Ar velo un kājām pa Latviju

Apvienošu vienā ierakstā divas tematiski līdzīgas grāmatas – abas stāsta par to kā cilvēki ceļo pa Latviju.

Sākums mūs atrod pats. Kārlis Kazāks

ceļojumu apraksts, LatvijaZvaigzne ABC 2021. gads, 336 lpp.

Pieļauju, ka visi Kārļa Kazāka cienītāji zina par “Velomūziku” – vasaras piedzīvojumu, ko aizsāka neliels draugu pulciņš ar domu ceļot pa Latviju ar velosipēdiem un mainīt naktsmājas pret dziesmām. Tagad “Velomūzika” ir izaugusi par tradīciju daudzu vasaru garumā un iemūžināta ne tikai sociālo tīklu ierakstos, bildēs, cilvēku atmiņās un filmā, bet arī grāmatā.

Grāmatā pierakstīti 5000 km jeb 10 velobraucieni no 2012. gada līdz 2020. gadam. Tekstu papildina maršrutu kartes (cepumiņš par šo) un paša Kārļa ilustrācijas (ļoti mīlīgi). Daudzpusīgi talantīgs cilvēks. Būtībā šī ir ceļojumu dienasgrāmata autoram raksturīgajā izteiksmes stilā (kuri bijuši uz Kārļa koncertiem – sapratīs).

“Sākums mūs atrod pats” ir brīnišķīga oda Latvijas laukiem, vasarai, vietējiem cilvēkiem, draudzībai un velobraucieniem. Domāju, man jūs jābrīdina, ka, pirmkārt, var rasties spēcīga vēlme kāpt uz velo un doties ceļā, un, otrkārt, ja neesat “Velomūzikas” cienītājs, kādā brīdī var rasties sajūta, ka viss atkārtojas: brauc, ēd, atpūšas, uzdzied un tā dienu no dienas. Ja tas netraucē, var domās ceļot līdzi, apskatīt kultūrvēsturiskus objektus, pēdējiem spēkiem pievārēt granteni un mesties ezerā atveldzēties.

Ceļošana ar velo ir lēnāka ceļošana, kas ļauj apkārtnē pamanīt to, kam ar auto patrauktos garām un Kārlis ir vērīgs. “Sākums mūs atrod pats” man atklāja daudzas jaunas vietas un interesantus objektus, ko gribētos apmeklēt. Grāmatu lasīju ziemā un tā uzdzina spēcīgas ilgas pēc vasaras.

Vērtējums: 5/5 (esmu totāli neobjektīva, jo man patika “Velomūzikas” filma un tāpēc patika arī šī grāmata, un eju uz Kārļa Kazāka koncertiem, kad vien iespējams)

Es eju. Lauma Melnace

ceļojums, Latvija, pārgājiensLatvijas Mediji 2022. gads, 206 lpp.

Bibliotēkas plauktā blakus kārtējām Santjago ceļa atmiņām ieraugot “Es eju” sapriecājos – beidzot kāds uzrakstījis par pārgājienu tepat Latvijā.

“Es eju” ir dziļi personisks stāsts par jaunas sievietes 12 dienu pārgājienu vienatnē no Ērgļiem līdz Kārsavai. Viņa iet, jo izjūt dziļu nepieciešamību to darīt. Tas ir vienlaikus fizisks pārbaudījums, mēģinājums sev un pasaulei pierādīt “es varu, es esmu laba/spējīga utt.” un sevis meklējumi, mēģinājums mazināt savu mazvērtības kompleksu. Iešana esot vienatnē ar sevi ļoti raisa domas un palīdz sakārtot prātu. To daudzkārt ir izjutuši citi gājēji un to izjūt arī Lauma, viņai izdodas rast jaunus spēkus sevī, atvadīties no pagātnes žņaugiem. Viņa izbauda arī dzimtenes dabu, reflektē par latviešu sākotnējo aizdomīgumu un vēlāko sirsnību. Kā jau tādos piedzīvojumos – gadās visādi. Epizodiski iezīmējas situācijas un pārdomas ar ko sievietei jāsaskaras, ejot vienai.

Žēl, ka tekstam nebija pievienota karte un dažas fotogrāfijas. Esmu liela kājāmiešanas fane, lai gan pārāk liela zaķpastala, lai vienatnē dotos garā pārgājienā. Tādā ziņā Laumu var apbrīnot. Viņa baidās (dažkārt tiešām pamatoti), bet iet. Tajā pašā laikā pārsteidza viņas bailes, čīkstēšana, naivums un nesagatavošanās, jo šis nav viņas pirmais pārgājiens. Šis un citas nianses (piemēram, celšanās desmitos no rīta karstā dienā, privātīpašuma ignorēšana) man neļauj izlasīto novērtēt augstāk.

Vērtējums: 2/5