Upe. Laura Vinogradova

Zvaigzne ABC 2020. gads, 112 lpp.

Pieļauju, ka lielākā daļa jau sen ir izlasījusi “Upi” un zina, ka Laura Vingradova par šo garstāstu saņēma Eiropas Savienības balvu literatūrā.

“Upe” ir emocionāli ievelkoša, dramatiska, smeldzīga, pat kinomatogrāfiska. Skaists poētisms, bez liekām epitetu cakām. Ja šīm sajūtām ļaujies, tad izlasi garstāstu vienā rāvienā un beigās gandrīz vai jāraud. Ja tomēr lasīto analizē, mēģini pieiet racionāli, tad daži stāsta pavērsieni mulsina, pat šķiet jocīgi un beigām grūti noticēt. Pieļauju, ka galvenā varone Rute ir smagā depresijā un tas varbūt šo to izskaidro, bet tik un tā šķita tik savāda viņas rīcība attiecībā pret vīru. Vīrs arī nerīkojas pārāk loģiski. Un kas ar to 10 gadus veco stāstu par māsu? Jautājumu ir vairāk kā atbilžu.

Ja “Upi” pārvērstu romānā, tā būtu kaisles, drāmas, noziegumu, neizrunāšanās, pārpratumu, skarbās dzīves ar potenciāli laimīgām beigām “ziepju opera”. Iespējams, ka vislabākais ir neanalizēt, bet ļauties stāsta plūdumam, ko autore ir meistarīgi uzbūrusi ar vārdiem. Savādā kārtā stāsta noskaņa man atgādināja “Ezera sonāti”.

Varbūt stāsts varēja būt vēl garāks (tas ļautu atbildēt dažus jautājumus), bet pieļauju, ka tad būtu grūti saglabāt to emociju vilni, kas tik veiksmīgi satver no pirmajām rindām un iznes cauri visām lappusēm. Vai es raudāju? Noraudājos gan, jo stāstā tik daudz sāpju un trāpīju īstajā brīdī, lai arī savas izraudātu. Lasiet vienā elpas vilcienā.

Vērtējums 4/5 (pieverot acis uz reālisma trūkumiem)

Pelēks suns sapņo par zelta zivtiņām. Krista Anna Belševica

Zvaigzne ABC 2021, 144 lpp.

Kristas Annas Belševicas stāstu krājums vairākas reizes nonāca manā redzeslokā ar atsauksmēm par labi uzrakstītiem stāstiem un skaisto vizuālo noformējumu. Nolēmu atbalstīt mūsu literatūru un iegādājos eksemplāru, ko sev netipiski gandrīz uzreiz arī steidzu lasīt un neesmu vīlusies.

Ar stāstu krājumiem man parasti ir tā, ka visi stāsti nešķiet vienlīdz labi. Domāju, ka tas ir normāli. Šoreiz tikai viens stāsts man šķita tāds nekāds, bet varbūt kādam citam lasītājam “Kafija jūsu krūzē ir atdzisusi” šķitīs trāpīgi atspoguļojam pazīstamu realitāti. Savukārt “Cilvēki aiz loga” man ārkārtīgi patika līdz vietai par pāri Alžīrijā. Nevarēju uztvert tā pāra dzīvē ieslēpto vēstījumu un tas man mazliet sabeidza stāsta noslēgumu. Tomēr abi minētie stāsti ir nenoliedzami interesanti, labi uzrakstīti, tāpat kā visi pārējie. Mums vienkārši nesaskanēja nianses. Visi citi krājuma stāsti mani sajūsmināja.

Šim stāstu krājumam ir divi trumpji. Pirmais – autores valoda. Teikumu uzbūve un vārdu izvēle reizēm šķita diezgan dzejiska. Katrā ziņā var just (labā nozīmē), ka prozu rakstījusi dzejniece. Cepumiņš viņai par izvairīšanos no krāšņu epitetu un pārspīlētu salīdzinājumu izmantošanas, un latviskā pagātnes sāpju purva, kurā tā mīl ieslīdēt daži citi autori. Atsevišķi stāsti ir ļoti skumji, bet tā nav kārtējā vēsturisku ciešanu izdzīvošana. Otrais trumpis – vienots stāstu motīvs. Vismaz es to tā uztvēru, ka visi stāsti ir par atmiņām, par savām emocijām. Gan uzbūves, gan vēstījuma ziņā ļoti interesants ir pirmais stāsts “Stelles” par sieviešu izvēlēm vai izvēles trūkumu dzemdēt dažādos laikos. Savukārt “Ķieģeļi domā par lietu” ir īss, bet pārsteigumu pilns un spēcīgs stāsts vēstuļu formā. Es pēc tā biju mazliet uz pauzes.

Nobeigumā pieminēšu, ka ilustrācijas veidojusi Alise Krajeviča un katru no tām var pētīt kā mazu stāstu. Droši šo stāstu krājumu iesaku, ja man jautā, ko no latviešu literatūras jaunumiem izlasīt.

Vērtējums: 4/5

1904. Melanholiskais valsis. Inga Žolude

Dienas grāmata 2018. gads, 64 lpp.

Man gribas pārtraukt klusumu ar šo mazo, neparasto grāmatiņu, kurā starp vākiem slēpjas bagātīgs saturs. Nieka 60 lapās uzzināju patīkami daudz. Inga Žolude ir radījusi peoētisku, emocionāli sapņainu stāstu par Emīla Dārziņa dzīvi, domām un sajūtām ap “Melanholiskā valša” radīšanas laiku.

Protams, šī ir Žoludes versija par to, kā bijis, bet es noticēju, ka tikai gars, kurš klīda starp iedomu pasauli un realitāti, vienmēr šauboties, skaudri izjūtot dzīves nedienas un ilgojoties pēc tās īstās Marijas, varēja radīt tik trauslu un skaistu skaņdarbu. Stāstu, manuprāt, veiksmīgi papildina Oresta Silabrieža eseja par Emīlu Dārziņu. Man tā deva faktuālus pieturpunktus sapņainajam stāstam.

Diezgan organiski pie Dārziņa tēmas iederas arī Dainas Auziņas apcere par Ādolfa Zārdiņa daiļradi. Viņa darbs “Moderna sabiedrība” izmantots grāmatas noformējumā. Zārdiņs ir mazzināms mākslinieks, kurš dzīvoja ļoti noslēgti un, man šķiet, psiholoģiski cieta līdzīgi cienījamajam komponistam. Man patika šī divu mākslas jomu sasaiste.

Vērtējums: 4/5