Melnspārnis. Eds Makdonalds

Prometejs 2022. gads, 350 lpp. Raven’s Mark #1, Kraukļa zīme #1

Visi runā par “Kāpu”, bet īsi pirms tās, decembra sākumā, “Prometejs” izdeva vēl vienu grāmatu – Eda Makdonalda “Melnspārni”. Kāpas ēnā (speciāla vārdu spēle) šī ziņa varētu būt nepelnīti paslīdējusi garām lasītāju prātiem. Būtu žēl, jo romāns ir labs, izklaidējošs.

Jau pēc pirmajām rindkopām iesaucos “Aberkrombij, tas tu?!”, jo jutu lielu līdzību ar šī autora stilu. Manās acīs tas šoreiz ir pluss, uzreiz “jutos kā mājās”. “Melnspārnis” varētu būt Aberkrombija romāns, ja viņš nerakstītu tik daudz (ja atceraties, tad Aberkrombija grāmatas ir diezgan biezas). Makdonalds ar daudz mazāku teksta apjomu pamanās uzburt ļoti interesantu pasauli un satraucošus notikumus, kuros tiek iemesti kolorīti tēli.

Drūma pasaule, naidīga maģija, slepkavnieciski noskaņoti cilvēki un burvji, salauztas dzīves, bet kādam šī pasaule ir jāglābj. Šī ir viena no grāmatām, ko es vairāk “skatījos” nekā lasīju. Bija ļoti viegli spilgti iztēloties Postažu, tur mītošās briesmas (gilingi vien ir ko vērti), mūždien dzerošo Raihaltu, nikno Nennu bez deguna, briesmīgo Dārgumiņu (te spilgti parādās autora melnā humora izjūta) un visu pārējo. Reiz iztēlojos, ka varētu būt burvji, kas spēku savām spējām iegūst no mēnesgaismas un te viņi ir. Man patika, ka ir dažāda veida maģija, dažāda veida spējas.

Galvenais varonis Raihalts Galherovs ir drīzāk antivaronis, kurš tikai meklē kā nopelnīt, lai varētu nomaksāt parādus un piedzerties krogā. Vai vismaz tā sākumā izskatās. Patīkami, ka autors viņa pagātni atklāj pakāpeniski, pamazām audzējot tēla dziļumu, citādi būtu diezgan neticami, ka Raihalts kādam palīdz, cenšas kaut ko sargāt un glābt. Ar pārējiem tēliem gan viņš īpaši nenopūlas. Nevaru teikt, ka Raihalts (vai citi tēli) raisa īpašas simpātijas, bet man simpatizēja tas, ka Raihalts ļoti labi apzinās, ka pats ir sačakarējis savu dzīvi un pats pie visa vainīgs. Tas, ka brīžos, kad viņam svilst pakaļa, viņš dienām dzer krogā, šķiet pilnīgi neloģiski, bet, ja tā padomā, viņš ir alkoholiķis un kā alkoholiķi realitātē rīkojas? Varētu būt, ka tieši tā – aiziet piedzerties, lai kādu brīdi nebūtu jādomā par visiem sūdiem savā dzīvē.

Domāju, ka tikai sērijas turpinājumā labāk izpratīsim apmērus dzelmes karaļu un bezvāržu cīņai. Kurš būs spēcīgāks un viltīgāks, kurš uzvarēs? Cilvēki šajā cīņā ir tikai skudras, smilšu graudiņi. Viņi ir bezvērtīgi, ja vien nevar kaut kā noderēt vienai vai otrai pusei. Kā jau rakstīju – drūma, interesanta pasaule.

“Melnspārnis” lasās ļoti ātri, notikumi risinās strauji un visu laiku gribas zināt – kas tālāk? Man tagad gribas kraukļa tetovējumu, bet, protams, ne tādu kā grāmatā. Vēl man gribas zināt kas notiks, kā viss beigsies. Jāgaida, kad izdos turpinājumu. Īsumā – es labi izklaidējos. Šis būs gards kumosiņš tumšās fantāzijas cienītājiem.

Vērtējums: 4,5/5

Karaļu pēdējais arguments. Džo Aberkrombijs

Prometejs 2020. gads, 688 lpp. Pirmais likums #3, The First Law #3

Ar grāmatu sērijām ir viena bēda: ir grūti uzrakstīt par sērijas otro grāmatu, bet par trešo bieži vien tā ir gandrīz neiespējamā misija. Tomēr, kā zināms, Tomam Krūzam tādas misijas izdodas, tāpēc mēģināšu arī es. Ja vēl neesat lasījuši “Pats asmens” un “Pirms tie pakārti“, tad jāsāk ar tām. Ja esat lasījuši, tad, protams, jālasa arī “Karaļu pēdējais arguments”, lai uzzinātu, kāds bija otrs iemesls mūsu drosmīgo varoņu ceļojumam uz Pasaules malu, kā veicas vecākajam inkvizitoram Gloktam un, galu galā, kā vispār viss beidzas.

Šī bija brīnišķīga atkal satikšanās ar iemīļotajiem varoņiem un dažu jaunu iepazīšana. Joprojām priecājos, cik dzīvi un patiesi ir izdomātie galvenie tēli. Varētu gan padomāt, ka autoram ir zobs uz sievietēm, jo viņu ir maz un tās pašas ne tās jaukākās, bet neviena cēla daiļava neiederētos tajā pasaulē, turklāt Ferro ir iespaidīgs un nozīmīgs tēls, vairāku dāmu vērts. Jāpiezīmē arī, ka sižeta pavedieni raiti satek kopā un nekas no iepriekš notikušā nav bijis lieks. Interesanti, vai jūs spēsiet uzminēt visu par Bajazu pirms paša atrisinājuma. Man nesanāca, lai gan šo to nojautu, un par to man prieks, jo tas bija tāds jauks pārsteigums. Ja jautāsiet man par beigās, tad teikšu, ka tās bija atbilstošas – gan notikumus noslēdzošas, gan cerīgas.

Kad lasu grāmatu sērijas, man parasti ir bail, ka nākamās daļas būs vājākas un nereti tā arī gadās, bet Aberkrombija “Pirmais likums” patiesi pārsteidz ar kvalitāti. Ja vien tas vispār ir iespējams pēc jau tā lieliskās pirmās daļas, nākamās ir tikpat labas, ja ne vēl labākas. Šajā triloģijā ir viss, ko vien varētu vēlēties (vismaz es) no episka fantāzijas darba: ir teicami izstrādāti varoņi, ir labi uzbūvēta pasaule, ir mazliet maģijas, ir aizraujoši notikumi, ir diezgan melns humors, un ir kaut kas netverams, kas raisa sajūsmu par visu kopumā. Ir viegli noticēt. Pāršķīru “Karaļu pēdējā argumenta” pēdējo lapu un vēl pāris dienas staigāju ar sajūtu, ka viss, principā fantāzijas romānus par pasaules glābšanas tēmu varētu arī vairāk nelasīt, jo nekas labāks par šo triloģiju nav un nebūs. Protams, ka es turpināšu lasīt, bet “Pirmā likuma” triloģija stabili ievietojas starp vislabāk uzrakstītajiem un interesantākajiem sava žanra darbiem.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Pilsēta sapņo. Daniels Polaņskis

Prometejs 2019. gads, 332 lpp.

Godīgi sakot, pagāja neierasti daudz lapu, līdz beidzot ielasījos šajā grāmatā. Vai nu tas bija autora stils, nodaļu uzbūve, vai arī noslēpumainais M un nesaprotamie notikumi, bet sāku jau bažīties, ka šī būs pirmā grāmata no “Prometeja”, kas man ne visai patiks. Tad pēkšņi atradu īsto lasīšanas ritmu un tiku iekšā šajā īpatnējā stāstā. Beigās jau tā aizrāvos, ka tagad kreņķis par grāmatas īsumu un kaifā varbūt esmu iedevusi vienu zvaigzni par daudz, bet lai jau. Pieļauju gan, ka “Pilsēta sapņo” būs na ļubiteļa.

Nevaru drošu sirdi apgalvot, ka sapratu, kas īsti ir M: samērā veiksmīgs mags-pofigists bez ambīcijām, vai tomēr kas vairāk. Visa tā paralēlā Ņujorkas realitāte brīžiem ir tik dīvaina, ka M uz tās fona šķiet visparastākais cilvēks līdz kārtējais notikums šo iespaidu apgāž. Iespējams, ka pārsteidzošākais ir autora izvairīšanās galveno tēlu padarīt par simpātisku klišejisko varoni, kas glābj pasauli, vai vispār kaut ko diži paskaidrot. Cienu autorus, kas nepasniedz visu uz paplātes, vienlaicīgi spējot saintriģēt, aizraut un iekustināt iztēli.

“Pilsēta sapņo” ir vēl viena īpašība, kas vienmēr no manis izpelnās papildus punktus: Polaņskis neskopojas ar sarkasmu un ironiju. Es pat teiktu, ka M ir sarkasma karalis. Brīnišķīgi! Ļoti izbaudīju viņa trāpīgos tekstus. Autora iztēle, kas ģenerējusi uz papīra trakus stāstus ir vēl viens grāmatas pluss. Lasīt “Pilsēta sapņo” ir kā lasīt sapņus. Kā jau sapņos – viss ir neiespējams un vienlaikus iespējams un loģisks. Zem virsējā dīvainību slāņa ir stāsts par dzīvi pilsētā, draudzību, dzīves apnikumu, asu izjūtu meklējumiem un daudz ko citu.

Kas vispār notiek? Fig viņu zina. Tā pa lielam dažkārt nenotiek nekas. M vienkārši ļauj, lai dzīve plūst. Viņš mēdz sēdēt kafejnīcā, dzert kafiju, vai ko stiprāku, un lasīt, līdz uzrodas kārtējais draugs, kam noderētu viņa palīdzība. Seko samērā nekaitīgi notikumi, lai gan gadās arī pa skarbākam brīdim, bet autors nenolaižas līdz to sīkākai aprakstīšanai un tāpēc stāsts kopumā paliek uz pozitīvas nots, spriedzes tikpat kā nav. Tas mani pamatīgi pārsteidza un iepriecināja. Iedomājieties tikai, romāns bez drāmas, iznīcinoša naida un pasaules glābšanas. Nu labi, drusku glābt sanāk, bet tas nav nekāds episkais kvests, kurā varoņi dodas nāvē. Kaut kur bija rakstīts, ka cīņa starp divām Ņujorkas karalienēm draud visu iznīcināt, bet tas ir pārspīlējums. Katrā ziņā tas nav tā kā esam raduši lasīt citās grāmatās un redzēt kino.

Vēl daži “tehniskāki” sīkumi. Katra nodaļa ir atsevišķs notikums, mirklis no M dzīves Ņujorkā noteiktā laika nogrieznī, un to īsto ritmu uzķēru tad, kad vienā piegājienā sāku lasīt pa 1 – 2 nodaļām, pārstājot gaidīt ierasto sižeta attīstību. Tajā brīdī šos notikumus sāku izbaudīt. Iepriekš nebiju saskārusies ar Ulda Šēna tulkojumu, bet šķita iztulkots tā kā tiešām runā, nevis literāri pielaizīti un tas man patika. Redaktore gan šoreiz bijusi neuzmanīga un daži burti pasprukuši nevietā.

Šī ir pozitīva grāmata un tāpēc nobeigšu pozitīvi. Domāju, ka mana mīļākā nodaļa bija par bibliotēku, kas, protams, ir diezgan loģiski, bet tā bibliotēka ir īpaša un tur notikušais bija lielisks melnā humora gabals. Man patika, gribētu lasīt vēl par M piedzīvojumiem.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.