Ugunsnedrošs pulss. Edvīns Raups

edvīns raups, dzejas krājums, jaunā dzejaJāņa Rozes apgāds 2016. gads, 51 lpp.

Skaisti, meditatīvi, bet netiku garām vārdiem līdz jēgai. Varbūt šī dzeja ir pulss un nekas cits nav jāmeklē. Vien daži dzejoļi pašās beigās uzbūra skaidrāku ainu, bet pēc nedēļas pat to vairs nespēju noformulēt vārdos. Ūdens, dzīve un nāve, laika ritums, kaut kas tāds. Šķiet, ka šie dzejoļi veidoja tādu kā impresionisma stilā gleznotu miglu. Skatot tuvumā ir vien krāsu pleķi. Ir jāatkāpjas nost un tad spēj, ka tie pleķi ir migla un miglā kaut kas slēpjas. Vai nu skaists, vai briesmīgs – to var tikai nojaust.

Krājuma vizuālais noformējums, ko veidojusi Gita Treice, lieliski piestāv tekstam. Lakonisks un estētiski baudāms. Dzejoļi, savukārt, īsām rindām, gandrīz visi bez pieturzīmēm. Bieži jauni teikumi vai teikuma daļa netiek pārnesta uz jaunu rindu. Tas sākumā mazliet pat traucē, liek saspringt un meklēt ritmu, šīs dzejas pulsu. Man patika tāda spēlēšanās, bet vai šie dzejoļi būtu sliktāki, ja būtu saliktas pieturzīmes?

Un tomēr, krājumu izlasīju divreiz, baudīju vārdus un necentos visu saprast. Dažus dzejoļus lasīju skaļi, jo šķita, ka šī dzeja ir jālasa skaļi, lai dzirdētu ritmu un tas aiznestu transā.

dažkārt jūtos izkritis

no Zemes svara ar vienu

zāles stiebru tikai

pie neredzama saules

stara turoties un velkot

līnijas ar iztēli kā

izkapts kas vienu vienīgu un

nemirstīgu garu divos

mirstīgajos dala

Vērtējums: 3/5


Jaunajā literārajā laikrakstā “konTEKSTS” ir rezencija par “Ugunsnedrošu pulsu”. Nopriecājos, vispirms izlasīju dzejas krājumu un tad ķēros pie recenzijas ar domu, ka varēšu saprast ko vairāk par Raupa dzeju. Sākums bija labs un ļāva iedziļināties dzejnieka domu gaitā. Tiešām patika skaidrojums, ka ar šī krājuma dzejoļiem Raups mēģina tikt ārpus teksta, tam garām, kādā citā dimensijā. Tālāk recenzijā tomēr vīlos. Vidusskolā bija jāanalizē dzejoļu mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi un šī konkrētā recenzija līdzinājās mājasdarbam literatūrā. Tomēr gaidīju ko vairāk: kontekstu, salīdzinājumu ar dzejnieka iepriekšējiem darbiem, viņa dzejas vietu latviešu literatūras universā, nevis kritiku kā mašīnas detaļu uzskaitījumu. Vai tāda ir visa profesionālā (?) dzejas kritika? Varbūt, ka tādai tai arī jābūt. Ko gan es zinu, tikai pa retam lasu dzeju, vēl retāk recenzijas, un mēģinu izteikt to, ko esmu izlasījusi un sapratusi.

Piedāvāju noklausīties kā Edvīns Raups lasa savu dzejoli. Tas ritms! Tiešām ir tā kā rakstīju – šo dzeju prasās klausīties, nevis klusām lasīt.

Cirka mākslinieks. Kārlis Zariņš

Kārlis ZariņšLiesma 1990. gads, 333 lpp.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1990. gads

“Latviešu grāmatu gadsimta” projekts man ir pamatīgi iebuksējis, tāpēc no grāmatu maiņas galda paņēmu Kārļa Zariņa stāstu un noveļu krājumu. Izlase “Cirka mākslinieks” izdota 1990. gadā un Zariņa stāsti tajā publicēti pēdējā – galīgajā redakcijā (rakstnieks mīlēja savus darbus pārstrādāt). Sarakstīti vai pirmpublicēti tie ir 1920. – 1930. gados. Varbūt šo manu izvēli var uzskatīt par šmaukšanos, jo stāsti pārsvarā visi jau iepriekš ir publicēti (neuzņemos meklēt pa kādiem izdevumiem vai krājumiem), bet tieši šāda izlase publicēta pirmo reizi.

“Cirka māksliniekam” ir tāds pamatīgs, analizējošs priekšvārds, kādus mēdza rakstīt padomju gados izdotajām grāmatām. Priekšvārdu sarakstījusi Ingrīda Kiršentāle, viņa arī krājuma sastādītāja. Manuprāt, Ingrīda pārspīlē Zariņa rakstnieka talantu un viņa prozas nozīmību. Stāsti nav slikti, bet gandrīz visos pietrūkst kāda druska, kas tos paceltu līdz atcerēšanās līmenim. Var jau teikt, ka šis rakstnieks nepelnīti aizmirsts, bet tie stāsti ir tādi kā ir.

Kārli Zariņu (1889 – 1978) līdz šim zināju tikai kā romāna “Spīganas purvā” autoru. Izrādās, ka viņam ir 14 stāstu un noveļu krājumi, romāni, daļa darbu palikusi tikai periodikā. Kas vēl interesantāk, pēc 1944. gada viņš ilgus gadus aiziet tādā kā pagrīdē. Varbūt klusām raksta, bet nepublicējas, pat negribēja afišēt, ka ir rakstnieks.

Nu pie viņa stāstiem. Zariņš esot viens no retajiem, kas latviešu īsprozā pievērsies jūrnieku dzīvei burinieku laikposmā. Cerēju uz aizraujošiem jūrnieku stāstiem, bet autora mīlestība uz jūru un burukuģiem, kas veidojot vienu viņa prozas lielo tēmu, šajā izlasē parādās gaužām maz. Otrs tematiskais loks Zariņa prozā ir cilvēks karā, kas ir neaprēķināma nejaušību ķēde. Trešā būtiskā tēma ir cilvēki bez nākotnes, bez savas gribas, apmaldījušies mainīgajā pasaulē, neiederīgie. Tur ir gan izbijusi operas soliste, gan cara ģenerāļi, gan vientuļie vai lētticīgie. Pāris stāstos pavīd Edgara Alana Po noskaņa, kad varoņi nonāk nāves briesmās, vai mēģina nāvi apmānīt.

Autora valoda ir diezgan pasausa, bez tēlainības, dialogi vietām pat neveikli, bet tā varbūt pagājušā laikmeta sarunu īpatnība. Priekšvārda autore raksta par “smeldzīgo pamattoni” un Zariņa “līdzjūtību un skumjām par cilvēku likteņu sarežģītību”, bet man stāsti šķita padrūmi, tomēr bez izteiktām emocijām. Vienīgi “Pēterpils stāsts” izraisīja skumjas par tiem vientuļajiem vecīšiem un notērēto dzīvi. Savukārt “Laipna cilvēka piezīmes” pat ļāva pasmaidīt kā šo ārkārtīgi laipno un atsaucīgo cilvēku visi izmanto. Bez pieminētajiem diviem stāstiem, spilgtāk izceļas “Barons”, “Restorānā” un “Māte” ar varoņu trāpīgo portretējumu un traģiskajiem likteņiem, kas jūtami zemtekstā. Diemžēl bieži autors sabojā stāsta kulmināciju ar pāris liekiem teikumiem pašās beigās.

Ja pacenšas, gan jau tajos stāstos var visu ko nozīmīgu saskatīt, bet teikšu tikai to, ka esmu lasījusi krietni talantīgāk sarakstītus stāstus. Šo krājumu vērts lasīt tikai, ja jums ir specifiska interese.

Vērtējums: 2,5/5

Zāles pret nemirstību. Ronalds Briedis

dzeja, latviešu dzeja, dzejnieks

Neputns 2016. gads, 104 lpp.

Neplānoju lasīt dzeju, bet Ronalda Brieža dzejas krājums uzrunāja ar grāmatas vāku. Gāju bibliotēkā gar jaunāko/pieprasītāko grāmatu plauktiem un skatos – kas tad tas tāds austrumniecisks? Kādā atmiņu stūrī pavīdēja blāvas atmiņas par labām atsauksmēm un nolēmu paņemt. Arī saturs izrādījās austrumnieciskās noskaņās, visai saprotams un baudāms.

Krājumu veido četras daļas, katrai no tām ir mazliet cita tematika, bet cauri visam krājumam strāvo austrumnieciskas noskaņas (vēl precīzāk – Indija, Ķīna, Japāna, apmēram tas virziens). Pirmā daļa “Princese un pērtiķis” ir pilnīgi austrumi: tempļi, lotoss, Ganga, pērtiķi, pagodas, rīsu lauki, stepe, pūķi un citi simboli, kas nāk prātā, domājot par šo zemeslodes daļu un tās vēsturi. Šī daļa man ļoti patika, dzejoļi mazliet līdzinās sapņiem vai pasakām. Neko tādu negaidīju.

Otrā daļa “Vīraks ar petardēm” ir neviendabīgāka. Sākumā tā atstāj smalka augstāko aprindu salona iespaidu: dāmas, kungi, oranžērija, pāva spalvas, gramafons, mūzika, cigarešu dūmi. Tālāk dzejoļos autors mazliet pasmaida par populāro kultūru un dažām sabiedrības iezīmēm. Piemēram, trāpīgais “Emo” (pareizi uzminējāt, ka par emo), asprātīgais “Kvests” – populāru dziesmu vārdu un fantāzijas tēlu sajaukums, un “aplauziens” pret brutālo, neromantisko realitāti. Beigās atkal notiek atgriešanās austrumos pie vīraka, tējas, kimono un vīstošiem ziediem.

Trešā daļa “Nagulaka Guaņjiņai” vēsta par virspusēji izdevušos dzīvi, zem kuras mīt klusas traģēdijas: mirstošs, populārs guru, bagātie un varenie pret pārējiem, brūkošas mājas. Šajā daļā diezgan izteikti Japānas motīvi. Ļoti patika dzejolis par stepi un dzejolis par vientuļo go-go dejotāju.

Lietus no vienas Lin Lin asaras
Līst visu nakti

Noslēdzošajā daļā “Oroboro” ir īsu dzejoļu cikls par kāda valdnieka konkubīni Bao Si un daži citi dzejoļi, pārsvarā austrumu motīvos. Tādejādi krājums noslēdzas apmēram tāpat kā sācies. Uz to vedina arī izvēlētais nosaukums: “oroboro” ir simbols, kas attēlo pūķi rijam savu asti – mūžīgais dzīves, nāves un atjaunotnes cikls.

“Zāles pret nemirstību” ir pārdomāti sakārtots un noformēts dzejas krājums. Tādas mazas, austrumnieciskas glezniņas. Hieroglifiem līdzīgie fonti, kas izmantoti krājuma un nodaļu nosaukumos, kā arī lappušu numerācijā, ir kā ķirsītis uz putukrējuma. Vienotā tematika ļauj vieglāk uztvert dzejnieka vēstījumu. Protams, manās acīs papildus bonuss bija austrumu motīvi un saprotamā doma, labā valoda. Vienīgi dzejoļos nav nekādu pieturzīmju un tas reizēm traucēja uzķert pareizo ritmu, nācās pārlasīt rindas. Kaut kā jau dzejniekiem jāizceļas – vai nu ar nesaprotamu jēgu, vai pieturzīmju trūkumu.

Kāds varētu neizpratnē raukt pieri un prasīt – kur drāma? Pasaule nav melna un bezcerīga, dzejnieks neplosās dvēseles sāpēs, cik viss ir slikti, kā neviens viņu nemīl un vispār visa pasaule sūds.  Šī ir dzeja par bijušo, esošo, redzēto vai iztēloto bez krāsu sabiezināšanas. Ja man bibliotēkā ar aci piemiegs vēl kāds Brieža dzejoļu krājums, paņemšu arī to. Patika.

Vērtējums: 3,5/5

Kuģa žurnāls. Inese Zandere

latviešu grāmata

Neputns 2016. gads, 480 lpp.

Reizēm gadās tik labi grāmatu vāki, ka atturēties neiespējami. Tā es satikos ar “Kuģa žurnālu”. Sākuma fragmenta saintriģēta, es acīmredzami cerēju, ka Zandere būs tikpat viegli pieejama kā Hermanis. Kļūdījos. Gadi “Rīgas Laikā” nav tas pats, kas uzvest operu Milānā vai Parīzē. Būtībā grāmatas augstā cena jau pati par sevi pasaka, ka šī nav grāmata masām vai nejaušam garāmgājējam.

Lasāmajam tekstam, manuprāt, nav vienmēr jābūt ērtam, viegli uztveramam. Ik pa laikam ir veselīgi nopūlēt smadzenes, censties “sagremot” izlasīto. Pārsvarā “Kuģa žurnāla” piezīmes ir šādā vieglā līdz vidēji smagā “sagremošanas” līmenī, tomēr ir diezgan daudz teksta, kas runā par kaut ko, kas svarīgs autorei, bet ir tik augstā līmenī vai ārpus nojaušama konteksta, ka izslēdz iespēju zemākam prātam ko gūt. Es te, protams, runāju par savu prātu un man noteikti iegriež tas, ka “Rīgas Laiku” lasīju sen un neregulāri. Tā nu vietām spēcīgi apspiedu žāvas un turpināju lasīt, lai tiktu līdz interesantajiem gabaliem.

Sākums par Bulgāriju un Aspazijas kleitām bija dikti interesants. Tālāk gāja kā pa celmiem un jūtos vīlusies, ka pārējais saturs nav tikpat lasāms kā sākums. Grāmatas saturs ir ārkārtīgi saraustīts kā to jau var nojaust no apakšvirsraksta – no ārkārtīgi interesantām sarunām, ceļojumu piezīmēm un kultūrvēsturiskiem pētījumiem līdz kaut kādiem filozofiskas ievirzes teksta gabaliem, kas izkūp no prāta, tiklīdz acis tiek tiem pāri. Vislabāk man patika, kad Zandere kaut kur aizbrauca – Kosova, Bulgārija, Melnās jūras piekraste. Galamērķu izvēle (Kosova karadarbības laikā) mani izbrīnīja pietiekami, lai es iegūglētu par autores privāto dzīvi. Rezultāts daudz ko izskaidroja. Viņas (ne tūrista) ceļojumu piezīmēs priekšplānā iznāk detaļas, nianses, notikumi un krāsas, kas citos gadījumos paliktu apslēptas vai nemaz nešķistu tik romantiskas un interesantas.

Inese Zandere ir erudīta publiciste un laba stāstniece (arī viegli saprotama, kad nolaižas no augstā plaukta), tāpēc “Kuģa žurnālā” var daudz ko vērtīgu uzzināt par albāņiem, Aspaziju, vācu fotogrāfu Zanderu, Rūdolfa Blaumaņa nāvi, Krimas tatāriem, islāmu, Vizmu Belševicu un viņas vīru un daudz ko citu. Tas viss man patika un kustināja smadzenes. Interesanti bija arī viņas ar dažādiem pseidonīmiem sarakstītie īsie stāsti – tādas spilgtas skices. Ja vien saturs būtu viengabalaināks un vairāk turētos pie notikumiem, izpaliktu mana vilšanās. Nepamet arī sajūta, ka šis rakstu, piezīmju utt. krājums vairāk domāts autores tuvākajam lokam, vai cilvēkiem, kuri grozās tajās pašās aprindās. Varbūt “Rīgas Laika” cienītājiem šī grāmata sagādās lielāku baudījumu.

Vērtējums: 2,5/5

Amerikāņu vampīri un latviešu vilkači

No šī rudens R.I.P. lasīšanas palikušas divas grāmatas, par kurām neesmu pastāstījusi. Pasaku krājums nāca neplānoti un labi aizstāja “The Folding Knife”, kas bija ļoti labs romāns, bet tomēr neiederējās tumšā laika literatūras rāmjos.

vampīri, komikss

American Vampire, Volume 1. Scott Snyder, Stephen King, Rafael Albuquerque

Vertigo 2010, 192 lpp. American Vampire #1

Vai-vai-vampīri, ņam-ņam-cilvēki, ā-ā-asinis. Apmēram tāds ir “American Vampire” īsais kopsavilkums. Vampīri šeit ir brutālas būtnes, slepkavas, cilvēki – viņu gaļa un izklaides objekti, pats sižets krietni asiņains un “zarnains”. Nekādu sentimentālu vampīru, kuri mokās sirdsapziņas pārmetumos. Viņi gadu simtiem dzīvo mums līdzās, vada bankas, filmu studijas un aukstasinīgi nogalina visus, ko vēlas. Kādā reizē, ko varētu dēvēt par “darba drošības noteikumu pārkāpumu” rodas amerikāņu vampīrs – vēl brutālāks, vēl “psihāks” un amorālāks par vecās pasaules vampīriem. Pats trakākais, ka viņš mierīgi var staigāt saules gaismā (ne tikai nemirst, bet arī nemirdz!). Vecie sākumā nesaprot, kas tas par frīku un domā, ka no viņa ātri tiks vaļā. Nekā, Skinner Sweet nav tik viegli uzveicams. Ballīte pa īstam var sākties, kad uzrodas vēl viens jaunā tipa vampīrs.

Komiksa idejas autoram Skotam Snaideram pieder viss stāsta skelets un viņš rakstījis nodaļas par Pearl. Savukārt Stīvens Kings, balstoties uz Snaidera idejām, iedvesis dzīvību Skineram. Manuprāt, Kinga pienesums ļoti jūtams Skinera humorā un asiņainajās epizodēs. Priekšvārdā viņš kautrīgi izteicies, ka šī ir viņa pirmā komiksa rakstīšanas pieredze un viņš īsti nemākot. Es teiktu, ka šeit viņš ir labāks kā “N.” un labāks arī par Snaideru, kura rakstītajās daļās pietrūka dzirksteles.

Vizuālais izpildījums ir acij tīkams, pārsvarā ieturēts brūnganīgi sarkanos toņos. Detaļu nav pārāk daudz un ilustrācijas tīkami papildina tekstu. Tēlu sejas vaibsti gan ne vienmēr savilkti dabiskās grimasēs. Grimases tiek pārspīlētas, lai uzsvērtu varoņu emocionālo stāvokli. Dažas ilustrācijas ir riktīgi foršas un pasaka vairāk par vārdiem. Viena no tādām ir epizode ar Skineru ūdenī – riktīgas šausmas, kas vienlaikus izraisa sajūsmu.

Stāstam jāļauj ieskrieties, bet beigās jau bija “super, kas būs tālāk?” sajūta. Vol. 1 paralēli stāsta par to kā bandīts Skiners un jaunā aktrise Pērle kļūst par vampīriem un saķeras ar vampīru aristokrātiju. Grūti prognozēt, kas notiek turpinājumos, bet domāju, ka tie ir veltīti tālākiem Skinera un Pērles piedzīvojumiem.

Vērtējums: 4/5

raganas, pasakas, teikas

Raganas jāj mēnesi maitāt. Latviešu tautas teikas un pasakas

Jumava 2015. gads, 144 lpp.

Ļoti sen nebija lasītas latviešu tautas pasakas un teikas, tāpēc, lai izpētītu e-GRĀMATU bibliotēkas funkcionalitāti, izvēlējos lasīt “Raganas jāj mēnesi maitāt”. Vienlaicīgi šī grāmata neplānoti, bet jauki iekļāvās R.I.P. lasīšanas izaicinājumā.

Nelielais pasaku un teiku krājums sadalītas nodaļās par burvjiem, pūķiem, vilkačiem, vadātājiem, veļiem (velnu), lietuvēnu un raganām. Saturu ilustrē Ivara Vimbas zīmējumi.

Mūsu folklorā ir diezgan daudz tumšajam laikam un biedējošiem stāstiem derīgu radību, fantastisku parādību un notikumu. Vairākās pasakās tiek glābti noburti ķēniņdēli, ar viesuli aiznestas meitas, uzdarbojas vilkači un to paveidi – ezītis un kaziņa, prātu jauc jods un lietuvēns. Pie jūras var sastapt nāras un jūras govis. Dažiem veiksminiekiem mantu nes pūķis, citiem izdodas atrast apraktu un noburtu mantu. Tāpat krājumā sastapsiet muļķa velnu, ļaunās pamātes raganas ar visādām burvestībām un sērdieņus, kuri tiek atalgoti par labu sirdi un labiem darbiem.

Īpaši noderīgas varētu būt pamācības kā tikt pie sava pūķa vai pārvērsties par vilkaci. Ar pūķi vispār ir ļoti vienkārši – tikai jāatrod 9 gadus vecs gailis un jāpagaida, kad tas izdēs olu. Ja par olu pareizi rūpēsieties, drīz no tās izšķilsies mazs pūķītis.

Pasaka dundadznieku izloksnē “Jērgaļ a kāļiem lab smeķ!” bija dikti feina un arī iznākums savādāks nekā parasti, jo parasti tas, kurš atklāj vilkati, dara visu, lai tam ieriebtu vai nomaitātu. Šī pasaka un informācija par pūķiem iespiedusies atmiņā. Pārējās pasakas ne ar ko nepārsteidza, jo bērnībā man mājās bija vairāki latviešu pasaku un teiku krājumi, kurus regulāri pārlasīju.

Pasaku un teiku izvēle, krājuma sakārtojums šķita mazliet samocīts. Sadaļā par veļiem stāstīts gandrīz tikai par velnu. Sadaļa par lietuvēnu tāda aiz matiem pavilkta, tur gan lietuvēns, gan velns, gan jods, gan stiprinieks ūdenī. Pasakā “Dievs piekaļ velnu pie klints” bija ļoti jūtama kristīgās baznīcas ietekme un, manuprāt, pasaka galīgi neiederējās krājumā.

Kopumā kā tematiskais krājums “Raganas jāj mēnesi maitāt” ir tīri labs.

Vērtējums: 3/5

ripelevenAbas grāmatas izrādījās ļoti piemērotas šim lasīšanas izaicinājumam. “American Vampire” vispār bija 100% trāpījums – vampīri, asinis, ļoti tumšas noskaņas. Teiku un pasaku krājums piedāvāja klasiskus krēslas laika stāstus, ko saime stāsta lielajā istabā vakarējot.