Īsās atsauksmes #4

latviešu romānu rādītājsLatviešu romānu rādītājs 1873 – 2013. Raimonds Briedis, Anita Rožkalne

LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts 2014. gads, 319 lpp.

Šajā katalogā trijos sarakstos sakārtoti visi pašlaik zināmie latviešu romāni, kas izdoti periodikā un/vai grāmatā no 1873. līdz 2013. gadam. Meklēt var pēc autora, gada vai romāna nosaukuma. Sastādītāji priekšvārdā min, ka katalogs joprojām nav pilnīgs, iespējams, trūkstot kādi trimdas darbi. Lai nu kā, šķirstot grāmatu, jutos patiesi izbrīnīta, cik mums daudz romānu. Ir tikai daži kara gadi, kad romānu lauciņš ir gandrīz tukšs, labi, ja kāds romāna fragments izdots periodikā. Ir arī tādi romāni, kas izdošanu grāmatas veidā nekad nav piedzīvojuši. Raženi ir strādājuši Andrejs Upīts, Inguna Bauere, Alfreds Dziļums, Eduards Freimanis un daudzi citi. Krietni pamatīgāk visu izpētījusi Sibilla. Šo katalogu izmantošu par oficiālo informācijas avotu attiecībā uz pirmizdevuma gadiem Latviešu grāmatu gadsimtam.

Vērtējums: 4/5

CīrulīšiCīrulīši. Agnese Zapere

Zvaigzne ABC 2009. gads, 252 lpp

“Cīrulīši” ir viena no retajām bērnu grāmatām, kuras patīkami pārlasīt arī pieaugušajiem. Stāsts par trūcīgo, bet gaišo un labsirdīgo mūzikas skolotāja Cīrulīša lielo ģimeni ir patiesi sirsnīgs un jauks gabals. Ģimenē aug septiņi bērni, naudas maz, vajadzību daudz. Viņi izdomā dāvanas Ziemassvētkos, kas neko nemaksā un vispār ir labi un paklausīgi bērni. Gadās pa kādai ķibelei un tad vecākiem ar savu padomu ir jānāk talkā. Ir patīkami lasīt par sirsnīgām un saticīgām ģimenēm, lai gan skaidrs, ka stāsts ir idealizēts un visi notikumi ar morāles piedevu. Tomēr pamācīšana un moralizēšana nav uzbāzīga, tāpēc nekaitina.

Ilgu laiku domāju, ka Agnese Zapere ir latviešu autore. Šī iedoma radās aiz tam, ka notikumi risinās kādā Latvijas pilsētā 19. gs. beigās vai 20. gs. sākumā un visi vārdi ir latviski. Kā izrādās autore ir vāciete Agnes Sapper (1853 – 1922) un viņas populārākā grāmata ir “Die Familie Pfaffling”. Maldināšanā vainīga tulkotāja Ieva Celmiņa, kura 1936. gadā sāka tulkot “Pfafflingu ģimeni”, tulkojot aptvēra, cik vācu pilsētnieku dzīve līdzīga mūsējai un nolēma stāstu latviskot. Tā no Pfafflingiem sanāca Cīrulīši. Vēl tikai atliek piebilst, ka Rīgas kinostudijas filma “Ziemassvētku jampadracis” ir uzņemta pēc šīs grāmatas motīviem.

Vērtējums: 5/5

Jelgava 94Jelgava 94. Jānis Joņevs

Mansards 2013. gads, 312 lpp.

Tie, kuri nebija paspējuši, Joņeva darbu izlasīja pēc tam, kad “Jelgava 94” saņēma ES Literatūras balvu, tāpēc man ir pilnīgi lieki izplūst garākā aprakstā. Teikt, ka esmu sajūsmā par Joņeva šedevru, būtu maigi teikts. Esmu vienkārši autā, satriekta, pacilāta un apburta par viņa patiesumu, talantu, humoru, ironiju un spēju radīt aizraujošu pusdokumentālu darbu, kuru aizgūtnēm lasa pat tie, kuriem ar 90. gadu metāla kultūru nebija nekāda sakara. Man tā bija gandrīz paralēlās Latvijas atklāšana. “Jelgava 94” ir spilgta puķe smagnējā latviešu literatūras dīķī. Tikai viens mani baida – ka otra tāda romāna vairs nebūs. Ir taču tādi rakstnieki, kuri rada ģeniālu debijas romānu un viss pēc tam ir tikai atraugas.

Vērtējums: 5/5

Īsās atsauksmes #2

latviešu literatūras vēstureLatviešu literatūras vēsture: no pirmajiem rakstiem līdz 1999. gadam. Guntis Berelis

Zvaigzne ABC 1999.gads, 335 lpp.

Kas sākās ar domu pašķirstīt grāmatu un pameklēt latviešu autoru darbus konkrētiem “Latviešu grāmatu gadsimta” gadiem, tas beidzās ar aizrautīgu visas grāmatas izlasīšanu. Atzīšos, dzejas analīzi lasīju pa diagonāli. Bereļa pārlieku lielā iedziļināšanās noteiktu dzejnieku daiļradē ir mans vienīgais iebildums, toties šī īpatnība var labi noderēt tiem lasītājiem, kuriem attiecīgais temats ir aktuāls. “Latviešu literatūras vēsture” ir Bereļa subjektīvs skatījums uz nozīmīgākajiem latviešu autoriem un darbiem, kas ietekmēja un virzīja mūsu literatūras attīstību: no “zaudētās paradīzes” un “latviskuma koda” meklējumiem līdz postmodernisma augstajam lidojumam. Skaidrs, ka latviešu literāti gan agrāk, gan tagad pārsvarā “mētājas” nogrieznī, kam vienu galu veido romantisms, otru modernisms, bet pa vidu reālisms (un tā brālis socreālisms). Socreālisms radīja lielu kaudzi nebaudāmas makulatūras un ļoti ilgs laiks pagāja, kamēr izdevās atbrīvoties no tā rēga. Ar tādu bagāžu mūsdienu latviešu literatūra nemaz nevar būt savādāka. Tieši virziena parādīšana ir šīs grāmatas lielākā vērtība.

Vērtējums: 4/5

prestuplenie--Преступление и наказание. Федор Достоевский

ООО «Элитайл» 2005. gads, 4,5 stundas, radioluga. Ierunājuši: Лев Дуров, Чулпан Хаматова, Сергей Чонишвили, Леонид Кулагин, Вячеслав Шалевич, Борис Плотников u.c.

Klasika, kas varētu baidīt lielu daļu lasītāju, tajā skaitā mani. Tāpēc nolēmu iet vieglāko ceļu un noklausījos profesionālu krievu aktieru ierunātu radiolugu. Radioluga atstāja pabeigta un labi nostrādāta darba iespaidu un man ir liels prieks par savu izvēli. Kas attiecas uz grāmatu, pēc lugas noklausīšanās izlasīju pirmo nodaļu un jāsaka, ka no tās bija izlaisti tikai daži maznozīmīgāki apraksti. Sižets īsumā: jurisprudences students nogalina divas večiņas mantkārīgos nolūkos, pēcāk viņu sāk mocīt sirdsapziņa, lai gan virspusēji viņš uzskata, ka viņam bija tiesības to darīt. Dostojevskis ir radījis amorālu un slinku kretīnu Raskoļņikovu un viņa pretmetu – sirdsskaidro Soņju, kuras tikumu nespēj nomelnot pat viņas arods. Soņja ir tik laba, ka cita autora rokās kļūtu pat smieklīga, bet Dostojevskis liek noticēt, ka tiešām var būt tāds cilvēks. Savukārt Raskoļņikova psiholoģiskais portrets ir lielisks, iespējams, labākais kādu esmu literatūrā sastapusi. Vienīgi neesmu līdz galam pārliecināta par viņa apgaismības mirkli romāna beigās. Iespējams, ka grāmatā tam ir jūtams lielāks pamatojums. Bija vēl kaut kas, kas klausīšanās brīdī mani sižetā traucēja, bet vairs neatceros. Man patika Dostojevska stils. Šķiet, ka viņš neaizraujas ar tādiem aprakstu un teoretizēšanas blāķiem kā Tolstojs. Tas ir tikai pieņēmums, jo radioluga tomēr ir saīsināta “Nozieguma un soda” versija.

Vērtējums: 4/5

Kā uzrakstīt sasodīti labu romānu. Džeimss N. Frejs

Zvaigzne ABC 2009.g., 192 lpp.

Neliela grāmatiņa, kurā viegli un ar humoru iztirzāti dramatiskā (ko autors īpaši uzsver) romāna rakstīšanas principi un sniegti padomi, kā savaldzināt un piesaistīt lasītāja uzmanību. Džeimss Frejs pats ir rakstnieks, vada literārās meistardarbnīcas ASV, tātad varam pieļaut, ka vīrs zina ko runā raksta. Pāris vietās gan drusku kaitināja uzsvērums – sižets jākalkulē un jāraksta tā, lai romānu pirktu. Bet no otras puses – kāpēc gan rakstīt to, ko neviens nepirks un nelasīs? Arī pēdējās divas nodaļas ne īpaši patika – vairāk atgādināja nodaļas no tām grāmatām “kā kļūt bagātam pāris dienu laikā”.

Ja atmetam pēdējās nodaļas, tad pārējās ir labi padomi par fiktīva sapņa, spriedzes, raksturu radīšanu, kā noteikt darba premisu un cik tā svarīga, par stāstnieka balsi, par žanriem un virzieniem, un par kļūdām, ko pieļauj rakstnieki.

Lūk dažas domas:

  • Kas notiek, ja rakstnieks nezina sava darba premisu? Tad stāsts bieži sadrūp nejaušu notikumu virknē un lasītājs ātri zaudēs interesi.
  • Spriedzes galvenais uzdevums: ziņkāres ierosināšana.
  • Simpātijas ir vārti, caur kurem lasītājs emocionāli ienāk stāstā.
  • Empātiju var panākt, sīki un spilgti atainojot apkārtni: vidi, skaņas, sāpes, smaržas – visu, ko uztver tēlotā persona un kas izraisa viņa emocijas.
  • Gan noveles, gan romāna rakstniekam lasītāja uzmanība jāpiesaista iespējami ātri, vislabāk jau ar pirmo otro teikumu.
  • Ja stāstā nav ironijas, pārsteiguma momenta un raksturu evolūcijas, diez vai vērts tādu rakstīt. 

Tieši šādi konkrēti skaidrojumi un padomi ar piemēriem ir grāmatas lielākā vērtība. Tagad man ir skaidrs, kāpēc daži romāni aizrauj, bet citi uzdzen miegu un nesaista. Kopumā bija interesanti un vērtīgi palasīt romānu rakstīšanas “virtuvi”, tāpēc lieku 4/5.

Literatūras teorija. Džonatans Kalers

Izdevis Literatūras un filozofijas portāls 1/4 Satori 2007.gadā sērijā “Ļoti saistošs ievads”, 176 lpp. Oriģināls pirmo reizi izdots 1997.gadā.

“Literatūras teorija” tiek reklamēta kā grāmata, ko būtu vērts izlasīt ikvienam, kas vēlas ne tikai lasīt literatūru, bet arī domāt par to. Savukārt “ļoti saistošs ievads” vedina domāt par aizraujošu kādas tēmas/problēmas pamatu (ievads taču!) izklāstu. Neļaujiet sevi maldināt. Bez iepriekšējām zināšanām par literatūru (teoriju) lasīt būs grūti par: teoriju par teoriju, valodu, nozīmi, poētiku, identitāti, subjektu un citām tēmām. Termini un svešvārdi prasās pēc skaidrojošās vārdnīcas un vietām gribas palabot tulkoto tekstu uz vienkāršākiem vārdiem.

Otrajā nodaļā par to, kas ir literatūra, autors apgalvo:

Literatūras fiktīvums nošķir literatūras valodu no citiem valodas lietojuma kontekstiem, ļaujot brīvi interpretēt, kāds ir literārā darba sakars ar pasauli.

It visu, kas šķitis jēgpilns, literatūra spēj padarīt par bezsakaru, pacelties tam pāri, pārveidot to, izraisot jautājumus par tā leģitimitāti un adekvātumu.

Un vēl citās nodaļās:

Vai nav labāk cienīt autorus par to daiļrades spēku, kas veicina nebeidzamas pārdomas un pieļauj dažādus lasījumus, nevis par to, kas, mūsuprāt, ir darba sākotnējā nozīme?

Lasītājiem žanri nozīmē noteiktas konvencijas un gaidas – lasīdami detektīvu vai romānu, lirisku dzejoli vai traģēdiju, mēs meklējam atšķirīgas lietas un izdarām atšķirīgus pieņēmumus par to, kas izrādīsies būtisks.

Vai zinājāt, ka literārie darbi ir ietekmējuši sabiedrisko domu pat tik lielā mērā, ka virzījuši vēstures attīstību un lielas pārmaiņas? Un vai zinājāt, ka romāns līdz 20. gadsimtam netika uzskatīts par nopietnu literāru formu?

Tas nav ievads “kas ir kas” stilā. Kalers drīzāk iemet lasītāju dažādu literatūras teorijas un analīzes pieeju diskusiju un strīdu vidū. Nekādu lielo skaidrību literarūras teorijas iesācēju prātos šī grāmata neviesīs, bet filoloģijas studentiem varētu būt patiesi noderīga. Literatūras skolotājām arī….

Vērtējums – šoreiz izpaliek, jo būtu bezjēdzīgs.