Mātes piens. Nora Ikstena

Mātes piens. Nora Ikstena, romāns par LatvijuDienas Grāmata 2015. gads, 175 lpp. Mēs. Latvija, XX gadsimts #9

“Mātes piens” jau ir tik daudz aprunāta un aprakstīta grāmata, ka varbūt nemaz nav vērts vēl kaut ko teikt, tomēr gribu piefiksēt savas domas. Šī ir vienīgā grāmata ar autora veltījumu un autogrāfu manā plauktā, jo biju uz tikšanos ar rakstnieci Valmieras integrētajā bibliotēkā. Toreiz viņa ļoti interesanti stāstīja gan par pašu romānu, gan savām sajūtām un to, kā viņa līdz šīs grāmatas idejai nonāca. Diemžēl mana atmiņa ir caura kā siets, jo jāatceras daudz citu svarīgu lietu, tāpēc no tās sarunas vairs neko neatceros. Grāmata nostāvēja manā plauktā salīdzinoši neilgi – tikai pusotru gadu, līdz nolēmu, ka #lasilatviešus ir īstais brīdis romānam, kas tik personīgi izsaka tautas sāpi.

Pavisam mazliet skarot 1940. gadus, “Mātes piens” ir stāsts par triju paaudžu sievietēm līdz 1989. gadam. Mātes māte nepadodas, pielāgojas un izaudzina savu meitu, kura nespēj samierināties, sadzīvot ar realitāti un nevēlas dzīvot. Šī meita pati kļūst par māti, tomēr ir tik nevarīga, ka viņas meitai jau no mazotnes jākļūst par māti savai mātei. Pateicoties meitas un Jeses (vēl viena sieviete) dzīvespriekam un sīkstumam, romāns nepārvēršas vaidu dziesmā.

Man bija žēl meitas, kuras māte negribēja dzīvot un nespēja mīlēt. Gan meita, gan mātes māte dzīvo ar vainas apziņu par to, ka viņas nespēj noturēt dzīvē sievieti, kura redz tikai slikto un jūtas ieslēgta būrī. Pēc romāna izlasīšanas man palika jautājums, cik lielā mērā mātes depresiju ietekmēja pastāvošā iekārta un cik daudz šī slimība vispār ir atkarīga no ārējiem apstākļiem. Vieni dzīvo, kamēr citi nespēj un negrib, bet tā ir bijis visos laikos. Mūsdienās būtu iespējams meklēt palīdzību un to arī saņemt. Par padomju gadiem domājot, uzreiz nāk prātā psihenes ar brutālu ārstēšanu, kur neviens nevēlējās nokļūt. Vēl man nedod mieru jautājums, kāpēc māte palika stāvoklī, jo, medicīnas studente būdama, viņa zināja kā rodas bērni, tāpat kā viņa zināja, ka negrib kļūt par māti. Un šī bērna aizvilkšana līdzi uz laukiem – vai tas ir tāpēc, lai ciestu arī bērns? Būtu bijis interesantāk saņemt atbildes uz šiem jautajumiem, nekā lasīt pīšanos kārtējās alegorijās un simbolos par dievmāti, Ismaēlu un Vinstonu. Kāmis gan bija labs, tas bija ļoti spēcīgi.

Mēs piedzimām tur un tad, un tas noteica mūsu dzīvi. Mums būtu bijusi cita dzīve, ja vien mēs būtu piedzimušas citur.

Smeldzīgi un diezgan lakoniski uzrakstīts romāns ar spēcīgu vēstījumu. Neesmu vēl lasījusi citus šīs sērijas darbus, bet “Mātes pienam” nebija pasūtījuma piegaršas, rakstīts no sirds. Ja vēl nav lasīts, tad jālasa.

Vērtējums: 4,5/5

Advertisements

Maija, Cher Ami! Lelde Stumbre

Maija Silmale, tulkotājaIzdevniecība “Lauku Avīze”, 2017. gads, 254 lpp.

Ko tur liegties, nav vērts, vispirms manu uzmanību piesaistīja skaistais vāks, pēc tam saturs. Tulkotājs jau tomēr parasti paliek literārā darba fonā, dažkārt viņu pat neievēro, tāpēc man, kā grāmatas cienošam cilvēkam, šķita interesanti palasīt par tulkotājas Maijas Silmales dzīvi.

Maijas Silmales vārds līdz šim man bija svešs un jāsaka, ka “Maija, Cher Ami!” noteikti nav tā grāmata, kurā tulkotāju iepazīt privāti. (Un vai tas vispār vajadzīgs?) Lelde Stumbre ir izvēlējusies par Maijas privāto dzīvo rakstīt minimāli un ļoti taktiski. Tomēr top skaidrs kāda viņa bija kā personība: lauzās laukā no padomju dzīves rāmjiem, neiederējās, dedzīgi mīlēja Franciju un franču kultūru, bet nekad dzīvē neieraudzīja Parīzi. Padomju ideoloģija viņu smacēja, dzīve bieži šķita nepanesama un tad vienīgais glābiņš bija literatūra, īpaši tā, ko oficiāli netirgoja.

Caur ieskatu Maijas dzīvē spilgti atklāta viena inteliģences daļa padomju gados – tie, kuri vairāk vai mazāk atklāti dumpojās pret režīmu, brīvdomātāji, aizliegtie un neatzītie dzejnieki, tulkotāji, kas tulkoja tekstus, ko cenzūra nekad neatļautu publicēt, šo samizdatu glabātāji, izplatītāji, slepenais grāmatu un citu lietu tirgus. Maija organiski iekļaujas šajā slēptajā slānī, kaut kā dabū pat 2 rakstāmmašīnas, lielos daudzumos vajadzīgo papīru, kuru nekur oficiāli tāda vienkārša tulkotāja nevar dabūt, tulko franču autorus, arī samizdatus. Īsāk sakot, man bija ārkārtīgi interesanti lasīt par padomju gadu literāro dzīvi.

Autore vairākas lapas velta tam, ko Maija Leldei stāstījusi par šansoniem. Protams, interesanti uzzināt ko jaunu, bet grāmatas satura kontekstā šī man tomēr šķita pārāk gara atkāpe no galvenā. Lai gan Maija ļoti aizrāvās ar šansoniem, to sarunu vajadzēja samazināt uz pusi un pārstāstīt īsāk. Bet tas tāds sīkums. Krietni jocīgāka ir autores vēlme grāmatas beigās stāstīt par sevi. Ja ne šīs beigas, kopumā grāmata ir īss, interesants un labs ieskats grūtajā tulkotājas dzīvē padomju Latvijā 1950. – 1970. gados.

Vērtējums: 3/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi. 

Pārbaudes laiks. Gundars Ignats

Gundars Ignats "Pārbaudes laiks"

Dienas grāmata 2013. gads, 214 lpp.

Kas notiek?! Ja tā turpināsies, vairs nevarēs sūdzēties par latviešu literatūras neinteresantumu, gaudulību vai pārlieku augsto intelektuālismu, kas ļauj to izbaudīt tikai elitārai grupai. Jānis Joņevs, Ieva Melgalve, Toms Kreicbergs, Daina Tabūna un nu arī Gundars Ignats, kurš vispār ir dulls: paņēmis galīgi garlaicīgu tēmu – ierēdņu ikdienu – un pārvērtis to par ko ļoti lasāmu.

Nekaunība, uzdrošināšanās, pareizās atbildes un Ingars ir ticis pie darba kādas ministrijas Uzraudzības departamentā. Kas tas īsti par darbu līdz pašām beigām paliek neskaidrs ne tikai lasītājam, bet arī Ingaram pašam. Departamentā ir darba grupas, viņi veido kaut kādu projektu, taisa atskaites, kaut ko analizē, pārbīda un pārstrukturē, pārkopē tukšus argumentus no vienas tabulas citā, tiekas sanāksmēs un atkal pārbīda, konsolidē un saskaņo. Tā bez sava gala. Iekšējā datorsistēma brēc par neizpildītiem uzdevumiem jau pirmajā darba minūtē, priekšniece deviņos no rīta bļauj, ka viņai vajag atskaiti. Kāpēc nav vakar iesniegta, kā – neviens nebija paziņojis? Visi, cik vien spēj, izvairās no atbildības, galvenais neparakstīties. Ja apgūst sistēmu, var ļoti labi dzīvot, kā to dara Ingara kolēģe Linda. Viņa pamanās darba laikā gan pa bodēm izskriet, gan pie friziera aiziet, kamēr apzinīgais Ingars līdz astoņiem vakarā taisa kārtējās mistiskās tabulas, līdz iemācās kā efektīvi izvairīties no reālas strādāšanas.

Paralēli darbam risinās Ingara privātā dzīve. Labi sākušās, attiecības ar mīļoto meiteni saiet grīstē, jo viņa Ingara darba nogurumu un vēlmi pēc mierīgas atpūtas, neko nedarot un nevienu nesatiekot, uztver kā vienaldzību pret sevi un nepatiku pret viņas radiem. Te nekā pārsteidzoša, bet autors tik dabiski uzrakstījis, ka prieks lasīt. Ticami dialogi, ticamas attiecības, sadzīviski sīkumi.

Ja neskaita nelaimīgos, pārlieku mākslinieciski tēlainos salīdzinājumus grāmatas sākumā, ko tā vien gribējās izravēt (latviešu autori, izbeidziet vienreiz kopēt literatūras sacerējumu stilu!), autora valoda ir vienkārša, izteiksmē precīza un tekstu patīkami lasīt. Ministrijas darbinieki un pārējie tēli nostājas acu priekšā kā dzīvi. Tas bezjēdzīgais ierēdņu slengs vien ir uzslavas vērts. Precīzi notverta darba kolēģu un radinieku uzspēlētā draudzība, tukšās sarunas un neveiklie brīži. Tie ir cilvēku tipi, ko varam sastapt ikdienā.

Neesmu spēcīga satīrā, bet “Pārbaudes laiks” ož pēc valsts iestāžu karikatūras. Romānam viennozīmīgi par labu nāk autora paša pieredze valsts darbā. Puspajokam šo romānu varu ieteikt kā obligāto literatūru topošajiem ierēdņiem.

Vērtējums: 4,5/5

Dauģēnu dabas taka

Dauģēnu dabas taka
Dauģēnu dabas taku mēģinājām iziet jau maijā. Gājiens beidzās īsti nesācies – izrādījās, ka tiltu pār Ramatu upe nojaukusi un aiznesusi. Pavasarī ūdens vēl bija par augstu un aukstu, lai gribētos brist pāri. Protams, taku var sākt no Skaņākalna puses, bet tad ir vai nu jābrauc iekšā parkā vai jāiet vēl krietns gabals ar kājām, kas kopsummā būtu par daudz vienas dienas lēnai pastaigai, ņemot vērā, ka tāds pats gabals jāiet atpakaļ (taka nav apļveida).

Pagājušajā svētdienā spītīgi mēģinājām vēlreiz no Ramatas puses. Tilta joprojām nav, bet tagad Ramatā ūdens līmenis zems (drusku pāri potītēm) un mierīgi var pārbrist.

pieramatas

Bet vispār rīts sākās neparasti agri – 3:30. Ap šo laiku pagalmā izmisīgi sāka riet suns. Izrādās – kāds “varonis” atstājis to tur piesietu. Atsējām suni, nomierinājām. Blakus mājas iedzīvotāji izsauca pašvaldības policiju. Ielīdām atpakaļ gultā, bet miegs vairs nenāca, sagribējās ēst. Pēc paēšanas nolēmām, ka nav ko niekoties, jābrauc to taku skatīties. Tā nu mēs ap septiņiem jau bridām pāri Ramatai.

Gājām lēni, pētot augus un kukaiņus, mētājot sunim kociņu. Nekādas steigas, kad visa diena vēl priekšā. Turpceļā saēdāmies pilnus vēderus mellenes, avenes, korintes un zemenes, atpakaļceļā pielasījām pilnu somu ar gailenēm. Suns samācījās pats lasīt ogas. Skats kā K. piemiegtām acīm apmierināts plūc no zara korintes – es to varētu skatīties visu dienu.

mezs
Dauģēnu dabas taka
Dauģēnu dabas taka

Dauģēnu dabas taka vijas caur neskartu mežu gar Salacas labo krastu no Ramatas upes pie Puņmutēm līdz Skaņajamkalnam. Mazsalacas mājas lapā pieejama informācija par taku, apskates vietām un karte. Taka ir labiekārtota, visām slapjajām vietām (ja neskaita Ramatu) pāri pārliktas kārtīgas laipas un tiltiņi, arī kāpnes pamatīgas, tikai “šķidriem” pakāpieniem, mazliet jāskatās zem kājām lai nesanāk trāpīt spraugā. Labiekārtotāji vai nu taupījuši materiālus, vai neko daudz nejēdz no drošiem pakāpieniem. Mums galvenais uztraukums bija, lai sunim tur neiekrīt ķepas, jo viņš ne vienmēr skatās, kur nesās. Nomaldīties nevar, norādes ir skaidras, ir arī zaļi balts marķējums uz kokiem.

infrastruktura
Dauģēnu dabas taka

Mēs nogājām 7 km līdz atpūtas vietai, kas atrodas 800 m no Dauģēnu klintīm un griezāmies atpakaļ. Dauģēnu klintis apskatījām jau piektdien, kad airējām garām un spēcīgā lietusgāzē slēpāmies klinšu alas mutē, kas varbūt nav pati drošākā vieta, bet tas nu tā. Posms, ko nogājām, mums ļoti patika – mežs, miers, klusums. Salaca bija redzama vien dažās vietās, bet daba ir tik skaista, ka plaši skati tālumā nemaz neprasījās.

Dauģēnu dabas taka

Latgales sāga. Luāna Loinerte

23628502J.L.V. izdevniecība 2014. gads, 205 lpp.

Atsaucos Spīganas aicinājumam novembrī izlasīt vismaz vienu latviešu autora darbu. Latviešus lasu regulāri, pildot Latviešu grāmatu gadsimta izaicinājumu, bet šoreiz gribējās ko “svaigāku”. Vispār tagad modīgi ir lasīt “Mēs. XX gadsimts” sēriju, bet mani ieinteresēja “Latgales sāga”, kas sola vēstīt “par Latgales ļaudīm – Skuteļu un Sedolu dzimtām -, kas ar saknēm vienmēr ir bijuši dzimtajos lauku plašumos, 20. gadsimta vētrām nākot pāri un mainot viņu dzīves līdz nepazīšanai”. Tātad, divu reālu dzimtu dzīvesstāsti.

“Latgales sāgas” lielākā daļa tiek veltīta plašajai Skuteļu dzimtai no Latgales, kuras kodolu veido Antons un Ieva Skuteļi (abi apprecējās 1903. gadā). Ja pareizi saskaitīju, viņiem piedzima 12 bērni, bet agru bērnību pārdzīvoja tikai seši. Viņu meita Monika (1921), kura 1955. gadā apprecējās ar Kārli Voldemāru Sedolu, pastāstīja autorei par saviem un vīra radiniekiem. Sedolu dzimta nav tik plaša, nāk no Kurzemes un grāmatā tai veltīts krietni mazāk uzmanības. Jāuzteic ideja grāmatas beigās ievietot abu dzimtu kokus, jo katra nodaļa veltīta savam cilvēkam un ļoti viegli apjukt tajos radurakstos.

Abas dzimtas ir samērā turīgas, un viņu vienīgā vēlēšanās ir dzīvot mierā un kopt savu zemi. Strādīgi, godīgi, labestīgi ļaudis. Pirmais Pasaules karš Latgales stūri, kur dzīvo Skuteļi, īsti neskāra, bet Otrais un jaunā vara bija krietni nesaudzīgāki. Vienīgo dēlu, tēvu un tēva brāli aizveda uz Sibīriju, Monika diezgan ilgi slēpās, plašajās mājās iemitinājās ciema padomes ļaudis. Sedolu dzimtai paveicās vairāk – dēlu aizveda uz Sibīriju, bet pēc pāris gadiem nosūtīja dienēt uz Igauniju.

Līdzīgu stāstu varētu pastāstīt par jebkuru citu latviešu dzimtu. “Latgales sāga” ir vēsturiska liecība par vienkāršu cilvēku dzīvēm Latvijas vēstures kontekstā. Lasot kļuva žēl, ka man vairs nav kam pajautāt līdzīgu stāstu. Atceros, ka vectēvu karā ievainoja un viņš atlikušo mūžu nodzīvoja ar šķembu plaušā (tās ir 6 gadus veca bērna atmiņas, tāpēc varbūt neprecīzas), ka mammas mamma nomira, kad mamma vēl bija maza. Tante stāstīja par savu darbu audumu fabrikā, stāstīja arī par karu, bet vairs neatceros. Viņas nelaimīgās mīlestības stāsts tā arī palika neizstāstīts. Žēl, ka neviens no viņiem nerakstīja dienasgrāmatu. Es gribētu laika mašīnu, lai varētu satikt viņus vēlreiz un visu pierakstīt.

Atgriežamies pie grāmatas. Mazliet tramīgu mani darīja aizmugurējā vāka anotācijas ambīcijas salīdzinājumā ar grāmatas plānumu. Kā knapi 200 lpp. var sabāzt divas dzimtas gadsimta garumā un vēl iepīt zināmu vēsturisko personību svarīgos dzīves brīžus? Tiek pieminēts Kārlis Zāle, Kārlis Ulmanis, Vilis Lācis. Caur ebreju andelmaņa pieredzēto, kurš mēdza iegriezties pie Skuteļiem, tiek skarts arī ebreju holokausts. Monika Skutele palīdz partizāniem, tāpēc tiek pastāstīts arī par viņiem. Apjoms, kur arī ar 500 lpp. varētu nepietikt.

Autorei ir sanācis tikai tāds faktu konspekts, kas “nākuši caur šo rindu autores emocionālo prizmu, lai grāmatas lasītājs spētu iejusties varoņu dzīvē kā savējā”. To prizmu viņa varēja likt mierā, jo tagad nav skaidrs, kur ir autores un kur aprakstīto cilvēku emocijas. Šur tur jaušamas mākslīgas notis. No otras puses, autorei tomēr izdevies tik plānā grāmatā aptvert veselu laikmetu. Izlasīsiet “Latgales sāgu” un būsiet izlasījuši gandrīz visas Latvijas 20. gs. vēstures īso kursu. Grāmatai ir minimāla literārā vērtība, tomēr vienmēr interesanti lasīt par reālu cilvēku likteņiem.

Vērtējums: 2/5