Lizete, dzejniekam lemtā: Lizetes un Kārļa Skalbes dzīvesstāsts. Inguna Bauere

Inguna Bauere, Kārlis Skalbe, biogrāfisks romānsLauku Avīze 2009. gads, 288 lpp.

Latviešu literatūras mēnesi beidzu ar ļoti atbilstošu lasāmvielu – stāstu par Kārli Skalbi un viņa sievu Lizeti. Tas ir arī stāsts par Latviju, jo Kārļa Skalbes dzīve ir nesaraujami saistīta ar Latvijas valsts tapšanu un Skalbes piedzīvo arī tās bojāeju. Lizete ir viņa uzticamākais draugs un praktiskās dzīves vedēja, kura stingri paliek uz zemes, kamēr dzejnieks lidinās mākoņos.

Abu attiecību sākumā Lizete ir mūza un karstasinīga sapņotāja, bet trūkums un bērni ātri piezemē, un visu atlikušo mūžu viņa pavada rūpēs un raizēs par savu ģimeni. Tipisks sievietes liktenis. Tomēr Lizete Skalbe ir kas vairāk par slavenā dzejnieka sievu. Viņa ir tulkotāja – tulko skandināvu un franču autoru darbus. Tiesa, visraženāk viņa to dara trimdā, kad Kārļa jau vairs nav.

Inguna Bauere raksta ļoti iejūtīgi, bez ieslīgšanas intīmās detaļās, kuras labāk lai paliek vēsturei. Tekstā ir daudz iederīgu Skalbes dzejoļu un citātu no pasakām, vēstuļu un atmiņu fragmenti, fotogrāfijas. Jūtams, ka autore iedziļinājusies pētāmajā tēmā. Rakstot par Lizeti, viņa daudz pastāsta par Kārli Skalbi, jo abu dzīves ir cieši saistītas. Reizēm pat šķita, ka labāk var iepazīt Kārli un Lizete paliek noslēpums. Varbūt tāpēc, ka ar gadiem viņa vairāk noslēdzas sevī.

Kaut kāda iemesla pēc autore praktiski izlaiž laika periodu starp 1934. un 1940. gadu, pieminot vien īsumā “Saulrietu” tapšanu. Var nojaust, ka jaunajai varai Skalbe nav vajadzīgs, bet kāpēc? Man tomēr prasījās šo “balto” periodu drusku vairāk aizkrāsot. Nekas arī netiek teikts par Lizetes tēvu un māsu. Kur viņi paliek? Lizete tulko, bet kas šos tulkojumus un cik daudz Latvijā izdod? Ļoti sīki aprakstīts laiks no Lizetes un Kārļa iepazīšanās līdz 1920. gadam, bēgļu gaitas un trimda, bet pa vidu diezgan tukšs. Nekas nenotika, Lizete neko nesapņoja un nedarīja? Skaidrs, ka visu neuzrakstīt, ja negrib grāmatu pārvērst par biezu biogrāfiju, tomēr tukšais vidusposms pārāk kontrastē ar detalizēto sākumu un beigām.

Pa īstam gan traucēja kas cits. Grāmata sarakstīta pirmajā personā, it kā Lizete pati pierakstītu savu dzīvi. Pa starpām šim tekstam ir autores piebildes par kādu faktu un notikumu, vai tāda jocīga “sarunāšanās” ar Lizeti. Man šie autores personīgo emociju iespraudumi šķita lieki. Šīs piebildes un papildinājumi (reizēm kāds citu cilvēku atmiņu fragments), rakstīti slīprakstā, lai atšķirtu no pamatteksta, sadrumstalo vēstījumu.

Kopumā grāmata ir interesanta un caur Skalbju dzīvi tiek pastāstīts vesels laika posms Latvijas vēsturē. Viņu liktenis bija daudzu liktenis. Man neiziet no prāta Skalbju došanās bēgļu gaitās. Kā viņiem lielā mērā paveicās, pateicoties znota uzņēmībai un apķērībai. Kā neviens no daudzajiem paziņām Skalbem laikus nedeva ziņu, ka no Kurzemes tiek organizētas bēgļu laivas uz Gotlandi. Kā laivās beigās tika ātrākie, veiklākie, nekaunīgākie un veiksmīgākie. Kad jāglābj dzīvība, paliec tikai tu un tavi tuvākie.

Vērtējums: 3,5/5

Advertisements

nu ne sūda tu nesaproti*

* Kristai Annai Belševicai piederoša dzejas rinda. Dažkārt tieši tā man sanāk ar dzejas lasīšanu.

Nemāku izskaidrot, kāpēc lasu dzeju, bet man to patīk darīt pat, ja neko nesaprotu. Parasti katrā dzejas krājumā atrodas vismaz 1 – 2 dzejoļi, kas trāpa sirdī. Šajā novembrī esmu izlasījusi trīs dzejoļu grāmatas. Par Jura Kronberga dubultkrājumu jau izteicos, tagad laiks diviem jauniem dzejniekiem.

dzeja, dzejas krājums, jauna dzejnieceMedījot dzīvi. Krista Anna Belševica

Zvaigzne ABC 2017. gads, 96 lpp.

Septembrī iznākušais “Medījot dzīvi” ir jaunās dzejnieces pirmais dzejoļu krājums un jau saņēmis pozitīvas atsauksmes, tāpēc ar prieku ķēros pie lasīšanas. Diemžēl, mani šī dzeja neuzrunāja, lai gan jūtams spilgts talants un savdabīga balss. Pēc pirmajiem dažiem dzejoļiem acu priekšā nostājās gotu emo ar kafijas krūzi vienā un alkohola glāzi otrā rokā un tā tas palika. Nepārprotiet, man nav nekas pret gotiem, emo vai gotu emo, bet viņu estētika nav manējā.

Daļa dzejoļu šķiet personīgi, daļu varētu attiecināt uz ikvienu no mums. Kāds dzīvi medī, kāds cits caur to laužas. Dzejniece nevairās no asumiem, izmanto spilgtas metaforas un personifikācijas. Kopumā dzeja ir debijas krājumam negaidīti augstā līmenī. Iespējams, ka Kristas Annas Belševicas dzejoļi ļoti uzrunās kādu gados samērā jaunu sabiedrības daļu.

pavasaris uzbrūk pēkšņi
ziemu aizdzenot
ar ķiršu ziedlapiņu noasinātu
izkapti

Vērtējums: 2,5/5

dzeja, dzejas krājums, MansardsGaismas apstākļi. Toms Treibergs

Mansards 2012. gads, 69 lpp.

Arī šis ir jauna dzejnieka debijas dzejoļu krājums – augstvērtīgs un pārdomāts. Ja “Medījot dzīvi” galvenā sajūta bija dusmas, tad “Gaismas apstākļos” valda miers. Sajūta, ka Toms Treibergs rakstījis nesteidzīgi, izsverot katru rindu, taktiski neatkailinot sevi līdz galam nejaušam lasītājam.

Uzviju savas dzejas rindas, lai izteiktu sajūtas lasot šo grāmatu:

prāts kā tauriņš sitas pret stiklu
aiz stikla gaismas apstākļi

Es netiku līdz galam iekšā, bet tā kopējā sajūta man patika. Toma Treiberga dzejā ir kaut kas patīkams un patiess. Par Parīzi, par tiltu, par dzelteniem kamaziem un “es saprotu” pat pārlasīju vairākas reizes. Domāju, ka “Gaismas apstākļi” paliek labāki ar katru pārlasīšanas reizi.

Vērtējums: 3/5

Mātes piens. Nora Ikstena

Mātes piens. Nora Ikstena, romāns par LatvijuDienas Grāmata 2015. gads, 175 lpp. Mēs. Latvija, XX gadsimts #9

“Mātes piens” jau ir tik daudz aprunāta un aprakstīta grāmata, ka varbūt nemaz nav vērts vēl kaut ko teikt, tomēr gribu piefiksēt savas domas. Šī ir vienīgā grāmata ar autora veltījumu un autogrāfu manā plauktā, jo biju uz tikšanos ar rakstnieci Valmieras integrētajā bibliotēkā. Toreiz viņa ļoti interesanti stāstīja gan par pašu romānu, gan savām sajūtām un to, kā viņa līdz šīs grāmatas idejai nonāca. Diemžēl mana atmiņa ir caura kā siets, jo jāatceras daudz citu svarīgu lietu, tāpēc no tās sarunas vairs neko neatceros. Grāmata nostāvēja manā plauktā salīdzinoši neilgi – tikai pusotru gadu, līdz nolēmu, ka #lasilatviešus ir īstais brīdis romānam, kas tik personīgi izsaka tautas sāpi.

Pavisam mazliet skarot 1940. gadus, “Mātes piens” ir stāsts par triju paaudžu sievietēm līdz 1989. gadam. Mātes māte nepadodas, pielāgojas un izaudzina savu meitu, kura nespēj samierināties, sadzīvot ar realitāti un nevēlas dzīvot. Šī meita pati kļūst par māti, tomēr ir tik nevarīga, ka viņas meitai jau no mazotnes jākļūst par māti savai mātei. Pateicoties meitas un Jeses (vēl viena sieviete) dzīvespriekam un sīkstumam, romāns nepārvēršas vaidu dziesmā.

Man bija žēl meitas, kuras māte negribēja dzīvot un nespēja mīlēt. Gan meita, gan mātes māte dzīvo ar vainas apziņu par to, ka viņas nespēj noturēt dzīvē sievieti, kura redz tikai slikto un jūtas ieslēgta būrī. Pēc romāna izlasīšanas man palika jautājums, cik lielā mērā mātes depresiju ietekmēja pastāvošā iekārta un cik daudz šī slimība vispār ir atkarīga no ārējiem apstākļiem. Vieni dzīvo, kamēr citi nespēj un negrib, bet tā ir bijis visos laikos. Mūsdienās būtu iespējams meklēt palīdzību un to arī saņemt. Par padomju gadiem domājot, uzreiz nāk prātā psihenes ar brutālu ārstēšanu, kur neviens nevēlējās nokļūt. Vēl man nedod mieru jautājums, kāpēc māte palika stāvoklī, jo, medicīnas studente būdama, viņa zināja kā rodas bērni, tāpat kā viņa zināja, ka negrib kļūt par māti. Un šī bērna aizvilkšana līdzi uz laukiem – vai tas ir tāpēc, lai ciestu arī bērns? Būtu bijis interesantāk saņemt atbildes uz šiem jautajumiem, nekā lasīt pīšanos kārtējās alegorijās un simbolos par dievmāti, Ismaēlu un Vinstonu. Kāmis gan bija labs, tas bija ļoti spēcīgi.

Mēs piedzimām tur un tad, un tas noteica mūsu dzīvi. Mums būtu bijusi cita dzīve, ja vien mēs būtu piedzimušas citur.

Smeldzīgi un diezgan lakoniski uzrakstīts romāns ar spēcīgu vēstījumu. Neesmu vēl lasījusi citus šīs sērijas darbus, bet “Mātes pienam” nebija pasūtījuma piegaršas, rakstīts no sirds. Ja vēl nav lasīts, tad jālasa.

Vērtējums: 4,5/5

Uz balkona / bet ja visu laiku…. Juris Kronbergs

31360144Dienas Grāmata 2016. gads, 192 lpp.

Novembri – latviešu literatūras mēnesi – iesāku ar LALIGABA 2017. gada laureātu dzejas kategorijā: “Uz balkona / bet ja visu laiku…”. Juris Kronbergs ir Zviedrijā dzīvojošs latviešu dzejnieks un tulkotājs. Viņa jaunāko dzejoļu grāmatu veido divi krājumi. Tā ir viegli saprotama dzeja arī vidējam lasītājam.

Uz balkona

Krājumu veido viens liels dzejoļu cikls no 2015. gada un jūtamas modernas vēsmas. Dzejoļi pārsvarā īsi, lakoniski domu un izjūtu uzplaiksnījumi, vairāk vērsti uz autora iekšējo pasauli, laika plūdumu, skatu uz pasauli no malas, vienatni. Šeit sajutu balkonu kā vienojošu elementu: gan kā simbolisku atrašanos virs kaut kā, nošķirti no pārējiem, gan kā gluži fizisku vietu, kur patīkami vasarās brokastot. Saprotu, ka tas nav nekāds kritērijs dzejas vērtēšanai, bet man ļoti patīk balkoni un, tāpēc ka Kronbergs par balkoniem raksta dzeju, viņš uzreiz saņem 10 punktus no manis.

&
dažreiz dienas uz balkona ir gausas kā naktsvijoles
dažreiz straujas kā nātru sēklas

valoda ir pieres lukturis tā gaismā vārdi

ir saikne starp nesaprotamo un negaidīto

kamēr tumsa zīda zemi

bet ja visu laiku…

Šis ir eklektiskāks krājums un vairāk uz ārpasauli vērsts – veltījumi dažādiem cilvēkiem, procesi pasaulē, māksla, gadalaiki. Krājumā apkopoti agrāk nepublicēti vai presē no 2000. līdz 2016. gadam publicēti dzejoļi. Dzejoļi ir tradicionālāki izteiksmes veidā un saturā, var just, ka daļa no tiem sarakstīti senāk. Daži dzejoļi atgādina īsprozu dzejā, bet vairākos citos atrodamas humorīgas vārdu spēles.

Novembris
noslēgts laiks
ne rudens ne ziema
ne liedagā
atrasts līdz šim
nezināms gadalaiks

Tepat arī nu jau drusku slavenais īstena latvieša dzejolis “Pēc rudens depresijas”. Īpaši patīkami to klausīties autora lasījumā:

 

Šajā dzejoļu grāmatā kā reti kurā citā atzīmēju daudz citējamu vietu. Juris Kronbergs ļauj pienākt sev klāt un mazliet ielūkoties savā prātā, nemēģinot iedzīt lasītāju mazvērtības kompleksā, ka tas no dzejas neko nesaprot. Protams, ne visi dzejoļi uzrunāja, bet daudzi patika un varu “Uz balkona / bet ja visu laiku…” droši ieteikt, ja vēlaties lasīt dzeju.

Vērtējums: 4/5

Novembrī lasām latviešus

1509560103013

Pirms četriem gadiem Spīganas aizsāktā akcija – novembrī jālasa latviešu literatūra – veidojas par skaistu tradīciju grāmatu blogeru un citu grāmatu lasītāju aprindās. Protams, nevajag meklēt speciālu ieganstu, lai lasītu pašmāju autoru darbus, bet ir taču skaisti vienoties patriotiskā lasīšanas pasākumā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pēdējos gados parādās aizvien vairāk labas latviešu literatūras un to vajag svinēt. Vai arī gremdēties teicamā latviešu literārajā valodā rakstītā klasikā.

Es šajā novembrī izvēlējos lasīt trīs dzejas grāmatas un varbūt, ja sanāks, arī divus prozas darbus.

Krista Anna Belševica “Medījot dzīvi” – jaunums latviešu dzejā, tikko iznācis jaunās dzejnieces pirmais dzejoļu krājums, par kuru jau lasītas labas atsauksmes.

Juris Kronbergs “Uz balkona / bet ja visu laiku…” – divi dzejas krājumi vienos vākos. LALIGABA 2017. gada balvas ieguvējs nominācijā “Labākais dzejas krājums”.

Toms Treibergs “Gaismas apstākļi” – debijas krājums, LALIGABA 2013. gada nominants.

Nora Ikstena “Mātes piens” – grāmata, kas neprasa komentārus. Sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts”. LALIGABA 2016. gada nominants.

Inguna Bauere “Lizete, dzejniekam lemtā: Lizetes un Kārļa Skalbes dzīvesstāsts” – biogrāfisks romāns par tulkotāju Lizeti un viņas vīru dzejnieku Kārli Skalbi. Pilnīgi nejaušs atradums grāmatu maiņas galdā.

Patīkamu lasīšanu!