Īsās atsauksmes #13

Pastāstīšu īsi par četrām ne pārāk sen lasītām grāmatām.

Nights ofNights of Rain and Stars. Maeve Binchy

Orion Books 2005, 400 lpp.

Vienu brīdi man bija uznākusi vēlme palasīt ko romantisku. Atcerējos, ka man patika viens cits Binčijas romāns, tāpēc diezgan drošu roku paņēmu šo. Patika arī anotācija – četri ārzemnieki satiekas Grieķijas salā un šī tikšanās izmaina viņu dzīvi. Apmēram pie 70. lappuses sapratu, ka tomēr nebūs. Kā teiktu Mirtas tante “Es tev saku, Dagnija – salta sirds, salta!”, bet sapratu, ka man pilnīgi vienaldzīgas tās varoņu sirdssāpes un tipiskās problēmas. Visi tik labiņi, visi tik laipni, sliktais džeks tāda klišeja, viņa draudzene tipiska zostiņa, vēl ir jauna, veiksmīga sieviete, kura bēg no savas mīlestības, tipisks nūģis brillēs, kurš nesaprotas ar saviem vecākiem un restorāna īpašnieks grieķis, kurš pirms 9 gadiem sastrīdējies ar savu dēlu un vairs ar viņu nav runājis. Skaidrs, ka īstie cilvēki atradīs viens otru, visas problēmas atrisināsies un viņi dzīvos ilgi un laimīgi Grieķijas salā. Ak, ļaujiet man elpot! Es gribēju romantiku un laimīgas beigas, bet ne šo dīvaino pasaku. “Sapņu sala” bija krietni reālistiskāka un dzīvāka, lai gan nebūt ne talantīgi uzrakstīta. Tur arī uzreiz bija jūtams vietas kolorīts.

Vērtējums: 1/5

So You`ve Been Publicly ShamedSo You`ve Been Publicly Shamed. Jon Ronson

Picador 2015, 306 lpp.

Kamēr lasīju šo grāmatu par publisko kaunināšanu, man bija interesanti, bet jo ilgāks laiks pagājis, jo mazāk vēlos vispār kaut ko teikt. Autors apskata vairākus gadījumus, kad cilvēks pieķerts melos, vai ne tā izteicies sociālajos tīklos un nokļūst virtuālā linča tiesā. Parasti šo cilvēku dzīves tiek nepatīkami apgrūtinātas uz īsāku vai ilgāku laika sprīdi. Ir viens kungs, kurš atsakās tikt kaunināts un iesūdz tiesā informācijas izplatītājus. Tie gadījumi ir dažādi, teksts pa lielam izglītojošs, bet autors tā arī netiek līdz problēmas saknei vai kādai formulai kā rīkoties, ja gadās nonākt līdzīgā situācijā. Sapratu, ka publiska kaunināšana cauri gadsimtiem līdz mūsdienām ir sabiedrības pašregulācijas veids, kas mēdz pieņemt grotesku formu. Īpaši tagad, kad par vienas jaunas sievietes neveiksmīgo tvītu par Āfriku puse pasaules vienojās kopējā aizvainotā bļāvienā. Liek padomāt gan ko publicējam, gan par ko metamies publiski bļaut un lamāt. Spīgana par šo grāmatu izteikusies plašāk.

Vērtējums: 3,5/5

The HelpThe Help. Kathryn Stockett

Amy Einhorn Books 2009, 444 lpp.

Iespējams, ka romāna sižets ir par lēnu, lai spētu noturēt manu uzmanību audiogrāmatas formātā, bet “Kalponi” klausījos ļoti ilgi un beigās jau sāku pārtīt, lai tikai vienreiz pabeigtu. Vispār man romāns patika un bija interesanti. 1960. gadi ASV dienvidos ir tāds īpatnējs laiks – rasisms vēl pilnā plaukumā, bet parādās brīvdomīgas vēsmas. Melnie kalpotāji, baltie kungi, visvarenas dāmu komitejas un tādā garā. Baltās dāmas dzīvo tādos smukos zelta būrīšos un varbūt pašas nemaz to neaptver. Būtu derējusi arī Hillijas vai kādas citas dāmas perspektīva, jo Skīterai nav gluži standarta domāšana, tāpēc viņa neskaitās. Izņemot Eibelinu un Skīteras māti, pārējās dāmas ir jaunas un īsti nesapratu, kur tad vecākā paaudze palikusi. Šī noteikti ir tikai viena versija par ASV dienvidiem, piegludināta autores vajadzībām. Bet ko nu es te tik daudz runāšu, gandrīz visi ir šo grāmatu lasījuši, vai redzējuši filmu un var spriest paši.

Vērtējums: 4/5

Harry PotterHarry Potter and the Sorcerer`s Stone. J.K. Rowling

Pottermore Limited 2012, 324 lpp. Harry Potter #1

Par šo ir vēl mazāk jēgas izteikties kā par “Kalponi”. 2016. gada augustā pirmo reizi mūžā izlasīju pirmo Harija Potera grāmatu un man ļoti patika. Esmu savaldzināta. Negaidīju, ka pieaugušam cilvēkam būs tik patīkami lasīt bērniem domātu stāstu. Man patika pilnīgi viss un nezinu kāpēc tik ilgi atlieku otrās daļas lasīšanu.

Mani mulsināja grāmatas nosaukuma divas versijas. Kā noskaidrojās, izdevums, ko lasīju, bija ASV tirgum un tāpēc ir “sorcerer`s stone” nevis “philosopher`s stone”. Dīvaiņi.

Vērtējums: 5/5

Īsās atsauksmes #12

Ar šausmām pamanīju, ka man par pēdējiem gadiem ir sakrājušās daudzas neuzrakstītas grāmatu atsauksmes. Tas nozīmē tikai vienu – laiks atkal ķerties pie īsajām atsauksmēm.

fantāzijas romāns, vēstules, maģija

Apburtā šokolādes krūze. Patrīsija S. Rīda, Kerolaina Stīvermēra

Zvaigzne ABC 2009. gads, 279 lpp. Cecelia and Cate #1

Šī ir jauka, neliela grāmatiņa ar divu jaunu lēdiju saraksti par skandāliem, kas saistīti ar burvestībām 19. gs. sākuma Anglijā. Galvenās varones ir māsīcas Sesīlija un Keita. Sesīlija paliek lauku muižā, kamēr Keita tiek ievesta Londonas augstākajā sabiedrībā. Meitenes apmainās aizraujošām vēstulēm, kas no augstākās sabiedrības garlaikotās ikdienas sīkumiem ātri pievēršas aizdomīgām personām un savādiem notikumiem. Neiztikt bez noslēpumaina un suģestējoša svešinieka un pāris ļaundariem. Viss, protams, beidzas laimīgi un ārkārtīgi romantiski.

Šis romāns radies neparasti – autores uzsākušas literāru vēstuļu spēli un tā nejauši radījušas “Apburto šokolādes krūzi”. Cik tur leģendas, cik patiesības, bet iznākums ir viegls, varbūt mazliet naivs izklaides romāns, kas man gāja pie sirds stipri vairāk nekā gaidīju. Daļēji Ostinisko noskaņu dēļ (reizēm gan varones runā un uzvedas diezgan mūsdienīgi), daļēji tāpēc, ka galvenās varones ir tik dzīvelīgas un darbīgas. Daļēji arī tāpēc, ka reizēm man gribas romantiskas muļķības vēsturisku romānu izpildījumā. Esot arī turpinājums, bet latviski nav. Tā nav liela bēda, jo romānu var uztvert kā noslēgtu.

Vērtējums: 3,5/5

Giver, jauniešu romāns, distopija, filma

Devējs. Luisa Lorija

Zvaigzne ABC 2012. gads, 192 lpp. The Giver Quartet #1

Kurš gan nezina “Devēju”? Īpaši pēc tam, kad iznāca filma. Man sanāca vispirms noskatīties filmu un jāsaka, ka šī ir viena no retajām reizēm, kad varu teikt – filma ir gandrīz labāka par grāmatu.

Tātad, stāsts par ideālu, kontrolētu pasauli bez emocijām un izvēlēm. Katram cilvēkam kopienā uz mūžu iedalīta loma. Jona 12 gadu vecumā tiek izraudzīts saņemt īpašu apmācību pie Devēja. Devējs vienīgais glabā atmiņas par patiesām emocijām, ko var sniegt dzīve. Vai tiešām labāk dzīvot, katru dienu iedzerot tableti, kas notrulina jūtas un visas alkas? Tāda mierīga, bezkrāsaina dzīve sākumā var izskatīties ideāla – ne stresa, ne agresijas, – tomēr Jona grib just un seko tas, kas parasti seko šādos distopiju stāstos.

Vienkārši uzrakstīts stāsts ar spēcīgu vēstījumu par cilvēka izvēles brīvību. “Devējs” tiek uzskatīts par vienu no visu laiku ietekmīgākajiem bērnu un jauniešu literatūras darbiem. Man bija doma lasīt arī turpinājumus, bet laikam to nedarīšu, jo Jona stāsts ir pabeigts.

Vērtējums: 4/5

spāņu literatūra, romantisks romāns, Barselona

Vēja ēna. Karloss Ruiss Safons

Zvaigzne ABC 2010. gads, 526 lpp. The Cemetery of Forgotten Books #1

Romāns, ko var dēvēt par grāmatmīļu saldo ēdienu, jo tajā ir slepena bibliotēka, daudzas grāmatas, rakstnieks ar traģisku dzīvesstāstu un grāmatnīca. Stāsts sākas 1945. gada agrā rītā Barselonā, kad Daniels Sempere dodas tēvam līdzi uz Aizmirsto grāmatu kapsētu. Tur viņš atrod savādu grāmatu “Vēja ēna”, kas viņam turpmāk jāsargā. Gadiem ejot ap šo grāmatu savijas satraucoši notikumi, pamazām atklājas skumji noslēpumi un pat tiek apdraudētas dzīvības.

Romānā ir viss – noslēpumi, mīlestība, draudzība, naids, greizsirdība, spāniskas kaislības, politiskas briesmas, interesantas vēsturiskas detaļas, pakaļdzīšanās un visādi piedzīvojumi. Atmosfēra ir gotiski krāšņa, Barselonas ielas gandrīz ar kāju pēdām sataustāmas un notikumi liek asinīm satraukumā straujāk ritēt. Izlasīju dažās dienās ar lielu baudu. Man patika gan sižets (šo to uzminēju, bet ne viss bija paredzams), gan varoņi un autora stils. Tagad pat šķiet, ka varētu pārlasīt. Runā, ka turpinājumi neesot vairs tik labi.

Vērtējums: 5/5

klasika, obligātā literatūra, romantika

Džeina Eira. Šarlote Brontē

Liesma 1991. gads, 447 lpp.

Klasiskā klasika. Tik slavens romantiski vēsturiskais romāns, ka īsti vairs nav ko piebilst. Stāsts man šķita tik pazīstams, ka nākas secināt – agrā jaunībā pāris reizes jau būšu izlasījusi. Īsumā – bārene Džeina tiek izskolota labdarības skolā, pieņem guvernantes vietu Tornfīldā, iemīlas tās saimniekā misterā Ročesterā, kurš ir krietni vecāks par viņu un izrādās arī izmisīgi negodīgs. Seko traka melodrāma.

Vietām garlaikojos, bet kopumā, par spīti dažiem iebildumiem, “Džeina Eira” ir brīnišķīga lasāmviela, savam laikam drosmīga, pat feministiska, sliecas uz ārkārtēju melodramatismu, bet tas piedien gotikai. Džeina un Ročesters ir vieni no spilgtākajiem personāžiem, kādus literatūrā gadījies sastapt. Neteiktu gan, ka viņi vienmēr rīkojas saprātīgi, bet viņi ir sava laika tradīciju pārstāvji.

Vērtējums: 4/5

Īsās atsauksmes #9

Īsi par divām grāmatām. Nav laika, jāiet lasīt, jo citādi nebūs laika lasīt.

Justina Robson 'Keeping it real"

Keeping It Real. Justina Robson

Pyr 2007, 333 lpp. Quantum Gravity #1

“Keeping It Real” man iedāvināja Lasītāja sensenos Ziemassvētkos. Pēc milzīga sprādziena dažādās dimensijas ir sajaukušās un tagad cilvēki dzīvo (ne vienmēr miermīlīgi) līdzās elfiem, dēmoniem, elementāļiem, fejām u.c. rasēm. Tehnoloģijas pastāv līdzās maģijai. Galvenie varoņi – kiborgs speciālā aģente Lila Bleka un elfs rokzvaigzne Zals. Kāds ļoti grib Zalu novākt un Lilai viņš jāaizsargā. Ja šis izklausās traki, tad tā arī ir.

Teorētiski šai grāmatai bija liels potenciāls, jo mani fascinē un ļoti saista elfi, tāpēc pārsteidza šīs grāmatas nespēja mani sajūsmināt un aizraut tik ļoti kā būtu gaidāms. Drusku par daudz psihadēlijas. Pašā grāmatas sākumā tā apjuku no pasaules apraksta, ka ilgu laiku grāmatu noliku mierā. Tad tomēr saņēmos un lielāko tiesu bija izklaidējoši, lai gan kopējā bilde palika izplūdusi. Autorei švaki padodas paskaidrot varoņu motivāciju, tāpēc ik pa laikam sanāk tāds “pie velna, kas notiek?”. Bija visādi forši sīkumi, savādāku spēļu un maģijas ideja, patika arī galvenie varoņi. Diemžēl beigas sanākušas pārāk saldas un seksīgas, kas ekstraordināru stāstu pārvērta lubenē. Iespējams, ka šī grāmata jāuztver kā parodija vai komēdija.

Vērtējums: 3/5.

Fjodors Dostojevkis "Baltās naktis"

Baltās naktis. Fjodors Dostojevskis

Jumava 2016. gads, 159 lpp.

“Baltās naktis” ir agrīns Dostojevska darbs, garstāsts par diviem vientuļiem, naiviem, kautrīgiem, pat nesociāliem varoņiem, kas rod mierinājumu viens otrā. Viņi satiekas četras vasaras naktis un pastāsta viens otram par sevi un savām sāpēm. Galvenais varonis sevi nosauc par tipu, īpatni, sapņotāju. Viņam nav draugu, paziņu arī tikpat kā nav, jo viņš visu laiku pavada sapņodams vaļā acīm. Tikai Nastjeņkas asaras liek viņam pārvarēt kautrību un uzrunāt jauno meiteni kanāla malā. Izrādās, viņa dzīvo pie vecmāmiņas un gadu gaida, kad atgriezīsies viņas mīļotais. Tā nu viņi sarunājas pieklājīgos, tomēr diezgan atklātos toņos līdz stāsts sasniedz spēcīgu emocionālu kulmināciju.

Stāsts jālasa vērīgi, ieklausoties nepateiktajā. Šis vēl nav tas Dostojevskis, kas slavenākajos viņa darbos, tomēr jau šeit viņš fascinē ar spēju precīzi notvert cilvēka dabu un radīt trauksmainus, psiholoģiski sarežgītus, pat problemātiskus, ļoti emocionālus cilvēkus, kas īsti neiederas sabiedrībā. Tādi varoņi var nepatikt, atgrūst, tomēr beigās tie kļūst tuvi. Vismaz tā man bija ar “Noziegumu un sodu”.

Vērtējums: 3/5

Nakts sardze. Sergejs Lukjaņenko

Sergejs Lukjaņenko "Nakts sardze"

Jumava 2005. gads, 455 lpp. Дозоры #1

Ir tādas grāmatas, par kurām nekas konkrēts nav zināms, tomēr tās šķiet pazīstamas. Tā man bija ar Sergeja Lukjaņenko “Nakts sardzi”, ko pamanīju, klīstot gar bibliotēkas plauktiem. Pamanīju un nolēmu, ka pienācis laiks izlasīt. Vēlāk sāku šaubīties, tomēr iesāku un ātri aizrāvos.

Lukjaņenko raksta viegli, vienkārši un ātri lasāmi. Vide šķiet ļoti pazīstama no agrāk skatītiem mentu seriāliem un kaut kādām filmām. Līdz saproti, ka neko nesaproti, ka redzamā Maskava ir tikai viens realitātes slānis, blakus pastāv citi slāņi, kuros uzturas Citādie. Nakts sardze, Dienas sardze, mijkrēslis, magi, vilkači, vampīri, raganas. Mūžīgā cīņa starp labo un ļauno. Jau kādus 100 gadus starp Gaismas un Tumsas spēkiem ir noslēgts pamiera līgums, izstrādāti stingri noteikumi par pieļaujamo iejaukšanos otras puses darbā, lai saglabātu spēku līdzsvaru. Pārsvarā abas sardzes uzmana viena otru un pārējos Citādos, tomēr neizpaliek bez šaha gājienu cienīgām intrigām. Grāmatas beigās lasītājs kopā ar galveno varoni Antonu var sākt šaubīties, cik patiesībā labi ir gaišie, vai tiešām mērķis attaisno līdzekļus.

Antons ir mazliet dumpinieks un nav sevišķā sajūsmā par saviem operatīvā darbinieka pienākumiem, jo uzskata sevi par nepiemērotu tādam darbam un vāju magu. Vēlāk pierādās, ka tieši šī šaubīšanās ļauj viņam domāt un rīkoties savādāk, atrisināt dažas intrigas un palīdzēt nodaļas šefam plānu īstenošanā.

Grāmata sastāv no trim saistītiem stāstiem. Katram stāstam ir noteikta centrālā problēma. Pirmo divu stāstu notikumi noved pie lielās intrigas trešajā stāstā. Pārsteidzoši, ka “Nakts sardze” nebeidzas ar cliffhanger. Protams, gaismas un tumsas pretstāvēšana turpināsies mūžīgi, tomēr grāmatas notikumus var uzskatīt par noslēgtiem.

Autors neielaižas dziļos skaidrojumos. Viņš raksta, ko varoņi dara, kādi ir, pamet pa kādai Nakts sardzes vēstures druskai, bet neskaidro kā tas viss ir iespējams. Daļai cilvēku ir kādas īpašas spējas, tad viņiem jāizvēlas gaisma vai tumsa un pa lielam viss. It kā pietiek un tomēr gribas zināt vairāk. Droši vien, izlasot “Dienas sardzi” un “Mijkrēšļa sardzi”, aina “izzīmējas” precīzāka. Interesants ir spēku līdzsvara princips – izdarot ko labu, tiek dota iespēja izdarīt ko ļaunu. Jo lielāks labais darbs, jo lielāku slikto darbu drīkst paveikt tumšā puse. Trešajā stāstā Lukjaņenko sapludina un sajauc labā un ļaunā robežas – gaišo plāns neko labs neizklausās un tumšie mīl, ne tikai savtīgi izmanto.

Vai var pastāvēt labais bez ļaunā? Ja nebūs ļaunums, kā tad mēs zināsim, kas ir labs? Grāmatas vidū man zuda interese, jo sapratu, ka būtībā abu pušu cīņa ir nebeidzama, uzvara neiespējama un varbūt pat nevajadzīga. Kamdēļ turpināt lasīt šo vāveres riteni? Tomēr sižets ir interesants un, atsākot lasīt, bez piespiešanās grāmatu pabeidzu, jo, kad “Nakts sardze” iesākta, grūti atrauties.

Kopumā jāsaka, ka Lukjaņenko radījis aizraujošu urbāno fantāziju ar cilvēcīgiem varoņiem, pat, ja viņiem risināmas pilnīgi cita līmeņa problēmas.

Vērtējums: 3,5/5

Pēdējā vēlēšanās. Andžejs Sapkovskis

Andžejs Sapkovskis "Pēdējā vēlēšanās"

Zvaigzne ABC 2016. gads, 336 lpp. The Witcher #1

Ragaņa cikla pirmo grāmatu gaidīju cītīgi un samērā ilgi. Kad to beidzot izdeva pie mums, sagadījās citi lasīšanas plāni un pie “Pēdējās vēlēšanās” pieķēros tikai tagad. Jāsaka, ka gaidīšana bija tā vērta – lielisks saturs un lielisks grāmatas vāks. Rets gadījums – grāmatas aizmugures vāka tekstam var ticēt simtprocentīgi. Šī viennozīmīgi ir spoža fantāzijas zvaigzne.

Grāmatu veido savstarpēji saistīti stāsti par briesmoņu iznīcinātāju ragani Rīvijas Geraltu. Sapkovskis radījis valdzinošu un bīstamu pasauli ar intriģējošu galveno varoni, par kuru pat grāmatas beigās zināms gaužām maz. Geralts ir noslēpumu pilns, ar savu noteiktu goda kodeksu un spējīgs, acis nepamirkšķinot, novākt bariņu pieredzējušu slepkavu. Viņa pamatdarbs gan ir pasaules atbrīvošana no strigām, vampīriem, mantikorām, drakoniem, spīļaiņiem, mežaiņiem, kikimorām un citiem radījumiem. Speciāli tam audzināts un trenēts, viņš klejo pa maģiskiem Viduslaikiem līdzīgu pasauli un uzņemas darbus, kas atbilst viņa specialitātei.

Cilvēki ir atkarojuši sev Kontinenta zemi no mošķiem un padzinuši elfus kalnos, tomēr nojaušams, ka pasaule mainās un cikla turpmākajās daļās varētu būt gaidāmas lielas pārmaiņas, vai kādu jaunu tumšo spēku parādīšanās. Kas interesanti, burvji šeit bieži gadās šarlatāni un blēži, kuriem diemžēl parastā tauta un arī valdnieki mēdz ticēt. Ir arī īsti burvji, kuri spējīgi uz īstām burvestībām. Attieksme pret ragaņiem, dažādiem burvestību pratējiem un dievību pielūdzējiem ir dažāda, kas rada augsni konfliktiem un visādiem interesantiem notikumiem.

Sapkovska stils ir viegli lasāms, stāstījums asprātīgs, ar pārsteidzošiem pavērsieniem. Manāmas oriģinālas atsauces uz populārām pasakām – Skaistuli un briesmoni, Sniegbaltīti, Aladina burvju lampu un citām. Īpaši man patika slepkavnieciskā Sniegbaltītes līdziniece. Daži dialogi izraisīja smaidu un smieklus. Vispār Sapkovskis velk uz melnā humora pusi un tas, tāpat kā dažādu tautu pasaku elementu iepīšana, man ļoti patika.

“Pēdējā vēlēšanās” atstāj daudz neatbildētu jautājumu par pasauli un Geraltu, bet šoreiz nav nepārdomātības sajūta. Skaidrs, ka autors nesteidzas atklāt kārtis, viņš ir izmetis gardu ēsmu, lasītājs uzķēries un, lūdzu, ņemiet nākamo cikla grāmatu. Līdz ar to, kā vienīgo mīnusu varu minēt to, ka grāmata nejēdzīgi beidzas. Uzreiz gribas turpinājumu tik lieliskam darbam. Ir variants noskatīties filmu (2001. gada) vai TV seriālu (2002. gada), abi ar nosaukumu The Hexer, kuras pats autors diezgan asi kritizējis. Var pagaidīt amerikāņu adaptācijas versiju 2017. gadā, mesties iekšā videospēlēs, vai lasīt angliski, tomēr es ļoti ceru, ka Ragaņa turpinājums būs arī latviski.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.