Burvja zeme. Levs Grosmans

Prometejs 2018. gads, 446 lpp. Burvji #3, The Magicians #3

“Burvju” fani ir sagaidījuši triloģijas noslēdzošo daļu un var sajūsmā lauzt krēslus (ir tā vērts). Pārējiem ieinteresētajiem jāsāk ar sākumu un uzreiz nomierinu, ka visas trīs daļas ir vienlīdz kvalitatīvas un interesantas. Gadās, ka man jautā: “vai tas ir tas pats, kas seriāls?” Nē, atšķirības ir lielas, iesaku drukāto versiju. Kaut vai tāpēc, ka Grosmans ir gudrs rakstnieks, bet šī gudrība uz seriālu nav pārceļojusi.

Tad nu tā. “Burvja zeme” ir ievērojama ar trim lietām:

1. Kventins pieaug
2. Spilgti uznācieni atvēlēti vairākiem sieviešu dzimtes personāžiem
3. Iespaidīgi maģijas apraksti

Tā kā es Kventinu tik labi sapratu, tad man īpašs prieks vērot viņa izaugsmi un briedumu, jo viņš pieaug gan kā cilvēks, gan kā burvis. No “dāmu uznācieniem” īpaši gribas pieminēt Džanetes stāstu par tuksnesi. Iespaidīgi un skaisti. Vispār “Burvja zemē” ir daudz pieminēšanas vērtu epizožu. Tāpat ir feini citāti par grāmatām un iespējams papriecāties par Nevienzemes bibliotēku ar tās unikālo grāmatu krātuvi.

Maģija visu laiku bijusi klātesoša, bet šoreiz tas bija īpaši izteikti, jo Kventinam un citiem jāveic dažas trakoti sarežģītas burvestības. Grosmana burvis ir lingvists, ķīmiķis, fiziķis, matemātiķis, inženieris un pirkstu akrobāts. Man patīk, ka maģija nav tikai vienkārši kaut kāds mistisks spēks, bet daudzām burvestībām varoņiem ir reāli fiziski jāsagatavojas vai gadiem jāmācās īpatnējas valodas.

Dažās epizodēs šķita, ka lietas uzrodas no zila gaisa un pārlieku viegli, bet varbūt tas tāpēc, ka Grosmana varoņi visu laiku rosās un ne vienmēr lasītājam katrs sīkums tiek aprakstīts, atļaujot “ieraudzīt pašam”. Man negribās domāt, ka autors ir drusku sasteidzis darbu, saguris, vai nav gribējis padarīt trešo daļu pārāk apjomīgu. Kā jau iepriekš, Grosmans stāstā iepin smagākas tēmas par savu vietu pasaulē, naidu un mīlestību, vientuļiem bērniem un kurp tas var novest.

Visi pavedieni satek kopā grandiozā noslēgumā un nobeigums atstāj saldsērīgu noskaņu, jo viss tik superīgi beidzas, bet, sasodīts, viss beidzas. Stāstam beigas. Kad durvis uz Filoriju aizvērtas, atliek vien cieņā paklanīties autora priekšā par asprātīgu zināmu fantāzijas literatūras elementu izmantošanu, lai radītu iztēlē dzirkstošu, pārsteidzošu stāstu.  “Burvju” triloģija vislielākā mērā ir portāls uz citu pasauli. Man ir skumji no tās šķirties, bet zinu, ka atgriezīšos.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas atsauksme no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Burvju karalis. Levs Grosmans

Prometejs 2017. gads, 432 lpp. Burvji #2, The Magicians #2

Levs Grosmans “Burvjus” esot sarakstījis bez sākotnējas domas par turpinājumu. Panākumu iedvesmots viņš tomēr vēlreiz aizved mūs uz Filoriju. Ne visi pirmās daļas fani ir sajūsmā par otro daļu, tā esot savādāka. Nezinu, kas tika gaidīts, bet, ņemot vērā autora veiklo spēlēšanos ar ierastajiem fantāzijas elementiem un pasmaidīšanu par tradicionālo domāšanu, uzskatu, ka “Burvju karalis” ir tieši tāds turpinājums, kādam tam vajadzēja būt. Neko citu no Grosmana negaidīju, lai gan tas tāpat nemazina manu sāpi par grāmatas beigām.

Pasakainā Filorija
Jā, jā, mēs esam atpakaļ Filorijā. Brīnišķīgajā, skaistajā, maģiskajā, mierpilnajā Filorijā, kas vienlaikus ir idilliski ideāla un slēpj sevī arī šo to šausminošu. Kventins, Džūlija, Eliots un Džanete vada savas dienas Baltsmailes pilī kā Filorijas karaļi un karalienes, ēd, dzer, slīkst greznībā, mazliet vada valsti un dažkārt dodas maģisko dzīvnieku medībās. Man un mūsu cienījamajiem burvjiem Filorija šķiet kā pasaku paradīze. Tur ir runājoši dzīvnieki, maigs klimats, skaistas ainavas, pulksteņkoki, visādas dīvainas radības un citi brīnumi. Dzīve ir viegla, sapnis kļuvis par īstenību. Aiz laimes var apraudāties. Izlasot grāmatas pirmo lapu, jutos kā nokļuvusi mājās. Kad Kventins un pārējie dodas iekšā jaunā piedzīvojumā, uzzinām par Filoriju daudz ko jaunu.

Vai viegli būt Burvju karalim?
Iespējams, ka pārāk viegli. Filorijas pārvaldīšanā nekādu grūtību un sarežģījumu nav, un tas dara Kventinu nemierīgu. Kventinam ir viss, sapnis piepildīts, dzīve ideāla, bet ar to kļūst par maz. Viņš alkst pēc kā vairāk. Pēc kaut kā nozīmīga, ievērojama, pēc piedzīvojuma. Godīgi sakot, piedzīvojumus viņš beigās dabū pilnu pakaļu un tie nemaz nav tik rožaini.

Autoram ir lieliski izdevies parādīt kā mums nekad nav gana, kā mēs visu laiku alkstam vairāk un vairāk. Citur vienmēr zāle zaļāka un tādā garā. Ja grūtību nav, tās vajag radīt. Tu piepildi savu sapni, bet izrādās, ka pēc laika ar to nav pietiekoši. Ja nu ir kas labāks par vienkāršu laiskošanos Filorijā? Ironiski bija tie brīži, kad Kventins aizdomājās, ka arī dažās vietās uz Zemes nemaz tik sūdīgi nav, vienīgi nevar būt par karali.

Kā jau rakstīju, manuprāt, “Burvju karalis” ir pilnīgi loģisks un pareizs “Burvju” turpinājums. Tā vairs nav bezbēdīgā burvju skola ar zaļo mauriņu, šeit akcents likts uz Džūlijas izmisīgajiem burvju spēju meklējumiem. Ir zudis maģijas mācīšanās, studentu izklaižu un Filorijas pirmatklāšanas prieks. Tā vietā nākusi lielāka nopietnība, tomēr varoņi vēl nav līdz galam pieauguši un tas ir jūtams. Pieaugt vai palikt fantāziju pasaulē? Bet kāpēc gan būtu jāizvēlas? Vai vispār var pieaugt, ja dzīvo pasaku pasaulē? Stāsts šķiet skumjāks un traģiskāks, lai gan netrūkst gaišu brīžu un draugu jociņu. Ja tā padomā, “Burvjos” bija pietiekoši daudz traģēdijas, bet tur tomēr dominēja sapnis par skaisto nākotni, valdīja zināma bohēma. Šajā daļā varoņi ir visu sasnieguši, bet šķiet, ka Džanete vienīgā ir mierā ar sasniegto un neko vairāk nevēlas. Arī Eliots augstā karaļa lomā jūtas ļoti ērti. Varbūt Kventinam šķiet, ka viņš nav sevi vēl pietiekoši pierādījis, ka ir spējīgs uz ko vairāk un tas viņu dzen uz priekšu visu laiku meklēt kaut ko vēl. Protams, Kventins ir mazliet par daudz augstās domās par sevi un drusku pelnījis sakāvi. Varonim būt nav nemaz tik viegli.

Kārklu ragana
Nozīmīga “Burvju karaļa” daļa veltīta Džūlijas stāstam. Uzzinām, kas notika ar viņu laikā no izgāšanās Breikbilas eksāmenā līdz planēšanai pie Kventina biroja loga. Tas ir skumjš stāsts par laušanos aizslēgtās durvīs, dzīvi saēdošu apsēstību, citiem “trakajiem” un traģiskiem maģijas meklējumiem. Visi ar maģiju apsēstie ir vientuļi un nelaimīgi. Daļai slepeno slēptuvju apmeklētāju burvestību mācīšanās ir tikai jautra, slepena nodarbe, kas liek justies īpašākiem, bet elitārajai grupai, kurā iekļūst Džūlija, tas ir dzīvības un nāves jautājums. Esošā realitāte viņus neapmierina un maģijas esamība, bet neaizsniedzamība, dzen viņus smagā depresijā. Brīdī, kad Džūlijas draugu grupa īstās maģijas avota meklējumos ķērās pie reliģijas, sāku uztraukties, bet Grosmans nebūtu Grosmans, ja šo motīvu nepasniegtu negaidītā izpildījumā. Džūlijas liktenis ir neparasts un žēlošanas vērts, bet Embers pareizi saka, ka viņa pati izvēlējās savu ceļu. Pati vainīga, tā teikt.

Burvju triku meistars
Lielākais no burvjiem ir autors pats. Visi sižeta pavērsieni ir kā baltā trusīša izvilkšana no pilnīgi neparedzamām vietām. Pie tam, jūs gaidāt baltu trusīti, bet viņš izvelk melnu, vai vispār kaķēnu vai balodi. Grosmans spēlējas ar visu ierasto fantāzijas literatūrā. Katru reizi, kad prāts saka “ahā! būs x”, autors smejas “nekā! še jums y”. Es viņu par to mīlu. Tomēr bail iedomāties, ko viņš izstrādās triloģijas noslēgumā. Stipri šaubos, ka tās būs “un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi” beigas.

Savukārt Vilis Kasims ir lielisks iluzionista asistents, ļaujot personāžiem runāt viņu valodā, nesatraucoties, ka tā ne vienmēr ir literāri pareiza un korekta. Teksts plūst tik brīvi un viegli aizmirstas, ka tas ir tulkojums.

“Burvju karalis” ir lielisks jauno burvju piedzīvojumu turpinājums. Es smējos, es gandrīz raudāju, jutos laimīga un ārkārtīgi dusmojos uz to stulbo Emberu. Stulbais, stulbais, paštaisnais auns. Ak, bet tā jau tam bija jānotiek, Grosmanam patīk pasmieties par naivo lasītāju. Ceru, ka trešajā daļā viņš galīgi nesalauzīs manu sirdi.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi. Paldies par iespēju romānu izlasīt vēl pirms tā iznākšanas.

Burvji. Levs Grosmans

Prometejs 2015. gads, 448 lpp. The Magicians #1

Tūlīt, tūlīt grāmatnīcu plauktos nonāks Leva Grosmana savdabīgās un aizraujošās fantāzijas triloģijas “Burvji” pirmā daļa ar tādu pašu nosaukumu. Man bija tas gods un iespēja grāmatu izlasīt vēl pirms tās izdošanas, un droši varu teikt, ka šis ir gards kumosiņš fantāzijas literatūras cienītājiem. Fantastiski laba fantāzija, fantastiski labs stāsts, kas nes sevī krietni vairāk kā sākumā izskatās.

Nepietiek kļūt par burvi, vēl ir jāpieaug – tādu mācību gūst “Burvju” galvenais varonis Kventins Koldvoters, kurš tiek uzaicināts kārtot iestājeksāmenus Breikbilas maģijas koledžā. Kventins ir nelaimīgs, nogarlaikojies, ar dzīvi neapmierināts jaunietis, kurš sajūsminās par Kristofera Plovera bērnu grāmatu fantāzijas zemi Filoriju. Lieki teikt, ka Kventinam nonākšana Breikbilā ir kā nonākšana Filorijā, viņš beidzot uz brīdi ir laimīgs, apgūst burvestības un iegūst jaunus draugus. Bet ko pēc tam? Ko darīt pēc Breikbilas pabeigšanas? Autors lielu grāmatas daļu liek meklēt atbildi uz šo jautājumu.

Zinu, ka “Burvji” tiek salīdzināti ar Hariju Poteru un Nārnijas hronikām, bet neapdaliet sevi tā. Nevajag katru burvju skolu salīdzināt ar Hogvartu un katru paralēlo pasaku zemi ar Nārniju. Ir līdzīgi elementi, bet Grosmans tos izmanto pa savam – varētu teikt, ka krietni reālāk un nežēlīgāk. Breikbilā nepietiek būt apdāvinātam, ir ļoti smagi un daudz jāmācās. Grosmana izveidotās pasaules maģija ir reāla un nepastāvīga, atkarīga no tūkstoš dažādiem faktoriem, apstākļiem un izņēmumiem. Cik smagi mācījušies, tik smagi jaunieši izklaidējas. Alkohols, sekss, narkotikas – gandrīz tipiska Ņujorkas jauniešu dzīve. Šajā vietā man gribas uzteikt Vili Kasimu par dzīvīgu tulkojumu, bez mēģinājumiem mīkstināt tos dažus potenciāli rupjos vārdus, kas pavīd tekstā.

Pirms lasīšanas mazliet baiļojos, vai man patiks galvenais varonis, jo reiz lasīju, ka viņš ir viens pretīgs un tracinošs džeks. Kādas muļķības! Kventins ir normāls jaunietis, kurš iedomājas sevi esam krutāku, gudrāku un labāku nekā īstenībā. Autors nepārspīlē viņa rakstura īpašības, tāpēc Kventina rīcība ir saprotama, nevis kaitinoša. Man Kventins patika, tāpat kā patika pārējie varoņi – klusā Alise, švītīgais Eliots, lecīgā Džanete un viltīgais Džošs. Kopā viņi veido ļoti interesantu grupu, kas man atgādināja zelta jaunatni, kas pati nesaprot, ko ar sevi iesākt.

Īstam burvim nav ļoti skaidri novilktas robežas starp lietām, kas ir viņa prātā, un lietām ārpus tā. Ko jūs vēlēsieties, tas piepildīsies. Ja ko ienīdīsiet, varēsiet to iznīcināt. Šajā ziņā meistarīgs burvis neko daudz neatšķiras no bērna vai ārprātīgā.

Manuprāt, Levs Grosmans ir ļoti gudrs autors, kurš nebaidās rakstīt tā kā pats grib. Savijot kopā reālo un pasaku pasauli, viņš ir radījis stāstu par mūsu ilgām pēc sapņu piepildījuma un izmisumu par dzīves garlaicīgo realitāti. Tāpat šis ir stāsts par pieaugšanu, gļēvumu un drosmi. Šis ir arī stāsts par nespēju samierināties ar pieaugušo pasauli. Ko jūs darītu, ja saņemtu uzaicinājumu uz burvju skolu? Kā rīkotos, ja jums būtu iespēja nonākt izsapņotā pasaulē? Vieni teiktu, ka tas ir bērnišķīgi, citi steigtu kravāt somas.

No janvāra “Burvji” būs skatāmi seriāla veidā un, ja nesabojās materiālu, tad tas būs viens ellīgi labs seriāls. To pieminu tāpēc, ka lasot man bija sajūta, ka skatos filmu. Nē, ne tā. Nevis skatos, bet esmu iekšā filmā, esmu viena no burvju koledžas studentiem. Kamēr notika mācības, viss pa lielam bija mierīgi, bet beigu daļa ir pārsteidzoša un skarba, pilnīgs pretstats sākuma idillei. Par to piektā zvaigzne. Pabeidzot grāmatu, man bija žēl, ka esmu to izlasījusi. Es gribu, kaut varētu to lasīt pirmo reizi vēlreiz.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.