka nevajag padoties pie pirmajām grūtībām, nevajag akli pakļauties citu vēlmēm, lai pēc tam ciestu visu mūžu. Romānu var mēģināt studēt kā vēsturisku materiālu pakāpeniskai muižniecības un baznīcas varas zaudēšanai 19. gs. beigās.

Vērtējums: 2/5

Grāmatā iekļauto noveli (vai romānu) “Caurie ziedi” atļāvos nepārlasīt. Tā vēsta par vairāku lauku skolotāju sāncensību.

Tikai meitene. Irma Grebzde

Tikai meitene. Irma GrebzdeSprīdītis 1992. gads, 142 lpp.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1969. gads.

Bērnībā lasītu grāmatu lasīt ar tādu pašu prieku kā toreiz – tā ir reta, bet patiesa bauda. Tieši tā man gadījās ar Irmas Grebzdes “Tikai meitene”. Turklāt, tā aizrāvos ar stāstu, ka neko nepierakstīju, pēc tam aiznesu grāmatu uz bibliotēku un tikai tad attapos, ka nāksies paļauties vienīgi uz savu atmiņu.

Par ko tad es tā sapriecājos? Stāsts ir tik sirsnīgs un labestīgs, ka negribas no tā “izkāpt”. Pusaudze Aija pēc kara nokļūst Kanādā pie savas vienīgās radinieces, tur sadraudzējas ar vietējiem bērniem, iet skolā un vasarā strādā turīgu cilvēku lauku mājā, nopelnot savu pirmo algu. Lai gan Aija ir “tikai meitene”, tomēr paveic vairākus nozīmīgus darbus – paglabā kaimiņu onkuļa pulksteni no alkatīgiem radiem, savāc naudu draudzenes mātes ārstēšanai. Viņa pierāda, ka spēj paveikt to pašu un vēl vairāk kā puikas vai pieaugušie. Tajā pašā laikā Aija neko nedara savtīgos nolūkos, lai izrādītos. Viņa vienkārši rīkojas kā šķiet pareizi. Brīdī, kad viņa par visu vairāk vēlas, lai kāds viņu mīl un ar siltu roku noglāsta galvu, man pat sažņaudzās sirds. Tādas patiesas un vienkāršas emocijas strāvo no šīs grāmatas.

Stāstījums pirmajā personā, īsos, trāpīgos dzīves vērojumos, ļauj ieraudzīt pasauli ar pusaudža acīm. Notikumi un Aijas domas risinās saprātīgi un ar humoru. Varoņos neatrast raksturu dažādību, viņi gandrīz visi ir vienkārši labi cilvēki, tomēr tas netraucē. Autore ir radījusi vietu, kur cilvēki ir labestīgi, normāli, izpalīdzīgi, ar godaprātu. Ir jau tur arī pa kādam sliktajam darbam vai cilvēkam, bet jāatceras, ka šī ir bērniem domāta grāmata, tāpēc viss beidzas ātri un labi. Patīkami, ka Grebzde izvairījusies no moralizēšanas, ar ko nereti nākas sastapties bērnu grāmatās. Cik saprotu, grāmatā ir šis tas no autores pašas atmiņām.

“Tikai meitene” man ļoti atgādināja “Annu no Zaļajiem jumtiem” un bija patiesi žēl, ka grāmatiņa tik plāna. Es labprāt par Aijas dzīvi būtu lasījusi daudz vairāk.

Vērtējums: 5/5

Kolberga krimināllietas

KolbergsKad izlasīta kaudze ar ārzemju kriminālromāniem, radās vēlme iepazīties ar “pašmāju produkciju”. Mana izvēle krita uz Andra Kolberga darbiem. Andris Kolbergs popularitāti ar kriminālromānu rakstīšanu ieguva 1970. gados. Viņš ir sarakstījis 14 romānus, vairākus stāstu krājumus un humoreskas. Pēdējā laikā gan vairāk pievērsies ceļvežiem. Pēc viņa scenārijiem un romāniem uzņemtas vairākas filmas, tajā skaitā arī “Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili” (1987. gadā), ko izvēlējos lasīt.

Krimināllieta trijām dienām
Latviešu grāmatu gadsimts: 1977. gads

Kādā apģērbu veikalā notiek uzbrukums inkasentiem un vienlaikus pazūd taksists. Laupītājiem izdodas aizbēgt un kriminālmeklēšanas daļa, ar Konrādu Ulfu priekšgalā, ķeras pie pēdu dzīšanas. Paralēli tam, mazliet iepazīstam dažu varoņu dzīves pirms nozieguma brīža. Kriminālmeklētāji lietai pieiet sistemātiski – bloķē ceļus, pārmeklē mežus, runā ar lieciniekiem, izdara secinājumus. Jāatceras, ka tas ir apmēram 1977. gads, cita kārtība un nekādu CSI brīnumu un detektīvu varoņdarbu. Noziegumam ir banāli, sadzīviski motīvi, jo par to bija droši rakstīt. Interesants romāns tādā ziņā, ka var uzzināt sīkas vēsturiskas detaļas par mūsu ne tik senās pagātnes sadzīvi. Pats noziegums kā jau tajos laikos pieklājas, bet nepārliecināja viena iesaistītā varoņa motivācija.

Vērtējums: 3/5

Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili
Latviešu grāmatu gadsimts: 1983. gads

Invalīds Kažiņš īrē istabu pie brunču mednieka fotogrāfa Rūdolfa Dimdas un palīdz viņam fotografēt savu jaunības mīlestību Judīti, kura precējusies ar turīgu puķu audzētāju. Neizbēgamas kaislības un noziegums garantēts, kuru atkal šķetina Konrāds Ulfs ar palīgiem. Abus romānus šķir 6 gadi un jūtama autora izaugsme. Šis romāns ir labāk izstrādāts, ar labu nozieguma motīvu un pārliecinošiem psiholoģiskiem portretiem, ticamu drāmu. Mana vienīgā iebilde ir par negaidīti ātro vainīgā atzīšanos. Domāju, ka noziegums netiktu atrisināts, ja šis cilvēks nebūtu atzinies, kad viņu nemaz vēl neapsūdzēja. Tāda pārāk ērta autora izgrozīšanās. Kopumā man tomēr ļoti patika.

Vērtējums: 4,5/5

Abos romānos Kolbergs izmanto atkāpes laikā un varoņu dzīvēs. Romāni sākas ar noziegumu un pēc tam uzzinām gan par varoņu dzīvēm pirms liktenīgās dienas, gan sekojam izmeklēšanai. Pieļauju, ka autors bija informēts par kriminālmeklēšanas pārvaldes darba specifiku un metodēm, jo izmeklēšana šķita reālistiska un loģiska, pat ikdienišķa. Protams, nekā ikdienišķa nebija uzbrukumā inkasentiem ne tolaik, ne tagad. Tas bija ārkārtējs notikums. Vispār Kolberga romānus interesanti lasīt kā sava laikmeta lieciniekus. Var uzzināt, ka inkasenti braukāja ar taksometriem. Speciāli viņiem no taksometru parka norīkoja taksometrus ar vadītājiem. Var ieskatīties puķu biznesa, pardon, spekulāciju aizkulisēs, vai arī aiz veikala letes, kur notiek krāpšanās ar alkoholu.

Vēl nezinu, kā citos Kolberga romānos, bet šajos neatrast ārzemju kriminālromānos ierasto action un lasītāja šokēšanu, tāpēc tie šķiet ļoti piezemēti un ikdienišķi. Tomēr tie var būt interesanti tieši ar savu ikdienišķumu, jo ir tuvāki reālajai dzīvei.

Romānus lasīju no kopoto rakstu 1. sējuma, izdevusi Aka 1994. gadā, 360 lpp. Aizmirsu izdarīt piezīmes….