Aspazija un Rainis – divi darbi

Tieši tā – vispirms Aspazija un pēc tam Rainis, jo diez vai viņš trimdā Šveicē būtu tik raženi strādājis, ja nebūtu Aspazijas, kura taisa ēst un lāpa viņa kreklus (par to var palasīt “Kastaņolā”). Martā Aspazijai bija 150 un šis vispār ir abu dižgaru gads, tāpēc steidzu rakstīt savas piezīmes par diviem viņu literārajiem darbiem.

Kad Rainis vidusskolā bija pusgadu mocīts, pienāca laiks Aspazijai. Tolaik biju par jaunu, lai spētu novērtēt Aspazijas feministiskās idejas un spēcīgo personību. Viņas daiļrade ir ugunīga, degsmes un dzīves pilna, ideālistiska. Jūtas bieži ir svārstīgas, pat pretrunīgas, cieši kopā savijušās varoņu individuālās vēlmes ar sabiedriskiem motīviem. Vēlāk gan dzejniece vairāk pievēršas bērnības atmiņām, kļūst pieklusināta un zaudē asumu. Izvēlējos lasīt viņas slaveno un labāko lugu “Sidraba šķidrauts”.

Sidraba šķidrauts. Aspazija

Liesma 1966. gads, 132 lpp.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1905. gads

Skaudri ideālistiska un romantiska luga, kur galvenajā lomā ir sirds skaidrā Guna ar sidraba šķidrautu, kas ļauj redzēt gan pagātni, gan nākotni, gan ieskatīties cilvēku sirdīs. Šķidrauts rāda patiesību, un cilvēki nāk pie viņas kā svētās. Dramatiskais konflikts sākas ar Gunas noraidošo attieksmi pret vardarbīgo karali Targaru un iemīlēšanos princī Normundā. Iemīloties Normundā, Guna būtībā sevi nodod un tas veido viņas personīgo traģēdiju. Savukārt konflikts ar karali parāda tautu kā nedomājošu aitu baru, kura acīs no svētās līdz raganai ir viens elpas vilciens.

Kad atmet eksaltēto poēziju, pāri paliek traģisks stāsts par nodotu mīlestību, atteikšanos no saviem ideāliem un to, ka vīrieši ir nekrietni, bet pievilta sieviete var kļūt ārkārtīgi bīstama. Var rakt arī dziļāk, jo luga ir daudzslāņaina. Vai beigās Guna morāli uzvar? Var teikt, ka jā. Interesanti, ka “Sidraba šķidrauta” izrādēm Jaunajā latviešu teātrī 1905. gadā bija revolucionāra nozīme. Cilvēki Gunas tēlu uztvēra plašāk, viņas likteni sasaistot ar apspiestas tautas likteni. Man luga patika.

Vērtējums: 3/5

Ar Raini manas attiecības ir vēsākas. Sava ietekme tur ir lielajai “Raiņa mīlēšanai” vidusskolā. Dzejniekiem ir jābūt saucējiem, tautas sirdsapziņai un balsij, tomēr Raiņa politiskie centieni mani neinteresē, tāpēc viņa uz cīņu saucošā dzeja neraisa sajūsmu. Krietni patīkamāki ir dzejoļi, kas neskar politiskos uzskatus. Izvēlējos lasīt viņa pirmo dzejoļu krājumu, kurā iekļauti izsūtījumā Slobodskā sarakstītie dzejoļi.

Tālas noskaņas zilā vakarā. Rainis

Liesma 1965. gads, 185 lpp.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1903. gads

Liela daļa šī krājuma dzejoļu ir ideālistiski. Rainis sapņo par teiksmaino senatni, revolūciju un neatkarību dzejoļos “Senatne” un “Karaļmeita”. Daudz ir dzejoļu par cilvēkiem, kuri visu mūžu cīnās, pūlas, bet ne pie kā netiek, un tādiem, kuri iedzīvojas uz citu rēķina – dzejoļi “Pats”, “Dzejnieka dilemma”, “Kalnā kāpējs”. Dzejnieks asi iestājas pret gļēvumu, dzīves ērtumu. Gandrīz visu krājumu caurstrāvo vientulības un vilšanās motīvs: “žņaudzas krūts”, “sirds tik grūta”, drūmi, smagi, dzestri. Rainis ir vīlies. Tas ir likumsakarīgi, ņemot vērā dzejoļu sarakstīšanas apstākļus. Krājuma beigas iezīmējas gaišākas un cerīgākas, pavīd pat mīlestības motīvs dzejolī “Sabirzis ziediņš”. Noteikti krājuma zināmākais dzejolis ir “Lauztās priedes”, kas joprojām pārsteidz ar savu spēku.

Ja ņem vērā vēsturisko kontekstu, tad dzejnieka idejas kļūst vieglāk saprotamas un top skaidrs, kāpēc Raiņa dzejai tautā bija tik milzīga ietekme. Tā kā mums vēsturiski visu laiku ir jācīnās, tad viņa dzeja (vismaz atsevišķi dzejoļi) nezaudē aktualitāti arī mūsdienās. Kas attiecas uz šo krājumu, tad daži ritmiskākie un lakoniskākie dzejoļi ir ļoti labi, skaisti un spēcīgi. Tajā pašā laikā ir arī tādi, kas laikam saprotami tikai Rainim pašam. Kopumā krājums ir miegu un vieglas zobu sāpes izraisošs ar atsevišķiem izņēmumiem.

Vērtējums: 1/5

Pēcvārdam…Mums vairāk vajadzētu atcerēties Raiņa teikto dzejolī “Pats”

Pats cīnies, palīdz, domā, spried un sver,
Pats esi kungs, pats laimei durvis ver.

Baltā grāmata. Jānis Jaunsudrabiņš

Liesma 1981. gads, 365 lpp. Kopoti raksti, III sējums.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1914. gads

Man gribētos domāt, ka ar Jaunsudrabiņa “Balto grāmatu” nevienu nav speciāli jāiepazīstina. Vismaz daļa viņa bērnības dienu tēlojumu bija un droši vien joprojām ir iekļauta skolas obligātās literatūras sarakstā. Iespējams, ka mūsdienu skolēniem mazā Janča bērnība nešķiet interesanta, bet man “Baltā grāmata” patika gan toreiz, gan tagad.

Janča (grāmatā viņam ir 4 – 5 gadi) bērnība rit ne pārāk turīgās lauku mājās Neretas pusē netālu no leišu robežas, kur māte, vecāmāte un vectēvs salīguši par kalpiem. Ar mazliet naivām, sapņainām, bet vērīgām bērna acīm tiek stāstīts par kalpu dzīvi, ikdienas darbiem, dabas skaistumu un visādām blēņām. Kas tik te nav! Klibais Jurks, žīdi, čigāni un ubagi, žurku ķeršana, vakarēšana un spoku stāstu stāstīšana, aušana, sulu tecināšana, ciemos braukšana, ogošana, Jāņi un Ziemassvētki, kāzas un bēres, aitu un cūku bēres, kartupeļu rakšana, linu kulšana un pa starpām visādi svarīgi bērnu darbi, kurus pieaugušie nez kāpēc uzskata par nedarbiem.

“Baltā grāmata” ir sirsnīgs, bet neizskaistināts atmiņu ceļojums, bez nožēlas, pārmetumiem, moralizēšanas vai “zudušās paradīzes” meklējumiem. Ja Virzas “Straumēni” ir ideālās mājas, tad “Baltā grāmata” rāda realitāti. Ģimene ir trūcīga, tēvs miris un, kad mātei nākas pārdot vienīgo govi, viņiem bieži vakariņās ir tikai ūdenī iedrupināta maize. Jancis ar ilgām skatās uz āboliem saimnieka dārzā un siļķe viņam ir lielākais gardums. Ziemu Jancim jāpavada istabā, jo māte nevar viņam nodrošināt pienācīgu apģērbu un apavus. Un tomēr Janča bērnība ir laimīga, cik vien tā var būt laimīga nabadzīgam kalpu bērnam, kura mātei ir maz laika ar viņu ņemties, jo darbs dzen darbu. Vienatne, kāre uz lasīšanu, pieaugušo stāsti garajos rudens un ziemas vakaros – tas viss rosināja bērna iztēli un lika pamatus rakstnieka talantam.

Lai gan tēlojumi pārsvarā ir īsi, tomēr teksts ir blīvs un veciem vārdiem pilns, tāpēc lasīju lēnām un ar baudu. Valoda ir tik latviska, ka gandrīz sirds iesāpas aiz skaistuma. Pieļauju, ka tekstā rodami daudzi apvidvārdi (kas sen jau kļuvuši par vecvārdiem), kaut vai tās pašas “apbēdas” – cūku kaušana un mielasts. No stāsta par aušanu sapratu ļoti maz, jo tā ir tāda specifiska nodarbe, ko arī modernajā valodā nepārzinu. Noslēpumā tīti palika arī daži dārzeņu nosaukumi, bet tas nekas. Man nav problēmu ar tekstu, ja sajūsmina stils un valoda.

“Baltajai grāmatai” ir tik daudz izdevumu, ka tas var samulsināt lasītāju. Ja vēlaties izlasīt grāmatas pilno versiju, tad jāmeklē tāds izdevums, kurā ir 100 tēlojumu. Avotos ir atšķirīgas ziņas par grāmatas pirmizdevuma gadu. Tas tāpēc, ka 1914. gadā izdeva pirmos 40 tēlojumus, bet 1921. gadā atlikušos 60, lai gan Jaunsudrabiņš darbu pie visiem simts tēlojumiem bija pabeidzis jau pirms 1914. gada. “Latviešu romānu rādītājā 1873-2013” kā pirmizdevuma gads norādīts 1914., tāpēc pie šī oficiālā kataloga datiem arī paliksim. Kopotajos rakstos tēlojumi iespiesti no 1950. gadā trimdā iznākušā izdevuma, kuru Jaunsudrabiņš atsūtīja Latvijas Valsts izdevniecības direktoram Pēterim Bauģim pēc tā lūguma.

Saprotams, ka ne visiem var patikt aprakstošā proza par zemnieku dzīvi vecos laikos, tomēr Jaunsudrabiņš ir labs stāstnieks un viņa bērnu dienu tēlojumi tiek mīlēti pilnīgi pelnīti.

Vērtējums: 5/5