Aleksandrijas kvartets. Justīne. Lorenss Darels

JustīneNordik 2008. gads, 261 lpp. Aleksandrijas kvartets #1

Biju iedomājusies, ka šis ir ceļojuma stāsts, bet izrādījās, ka “Aleksandrijas kvartets” autora vārdiem ir “pētījums par mūsdienu mīlestību”, eksperimentāls romānu cikls, kura pirmās trīs grāmatas vēsta par vienu un to pašu laika posmu un tiem pašiem cilvēkiem no dažādiem skatu punktiem, un tikai četurtais romāns virzās laikā uz priekšu. Centrā ir jauna rakstnieka un sarežģīta rakstura sievietes mīlasstāsts uz eksotiskās Aleksandrijas fona. Anotācija arī sola noslēpumu un spiegošanu. Tiktāl izklausās aizraujoši, un “Justīnes” pirmās pāris lapas ir tik intriģējošas un košiem ainavu aprakstiem pilnas, ka uzreiz jutos savaldzināta. Metos lasīt romānu, lai gan paņēmu rokās ar domu nest atpakaļ uz bibliotēku, jo pašlaik galīgi neiet ar lasīšanu.

Spilgti sācies romāns pamazām iestieg filozofiskās pasāžās un ārkārtīgi garos mēģinājumos aprakstīt un psiholoģiski/filozofiski izanalizēt Justīnes personību. Tā arī nespēju viņu ne ieraudzīt, ne saprast. Justīnes samudžinātais psiholoģiskais portrets šķita kā pārcenšanās. Vai viņai ir psiholoģiskas novirzes, vai viņa tēlo, ko īsti viņa domā, kas viņa tāda galu galā ir un ko viņa meklē? Viņas teiktais man šķita teatrāls un nedzīvs. Trīs vīrieši cenšas viņu saprast, aizrakties līdz saknei un tādējādi pilnībā iegūt sev. Tas, protams, neizdodas un laikam arī tieši šī nespēja viņu pakļaut ir trakās apsēstības (nu labi, lai būtu mīlestība) pamatā. No malas kaislīgais mīlas daudzstūris izskatās pagalam ciniski.

Mūsu galvenais varonis, šī stāsta stāstītājs, neveiksmīgs rakstnieks L. G. Dārlijs atgādina dzīves apnikuma skartu cilvēku, kurš ņem pretī pirmo iespēju tikai, lai kaut kas notiktu. Citi tēli ir saprotamāki, tomēr visveiksmīgākā ir sanākusi Aleksandrija – krāšņa, pulsējoša, kontrastaina, tumša, smirdoša, grezna, haotiska un apstulbinoša pilsēta. Varbūt pilsēta vai no tuksneša nākošais vējš padara cilvēkus dullus, liek viņiem dzīties pēc kaut kā nezināma, mesties tumšās kaislībās. Manuprāt, L. Darelam ļoti labi sanāk vietu apraksti un kolorītu cilvēku tēli, ja vien viņš nesāk tos pārāk analizēt. Aiz visa tā vārdu meža un prātojumiem slēpjas skaisti teikumi.

Nākamais romāns ciklā sola Baltazara, ārsta un kabalas speciālista, filozofisko skatījumu uz šo mīlasstāstu. Šaubos, vai tam man pietiks spēka, tomēr ļoti gribētos uzzināt jūsu domas par šīs romānu tetraloģijas turpinājumiem – vai man lasīt? Cik daudz tur ir tā filozofiskā skatījuma?

Vērtējums: 3/5 (sākuma emocijās Goodreads ieliku 2 zvaigznes, tomēr romāns ir pelnījis vairāk)

Advertisements

Ļoti aizkavējušās atsauksmes

Laiks tikt galā ar pēdējām astēm no 2008. gada. Jā, man ir talants kavēties ar atsauksmju rakstīšanu. Īsumā pastāstīšu par četrām grāmatām, cik nu to ļaus piezīmes un atmiņa.

Krievijas dienasgrāmataKrievijas dienasgrāmata. Anna Poļitkovska

Dienas Grāmata 2008. gads, 360 lpp.

Iespējams, žurnālisti nogalināja šīs grāmatas dēļ. Smags dokumentāls vēstījums, kas skaudri parāda Krievijas “demokrātijas” virtuvi – netīro politiku, korupciju, asinsizliešanu, naida kurināšanu utml., lai tikai vadošā elite nopelnītu vairāk. Vai nu autore sabiezināja krāsas, vai jau ap 2007. gadu likums, taisnīgums un cilvēktiesības bija vien tukša skaņa. Ticamāks varētu būt otrais variants. Drosmīga sieviete.

Vērtējums: 4/5

EšafotsEšafots. Andris Grūtups

Atēna 2007. gads, 264 lpp.

Grūtupa hobijs – rakstīt par vēsturē vairāk vai mazāk zināmām tiesas prāvām, – man simpatizēja. Pirms šīs izlasīju “Beilisādi”. “Ešafots” ir viņa sīkumains pētījums par vācu ģenerāļu tiesāšanu Rīgā. Smaga tēma. Autors centies būt objektīvs, bet, ņemot vērā visu teatralizēto procesu, viltus lieciniekus un padomju funkcionāru zvērības, var just, ka simpātijas ir vācu pusē. Labi attēlots laikmets un melu mašinērija. Daudzi no tiesas procesā iesaistītajiem to darīja aiz bailēm un gļēvulības – ja nedarīsi, pašu sodīs, ja apmelosi citu, varbūt tev vara būs labvēlīga. Vairums vienkārši gribēja izdzīvot.

Vērtējums: 4/5

Pārejam pie vieglākas literatūras.

Kurtizānes sabiedrotaisKurtizānes sabiedrotais. Sāra Dināna

Atēna 2007. gads, 439 lpp.

Nosaukums vedina domāt par čīzīgu mīlas romānu, tomēr nē – “Kurtizānes sabiedrotais” ir nopietnāks un labi uzrakstīts. Galvenie varoņi, kurtizāne Fjammeta un viņas sabiedrotais punduris Bučīno, no Romas bēg uz Venēciju un sāk tur jaunu dzīvi, atklājot kādu svarīgu noslēpumu. Lasītāju sagaida brīnišķīgs Renesanses laika Venēcijas portrets. Lai gan galvenie varoņi ir izdomāti, pavīd arī pa kādam reālam vēstures faktam. Esmu atzīmējusi šo kā labu vēsturisko romānu un nāksies sev ticēt.

Vērtējums: 4/5

Prospero celleProspero celle. Lorenss Darels

Nordik 2006. gads, 180 lpp.

Tā ir Lorensa Darela oda Korfu salai Grieķijā, kurā viņš pavadīja vairākus gadus. Daudzi šo pārdomu un iespaidu grāmatu uzskata par viņa skaistāko darbu un arī man patika. Diemžēl pieraksti ir ļoti skopi, ja neskaita citātu, kāpēc korfieši noņemas ar gultu greznošanu, un no atmiņas arī neko nevaru atsaukt – viss sajaucies ar viņa “Kipras rūgtajiem citroniem”. Būtu jāpārlasa.

Vērtējums: 4,5/5

Ar šo beidzu nolīdzināt parādu 2008. gadam. Vai esat šīs grāmatas lasījuši? Padalieties ar iespaidiem.

Kipras rūgtie citroni. Lorenss Darels

kipras rūgtie citroniIzdevējs SIA “Nordik”, 2005.gadā, 284 lpp, pirmo reizi izdota 1957. gadā.

Lorenss Darels (1912 – 1990) ir visiem zināmā Džeralda Darela brālis Larijs, kurš daudzus gadus pavadījis Grieķijā un tās salās. Lorensa grieķu valodas prasme un zināšanas par Grieķijas vēsturi, kultūru, politiku un literatūru piedod šai grāmatai lielāku vērtību un Kipras apraksts izdevies daudzpusīgs un māksliniecisks. Autors Kiprā uzturējās no 1953. līdz 1956. gadam, nopirka māju mazā ciematā, sadraudzējās ar vietējiem un nemieru laikā pat bija angļu salas pārvaldes preses sekretārs.

Jāsaka, ka es tomēr grāmatā nedaudz vīlos. Viss bija labi līdz brīdim, kad autors sāka stipri paplašinātos teikumos izteikties par politiku, pašu politiku it kā neskardams, bet skaidrodams to caur vēsturi un kultūru. Vietām bija sajūta, ka autors pats nesaprot, ko grib pateikt. Toties viņa salas un vietējo iedzīvotāju apraksti un sarunas ir lieliski.

Ciema atmosfēra bija visai valdzinoša, tā arhitektūra radīta atbilstoši visīstākajām zemnieku tradīcijām – pagalmos slējās turku atejas ar kupolveida jumtiem, milzīgām velvētām durvīm, kuras rotāja kokgriezumi Venēcijas stilā, ventilācijai kalpoja seni turku lodziņi ar aizkariem. Tām piemita krētiešu ciema tīrība un autentiskums. Un it visur plauka rozes, smaržoja bālie mandeļu un persiku ziedu mākoņi, uz balkoniem dīga garšaugi skārda podiņos, kas bija pagatavoti no tukšiem degvielas traukiem, un katru pagalmu kā vēstnesis no manas bērnības Indijā vainagoja lekni, zaļi banāna lapu vēdekļi, kas vējā grabēja kā pergaments. Caur tavernas aizvērtajām durvīm skanēja sērīgas mandolīnas gaudas.

Visjautrākie brīži grāmatā ir, kad atbrauc viņa brālis Džeralds un Lorensa sarunas ar kipriešiem un turkiem (īpaši mājas pirkšana) pirms nemieru sākšanās. Līdz ar to grāmatas sākums ir labs , bet pārējais vietām interesants, bet vietām ne īpaši. Tomēr “Kipras rūgtie citroni”  sniedz ļoti labu ieskatu Kiprā un kipriešos, un palīdz izprast cēloņus, kas noveda pie ilgstoša konflikta sākumā starp kipriešiem un angļiem un pēc tam starp kipriešiem un turkiem. Piemēram:

– Daudzi no mums šaubās, vai pārmaiņas vajadzīgas. Bet tiesības, plikas tiesības,  – jūs taču dabūtu visu salu savā pusē, ja dotu mums šīs tiesības.

Vērtējums: 3,5/5.