J.L.V. izdevniecība 2014. gads, 205 lpp.
Atsaucos Spīganas aicinājumam novembrī izlasīt vismaz vienu latviešu autora darbu. Latviešus lasu regulāri, pildot Latviešu grāmatu gadsimta izaicinājumu, bet šoreiz gribējās ko “svaigāku”. Vispār tagad modīgi ir lasīt “Mēs. XX gadsimts” sēriju, bet mani ieinteresēja “Latgales sāga”, kas sola vēstīt “par Latgales ļaudīm – Skuteļu un Sedolu dzimtām -, kas ar saknēm vienmēr ir bijuši dzimtajos lauku plašumos, 20. gadsimta vētrām nākot pāri un mainot viņu dzīves līdz nepazīšanai”. Tātad, divu reālu dzimtu dzīvesstāsti.
“Latgales sāgas” lielākā daļa tiek veltīta plašajai Skuteļu dzimtai no Latgales, kuras kodolu veido Antons un Ieva Skuteļi (abi apprecējās 1903. gadā). Ja pareizi saskaitīju, viņiem piedzima 12 bērni, bet agru bērnību pārdzīvoja tikai seši. Viņu meita Monika (1921), kura 1955. gadā apprecējās ar Kārli Voldemāru Sedolu, pastāstīja autorei par saviem un vīra radiniekiem. Sedolu dzimta nav tik plaša, nāk no Kurzemes un grāmatā tai veltīts krietni mazāk uzmanības. Jāuzteic ideja grāmatas beigās ievietot abu dzimtu kokus, jo katra nodaļa veltīta savam cilvēkam un ļoti viegli apjukt tajos radurakstos.
Abas dzimtas ir samērā turīgas, un viņu vienīgā vēlēšanās ir dzīvot mierā un kopt savu zemi. Strādīgi, godīgi, labestīgi ļaudis. Pirmais Pasaules karš Latgales stūri, kur dzīvo Skuteļi, īsti neskāra, bet Otrais un jaunā vara bija krietni nesaudzīgāki. Vienīgo dēlu, tēvu un tēva brāli aizveda uz Sibīriju, Monika diezgan ilgi slēpās, plašajās mājās iemitinājās ciema padomes ļaudis. Sedolu dzimtai paveicās vairāk – dēlu aizveda uz Sibīriju, bet pēc pāris gadiem nosūtīja dienēt uz Igauniju.
Līdzīgu stāstu varētu pastāstīt par jebkuru citu latviešu dzimtu. “Latgales sāga” ir vēsturiska liecība par vienkāršu cilvēku dzīvēm Latvijas vēstures kontekstā. Lasot kļuva žēl, ka man vairs nav kam pajautāt līdzīgu stāstu. Atceros, ka vectēvu karā ievainoja un viņš atlikušo mūžu nodzīvoja ar šķembu plaušā (tās ir 6 gadus veca bērna atmiņas, tāpēc varbūt neprecīzas), ka mammas mamma nomira, kad mamma vēl bija maza. Tante stāstīja par savu darbu audumu fabrikā, stāstīja arī par karu, bet vairs neatceros. Viņas nelaimīgās mīlestības stāsts tā arī palika neizstāstīts. Žēl, ka neviens no viņiem nerakstīja dienasgrāmatu. Es gribētu laika mašīnu, lai varētu satikt viņus vēlreiz un visu pierakstīt.
Atgriežamies pie grāmatas. Mazliet tramīgu mani darīja aizmugurējā vāka anotācijas ambīcijas salīdzinājumā ar grāmatas plānumu. Kā knapi 200 lpp. var sabāzt divas dzimtas gadsimta garumā un vēl iepīt zināmu vēsturisko personību svarīgos dzīves brīžus? Tiek pieminēts Kārlis Zāle, Kārlis Ulmanis, Vilis Lācis. Caur ebreju andelmaņa pieredzēto, kurš mēdza iegriezties pie Skuteļiem, tiek skarts arī ebreju holokausts. Monika Skutele palīdz partizāniem, tāpēc tiek pastāstīts arī par viņiem. Apjoms, kur arī ar 500 lpp. varētu nepietikt.
Autorei ir sanācis tikai tāds faktu konspekts, kas “nākuši caur šo rindu autores emocionālo prizmu, lai grāmatas lasītājs spētu iejusties varoņu dzīvē kā savējā”. To prizmu viņa varēja likt mierā, jo tagad nav skaidrs, kur ir autores un kur aprakstīto cilvēku emocijas. Šur tur jaušamas mākslīgas notis. No otras puses, autorei tomēr izdevies tik plānā grāmatā aptvert veselu laikmetu. Izlasīsiet “Latgales sāgu” un būsiet izlasījuši gandrīz visas Latvijas 20. gs. vēstures īso kursu. Grāmatai ir minimāla literārā vērtība, tomēr vienmēr interesanti lasīt par reālu cilvēku likteņiem.
Vērtējums: 2/5
Marii grāmatplaukts 