Īsās atsauksmes #2

latviešu literatūras vēstureLatviešu literatūras vēsture: no pirmajiem rakstiem līdz 1999. gadam. Guntis Berelis

Zvaigzne ABC 1999.gads, 335 lpp.

Kas sākās ar domu pašķirstīt grāmatu un pameklēt latviešu autoru darbus konkrētiem “Latviešu grāmatu gadsimta” gadiem, tas beidzās ar aizrautīgu visas grāmatas izlasīšanu. Atzīšos, dzejas analīzi lasīju pa diagonāli. Bereļa pārlieku lielā iedziļināšanās noteiktu dzejnieku daiļradē ir mans vienīgais iebildums, toties šī īpatnība var labi noderēt tiem lasītājiem, kuriem attiecīgais temats ir aktuāls. “Latviešu literatūras vēsture” ir Bereļa subjektīvs skatījums uz nozīmīgākajiem latviešu autoriem un darbiem, kas ietekmēja un virzīja mūsu literatūras attīstību: no “zaudētās paradīzes” un “latviskuma koda” meklējumiem līdz postmodernisma augstajam lidojumam. Skaidrs, ka latviešu literāti gan agrāk, gan tagad pārsvarā “mētājas” nogrieznī, kam vienu galu veido romantisms, otru modernisms, bet pa vidu reālisms (un tā brālis socreālisms). Socreālisms radīja lielu kaudzi nebaudāmas makulatūras un ļoti ilgs laiks pagāja, kamēr izdevās atbrīvoties no tā rēga. Ar tādu bagāžu mūsdienu latviešu literatūra nemaz nevar būt savādāka. Tieši virziena parādīšana ir šīs grāmatas lielākā vērtība.

Vērtējums: 4/5

prestuplenie--Преступление и наказание. Федор Достоевский

ООО «Элитайл» 2005. gads, 4,5 stundas, radioluga. Ierunājuši: Лев Дуров, Чулпан Хаматова, Сергей Чонишвили, Леонид Кулагин, Вячеслав Шалевич, Борис Плотников u.c.

Klasika, kas varētu baidīt lielu daļu lasītāju, tajā skaitā mani. Tāpēc nolēmu iet vieglāko ceļu un noklausījos profesionālu krievu aktieru ierunātu radiolugu. Radioluga atstāja pabeigta un labi nostrādāta darba iespaidu un man ir liels prieks par savu izvēli. Kas attiecas uz grāmatu, pēc lugas noklausīšanās izlasīju pirmo nodaļu un jāsaka, ka no tās bija izlaisti tikai daži maznozīmīgāki apraksti. Sižets īsumā: jurisprudences students nogalina divas večiņas mantkārīgos nolūkos, pēcāk viņu sāk mocīt sirdsapziņa, lai gan virspusēji viņš uzskata, ka viņam bija tiesības to darīt. Dostojevskis ir radījis amorālu un slinku kretīnu Raskoļņikovu un viņa pretmetu – sirdsskaidro Soņju, kuras tikumu nespēj nomelnot pat viņas arods. Soņja ir tik laba, ka cita autora rokās kļūtu pat smieklīga, bet Dostojevskis liek noticēt, ka tiešām var būt tāds cilvēks. Savukārt Raskoļņikova psiholoģiskais portrets ir lielisks, iespējams, labākais kādu esmu literatūrā sastapusi. Vienīgi neesmu līdz galam pārliecināta par viņa apgaismības mirkli romāna beigās. Iespējams, ka grāmatā tam ir jūtams lielāks pamatojums. Bija vēl kaut kas, kas klausīšanās brīdī mani sižetā traucēja, bet vairs neatceros. Man patika Dostojevska stils. Šķiet, ka viņš neaizraujas ar tādiem aprakstu un teoretizēšanas blāķiem kā Tolstojs. Tas ir tikai pieņēmums, jo radioluga tomēr ir saīsināta “Nozieguma un soda” versija.

Vērtējums: 4/5

Advertisements

Šarlotes Brontē dzīve. Elizabete Gaskella

Daugava 2004. gads, 212. lpp.

Man patīk visu trīs Brontē māsu romāni, tāpēc likās intriģējoši:

Traģisko stāstu par Brontē dzimtu jau daudzkārt atkārtojuši dažādi rakstnieki, tomēr nevienam no viņiem nav izdevies to atveidot tik labi kā šajā neparastajā biogrāfijā, kas tapusi drīz pēc Šarlotes nāves – tās autore ir viņas talantīgā laikabiedrene un draudzene Elizabete Gaskella.

Iespējams, ka šo vārdu rakstītājam grāmatas aizmugurē ir taisnība un šī patiesi ir labākā biogrāfija par Brontē dzimtu, tomēr šī noteikti nav viena no labākajām biogrāfijām, ko esmu lasījusi. Domāju, ka šai biogrāfijai lielā mērā traucē tas, ka tā sarakstīta “drīz pēc Šarlotes nāves”, līdz ar to daudzi iesaistītie cilvēki bija dzīvi un autore nevēlējās vai nevarēja izteikties atklātāk. Tai pašā laikā liels pluss ir autores pazīšanās ar Šarloti un iespēja parunāties ar citiem cilvēkiem, kas māsas pazina, tāpat arī iespēja dabūt draudzenēm un draudzeņu rakstītās vēstules. Tomēr man šai biogrāfijā pietrūka dziļuma un dzīvīguma. Biogrāfija ir vairāk kā dzīves pārskats tikai no vienas puses.

Māsu traģiskajā liktenī lielā mērā vainojama vieta, kur viņas dzīvoja (nemitīgas slimības, skarbs klimats, nomācoša vieta) un tas, ka viņas bija tik cieši saistītas viena ar otru:

Hevorta apbūvēta, neņemot vērā nekādus sanitāros nosacījumus: plašā, vecā baznīcas kapsēta atrodas augstāk par mājām, un ir briesmīgi padomāt, ka pavasarī ūdens sūkņos apakšā varētu tikt saindēts.

[par Emīliju] Viņas labsajūtu spēja atjaunot tikai pierastais Hevortas apkaimes gaiss un brīvā mājas dzīve, jo viņa un Anna bija saistītas tik cieši kā dvīnes.

Māsas bija pārsteidzoši kautrīgas, nealka slavas un atzinības, ilgi šaubījās vai publicēt savus darbus:

[1845.gada rudens] Mēs vienojāmies, ka sakārtosim nelielu savu dzejoļu izlasi un, ja būs iespējams, publicēsim to. Nealkdamas pēc slavas, mēs paslēpām savus vārdus aiz pseidonīmiem, kļūdamas par Kareru, Elisu un Ektonu Bellu. Šādu divdomīgu izvēli diktēja apsvērumi, ka labāk patverties aiz vīriešu vārdiem, turklāt mēs nemaz nevēlējāmies atklāt, ka esam sievietes…

Visas trīs bieži apspriedās un lasīja viena otrai priekšā savus sacerējumus.

Viņa sacīja māsām, ka tās kļūdījušās – arī morāli kļūdījušās, radot savas varones skaistas. Māsas atbildēja, ka nekādā citādā veidā neesot iespējams padarīt šīs sievietes interesantas. Šarlote attrauca: “Es pierādīšu, ka jūs kļūdāties! Uzvedīšu uz skatuves varoni, kura būs tikpat maza un neizskatīga kā es, bet tikpat interesanta kā jebkura no jūsējām.” Tā piedzima “Džeina Eira”.

Lai arī cik nožēlojama un īsa bija Šarlotes, Annas un Emīlijas dzīve, viņas ir iemantojušas pasaules slavu un viņu darbus lasīs vēl ilgi. Tas ir pārsteidzoši kā vienkāršas mācītāja meitas, bez īpašas dzīves pieredzes spēja radīt kvalitatīvus romānus, kas joprojām turpina iepriecināt lasītājus. Varbūt tāpēc, ka viņas rakstīja ļoti reālistiski, tēlus un situācijas bieži ņēma no dzīves, bet pārējo spēja ticami iztēloties.

Ja patīk māsu darbi, var lasīt arī šo biogrāfiju.