Rīga – Maskava. 21. gadsimta mīlasstāsts. Sabīne Košeļeva

Rīga - Maskava. Sabīne KošeļevaZvaigzne ABC 2015. gads, 112 lpp.

Nacionālais teātris “Soundcloud” aplikācijā piedāvāja noklausīties vairākus ierunātus latviešu autoru darbus, un es izvēlējos Sabīnes Košeļevas pirmo prozas grāmatu – romānu, vai drīzāk garstāstu. par latvietes un Maskavā dzīvojoša krieva attiecībām. Tur, protams, ir visas attiecību-no-attāluma sāpes un problēmas. un paralēli iet tāds kā latviešu un krievu salīdzinājums. Viņa tā kā cenšas uzsvērt atšķirīgo, bet beigās jau mēs visi esam tikai cilvēki, domājam un jūtam līdzīgi.

Sākums ātri ievilināja sižetā, man patika izvēlētais vēstījuma veids – kā jaunas sievietes atmiņas par postpadomju bērnību un iemīlēšanos no Krievijas atbraukušā puisī. Vēlāk noskaidrojas, ka viņš ir pa pusei baltkrievs, bet aizbraucis no dzimtenes, jo tur nav nākotnes, ja vēlies kaut ko dzīvē sasniegt. Viņa daudz laika pavada vilcienos un autobusos, un tur ir gan kolorīta atmosfēra, gan laiks domāt. Šīs domas ir tiešas un neizskaistinātas, pat dumpinieciskas – tāds iekšējs protests pret pasauli.

Tekstam cauri plūstošās skumjas, nepiederības sajūta iegūst jēgu, kad sižetā nonākam līdz traģēdijai, bet šajā brīdī arī stāsts manās acīs sabojājās. “Angelīnas” nodaļa, lai gan interesanta un traģiska, šķita neiederīga un pēc tās viss teksts vienkārši nenovēršami gāzās no kalna lejā. Tas mani kaitināja un beigās sadusmoja. Radās sajūta, ka autore rakstītu bakalaura darbu, kuram ir noteikts obligātais lappušu skaits. un tad nu viņa maļ domas un fantazē kā nu prot, lai tikai to apjomu savāktu. Žēl, ļoti žēl, jo sākums bija tiešām cerīgs un talants arī ir. Domāju, ka būtu bijis labāk, ja paliktu pie stāsta formāta, nemēģinot izstiept garāku.

Īsti nespēju noticēt tam mīlasstāstam, bet varbūt tas tāpēc, ka varone nebija nekāda romantiskā dvēsele. Uzkrītoši šķita visu laiku tas “krievs”, “krievs”, “krievs”, priekšā un pakaļā tā tautība. Vai tad tiešām sievietes savus mīļotos uzrunā tautībā, nevis kādā mīļvārdiņā vai vārdā? Es saprotu, ka viņa ļoti gribēja uzsvērt to tautības jautājumu, bet tas vienā brīdī sāka likties jocīgi, gandrīz vai kā necieņa pret to vīrieti. Bet nu labi, tas varbūt tikai man šķiet dīvaini.

Vērtējums: 2,5/5

Kalendārs mani sauc. Andris Kalnozols

Oskars KalendārsOrbīta 2020. gads, 336 lpp.

Jau labu brīdi sēžu un domāju, ko lai raksta par “Kalendārs mani sauc”. Tik daudz laba jau ir pateikts un uzrakstīts par šo grāmatu. Daudzi jau lasījuši. Metieni vairākas reizes izpirkti, grāmata gandrīz vai jāmedī – šķiet tāda reta parādība Latvijas grāmatniecībā. Ko gan es vēl varu tādu pateikt kā tikai to, ka man ļoti patika? Bet, protams, man ir savs sakāmais.

Es ārkārtīgi priecājos, ka atkal ir pienākusi tā retā reize, kad uzrakstīta grāmata tā pa īstam, nevis, lai pierādītu spēju veidot sarežģītus teikumus vai atpelnītu kādu stipendiju, nopelnītu kādu balvu, pierādītu savu augsto intelekta līmeni. Intelekta līmeņa sakarā redzēju vienu komentāru ar domu, ka tautai patīk primitīvi teksti. Tur bija aizvainojums un skaudība, ka Kalnozolu lasa tik daudzi, bet viņus mazāk. Tā, it kā tikai gari, paplašināti teikumi ar daudziem īpašvārdiem spētu ietvert sevī dziļas domas. Tie, kuri ir lasījuši “Kalendāru”, zina, ka dziļums tur ir pamatīgs, ja vien esi spējīgs to saskatīt. Ar intelektu vien nepietiek, vajag arī empātiju.

Varbūt “Kalendārs” ir tik izdevies, jo autors neielika sevi rāmjos, nedomāja par to, ko domās lasītāji, kritiķi un citi rakstnieki. Nezinu, protams, vai tā bija, bet man šķiet, ka viņš rakstot bija brīvs no tā visa, un tāpēc Oskars Kalendārs un viņa dienasgrāmata sanākusi tik īsta un patiesa. Protams, sava loma varētu būt arī tam, ka viņš pazīst Oskara prototipu (kā uzzināju no vienas intervijas). Es biju stāvā sajūsmā pēc Jāņa Joņeva “Jelgava 94”, ka latvieši var rakstīt arī tā, un esmu sajūsmā atkal – šoreiz par “Kalendārs mani sauc”. Pa vidu ir bijuši arī citi baudāmi un kvalitatīvi latviešu literārie darbi, bet ne tādi tīrradņi.

Lai nu nebūtu tā, ka es tikai slavēju, tagad ir īstais brīdis pateikt nelielu kritiku. Vietām man šķita, ka Oskara teksts izkrīt no ritma, kļūst pārāk gudrs un cauri izspraucas autora domas kā tāda velna āža kāja. Ne tā, ka tas stipri traucētu, bet varēja tomēr no tā izvairīties. Anotācijā teikts, ka Oskara “prāts strādā kā bērnam, citkārt – ka labāk nekā vairumam pieaugušo”, bet tik un tā vietām tie gudrie teikumi nešķita Oskaram piederīgi. Nevaru arī piekrist šim anotācijas teikumam “Kalnozola rakstības stilā apvienota dzejai radniecīga poētiskā pasaules uztvere, kas izpaužas spilgtā tēlainībā, un maģiskajam reālismam radniecīga atmosfēra”. Nevar “Kalendāra” tekstu salīdzināt ar dzeju vai daudzajiem pārcakinātajiem romāniem, kur visādi dīvaini salīdzinājumi birst kā no pārpilnības raga. Arī maģisko reālismu nesaskatīju. Te ir kas cits. Oskara teksts ir lakonisks, bieži rakstīts īsiem teikumiem, reizēm izdomā savu vārdu kārtību, īpatnējas domas, bet tur nav nekā nereāla vai uz sapņu robežas. Bija arī pāris rindkopas, kas šķita drusku neiederīgas kopainā, atkal saistībā ar pašu Oskara tēlu. Bet visādi citādi – bravo un bravissimo. Mēs (vienkāršā tauta, hahaha) sen jau bijām pelnījuši šādu grāmatu. Bet tas nekas, ja jums nepatiks. Visiem jau nav jāpatīk.

Lasot es smējos un skumu un atkal smējos. Tā kā daudzi jau ir lasījuši, domāju, ka nebūs dižs maiteklis, ja teikšu, ka man viena no skumjākajām vietām šķita brīdis, kad Oskara mamma uzlika elektrisko tējkannu uz gāzes plīts un Oskars saprata to, ko saprata. Tāda sīka, it kā ikdienišķa epizode, bet tik daudz izsakoša. Bija ļoti interesanti sekot līdzi viņa izaugsmei un tam kā viņš atvērās pasaulei un ieguva draugus.

Vēl man Oskara Kalendāra sakarā jādomā par to, cik ļoti mēs izvēlamies šādus cilvēkus neredzēt. Un kas ar viņiem notiek pēc tam, kad nomirst tie, kas par viņiem rūpējās? Es domāju, kādas sāpes bija jāiznes viņa mātei, kādas bailes jāpārdzīvo. Oskara diezgan lielā patstāvība un jaunie draugi (lai gan daudzi gadu ziņā veci), noteikti viņai bija zināms mierinājums. Un vēl es domāju par tām viņa atmiņām no klīnikas. Vai tā vieta viņu nepadarīja tikai slimāku? Jā, jā, tas ir izdomāts stāsts, bet tas tā smagi sasaucas ar stāstiem par reālu cilvēku piedzīvoto RPNC.

Vai es ieteiktu šo grāmatu izlasīt? Simtreiz jā.

Vērtējums: 5/5

Tu nevari dabūt visu, ko gribi. Vladis Spāre

Vladis Spāre

Zvaigzne ABC 2015. gads, 399 lpp.

Vladis Spāre manā uzmanības lokā nonāca pateicoties kādai “Piedzīvot lappuses” podkāsta sarunai. Pēc tam bija nejauša laimīga sagadīšanās nocenoto grāmatu stendā. Tagad grāmata aizceļojusi pie māsas, bet man ir zināmas aizdomas, ka viņai varētu nepatikt, jo, būsim godīgi, šis tomēr ir diezgan specifisks romāns. Labā nozīmē specifisks un tomēr. Krematorija un haltūras – šis vien ir ko vērts.

“Tu nevari dabūt visu, ko gribi” ir absurds, melnā humora pilns gabals par vienu vasaru Pepiņa, Sofijas, Villija un Betijas dzīvē. Pepiņš ir neveiksmīgs mākslinieks, Sofija strādā masāžas salonā, Villijs – krematorijā, bet Betija ir dzejniece. Viņi visi ir “mazie cilvēki”, kuri mēģina kaut kā nopelnīt. Varbūt vienīgi Betija nē. Betiju vairāk uztrauc kaķa līķis ledusskapī, pazudušais brūtgāns un pašas dzeja. Pepiņu un Villiju lielā mērā interesē dzīves filozofiskā puse, kamēr Sofija gan grib izrauties, tikt kādā labākā vietā. Kolorīta grupa ar tikpat kolorītiem piedzīvojumiem un dialogiem. Reizēm šķiet – nu nenotiek dzīvē šitādas muļķības! Tad palasi ziņas, interneta komentārus un saproti, ka notiek gan, tādi tēli ir pilnībā iespējami, turklāt vēl ļoti saprātīgi salīdzinājumā ar internetā lasīto.

Varbūt es pārāk maz lasu latviešu literatūru, bet Spāres romāns šķita kā svaiga gaisa malks starp pārnopietno un skumjo vēstures aprakstīšanu, kas tik plaši manāma mūsu literatūrā. Reizēm gribas ko mazāk nopietnu. Uz romāna beigām gan uzvēdīja eksistenciālas skumjas par neveiksmīgo dzīvi, bet autors laikus attapās un pievērsās Villija panākumiem kremēšanas haltūrās. Savukārt romāna sākumā drusku par daudz krita acīs spilgtie valodas izpušķojumi, līdz sižets pārņēma savā varā, bet tā ir mana personīgā nepatika pret pārlieku teksta izcakināšanu, kam piekasos arī citos literārajos darbos.

Jāsaka, ka uz beigām es saguru no visiem piedzīvojumiem un bieži vien absurdajām sarunām, jo likās, ka jau ir par daudz un mūsu straujā dzīve prasa ātrāk sasniegt rezultātu. Kopumā gan pārsteidzoši patīkams lasāmgabals, kas ļāva krietni izsmieties (varbūt labāk nelasīt sabiedriskajā transportā).

Vērtējums: 4/5

Īsās atsauksmes #16

Turpinu cīņu ar neuzrakstītajām atsauksmēm. Šīs vēl no 2014. gada.

Geišas atmiņas. Arturs Goldens – nu kā var viens ne-japānis tik labi uzrakstīt romānu par Japānu?! Viņš ļoti prasmīgi ieved lasītāju sarežģītajā un noslēpumainajā geišu pasaulē pirms 2. pasaules kara. Šī, protams, ir daiļliteratūra, bet domāju, ka autors pamatīgi izpētījis tēmu un man bija sajūta, ka lasu īstu dzīvesstāstu, lai gan jāpieļauj, ka varētu būt izpušķojumi un sagrozījumi lielāka efekta radīšanai. Vērtējums: 5/5

Geiša – mana dzīve. Mineko Ivasaki, Renda Brauna – šis ir reāls atmiņu stāsts un, protams, faktu ziņā interesants, bet Mineko personība pabojāja grāmatas baudīšanu. Starp citu, Mineko Ivasaki iesūdzēja Arturu Goldenu tiesā par viņas dzīvesstāsta izmantošanu romāna tapšanā un viņas identitātes atklāšanu intervijās. Vērtējums: 3/5

Degošais pilskalns, Krusts virs pilskalna. Laimonis Purs – neko īsti neatceros no pirmajām divām Laimoņa Pura vēsturiskā cikla grāmatām. Labi, ka ir pieraksti. Cikla pirmā grāmata stāsta par 15 gadus veco Gunvaldi un vēl pavisam jauno valdnieku Nameju. Dzīvot traucē vācieši un nodevēji no pašu vidus. Otrajā grāmatā visi ir vecāki un zemgaļi paraksta miera līgumu ar Bīskapiju. Vērtējums: 4/5 (pirmā grāmata), 3,5/5 (otrā grāmata)

Sound-Rage. A Primer of the Neurobiology and Psychology of a Little Known Anger Disorder. Judith T. Krauthamer – medicīnisks pētījums tieši par to, kas norādīts virsrakstā. Bija laiks, kad noteiktas skaņas mani pamatīgi “besīja” (tas vēl ir maigi teikts) un šī grāmata ļāva saprast, kas notiek un ko darīt. Nē, šī nav pašpalīdzības grāmata. Vērtējums: 5/5

Saga. Brian K. Vaughan, Fiona Staples, Volume 1, 2, 3 – superīgs komikss par pāri, kurš nedrīkstētu būt, tāltālu, dziļdziļu kosmosu kaut kad nākotnē. Superīgi uzzīmēts un superīgi izstāstīts. Vērtējums visām daļām: 5/5

Baltā nama augšstāvā. Dzīve prezidenta namā. J.B. Vests – kurš gan negribētu ieskatīties Baltā nama aizkulisēs? Bijušais Baltā nama pārziņa palīgs un kādu laiku arī pārzinis ļauj mums to izdarīt. Vests atklājas kā taktisks un patīkams stāstnieks, kurš ļoti interesanti stāsta par Rūzveltiem, Trūmeņiem, Eizenhaueriem, Kenedijiem, Džonsoniem un Niksoniem. Piemēram, Eizenhaueri dārzeņus audzēja savā fermā un gaļu pārveda no medībām, jo prezidentiem bija pašiem jāmaksā par ģimenes un savu viesu uzturu (varbūt tā ir arī tagad, nezinu). Pārziņa kabinetā bija signālu sistēma uz plāksnes virs darba galda, lai zinātu, kad kāds no prezidenta ģimenes vai viesiem izkustējies. Vērtējums: 5/5

Бронебойщик. Алекс Орлов (Бронебойщик #1) – ar šo romānu iepeldēju sev nezināmajos fantastiskā bojevika ūdeņos. Tāla nākotne pēc atomkara, divi varoņi – jaunietis Džeks, kurš sapņo par kaujas robotu, un jau pieredzējis bijušais algotnis Ferlins, kurš viņam palīdz. Džeks tiek līdz armijai, viņu aizsūta uz citu planētu un sākas jautrība. Krievu armijas komēdija, tikai kosmosā. Apmēram tā. Godīgi sakot, labi atpūtināju smadzenes, jo Orlovs ir jautrs un veikls stāstnieks. Vērtējums: 4/5

Ar šo noslēdzu 2014. gadu. Tas bija ražens gads – 95 izlasītas grāmatas.

Lizete, dzejniekam lemtā: Lizetes un Kārļa Skalbes dzīvesstāsts. Inguna Bauere

Inguna Bauere, Kārlis Skalbe, biogrāfisks romānsLauku Avīze 2009. gads, 288 lpp.

Latviešu literatūras mēnesi beidzu ar ļoti atbilstošu lasāmvielu – stāstu par Kārli Skalbi un viņa sievu Lizeti. Tas ir arī stāsts par Latviju, jo Kārļa Skalbes dzīve ir nesaraujami saistīta ar Latvijas valsts tapšanu un Skalbes piedzīvo arī tās bojāeju. Lizete ir viņa uzticamākais draugs un praktiskās dzīves vedēja, kura stingri paliek uz zemes, kamēr dzejnieks lidinās mākoņos.

Abu attiecību sākumā Lizete ir mūza un karstasinīga sapņotāja, bet trūkums un bērni ātri piezemē, un visu atlikušo mūžu viņa pavada rūpēs un raizēs par savu ģimeni. Tipisks sievietes liktenis. Tomēr Lizete Skalbe ir kas vairāk par slavenā dzejnieka sievu. Viņa ir tulkotāja – tulko skandināvu un franču autoru darbus. Tiesa, visraženāk viņa to dara trimdā, kad Kārļa jau vairs nav.

Inguna Bauere raksta ļoti iejūtīgi, bez ieslīgšanas intīmās detaļās, kuras labāk lai paliek vēsturei. Tekstā ir daudz iederīgu Skalbes dzejoļu un citātu no pasakām, vēstuļu un atmiņu fragmenti, fotogrāfijas. Jūtams, ka autore iedziļinājusies pētāmajā tēmā. Rakstot par Lizeti, viņa daudz pastāsta par Kārli Skalbi, jo abu dzīves ir cieši saistītas. Reizēm pat šķita, ka labāk var iepazīt Kārli un Lizete paliek noslēpums. Varbūt tāpēc, ka ar gadiem viņa vairāk noslēdzas sevī.

Kaut kāda iemesla pēc autore praktiski izlaiž laika periodu starp 1934. un 1940. gadu, pieminot vien īsumā “Saulrietu” tapšanu. Var nojaust, ka jaunajai varai Skalbe nav vajadzīgs, bet kāpēc? Man tomēr prasījās šo “balto” periodu drusku vairāk aizkrāsot. Nekas arī netiek teikts par Lizetes tēvu un māsu. Kur viņi paliek? Lizete tulko, bet kas šos tulkojumus un cik daudz Latvijā izdod? Ļoti sīki aprakstīts laiks no Lizetes un Kārļa iepazīšanās līdz 1920. gadam, bēgļu gaitas un trimda, bet pa vidu diezgan tukšs. Nekas nenotika, Lizete neko nesapņoja un nedarīja? Skaidrs, ka visu neuzrakstīt, ja negrib grāmatu pārvērst par biezu biogrāfiju, tomēr tukšais vidusposms pārāk kontrastē ar detalizēto sākumu un beigām.

Pa īstam gan traucēja kas cits. Grāmata sarakstīta pirmajā personā, it kā Lizete pati pierakstītu savu dzīvi. Pa starpām šim tekstam ir autores piebildes par kādu faktu un notikumu, vai tāda jocīga “sarunāšanās” ar Lizeti. Man šie autores personīgo emociju iespraudumi šķita lieki. Šīs piebildes un papildinājumi (reizēm kāds citu cilvēku atmiņu fragments), rakstīti slīprakstā, lai atšķirtu no pamatteksta, sadrumstalo vēstījumu.

Kopumā grāmata ir interesanta un caur Skalbju dzīvi tiek pastāstīts vesels laika posms Latvijas vēsturē. Viņu liktenis bija daudzu liktenis. Man neiziet no prāta Skalbju došanās bēgļu gaitās. Kā viņiem lielā mērā paveicās, pateicoties znota uzņēmībai un apķērībai. Kā neviens no daudzajiem paziņām Skalbem laikus nedeva ziņu, ka no Kurzemes tiek organizētas bēgļu laivas uz Gotlandi. Kā laivās beigās tika ātrākie, veiklākie, nekaunīgākie un veiksmīgākie. Kad jāglābj dzīvība, paliec tikai tu un tavi tuvākie.

Vērtējums: 3,5/5