Pelēks suns sapņo par zelta zivtiņām. Krista Anna Belševica

Krista Anna Belševica, stāstu krājumsZvaigzne ABC 2021, 144 lpp.

Kristas Annas Belševicas stāstu krājums vairākas reizes nonāca manā redzeslokā ar atsauksmēm par labi uzrakstītiem stāstiem un skaisto vizuālo noformējumu. Nolēmu atbalstīt mūsu literatūru un iegādājos eksemplāru, ko sev netipiski gandrīz uzreiz arī steidzu lasīt un neesmu vīlusies.

Ar stāstu krājumiem man parasti ir tā, ka visi stāsti nešķiet vienlīdz labi. Domāju, ka tas ir normāli. Šoreiz tikai viens stāsts man šķita tāds nekāds, bet varbūt kādam citam lasītājam “Kafija jūsu krūzē ir atdzisusi” šķitīs trāpīgi atspoguļojam pazīstamu realitāti. Savukārt “Cilvēki aiz loga” man ārkārtīgi patika līdz vietai par pāri Alžīrijā. Nevarēju uztvert tā pāra dzīvē ieslēpto vēstījumu un tas man mazliet sabeidza stāsta noslēgumu. Tomēr abi minētie stāsti ir nenoliedzami interesanti, labi uzrakstīti, tāpat kā visi pārējie. Mums vienkārši nesaskanēja nianses. Visi citi krājuma stāsti mani sajūsmināja.

Šim stāstu krājumam ir divi trumpji. Pirmais – autores valoda. Teikumu uzbūve un vārdu izvēle reizēm šķita diezgan dzejiska. Katrā ziņā var just (labā nozīmē), ka prozu rakstījusi dzejniece. Cepumiņš viņai par izvairīšanos no krāšņu epitetu un pārspīlētu salīdzinājumu izmantošanas, un latviskā pagātnes sāpju purva, kurā tā mīl ieslīdēt daži citi autori. Atsevišķi stāsti ir ļoti skumji, bet tā nav kārtējā vēsturisku ciešanu izdzīvošana. Otrais trumpis – vienots stāstu motīvs. Vismaz es to tā uztvēru, ka visi stāsti ir par atmiņām, par savām emocijām. Gan uzbūves, gan vēstījuma ziņā ļoti interesants ir pirmais stāsts “Stelles” par sieviešu izvēlēm vai izvēles trūkumu dzemdēt dažādos laikos. Savukārt “Ķieģeļi domā par lietu” ir īss, bet pārsteigumu pilns un spēcīgs stāsts vēstuļu formā. Es pēc tā biju mazliet uz pauzes.

Nobeigumā pieminēšu, ka ilustrācijas veidojusi Alise Krajeviča un katru no tām var pētīt kā mazu stāstu. Droši šo stāstu krājumu iesaku, ja man jautā, ko no latviešu literatūras jaunumiem izlasīt.

Vērtējums: 4/5

intīmi.. par grāmatām. Andrejs Panteļējevs

Andrejs Panteļējevs, esejas par grāmatāmZvaigzne ABC, 2021. gads, 176 lpp.

Šķiet, ka pirmo reizi Andreja Panteļējeva vārdu saistībā ar grāmatām pamanīju pēc viņa intervijas Jāņa Rozes “Ziņnesim”. Instagramā vai Tviterī bija izceltas dažas viņa domas par lasīšanu, kas mani uzrunāja. Vēlāk nāca paziņojums par viņa eseju krājumu. Viss tā likumsakarīgi salikās: ieraudzīju, nopirku, izlasīju.

Tikai lasot uzzināju, ka grāmatā apkopotas viņa pārdomas par 70 izlasītām grāmatām, kas iepriekš publicētas Facebook grupā “Izcilas grāmatas”. Sen tajā grupā vairs neesmu, tāpēc par šo niansi nezināju. Tas, ka tie ir Facebook posti, atstāj zināmu ietekmi. Būtu gribējies, lai redaktore vietām piekoriģē sakārtojumu, citādi sanāk savādi: Panteļējevs raksta, ka pēc vairākiem moderniem darbiem izlasījis klasiku, bet tas nesaskan ar to, ko lasītājs saņēmis iepriekšējās lappusēs viņa grāmatā. Nobrukusi hronoloģija, kas mani drusku kaitināja. Tāpat arī dažas citas piezīmes šķiet liekas, jo tām ir jēga tikai iepriekš minētās grupas ietvaros.

Atmetot malā šīs tehniskās nianses, visādi citādi “intīmi.. par grāmatām” ir jauks un interesants ieskats erudīta lasītāja pārdomās. Turklāt viņam ir plaša lasīšanas gaume. Latvieši, ārzemnieki, jaunas un vecas grāmatas, sieviešu literatūra, klasika, fantastika un tā tālāk. Dažkārt viņš par izlasīto grāmatu raksta plašāk, citreiz apcer tikai kādu faktu vai ideju, kas viņu aizķērusi. Pārsvarā viņš ir ļoti maigs savā vērtējumā un nekritizē, tikai dažviet tā caur puķēm izlaužas vāji nojaušama kritika. Grūti teikt, vai tas tā speciāli – neteikt neko sliktu, – vai arī viņam viss patīk un nav tendence kritizēt.

Ja patīk grāmatas par grāmatām, tad domāju, ka patiks arī “intīmi.. par grāmatām”. Ātri izlasāma vienā dienā vai pāris vakaros, tā man ļāva iepazīt diezgan daudzus literāros darbus, ko pati visdrīzāk nelasīšu, un atstāja mazuma piegaršu. Starp citu, grāmatai gaumīgs vizuālais noformējums.

Vērtējums: 3/5

Rīga – Maskava. 21. gadsimta mīlasstāsts. Sabīne Košeļeva

Rīga - Maskava. Sabīne KošeļevaZvaigzne ABC 2015. gads, 112 lpp.

Nacionālais teātris “Soundcloud” aplikācijā piedāvāja noklausīties vairākus ierunātus latviešu autoru darbus, un es izvēlējos Sabīnes Košeļevas pirmo prozas grāmatu – romānu, vai drīzāk garstāstu. par latvietes un Maskavā dzīvojoša krieva attiecībām. Tur, protams, ir visas attiecību-no-attāluma sāpes un problēmas. un paralēli iet tāds kā latviešu un krievu salīdzinājums. Viņa tā kā cenšas uzsvērt atšķirīgo, bet beigās jau mēs visi esam tikai cilvēki, domājam un jūtam līdzīgi.

Sākums ātri ievilināja sižetā, man patika izvēlētais vēstījuma veids – kā jaunas sievietes atmiņas par postpadomju bērnību un iemīlēšanos no Krievijas atbraukušā puisī. Vēlāk noskaidrojas, ka viņš ir pa pusei baltkrievs, bet aizbraucis no dzimtenes, jo tur nav nākotnes, ja vēlies kaut ko dzīvē sasniegt. Viņa daudz laika pavada vilcienos un autobusos, un tur ir gan kolorīta atmosfēra, gan laiks domāt. Šīs domas ir tiešas un neizskaistinātas, pat dumpinieciskas – tāds iekšējs protests pret pasauli.

Tekstam cauri plūstošās skumjas, nepiederības sajūta iegūst jēgu, kad sižetā nonākam līdz traģēdijai, bet šajā brīdī arī stāsts manās acīs sabojājās. “Angelīnas” nodaļa, lai gan interesanta un traģiska, šķita neiederīga un pēc tās viss teksts vienkārši nenovēršami gāzās no kalna lejā. Tas mani kaitināja un beigās sadusmoja. Radās sajūta, ka autore rakstītu bakalaura darbu, kuram ir noteikts obligātais lappušu skaits. un tad nu viņa maļ domas un fantazē kā nu prot, lai tikai to apjomu savāktu. Žēl, ļoti žēl, jo sākums bija tiešām cerīgs un talants arī ir. Domāju, ka būtu bijis labāk, ja paliktu pie stāsta formāta, nemēģinot izstiept garāku.

Īsti nespēju noticēt tam mīlasstāstam, bet varbūt tas tāpēc, ka varone nebija nekāda romantiskā dvēsele. Uzkrītoši šķita visu laiku tas “krievs”, “krievs”, “krievs”, priekšā un pakaļā tā tautība. Vai tad tiešām sievietes savus mīļotos uzrunā tautībā, nevis kādā mīļvārdiņā vai vārdā? Es saprotu, ka viņa ļoti gribēja uzsvērt to tautības jautājumu, bet tas vienā brīdī sāka likties jocīgi, gandrīz vai kā necieņa pret to vīrieti. Bet nu labi, tas varbūt tikai man šķiet dīvaini.

Vērtējums: 2,5/5