Īsās atsauksmes #13

Pastāstīšu īsi par četrām ne pārāk sen lasītām grāmatām.

Nights ofNights of Rain and Stars. Maeve Binchy

Orion Books 2005, 400 lpp.

Vienu brīdi man bija uznākusi vēlme palasīt ko romantisku. Atcerējos, ka man patika viens cits Binčijas romāns, tāpēc diezgan drošu roku paņēmu šo. Patika arī anotācija – četri ārzemnieki satiekas Grieķijas salā un šī tikšanās izmaina viņu dzīvi. Apmēram pie 70. lappuses sapratu, ka tomēr nebūs. Kā teiktu Mirtas tante “Es tev saku, Dagnija – salta sirds, salta!”, bet sapratu, ka man pilnīgi vienaldzīgas tās varoņu sirdssāpes un tipiskās problēmas. Visi tik labiņi, visi tik laipni, sliktais džeks tāda klišeja, viņa draudzene tipiska zostiņa, vēl ir jauna, veiksmīga sieviete, kura bēg no savas mīlestības, tipisks nūģis brillēs, kurš nesaprotas ar saviem vecākiem un restorāna īpašnieks grieķis, kurš pirms 9 gadiem sastrīdējies ar savu dēlu un vairs ar viņu nav runājis. Skaidrs, ka īstie cilvēki atradīs viens otru, visas problēmas atrisināsies un viņi dzīvos ilgi un laimīgi Grieķijas salā. Ak, ļaujiet man elpot! Es gribēju romantiku un laimīgas beigas, bet ne šo dīvaino pasaku. “Sapņu sala” bija krietni reālistiskāka un dzīvāka, lai gan nebūt ne talantīgi uzrakstīta. Tur arī uzreiz bija jūtams vietas kolorīts.

Vērtējums: 1/5

So You`ve Been Publicly ShamedSo You`ve Been Publicly Shamed. Jon Ronson

Picador 2015, 306 lpp.

Kamēr lasīju šo grāmatu par publisko kaunināšanu, man bija interesanti, bet jo ilgāks laiks pagājis, jo mazāk vēlos vispār kaut ko teikt. Autors apskata vairākus gadījumus, kad cilvēks pieķerts melos, vai ne tā izteicies sociālajos tīklos un nokļūst virtuālā linča tiesā. Parasti šo cilvēku dzīves tiek nepatīkami apgrūtinātas uz īsāku vai ilgāku laika sprīdi. Ir viens kungs, kurš atsakās tikt kaunināts un iesūdz tiesā informācijas izplatītājus. Tie gadījumi ir dažādi, teksts pa lielam izglītojošs, bet autors tā arī netiek līdz problēmas saknei vai kādai formulai kā rīkoties, ja gadās nonākt līdzīgā situācijā. Sapratu, ka publiska kaunināšana cauri gadsimtiem līdz mūsdienām ir sabiedrības pašregulācijas veids, kas mēdz pieņemt grotesku formu. Īpaši tagad, kad par vienas jaunas sievietes neveiksmīgo tvītu par Āfriku puse pasaules vienojās kopējā aizvainotā bļāvienā. Liek padomāt gan ko publicējam, gan par ko metamies publiski bļaut un lamāt. Spīgana par šo grāmatu izteikusies plašāk.

Vērtējums: 3,5/5

The HelpThe Help. Kathryn Stockett

Amy Einhorn Books 2009, 444 lpp.

Iespējams, ka romāna sižets ir par lēnu, lai spētu noturēt manu uzmanību audiogrāmatas formātā, bet “Kalponi” klausījos ļoti ilgi un beigās jau sāku pārtīt, lai tikai vienreiz pabeigtu. Vispār man romāns patika un bija interesanti. 1960. gadi ASV dienvidos ir tāds īpatnējs laiks – rasisms vēl pilnā plaukumā, bet parādās brīvdomīgas vēsmas. Melnie kalpotāji, baltie kungi, visvarenas dāmu komitejas un tādā garā. Baltās dāmas dzīvo tādos smukos zelta būrīšos un varbūt pašas nemaz to neaptver. Būtu derējusi arī Hillijas vai kādas citas dāmas perspektīva, jo Skīterai nav gluži standarta domāšana, tāpēc viņa neskaitās. Izņemot Eibelinu un Skīteras māti, pārējās dāmas ir jaunas un īsti nesapratu, kur tad vecākā paaudze palikusi. Šī noteikti ir tikai viena versija par ASV dienvidiem, piegludināta autores vajadzībām. Bet ko nu es te tik daudz runāšu, gandrīz visi ir šo grāmatu lasījuši, vai redzējuši filmu un var spriest paši.

Vērtējums: 4/5

Harry PotterHarry Potter and the Sorcerer`s Stone. J.K. Rowling

Pottermore Limited 2012, 324 lpp. Harry Potter #1

Par šo ir vēl mazāk jēgas izteikties kā par “Kalponi”. 2016. gada augustā pirmo reizi mūžā izlasīju pirmo Harija Potera grāmatu un man ļoti patika. Esmu savaldzināta. Negaidīju, ka pieaugušam cilvēkam būs tik patīkami lasīt bērniem domātu stāstu. Man patika pilnīgi viss un nezinu kāpēc tik ilgi atlieku otrās daļas lasīšanu.

Mani mulsināja grāmatas nosaukuma divas versijas. Kā noskaidrojās, izdevums, ko lasīju, bija ASV tirgum un tāpēc ir “sorcerer`s stone” nevis “philosopher`s stone”. Dīvaiņi.

Vērtējums: 5/5

Advertisements

A Week in Winter. Maeve Binchy

A week in winter

Orion 2012. 464 lpp.

Čikija jaunības naivajā mīlestībā seko līdzi puisim uz Ameriku un pavada tur daudzus gadus, ģimenei Īrijā stāstot, ka ir laimīgi precējusies. Pēc daudziem gadiem, dažādu apstākļu pamudināta viņa atgriežas savā dzimtajā ciemā Īrijā un atjauno vecās mis Kvīnijas Akmens kotedžu, pārvērš to par viesu māju un satraukta sagaida savus pirmos viesus. Katrs no viņiem līdz Akmens kotedžai pavadīt tur nedēļu ziemā nonācis dažādu apstākļu un mērķu vadīts, bet prom braucot visi ir ko ieguvuši – dažs dvēseles mieru, kāds ieguvis jaunu mērķi dzīvē, vēl kāds labāk sapratis sevi.

Romāns sākumā vēsta par Čikijas jaunību, ASV pavadītajiem gadiem un kā viņa tagad iekārto viesu māju. Tālāk katrā nodaļā ir savs protagonists – problemātiskais jaunietis Rigers, Čikijas radiniece Orla, viesi: medmāsa Vinnija, slavens aktieris no Amerikas, kruīzu kuģu dakteru pāris, zviedru biznesemenis Anderss, profesionāli konkursu dalībnieki Vallu pāris un citi. Par katru personāžu mēs vairāk vai mazāk uzzinām viņa pagātni, problēmu, kas viņu moka un iemeslu kāpēc šis cilvēks nonācis Akmens kotedžā. Uz beigām sāka nogurdināt vienveidīgā formula, kas atkārtojās ar katra viesa parādīšanos: cilvēka pagātne – problēma – nokļūšana viesu mājā – Čikijas vai apkārtnes labvēlīgais iespaids – problēma atrisināta vai vismaz cilvēks nomierinājies un redz gaismu tuneļa galā. Man nav iebildumu pret ideju, ka cilvēks, nokļuvis prom no mājām, svešā vidē spēj uz savām problēmām paskatīties no malas un reizēm ir vajadzīgs tikai iejūtīgs skatiens, nejauša satikšanās, īstajā laikā pateikts vārds, lai viss nostātos savās vietās un cilvēks saprastu, kas viņam jādara. Šoreiz tādu veiksmīgo dzīves pagriezienu stāstu bija par daudz. Vienīgi greizi autorei nogājis ar bijušo skolas direktori Nellu Hovu, par kuru man netapa īsti skaidrs, kas tad ir viņas milzīgā bērnības trauma, kas sačakarējusi visu dzīvi un arī pati Nella no viesošanās Īrijas piekrastē neko negūst, un aizbrauc prom nedēļas vidū tikpat skāba un uzvilkti paštaisna, kā ieradās.

„A Week in Winter” sniedz interesantu ieskatu Īrijas lauku dzīvē. Lai gan romāna darbība risinās mūsdienās, tur ir saglabājušās ļoti stingras, puritāniskas tradīcijas un uzskati. Jauniešu vēlme izrauties no lauku sastinguma tiek nosodīta, ārlaulības bērns ir milzīgs grēks un kauna traips utt. Divdesmit gadu laikā uzskati mainās maz, tāpēc Čikija daudzus gadus melo saviem radiniekiem.

„Reality was, for Chicky, this whole fantasy world that she had invented of a busy, bustling, successful Manhattan lifestyle.”

„Problems are solved by making decisions. Deciding not to change anything was a decision in itself.”

Man patika Čikija, viņas apņēmība, smalkā cilvēku izpratne, neuzbāzība, miers. No viņas var mācīties nesūkstoties ņemt no dzīves to, ko tā dod un iedalītās kārtis izmantot cik labi vien iespējams. (Tagad spoileris!) Zīmīgs šai sakarā ir stāsts par Vallu pāri, kuri ir tik ļoti pārliecināti par uzvaru ceļojumu konkursā, ka jau gandrīz sāk krāmēt čemodānus braucienam uz Parīzi. Iegūtā otrā vieta ar nedēļas pavadīšanu Čikijas viesu mājā viņiem ir kā spļāviens sejā. Viņi ir tik neapmierināti! Viss ir tik slikti! Sieva neiztur, pazvana uzvarētājiem uz Parīzes viesnīcu. Izrādās, ka balva nav tāda kā solīts, tur viss ir slikti un pēkšņi Valli var justies ļoti apmierināti, ka nav uzvarējuši. Arī Rigers sākumā nav laimīgs par lauku dzīvi pēc Dublinas kņadas, tomēr viņš novērtē Čikijas doto iespēju sevi pierādīt darbā, beigās vēl apprecas un iekārto jauku ģimenes ligzdiņu.

Romāns savā noskaņā ir līdzīgs Čikijas raksturam. Nav lielu kaislību, mutuļojošu jūtu izvirdumu. Viss tā mierīgi, pat nedaudz melanholiski, ar iekšēju, neuzbāzīgu dzīves gudrību. Var just, ka grāmatu sarakstījusi sieviete gados. Es jutos par jaunu un man gribējās kādu odziņu uz putukrējuma, lai gan kopumā man romāns patika un dzīvesstāsti bija ticami.

Vērtējums: 3,5/5