Kliedziens starp āboliem. Piecdesmit gadu vēlāk. Tieši laikā. Ināra Kaija Eglīte

Ināra Kaija EglīteNeputns 2018. gads, 204 lpp.

Steidzu vēl pirms LaLiGaBa 2019. gada balvu pasniegšanas uzrakstīt par debijas nomināciju – Ināras Kaijas Eglītes dzejas krājumu, ar kuru neatradu kopsaucēju. Pieļauju, ka mani kā lasītāju no šī dzejas krājuma šķir laikmeta atšķirības, jo Eglītes dzeja ir 1960. – 1970. gadu liecība.

Jauno literātu seminārā viņas dzeju kritizēja brīvā pantmēra dēļ, lai gan bija arī citi dzejnieki, kuri teica atzinīgus vārdus. Varbūt, ka pie viņas dzejas krājuma neizdošanas tolaik ne tikai politiskie apstākļi vainīgi, un šī gada nominācija man personīgi vairāk šķiet kā “tāpēc, ka tā vajag”, nevis tāpēc, ka tur kaut kas izcils. Kā savdabīga latviešu literatūras daļa – jā, kā dzeja – ne visai.

Krājumā ir vairāki sarakstīšanas laikam novatoriski dzejoļi, pa kādam drosmīgam solim (visticamāk – ar domu, ka tos neviens neredzēs), bet mīlestības tēmu varbūt nemaz nevajadzēja iekļaut krājumā, jo tā šķiet pati vājākā krājuma sadaļa. Arī daļai to dzejoļu, ko dzejniece negribēja publicēt, bet krājuma sastādītāja uzstāja, nevajadzēja tērēt papīru.

Iespējams, ka manu vērtējumu ietekmē tas, ka dzejā man Ināras Kaijas Eglītes personība nešķita simpātiska un par to pārliecinājos arī grāmatā iekļautajā intervijā. Vispār labi, ka šim krājumam ir priekšvārds, ir pastāstīts par dzejnieci, ievietotas fotogrāfijas un intervija. Tas ļauj mazliet labāk saprast kontekstu.

Eglītes dzejai ir drūms emocionāls fons, kas ir likumsakarīgi un saprotami: padomju režīms, nav ievērojamu panākumu kā dzejniecei, slikti sadzīves apstākļi, čekas pratināšanas, gan jau vēl kādas citas problēmas arī, cik var nojaust no krājuma pēdējās, emocionāli dziļākās daļas. Cilvēcīgi priecājos, ka viņa tomēr savu izdoto dzejas krājumu piedzīvoja, bet kā lasītāja gaidīju ko vairāk.

Vērtējums: 2/5

Advertisements

Grāmata. Arvis Viguls

dzejas krājums, Viguļa dzeja, laligaba2019Orbīta 2018. gads, 105 lpp.

Nosaukt dzejas krājumu par “Grāmatu” ir vai nu liela iedomība, vai pieticība. Iespējams arī kāds trešais variants un priekškaru uz to paver šķirklis krājuma sākumā ar  vārda “grāmata” nozīmju skaidrojumu, zemsvītras piezīmes un literatūras saraksts beigās. Tas kopumā atstāj zinātniska pētījuma iespaidu. Varbūt tā arī ir, varbūt šī dzeja ir dzīves izpēte.

Man šķita, ka Arvja Viguļa dzeja ir diezgan piezemēta, par ikdienišķām lietām, tomēr spēj iegriezt dvēselē kā nazis, ja lasītājs ar dzejoli atrod kopsaucēju. Daudz tiek pateikts tieši nepasakot. Klusa, bet dziļa traģēdija ir dzejolī “Mazgājot tēvu”. Savukārt dzejolī “Ābolu gads” netiek runāts par sāpēm, kaunu un vainas izjūtu, bet āboli paliek nenovākti un ir skaidrs – kāpēc. Daudzi dzejoļi ir par mīļajiem cilvēkiem, kurus zaudējam. Pavīd arī mīlestības motīvs dažādās izpausmēs, bet šis krājums noteikti nav romantiska pavasara lasāmviela. Šeit pāri strīdas, salabst, dzīvo viens otram garām, cenšas atrast kopīgu ceļu, bet nekādu rozā briļļu nav.

Atsevišķi jāpiemin “Komentāru” cikls – tie ir sīki domu uzplaiksnījumi par dažiem ievērojamiem cilvēkiem. Īpaši patika par Senmišelas kapsētu un par Aspaziju. Tāda neparasta vēsturiska atkāpe, piezīmes, ko varētu veikt vēsturnieks, kurš raksta doktora darbu un paralēli sevi izklaidē ar dzejas rindu sacerēšanu.

Izģērbt Aspaziju noteikti nebija viegli,
īpaši Slobodskā, ziemā.
Es iedomājos, kā viņš nopūlējās
ar visām tām aukliņām, āķīšiem,
saspraudēm, sprādzēm un pogām.

“Grāmatā” ir interesanti pasniegtas dzīves drāmas gan formas, gan satura ziņā. Novērtēju profesionalitāti, tomēr emocionāla saplūšana starp mani un Viguļa dzeju nenotika. Gandrīz nekas neaizķēra, nelika pārlasīt, lai vēlreiz izbaudītu. Tomēr ir patīkami lasīt kvalitatīvus dzejoļus.

Vērtējums: 3/5

Ogriņš un Vērdiņš

Vienu pēc otra izlasīju divus dzejas krājumus. Par vienu nezināju neko, par otru nez kāpēc biju iedomājusies, ka tā ir dzeja bērniem. Jā, manas “zināšanas” mēdz būt paviršas, kļūdainas un dīvainas. Tas noved pie interesantiem pārsteigumiem.

dzeja, dzejas krājums, andra ogriņa dzejaPlaukstu šķērsielas. Andris Ogriņš

Mansards 2015. gads, 96 lpp.

Šoreiz man ir neiespējami paskaidrot dzejas krājuma tēmu vai motīvus, iespējams, ka tā ir kustība telpā un laikā, iespējams, ka tie ir mīlas dzejoļi. Dzejoļu teksts ir kā mēģinājumi pierakstīt redzētos sapņus, sirreālas gleznas, scrabble dzejā. Citur man nav gadījies lasīt tik spilgtus un reizē ļoti dīvainus vārdu salikumus: “logu papīrgrozi”, “tumsas klaips”, “lipīgi teikumu purvi”. Neparasts iztēles lidojums, turklāt dzejniekam ir superspēja nekaitināt ar māksliniecisko izteiksmes līdzekļu bagātīgo lietojumu. Piemēram, šīs rindas:

kaiju naglas no krēslas gatavo kastes
kurās apglabāt gaišos mākoņus
šis rudens visticamāk arī uz tumsu

Skaisti, bet saprast pa lielam neko nevarēju. Lasot Ogriņu, apmēram pirmajā trešdaļā atmetu mēģinājumus saprast jēgu un vienkārši baudīju tekstu, šos neparastos vārdu vijumus. Teksts plūda caur mani un uzreiz pagaisa, tomēr pēcsajūtas ir patīkamas. Ieliku 3, bet varētu likt arī 5 zvaigznes.

Vērtējums: 3/5

dzeja, dzejas krājums, Kārļa Vērdiņa dzejaPieaugušie. Kārlis Vērdiņš

Neputns 2015. gads, 88 lpp.

Krājumā ir gan dzeja, gan dzejproza un tematiski tas ir vēstījums par to, kā pieaugušos redz bērni, un kā pieaugušie redz paši sevi un citus ciklā no dzimšanas līdz nāvei un arī pēc tās. Vietām pavīd humors, arī ironija un sarkasms.

Nez, kā tas ir – divdesmit gadus gulēt vienā kapā
ar sievasmāti? Vai tāds ir tas mūžīgais miers?
Pēdējos gados tava cienīgā arī pašvaka,
varbūt drīz tev būs kompānija. Tad tu redzēsi vellu!

Vairāk lasot dzeju, acīs iekritis pieturzīmju trūkums pēdējo gadu dzejā, tāpēc ir zināms pārsteigums tās šajā krājumā sastapt. Dzejolī “Telegramma” Vērdiņš pauž emocionālu atbalstu pieturzīmju lietošanai dzejā. Vai tā būtu pasmaidīšana par tiem dzejniekiem, kuri no pieturzīmēm atteikušies?

Mani pārsteidza, ka daži dzejas un dzejprozas gabali atstāja šausmu stāstu iespaidu. Piemēram, “Kartupeļi”, “Dežūrgaisma”, “Katastrofa” – lieliski, īsi koncentrēti stāsti, ar negaidītu beigu pavērsienu. Ļoti patika. Tomēr pārsvarā dzejoļi ne visai uzrunāja (varbūt nevajadzēja lasīt pēc “Plaukstu šķērsielām”), dzejproza šķita interesantāka. Salīdzinot ar Ogriņu, Vērdiņš ir krietni vieglāk uztverams un tiešāks.

Vērtējums: 3/5

 

Mākslinieki, dzīves ceļā satiktie. Uldis Zemzaris

latviešu mākslinieki, atmiņas par māksliniekiemVESTA-LK 2017. gads, 296 lpp.

Var tikai apbrīnot, kā gadās trāpīt uz īsto grāmatu īstajā brīdī. Tā es bibliotēkā “satiku” Ulda Zemzara atmiņas par savām un citu mākslinieku, ar kuriem viņš kopā mācījies, strādājis vai kā citādi bijis pazīstams, gaitām. Ja interesē māksla un mākslinieki, tad šī grāmata būs interesanta lasāmviela, jo autors raksta raiti, bet taktiski.

Uldis Zemzaris zināms kā produktīvs gleznotājs, kurš kopš 1957. gada arī šo to rakstījis – pārsvarā presei par māksliniekiem jubilāriem. Grāmatā viņš atceras savus mācību gadus J. Rozentāla mākslas skolā un Mākslas akadēmijā, to mācībspēkus un dažus kursabiedrus, vēlāk vairāk pievēršas citiem māksliniekiem. Grāmatas beigās ir daži jubileju raksti: par Ģedertu Eliasu, Jūliju Viļumaini un citiem.

Mācības J. Rozentāla mākslas skolā Zemzaris sāk pēc 2. pasaules kara. Tā ir steigā pārtaisīta daiļkrāsotāju skola, kur vēl pretīgi ož pēc līmes. Mācībspēki pārsvarā tādi, kas kaut kāda iemesla dēļ netiek mācīt Mākslas akadēmijā, vai kur citur. Arī Mākslas akadēmijā iet diezgan raibi, jo kādā brīdī nomaina gandrīz visus profesorus kā pastāvošās varas domāšanai neatbilstošus, piemēram, atbalstošus formālismu mākslā. Tas nekur nederēja, jo vienīgā īstā māksla bija sociālais reālisms, figurālisms. Jaunajiem māksliniekiem bija jāpakļaujas diktātam, ja gribēja pabeigt akadēmiju un vēlāk dabūt valsts pasūtījumus. Avangards, abstraktā māksla tika klusi čubināta pa pažobelēm, ne izstādīta. Interesanti, kā vieni diplomdarbos gleznoja cīņas, padomju varas uzvaras ainas, kamēr citi izvēlējās izlavierēt, gleznojot parastas darba ainas, piemēram, zvejniekus pie tīklu vilkšanas. Pielika gleznai “pareizo” nosaukumu un aiziet.

No atmiņām radās iespaids, – ja biji “pareizs”, kārtīgs mākslinieks, tad varēji labi dzīvot: Mākslinieku savienība piešķīra darbnīcu, varēja pildīt valsts pasūtījumus (labi maksāja) vai strādāt kombinātā “Māksla” (šito man grūti iedomāties – štancēja svarīgu personu portretus kā konservus?). Daudzi strādāja skolās, bet virsotne, protams, bija amats Mākslas akadēmijā, vai Mākslas savienības vadīšana. Ne visi spēja iekļauties. Bruno Celmiņš tika atstumts, Jānim Pauļukam arī negāja viegli. Ne visi gribēja palikt šaurajos padomju mākslas rāmjos.

Tajos gados dūšīgākie gleznotāji brīvdomātāji bija atklājuši, ka māksliniecisku atraisīšanos vislabāk var panākt akvarelējot, jo ūdenskrāsu tehnikai krāsu izplūšanas dēļ būtu visai neprātīgi izvirzīt tās pašas smagās tematiskās prasības, ko eļļas bildēm. Tādēļ akvarelistiem nepārmeta lielo tēmu trūkumu un figurālās nepilnības. Ūdenskrāsu iztecēšana izrādījās drošs alibi, lai iegūtu ideoloģiskās atlaides. Akvarelisti sasparojušies organizēja kopīgās republikāniskās izstādes un guva ar tām plašu popularitāti tautā.

Pats Zemzaris vairāk izvēlējās gleznot portretus, jo tad nebija tik daudz jādomā par sižeta atbilstību ideoloģijai. Tomēr ik pa laikam uztaisīja arī kādu valsts pasūtījumu. Māksliniekam ir jāēd. Gleznas pirka vai pasūtīja tie, kas varēja atļauties. Tās bieži vien tika dāvinātas, jo ko citu dāvināsi, kad veikalos plaukti tukši.

Gan jau autors šo un to noklusējis, bet es guvu labu ieskatu latviešu mākslā un nozīmīgos māksliniekos. Kā pazibēja jauns vārds, uzreiz internetā meklēju šī mākslinieka darbus. Tā ieguvu tekstam papildus informatīvo slāni.  Viss labi, tikai beigās pietrūka nobeiguma rindkopas, un daži pievienotie raksti par māksliniekiem ar nepatīkamu padomju patosa piegaršu, jo rakstīti tajā laikā. Tas tik tāds sīks darvas piliens un priecājos, ka šo grāmatu pamanīju.

Vērtējums: 4/5

 

Madaras Gruntmanes “Narkozes” un “Dzērājmeitiņa”

Turpinu lasīt dzeju un 2019. gadu sāku ar Madaras Gruntmanes dzejas krājumiem. Teikšu uzreiz, ka abi dzejas krājumi mani patīkami pārsteidza.

dzejas krājums dzejas krājums

“Narkozes” – Neputns, 2015. gads, 96 lpp.
“Dzērājmeitiņa” – Neputns, 2018. gads, 90 lpp.

“Narkozes” ir dzejnieces debijas krājums, bet es to nebūtu uzminējusi. Tas ir tik viengabalains kā stāsts, kuram īpašu kulmināciju piešķir dzejoļu cikls “Narkozes”. Savukārt, otrais krājums “Dzērājmeitiņa” ir kā šī paša stāsta turpinājums, tikai pēc dažiem gadiem. Ja “Narkožu” sākumā vēstītāja varētu būt jauna un iegūst pirmās rētas, tad “Dzērājmeitiņā” viņa jau ir dzīvē apskrambājusies un rūdījusies. Tomēr nevajag domāt, ka pirmajā krājumā valda jaunības romantika un naivums. Nekā tāda. Madaras Gruntmanes dzejā no naivuma un romantikas nav ne smakas. Viņa raksta skarbi, lakoniski, atklāti – neslēpjoties aiz puķēm un valodas mežģīnēm, pat rupji, vulgāri. Teiksim, par “Dzērājmeitiņu” īpaši tikumīgi cilvēki varētu pat iebilst, ka šo grāmatu skolā nedrīkst lasīt. “Narkozes” dzejoļi ir viegli saprotami, bet “Dzērājmeitiņā” brīžiem pavīd abstrakcijas, varbūt tie ir dzēruma sapņi.

Man šķita, ka es lasu dienasgrāmatas dzejā, bet diez vai ir būtiski, cik tur ir patiesības no dzejnieces dzīves. Katrā ziņā dzejoļi ir pārliecinoši, to autore saprot, ko raksta un kāpēc raksta. Aina veidojas interesanta un skumja: no mīlestības līdz abortam, no alkohola līdz bērna dzemdēsanai, un vīrieši gadās sliktie. Šī dzeja varētu būt pašterapija – izrakstīt sevi laukā, norakstīt slikto no sevis nost.

Es izliku sirdi uz lieveņa atdzist
Pārkarsusi
Tu uzmeti tai sūdu čupu
Un uzliki Leonardu Koenu fonā
Pats ciezdams
Velns viņu zina no kā
Sūdi sirdi sildīja un neļāva atdzist
Tu nospļāvies un iegāji dārzā pēc granātāboliem
Es kā mācēdama mēģināju notīrīties

/no krājuma “Narkozes”/

Lai gan īsti nevarēju veidot asociācijas starp sevi un šiem dzejoļiem, tomēr tas šoreiz izrādījās mazsvarīgi, jo Gruntmanes dzeja ir saprotama un līdzpārdzīvojama.

Vērtējums abiem krājumiem: 4/5