Rīgas raganas. Linda Nemiera

Zvaigzne ABC 2021. gads, 416 lpp.

Teikšu godīgi, ka nebūtu šo grāmatu ņēmusi, ja vien māsa nepiedāvātu, jo, neskaitot retus izņēmumus, no latviešu fantāzijas un fantastikas lauciņa vairos. Citu lasītāju atsauksmes vedinājušas domāt, ka mani tur gaida tikai vilšanās. Bet “Rīgas raganas” ir pilnīgi kas cits. Neskatoties uz dažiem trūkumiem, esmu gatava šo grāmatu ieteikt arī citiem lasītājiem.

Linda Nemiera ir veiksmīgi izmantojusi iespaidīgo Rīgas arhitektūru un vēsturi, lai to plūstoši savītu kopā ar paranormālo un citiem fantāzijas elementiem, turklāt sazemējot ar mūsu realitātes elementiem tā, ka romānā notiekošais kļūst ārkārtīgi reālistisks. Es mierīgi varēju iedomāties galveno varoni Ievu Mellupi pieklibojot steidzamies pa Rīgas ielām aprunāties ar kārtējo mirušo vai kopā ar bezpajumtnieku Laimoni pētām namu fasādes. Ieva, Laimonis un Ievas ģimene ir labi izdevušies tēli, manuprāt. Kolorīti, bet ticami par spīti dažu īpašajām spējām. Ievas raksturs un humors ir brīnišķīgs, es labprāt uzcienātu viņu ar kafiju un parunātos. Cepums autorei par to, ka Ieva nav kārtējā tievā, veiksmīgā skaistule. Otrs cepums autorei par bezpajumtnieku Laimoni, ko viņa attēlo sirsnīgi un ar iejūtību. Dzīvs cilvēks. Trešais cepums par to ka autore ir strādājusi ar to vidi, kas mums apkārt. Nekādas nereālās Bārbijas, kuras satiek tikpat nereālos bagātos un satriecošos Kenus. Tēliem ir normāli latviešu vārdi, Ieva dzīvo mazā dzīvoklītī ar pustukšu ledusskapi, Laimonis guļ aiz atkritumu tvertnēm, Ievas radiem ir parastas profesijas un Ģertrūdes ielā iebrūk bruģis (atcerieties, bija tāds gadījums). Sākumā nosmaidīju par bērnišķīgo Zvaigznītes uzvārdu un sabijos, ka nekas labs mani negaida, bet tas tāds sīkums, ko ātri pārmāca aizraujošie notikumi.

Tomēr 5 zvaigznes ielikt nevaru un ne tāpēc, ka vienā epizodē Ieva potītes dēļ nevar lavīties uz pirkstgaliem, bet tad cik tur lapas tālāk to mierīgi dara, lai nepamodinātu tēvu. Atkal tāds sīkums. Problēma ir citur. 2/3 grāmatas bija tik laba, ka manas gaidas bija paceltas tiešām augstu un biju gatava dot visas zvaigznes, bet tad nāca beigas, kuras prasījās izvērstākas. Tās šķita sasteigtas un tādas, ka autorei pietrūcis fantāzijas lidojuma kā to visu sakarīgi nobeigt. Vai arī viņa domāja, ka romāns par biezu un laiks beigt, bet šoreiz vēl kādas 50 – 100 lapas nebūtu kaitējušas. Teiksim, gara saruna starp Ievu un viņas māti, kurā māte pastāsta par Rīgas raganām, būtu ļoti noderīga un dotu lielāku pamatojumu un skaidrojumu abu galveno raganu kašķim. Sarunas aizmetnis bija, nesaprotu, kāpēc šī saruna nenotika pilnībā. Līdz galam neizmantots arī Eižena Finka tēls. Veltīt viņam vairākas spilgtas epizodes, lai beigās viņš iedotu tikai pāris mistiskas norādes šķiet par maz. Atkal jau jautājums – kas notika? Pietrūka ideju, laika vai kāda cita problēma?

Tagad, kad esmu paburkšķējusi par romāna beigām, gribu teikt, ka kopumā šis ir ļoti jauks, aizraujošs romāns un man ļoti patika. Pieļauju, ka es tā nepiesietos beigām, ja romāns man patiktu mazāk. Gribēju, lai tas ir maksimāli labs. Ja “Rīgas raganas” nav lasītas, tad dariet to tagad tumšajos rudens un ziemas vakaros. Iespējams, ka pēc tam gribēsies paklaiņot pa Rīgas ielām tur, kur staigāja Ieva. Tumsa, migla un lietus būs tieši laikā noskaņas radīšanai.

Vērtējums: 4/5

Rīga – Maskava. 21. gadsimta mīlasstāsts. Sabīne Košeļeva

Zvaigzne ABC 2015. gads, 112 lpp.

Nacionālais teātris “Soundcloud” aplikācijā piedāvāja noklausīties vairākus ierunātus latviešu autoru darbus, un es izvēlējos Sabīnes Košeļevas pirmo prozas grāmatu – romānu, vai drīzāk garstāstu. par latvietes un Maskavā dzīvojoša krieva attiecībām. Tur, protams, ir visas attiecību-no-attāluma sāpes un problēmas. un paralēli iet tāds kā latviešu un krievu salīdzinājums. Viņa tā kā cenšas uzsvērt atšķirīgo, bet beigās jau mēs visi esam tikai cilvēki, domājam un jūtam līdzīgi.

Sākums ātri ievilināja sižetā, man patika izvēlētais vēstījuma veids – kā jaunas sievietes atmiņas par postpadomju bērnību un iemīlēšanos no Krievijas atbraukušā puisī. Vēlāk noskaidrojas, ka viņš ir pa pusei baltkrievs, bet aizbraucis no dzimtenes, jo tur nav nākotnes, ja vēlies kaut ko dzīvē sasniegt. Viņa daudz laika pavada vilcienos un autobusos, un tur ir gan kolorīta atmosfēra, gan laiks domāt. Šīs domas ir tiešas un neizskaistinātas, pat dumpinieciskas – tāds iekšējs protests pret pasauli.

Tekstam cauri plūstošās skumjas, nepiederības sajūta iegūst jēgu, kad sižetā nonākam līdz traģēdijai, bet šajā brīdī arī stāsts manās acīs sabojājās. “Angelīnas” nodaļa, lai gan interesanta un traģiska, šķita neiederīga un pēc tās viss teksts vienkārši nenovēršami gāzās no kalna lejā. Tas mani kaitināja un beigās sadusmoja. Radās sajūta, ka autore rakstītu bakalaura darbu, kuram ir noteikts obligātais lappušu skaits. un tad nu viņa maļ domas un fantazē kā nu prot, lai tikai to apjomu savāktu. Žēl, ļoti žēl, jo sākums bija tiešām cerīgs un talants arī ir. Domāju, ka būtu bijis labāk, ja paliktu pie stāsta formāta, nemēģinot izstiept garāku.

Īsti nespēju noticēt tam mīlasstāstam, bet varbūt tas tāpēc, ka varone nebija nekāda romantiskā dvēsele. Uzkrītoši šķita visu laiku tas “krievs”, “krievs”, “krievs”, priekšā un pakaļā tā tautība. Vai tad tiešām sievietes savus mīļotos uzrunā tautībā, nevis kādā mīļvārdiņā vai vārdā? Es saprotu, ka viņa ļoti gribēja uzsvērt to tautības jautājumu, bet tas vienā brīdī sāka likties jocīgi, gandrīz vai kā necieņa pret to vīrieti. Bet nu labi, tas varbūt tikai man šķiet dīvaini.

Vērtējums: 2,5/5

Kalendārs mani sauc. Andris Kalnozols

Orbīta 2020. gads, 336 lpp.

Jau labu brīdi sēžu un domāju, ko lai raksta par “Kalendārs mani sauc”. Tik daudz laba jau ir pateikts un uzrakstīts par šo grāmatu. Daudzi jau lasījuši. Metieni vairākas reizes izpirkti, grāmata gandrīz vai jāmedī – šķiet tāda reta parādība Latvijas grāmatniecībā. Ko gan es vēl varu tādu pateikt kā tikai to, ka man ļoti patika? Bet, protams, man ir savs sakāmais.

Es ārkārtīgi priecājos, ka atkal ir pienākusi tā retā reize, kad uzrakstīta grāmata tā pa īstam, nevis, lai pierādītu spēju veidot sarežģītus teikumus vai atpelnītu kādu stipendiju, nopelnītu kādu balvu, pierādītu savu augsto intelekta līmeni. Intelekta līmeņa sakarā redzēju vienu komentāru ar domu, ka tautai patīk primitīvi teksti. Tur bija aizvainojums un skaudība, ka Kalnozolu lasa tik daudzi, bet viņus mazāk. Tā, it kā tikai gari, paplašināti teikumi ar daudziem īpašvārdiem spētu ietvert sevī dziļas domas. Tie, kuri ir lasījuši “Kalendāru”, zina, ka dziļums tur ir pamatīgs, ja vien esi spējīgs to saskatīt. Ar intelektu vien nepietiek, vajag arī empātiju.

Varbūt “Kalendārs” ir tik izdevies, jo autors neielika sevi rāmjos, nedomāja par to, ko domās lasītāji, kritiķi un citi rakstnieki. Nezinu, protams, vai tā bija, bet man šķiet, ka viņš rakstot bija brīvs no tā visa, un tāpēc Oskars Kalendārs un viņa dienasgrāmata sanākusi tik īsta un patiesa. Protams, sava loma varētu būt arī tam, ka viņš pazīst Oskara prototipu (kā uzzināju no vienas intervijas). Es biju stāvā sajūsmā pēc Jāņa Joņeva “Jelgava 94”, ka latvieši var rakstīt arī tā, un esmu sajūsmā atkal – šoreiz par “Kalendārs mani sauc”. Pa vidu ir bijuši arī citi baudāmi un kvalitatīvi latviešu literārie darbi, bet ne tādi tīrradņi.

Lai nu nebūtu tā, ka es tikai slavēju, tagad ir īstais brīdis pateikt nelielu kritiku. Vietām man šķita, ka Oskara teksts izkrīt no ritma, kļūst pārāk gudrs un cauri izspraucas autora domas kā tāda velna āža kāja. Ne tā, ka tas stipri traucētu, bet varēja tomēr no tā izvairīties. Anotācijā teikts, ka Oskara “prāts strādā kā bērnam, citkārt – ka labāk nekā vairumam pieaugušo”, bet tik un tā vietām tie gudrie teikumi nešķita Oskaram piederīgi. Nevaru arī piekrist šim anotācijas teikumam “Kalnozola rakstības stilā apvienota dzejai radniecīga poētiskā pasaules uztvere, kas izpaužas spilgtā tēlainībā, un maģiskajam reālismam radniecīga atmosfēra”. Nevar “Kalendāra” tekstu salīdzināt ar dzeju vai daudzajiem pārcakinātajiem romāniem, kur visādi dīvaini salīdzinājumi birst kā no pārpilnības raga. Arī maģisko reālismu nesaskatīju. Te ir kas cits. Oskara teksts ir lakonisks, bieži rakstīts īsiem teikumiem, reizēm izdomā savu vārdu kārtību, īpatnējas domas, bet tur nav nekā nereāla vai uz sapņu robežas. Bija arī pāris rindkopas, kas šķita drusku neiederīgas kopainā, atkal saistībā ar pašu Oskara tēlu. Bet visādi citādi – bravo un bravissimo. Mēs (vienkāršā tauta, hahaha) sen jau bijām pelnījuši šādu grāmatu. Bet tas nekas, ja jums nepatiks. Visiem jau nav jāpatīk.

Lasot es smējos un skumu un atkal smējos. Tā kā daudzi jau ir lasījuši, domāju, ka nebūs dižs maiteklis, ja teikšu, ka man viena no skumjākajām vietām šķita brīdis, kad Oskara mamma uzlika elektrisko tējkannu uz gāzes plīts un Oskars saprata to, ko saprata. Tāda sīka, it kā ikdienišķa epizode, bet tik daudz izsakoša. Bija ļoti interesanti sekot līdzi viņa izaugsmei un tam kā viņš atvērās pasaulei un ieguva draugus.

Vēl man Oskara Kalendāra sakarā jādomā par to, cik ļoti mēs izvēlamies šādus cilvēkus neredzēt. Un kas ar viņiem notiek pēc tam, kad nomirst tie, kas par viņiem rūpējās? Es domāju, kādas sāpes bija jāiznes viņa mātei, kādas bailes jāpārdzīvo. Oskara diezgan lielā patstāvība un jaunie draugi (lai gan daudzi gadu ziņā veci), noteikti viņai bija zināms mierinājums. Un vēl es domāju par tām viņa atmiņām no klīnikas. Vai tā vieta viņu nepadarīja tikai slimāku? Jā, jā, tas ir izdomāts stāsts, bet tas tā smagi sasaucas ar stāstiem par reālu cilvēku piedzīvoto RPNC.

Vai es ieteiktu šo grāmatu izlasīt? Simtreiz jā.

Vērtējums: 5/5