Dzeja un dzeja

Nolēmu sevi kulturāli izglītot, tāpēc devos paklausīties dzeju. Šogad Dzejas dienu noslēdzošais pasākums Valmieras integrētajā bibliotēkā pulcēja gan jaunos, gan vecos dzejniekus. Pasākumu vadīja Andris Akmentiņš un tas izvērtās negaidīti jautrs. Humors dzirkstīja Akmentiņa un Vika dzejā. Pārējie bija nopietnāki, viens pat komiski nopietns. Man ļoti patika jaunās dzejnieces ar savu sniegumu: Inga Pizāne un Agnese Rutkēviča. Diemžēl mana spēja atcerēties sarežģītus vārdus un uzvārdus ar pirmo reizi ir katastrofāla, tāpēc nepateikšu kā sauca vēl vienu no jaunajām, bet viņai bija ļoti labi dzejoļi: tādi skarbi un drusku nikni savā precīzajā dzīves attēlojumā, bet ne pārāk depresīvi.

Dzejas klausīšanās uzvedināja uz dzejas lasīšanu. Pasākumā piedalījās arī Daina Sirmā, viņas pirmais dzejoļu krājums “Kailsals” bija labi nostrādāts un interesants, tāpēc paņēmu “Dievaines”. Pēc tam sagribējās ko vieglāku, ātrā izvēle plauktā bija švaka un starp diviem aktieriem – Vari Vētru un Raimondu Vazdiku – izvēlējos Vētru. Īsumā – sūdīga izvēle.

dzeja, dzejas krājumsDievaines. Daina Sirmā

Pētergailis 2017. gads, 79 lpp.

Dainas Sirmās trešais dzejoļu krājums veltīts veļu laikam. Dzimtas saknes, vēsture, mirušie, pamestas mājas, aizauguši ceļi, atmiņās saglabātie radi, draugi, kaimiņi un svešinieki. Tik daudzi, cik spēka atcerēties. Dažos dzejoļos arī mītiskie, fantāziju radītie tēli pie Nāves jūras un Jūdejas tuksnesī.  Vairāki dzejoļi veltīti Valmieras dedzināšanai 1944. gada septembrī.

Šo dzejas krājumu sāku lasīt rīta krēslā un pie rīta kafijas pabeidzu. “Dievaines” piestāv rudenim. Ne tam košajam rudens sākumam, bet lietum, vējam, miglai un tumsai, jo krājuma vienojošais temats ir aizgājušo atcere. Jau otro reizi pārliecinos, ka Daina Sirmā ir ļoti latviska dzejniece, kuras dzejā cieši saaužas latviski pagāniskais ar kristīgām notīm, viss, kas bijis pagātnē un veido tagadni.

Personīgi man viņas pirmais dzejas krājums patika labāk, šis ir smagāks, turklāt jūtams arī kas grūtāk atkožams, eksperimentāls, tas savādais virziens, kurā viņa izteikti iet ar dzejas ciklu par skolotāju Eiženiju, kura iemīlas savā skolniekā (vēl nepublicēti, šos dzejoļus varēja dzirdēt dzejnieces izpildījumā Dzejas dienu pasākumā).

Vērtējums: 3/5

Varis VētraTu esi skaista visos niekos, sīkumos! Varis Vētra

Bilžu birojs 2013. gads, 95 lpp.

Kaut kā iedomājos, ka šī varētu būt skaista dzeja par mīlestību. Krājumā apkopotie 86 dzejoļi esot ar prozas un dramaturģijas elementiem. Piekrītu, tā tiešām ir. Un te man nākas domāt, vai jebkuru tekstu, kas sakārtots īsās rindās, var saukt par dzeju?

Liela daļa krājuma ir kā saruna starp vīrieti un sievieti. Tēmas: attiecību līkloči, mīlestība, savstarpējā cieņa, sarunāšanās. Būtu jābūt skaisti un dvēseles stīgas aizķeroši, bet nekā.

Varis Vētra manā atmiņā paliks kā dziedošais aktieris. Otrā zvaigzne vērtējumā vienkārši aiz cieņas par centību un sirsnību. Var just, ka viņš mīl sievieti.

Vērtējums: 2/5

*****

Iesakiet vēl dzejas krājumus, esmu atpalikusi Goodreads izaicinājumā. 😀

Advertisements

Mājās pārnāca basa. Andra Manfelde

andra manfelde, atmiņu stāstiLatvijas Mediji 2018. gads, 208 lpp.

Šādu stāstu ir tūkstošiem. Citi izstāstīti un pierakstīti, citi nē, varbūt arī neizstāstāmi. Tās ir sāpīgas atmiņas, tik dažādas un reizē tik vienādas. “Mājās pārnāca basa” Andra Manfelde ir iemūžinājusi astoņpadsmit sāpju mirkļus un gadus, ko viņai uzticējuši izsūtītie vai to tuvinieki. Pārsvarā stāsti tapuši no klātienes sarunām, daži no tuvinieku atmiņām, dienasgrāmatām un vēstulēm. Priekšvārdā autore nosauc šo stāstu krājumu par veltījumu, cieņas apliecinājumu un piemiņu tiem cilvēkiem, kuri izturēja Sibīrijā par spīti visam un vēl centās palīdzēt citiem. Man kamols savilkās kaklā jau ar šīm pirmajām rindām un neatlaidās vēl brīdi pēc grāmatas pabeigšanas.

Teikšu godīgi, ka nebūtu ņēmusi šo grāmatu lasīt, ja man neatsūtītu drukai sagatavoto failu “iemest acis”. Iemetu un tā arī paliku. Kāpēc nebūtu ņēmusi? Jo negribas tādas sāpes caur sevi laist. Kāpēc tomēr lasīju? Jo ar pirmajām rindām man iepatikās kā Manfelde raksta, viņa mani emocionāli savalgoja ar savu stilu: mazliet lirisks, mazliet skarbs, bez pārspīlētiem epitetiem un salīdzinājumiem. Viņa pati saka, ka rakstījusi nevis “fotogrāfiski dokumentāli, bet gleznieciski brīvi”. Rezultāts ir vairāki stāsti, kuros aprakstīta vien kāda īsa izsūtījuma  epizode, kas iesit pakrūtē sāpīgāk par garu sāpju ceļa atstāstu un koncentrētā veidā izsaka visas ilgas, pārestības un šausmas, kas bija jāpiedzīvo. Rakstniece radījusi noskaņu un daudz ko pateikusi neuzrakstot.

Stāstītāju pieredze ir līdzīga, tomēr nianses atšķiras un tie nesaplūst vienā masā. Vai tas tā nejauši, vai varbūt autore speciāli atlasījusi – nezinu. Izsūtīto atmiņas vieno bads, trūkums, taiga un stepe, tad lēna iekārtošanās un lielākas vai mazākas rocības iegūšana. Tas – kā paveicas, bet nozīme arī Latvijā palikušo radu sūtītajām paciņām un pašu apķērībai, izturībai un darba spējām. Bērnu sapņi par āboliem, mātes vai tēva mājās nestās maizes druskas. Nāve. Arī citu skaudība un stukačošana. Pat tur, tajos nežēlīgajos plašumos.

Es nevaru saprast un atsakos saprast to alkatību un naidu, kas lika nodot kaimiņu, aizvest no mājām, nodzīt darbā, nomērdēt badā, nošaut tūkstošus. Kas tā ir par bezsirdību? Šajā tumsā kā mazas zvaigznītes iemirdzas tie cilvēki, kuri klusām un cik nu varēdami palīdzēja izsūtītajiem. “Mājās pārnāca basa” ir sāpīgi lasīt, bet stāstos ir arī mazliet gaismas un cerības.

Priecājos, ka varēju stāstus izlasīt. Pamanīju dažas drukas kļūdas, bet varbūt tās būs izķertas nodrukātajā versijā. Klusām cerēju, ka varbūt būs arī kāds “otrās puses” stāsts – no tiem, kuri palīdzēja izsūtīt, bet nav. Ja ir vēlme lasīt izsūtīto atmiņu stāstus, tad šo grāmatu varu ieteikt. Nebūs simtprocentīgi dokumentāls vēstures vēstījums, jo cauri stāstītāju balsīm jūtamas arī Manfeldes literārās izpausmes, bet domāju, ka tam šoreiz nav nozīmes. Atmiņu vērtība nemazinās, lai gan tās ir subjektīvas tāpat kā pierakstīto stāstu izvēle.

Vērtējums: 5/5 (lai gan šādiem stāstiem diez vai vajag vērtējumu un komentārus).

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Īsās atsauksmes #16

Turpinu cīņu ar neuzrakstītajām atsauksmēm. Šīs vēl no 2014. gada.

Geišas atmiņas. Arturs Goldens – nu kā var viens ne-japānis tik labi uzrakstīt romānu par Japānu?! Viņš ļoti prasmīgi ieved lasītāju sarežģītajā un noslēpumainajā geišu pasaulē pirms 2. pasaules kara. Šī, protams, ir daiļliteratūra, bet domāju, ka autors pamatīgi izpētījis tēmu un man bija sajūta, ka lasu īstu dzīvesstāstu, lai gan jāpieļauj, ka varētu būt izpušķojumi un sagrozījumi lielāka efekta radīšanai. Vērtējums: 5/5

Geiša – mana dzīve. Mineko Ivasaki, Renda Brauna – šis ir reāls atmiņu stāsts un, protams, faktu ziņā interesants, bet Mineko personība pabojāja grāmatas baudīšanu. Starp citu, Mineko Ivasaki iesūdzēja Arturu Goldenu tiesā par viņas dzīvesstāsta izmantošanu romāna tapšanā un viņas identitātes atklāšanu intervijās. Vērtējums: 3/5

Degošais pilskalns, Krusts virs pilskalna. Laimonis Purs – neko īsti neatceros no pirmajām divām Laimoņa Pura vēsturiskā cikla grāmatām. Labi, ka ir pieraksti. Cikla pirmā grāmata stāsta par 15 gadus veco Gunvaldi un vēl pavisam jauno valdnieku Nameju. Dzīvot traucē vācieši un nodevēji no pašu vidus. Otrajā grāmatā visi ir vecāki un zemgaļi paraksta miera līgumu ar Bīskapiju. Vērtējums: 4/5 (pirmā grāmata), 3,5/5 (otrā grāmata)

Sound-Rage. A Primer of the Neurobiology and Psychology of a Little Known Anger Disorder. Judith T. Krauthamer – medicīnisks pētījums tieši par to, kas norādīts virsrakstā. Bija laiks, kad noteiktas skaņas mani pamatīgi “besīja” (tas vēl ir maigi teikts) un šī grāmata ļāva saprast, kas notiek un ko darīt. Nē, šī nav pašpalīdzības grāmata. Vērtējums: 5/5

Saga. Brian K. Vaughan, Fiona Staples, Volume 1, 2, 3 – superīgs komikss par pāri, kurš nedrīkstētu būt, tāltālu, dziļdziļu kosmosu kaut kad nākotnē. Superīgi uzzīmēts un superīgi izstāstīts. Vērtējums visām daļām: 5/5

Baltā nama augšstāvā. Dzīve prezidenta namā. J.B. Vests – kurš gan negribētu ieskatīties Baltā nama aizkulisēs? Bijušais Baltā nama pārziņa palīgs un kādu laiku arī pārzinis ļauj mums to izdarīt. Vests atklājas kā taktisks un patīkams stāstnieks, kurš ļoti interesanti stāsta par Rūzveltiem, Trūmeņiem, Eizenhaueriem, Kenedijiem, Džonsoniem un Niksoniem. Piemēram, Eizenhaueri dārzeņus audzēja savā fermā un gaļu pārveda no medībām, jo prezidentiem bija pašiem jāmaksā par ģimenes un savu viesu uzturu (varbūt tā ir arī tagad, nezinu). Pārziņa kabinetā bija signālu sistēma uz plāksnes virs darba galda, lai zinātu, kad kāds no prezidenta ģimenes vai viesiem izkustējies. Vērtējums: 5/5

Бронебойщик. Алекс Орлов (Бронебойщик #1) – ar šo romānu iepeldēju sev nezināmajos fantastiskā bojevika ūdeņos. Tāla nākotne pēc atomkara, divi varoņi – jaunietis Džeks, kurš sapņo par kaujas robotu, un jau pieredzējis bijušais algotnis Ferlins, kurš viņam palīdz. Džeks tiek līdz armijai, viņu aizsūta uz citu planētu un sākas jautrība. Krievu armijas komēdija, tikai kosmosā. Apmēram tā. Godīgi sakot, labi atpūtināju smadzenes, jo Orlovs ir jautrs un veikls stāstnieks. Vērtējums: 4/5

Ar šo noslēdzu 2014. gadu. Tas bija ražens gads – 95 izlasītas grāmatas.

Lizete, dzejniekam lemtā: Lizetes un Kārļa Skalbes dzīvesstāsts. Inguna Bauere

Inguna Bauere, Kārlis Skalbe, biogrāfisks romānsLauku Avīze 2009. gads, 288 lpp.

Latviešu literatūras mēnesi beidzu ar ļoti atbilstošu lasāmvielu – stāstu par Kārli Skalbi un viņa sievu Lizeti. Tas ir arī stāsts par Latviju, jo Kārļa Skalbes dzīve ir nesaraujami saistīta ar Latvijas valsts tapšanu un Skalbes piedzīvo arī tās bojāeju. Lizete ir viņa uzticamākais draugs un praktiskās dzīves vedēja, kura stingri paliek uz zemes, kamēr dzejnieks lidinās mākoņos.

Abu attiecību sākumā Lizete ir mūza un karstasinīga sapņotāja, bet trūkums un bērni ātri piezemē, un visu atlikušo mūžu viņa pavada rūpēs un raizēs par savu ģimeni. Tipisks sievietes liktenis. Tomēr Lizete Skalbe ir kas vairāk par slavenā dzejnieka sievu. Viņa ir tulkotāja – tulko skandināvu un franču autoru darbus. Tiesa, visraženāk viņa to dara trimdā, kad Kārļa jau vairs nav.

Inguna Bauere raksta ļoti iejūtīgi, bez ieslīgšanas intīmās detaļās, kuras labāk lai paliek vēsturei. Tekstā ir daudz iederīgu Skalbes dzejoļu un citātu no pasakām, vēstuļu un atmiņu fragmenti, fotogrāfijas. Jūtams, ka autore iedziļinājusies pētāmajā tēmā. Rakstot par Lizeti, viņa daudz pastāsta par Kārli Skalbi, jo abu dzīves ir cieši saistītas. Reizēm pat šķita, ka labāk var iepazīt Kārli un Lizete paliek noslēpums. Varbūt tāpēc, ka ar gadiem viņa vairāk noslēdzas sevī.

Kaut kāda iemesla pēc autore praktiski izlaiž laika periodu starp 1934. un 1940. gadu, pieminot vien īsumā “Saulrietu” tapšanu. Var nojaust, ka jaunajai varai Skalbe nav vajadzīgs, bet kāpēc? Man tomēr prasījās šo “balto” periodu drusku vairāk aizkrāsot. Nekas arī netiek teikts par Lizetes tēvu un māsu. Kur viņi paliek? Lizete tulko, bet kas šos tulkojumus un cik daudz Latvijā izdod? Ļoti sīki aprakstīts laiks no Lizetes un Kārļa iepazīšanās līdz 1920. gadam, bēgļu gaitas un trimda, bet pa vidu diezgan tukšs. Nekas nenotika, Lizete neko nesapņoja un nedarīja? Skaidrs, ka visu neuzrakstīt, ja negrib grāmatu pārvērst par biezu biogrāfiju, tomēr tukšais vidusposms pārāk kontrastē ar detalizēto sākumu un beigām.

Pa īstam gan traucēja kas cits. Grāmata sarakstīta pirmajā personā, it kā Lizete pati pierakstītu savu dzīvi. Pa starpām šim tekstam ir autores piebildes par kādu faktu un notikumu, vai tāda jocīga “sarunāšanās” ar Lizeti. Man šie autores personīgo emociju iespraudumi šķita lieki. Šīs piebildes un papildinājumi (reizēm kāds citu cilvēku atmiņu fragments), rakstīti slīprakstā, lai atšķirtu no pamatteksta, sadrumstalo vēstījumu.

Kopumā grāmata ir interesanta un caur Skalbju dzīvi tiek pastāstīts vesels laika posms Latvijas vēsturē. Viņu liktenis bija daudzu liktenis. Man neiziet no prāta Skalbju došanās bēgļu gaitās. Kā viņiem lielā mērā paveicās, pateicoties znota uzņēmībai un apķērībai. Kā neviens no daudzajiem paziņām Skalbem laikus nedeva ziņu, ka no Kurzemes tiek organizētas bēgļu laivas uz Gotlandi. Kā laivās beigās tika ātrākie, veiklākie, nekaunīgākie un veiksmīgākie. Kad jāglābj dzīvība, paliec tikai tu un tavi tuvākie.

Vērtējums: 3,5/5

nu ne sūda tu nesaproti*

* Kristai Annai Belševicai piederoša dzejas rinda. Dažkārt tieši tā man sanāk ar dzejas lasīšanu.

Nemāku izskaidrot, kāpēc lasu dzeju, bet man to patīk darīt pat, ja neko nesaprotu. Parasti katrā dzejas krājumā atrodas vismaz 1 – 2 dzejoļi, kas trāpa sirdī. Šajā novembrī esmu izlasījusi trīs dzejoļu grāmatas. Par Jura Kronberga dubultkrājumu jau izteicos, tagad laiks diviem jauniem dzejniekiem.

dzeja, dzejas krājums, jauna dzejnieceMedījot dzīvi. Krista Anna Belševica

Zvaigzne ABC 2017. gads, 96 lpp.

Septembrī iznākušais “Medījot dzīvi” ir jaunās dzejnieces pirmais dzejoļu krājums un jau saņēmis pozitīvas atsauksmes, tāpēc ar prieku ķēros pie lasīšanas. Diemžēl, mani šī dzeja neuzrunāja, lai gan jūtams spilgts talants un savdabīga balss. Pēc pirmajiem dažiem dzejoļiem acu priekšā nostājās gotu emo ar kafijas krūzi vienā un alkohola glāzi otrā rokā un tā tas palika. Nepārprotiet, man nav nekas pret gotiem, emo vai gotu emo, bet viņu estētika nav manējā.

Daļa dzejoļu šķiet personīgi, daļu varētu attiecināt uz ikvienu no mums. Kāds dzīvi medī, kāds cits caur to laužas. Dzejniece nevairās no asumiem, izmanto spilgtas metaforas un personifikācijas. Kopumā dzeja ir debijas krājumam negaidīti augstā līmenī. Iespējams, ka Kristas Annas Belševicas dzejoļi ļoti uzrunās kādu gados samērā jaunu sabiedrības daļu.

pavasaris uzbrūk pēkšņi
ziemu aizdzenot
ar ķiršu ziedlapiņu noasinātu
izkapti

Vērtējums: 2,5/5

dzeja, dzejas krājums, MansardsGaismas apstākļi. Toms Treibergs

Mansards 2012. gads, 69 lpp.

Arī šis ir jauna dzejnieka debijas dzejoļu krājums – augstvērtīgs un pārdomāts. Ja “Medījot dzīvi” galvenā sajūta bija dusmas, tad “Gaismas apstākļos” valda miers. Sajūta, ka Toms Treibergs rakstījis nesteidzīgi, izsverot katru rindu, taktiski neatkailinot sevi līdz galam nejaušam lasītājam.

Uzviju savas dzejas rindas, lai izteiktu sajūtas lasot šo grāmatu:

prāts kā tauriņš sitas pret stiklu
aiz stikla gaismas apstākļi

Es netiku līdz galam iekšā, bet tā kopējā sajūta man patika. Toma Treiberga dzejā ir kaut kas patīkams un patiess. Par Parīzi, par tiltu, par dzelteniem kamaziem un “es saprotu” pat pārlasīju vairākas reizes. Domāju, ka “Gaismas apstākļi” paliek labāki ar katru pārlasīšanas reizi.

Vērtējums: 3/5