Pelēks suns sapņo par zelta zivtiņām. Krista Anna Belševica

Krista Anna Belševica, stāstu krājumsZvaigzne ABC 2021, 144 lpp.

Kristas Annas Belševicas stāstu krājums vairākas reizes nonāca manā redzeslokā ar atsauksmēm par labi uzrakstītiem stāstiem un skaisto vizuālo noformējumu. Nolēmu atbalstīt mūsu literatūru un iegādājos eksemplāru, ko sev netipiski gandrīz uzreiz arī steidzu lasīt un neesmu vīlusies.

Ar stāstu krājumiem man parasti ir tā, ka visi stāsti nešķiet vienlīdz labi. Domāju, ka tas ir normāli. Šoreiz tikai viens stāsts man šķita tāds nekāds, bet varbūt kādam citam lasītājam “Kafija jūsu krūzē ir atdzisusi” šķitīs trāpīgi atspoguļojam pazīstamu realitāti. Savukārt “Cilvēki aiz loga” man ārkārtīgi patika līdz vietai par pāri Alžīrijā. Nevarēju uztvert tā pāra dzīvē ieslēpto vēstījumu un tas man mazliet sabeidza stāsta noslēgumu. Tomēr abi minētie stāsti ir nenoliedzami interesanti, labi uzrakstīti, tāpat kā visi pārējie. Mums vienkārši nesaskanēja nianses. Visi citi krājuma stāsti mani sajūsmināja.

Šim stāstu krājumam ir divi trumpji. Pirmais – autores valoda. Teikumu uzbūve un vārdu izvēle reizēm šķita diezgan dzejiska. Katrā ziņā var just (labā nozīmē), ka prozu rakstījusi dzejniece. Cepumiņš viņai par izvairīšanos no krāšņu epitetu un pārspīlētu salīdzinājumu izmantošanas, un latviskā pagātnes sāpju purva, kurā tā mīl ieslīdēt daži citi autori. Atsevišķi stāsti ir ļoti skumji, bet tā nav kārtējā vēsturisku ciešanu izdzīvošana. Otrais trumpis – vienots stāstu motīvs. Vismaz es to tā uztvēru, ka visi stāsti ir par atmiņām, par savām emocijām. Gan uzbūves, gan vēstījuma ziņā ļoti interesants ir pirmais stāsts “Stelles” par sieviešu izvēlēm vai izvēles trūkumu dzemdēt dažādos laikos. Savukārt “Ķieģeļi domā par lietu” ir īss, bet pārsteigumu pilns un spēcīgs stāsts vēstuļu formā. Es pēc tā biju mazliet uz pauzes.

Nobeigumā pieminēšu, ka ilustrācijas veidojusi Alise Krajeviča un katru no tām var pētīt kā mazu stāstu. Droši šo stāstu krājumu iesaku, ja man jautā, ko no latviešu literatūras jaunumiem izlasīt.

Vērtējums: 4/5

1904. Melanholiskais valsis. Inga Žolude

Inga Žolude, Emīls Dārziņš, grāmata par mākssluDienas grāmata 2018. gads, 64 lpp.

Man gribas pārtraukt klusumu ar šo mazo, neparasto grāmatiņu, kurā starp vākiem slēpjas bagātīgs saturs. Nieka 60 lapās uzzināju patīkami daudz. Inga Žolude ir radījusi peoētisku, emocionāli sapņainu stāstu par Emīla Dārziņa dzīvi, domām un sajūtām ap “Melanholiskā valša” radīšanas laiku.

Protams, šī ir Žoludes versija par to, kā bijis, bet es noticēju, ka tikai gars, kurš klīda starp iedomu pasauli un realitāti, vienmēr šauboties, skaudri izjūtot dzīves nedienas un ilgojoties pēc tās īstās Marijas, varēja radīt tik trauslu un skaistu skaņdarbu. Stāstu, manuprāt, veiksmīgi papildina Oresta Silabrieža eseja par Emīlu Dārziņu. Man tā deva faktuālus pieturpunktus sapņainajam stāstam.

Diezgan organiski pie Dārziņa tēmas iederas arī Dainas Auziņas apcere par Ādolfa Zārdiņa daiļradi. Viņa darbs “Moderna sabiedrība” izmantots grāmatas noformējumā. Zārdiņs ir mazzināms mākslinieks, kurš dzīvoja ļoti noslēgti un, man šķiet, psiholoģiski cieta līdzīgi cienījamajam komponistam. Man patika šī divu mākslas jomu sasaiste.

Vērtējums: 4/5

Mājās pārnāca basa. Andra Manfelde

andra manfelde, atmiņu stāstiLatvijas Mediji 2018. gads, 208 lpp.

Šādu stāstu ir tūkstošiem. Citi izstāstīti un pierakstīti, citi nē, varbūt arī neizstāstāmi. Tās ir sāpīgas atmiņas, tik dažādas un reizē tik vienādas. “Mājās pārnāca basa” Andra Manfelde ir iemūžinājusi astoņpadsmit sāpju mirkļus un gadus, ko viņai uzticējuši izsūtītie vai to tuvinieki. Pārsvarā stāsti tapuši no klātienes sarunām, daži no tuvinieku atmiņām, dienasgrāmatām un vēstulēm. Priekšvārdā autore nosauc šo stāstu krājumu par veltījumu, cieņas apliecinājumu un piemiņu tiem cilvēkiem, kuri izturēja Sibīrijā par spīti visam un vēl centās palīdzēt citiem. Man kamols savilkās kaklā jau ar šīm pirmajām rindām un neatlaidās vēl brīdi pēc grāmatas pabeigšanas.

Teikšu godīgi, ka nebūtu ņēmusi šo grāmatu lasīt, ja man neatsūtītu drukai sagatavoto failu “iemest acis”. Iemetu un tā arī paliku. Kāpēc nebūtu ņēmusi? Jo negribas tādas sāpes caur sevi laist. Kāpēc tomēr lasīju? Jo ar pirmajām rindām man iepatikās kā Manfelde raksta, viņa mani emocionāli savalgoja ar savu stilu: mazliet lirisks, mazliet skarbs, bez pārspīlētiem epitetiem un salīdzinājumiem. Viņa pati saka, ka rakstījusi nevis “fotogrāfiski dokumentāli, bet gleznieciski brīvi”. Rezultāts ir vairāki stāsti, kuros aprakstīta vien kāda īsa izsūtījuma  epizode, kas iesit pakrūtē sāpīgāk par garu sāpju ceļa atstāstu un koncentrētā veidā izsaka visas ilgas, pārestības un šausmas, kas bija jāpiedzīvo. Rakstniece radījusi noskaņu un daudz ko pateikusi neuzrakstot.

Stāstītāju pieredze ir līdzīga, tomēr nianses atšķiras un tie nesaplūst vienā masā. Vai tas tā nejauši, vai varbūt autore speciāli atlasījusi – nezinu. Izsūtīto atmiņas vieno bads, trūkums, taiga un stepe, tad lēna iekārtošanās un lielākas vai mazākas rocības iegūšana. Tas – kā paveicas, bet nozīme arī Latvijā palikušo radu sūtītajām paciņām un pašu apķērībai, izturībai un darba spējām. Bērnu sapņi par āboliem, mātes vai tēva mājās nestās maizes druskas. Nāve. Arī citu skaudība un stukačošana. Pat tur, tajos nežēlīgajos plašumos.

Es nevaru saprast un atsakos saprast to alkatību un naidu, kas lika nodot kaimiņu, aizvest no mājām, nodzīt darbā, nomērdēt badā, nošaut tūkstošus. Kas tā ir par bezsirdību? Šajā tumsā kā mazas zvaigznītes iemirdzas tie cilvēki, kuri klusām un cik nu varēdami palīdzēja izsūtītajiem. “Mājās pārnāca basa” ir sāpīgi lasīt, bet stāstos ir arī mazliet gaismas un cerības.

Priecājos, ka varēju stāstus izlasīt. Pamanīju dažas drukas kļūdas, bet varbūt tās būs izķertas nodrukātajā versijā. Klusām cerēju, ka varbūt būs arī kāds “otrās puses” stāsts – no tiem, kuri palīdzēja izsūtīt, bet nav. Ja ir vēlme lasīt izsūtīto atmiņu stāstus, tad šo grāmatu varu ieteikt. Nebūs simtprocentīgi dokumentāls vēstures vēstījums, jo cauri stāstītāju balsīm jūtamas arī Manfeldes literārās izpausmes, bet domāju, ka tam šoreiz nav nozīmes. Atmiņu vērtība nemazinās, lai gan tās ir subjektīvas tāpat kā pierakstīto stāstu izvēle.

Vērtējums: 5/5 (lai gan šādiem stāstiem diez vai vajag vērtējumu un komentārus).

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.