Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas. Lezlija Voltone

skaista grāmata, grāmata dāvināšanai, maģiskais reālisms, ko lasīt

Prometejs, 2016. gads, 264 lpp.

Ārzemju lasītāju starpā augsti novērtēta, beidzot arī latviski iznākusi fantastiski skaistā (un te es domāju gan vāku, gan saturu) “Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas” – stāsts par vienas ģimenes vairāku paaudžu sievietēm ietērpts eleganti sapņainā prozā. Šī ir arī viena no labākajām grāmatām, ko izlasīju 2015. gadā. Protams, romāns saņēmis arī vairākas balvas un balvu nominācijas.

Ar šo romānu man ir pavisam īpašas attiecības, jo es jūtos kā latviskā izdevuma krustmāte. Man piedāvāja palasīt oriģinālu un pateikt, vai to vērts izdot latviski. Palasīju…un tā aizrāvos, ka sajūsmā izlasīju visu grāmatu. Tagad, pēc pusotra gada, to varat darīt arī jūs. Negribu pārāk salielīt un lūdzu jūs negaidīt ārprātā daudz, tomēr šī grāmata ir tiešām skaista.

“Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas” ir romāns visiem vecumiem sākot no kādiem padsmit gadiem. Burvīgi lirisks stāsts par Rū ģimenes trim sievietēm. Par dzīvi un mīlestību, kas var būt tik dažāda. Par kādas meitenes pieaugšanu. Par pagātni, turēšanos pie atmiņām un apsēstību, bet arī par drosmi un cerībām. Ir izolācijā dzīvojošā pusaudze Eiva, kura beidzot uzdrošinās iziet ārpus ģimenes īpašuma un mēģina būt normāla. Mazliet pirms un vēlāk paralēli Eivas stāstam risinās stāsts par viņas māti un vecmāmiņu. Māte, kas piecpadsmit gadus izmisīgi nespēj atteikties no pagātnes un mīl vīrieti, kuram svarīgāki panākumi sabiedrībā un nauda. Tikmēr blakām rosās galdnieks, pieskata viņas bērnus un klusām mīl. Vecmāmiņa, kura redz savu mirušā brāļa un māsas rēgu, visu laiku norokas darbā, lai nebūtu viņi jāuzklausa. Šo sieviešu attiecībās un pasaules uztverē ir ļoti daudz nianšu. Vēl ir Eivas dvīņubrālis Henrijs – ļoti īpatnējs zēns un kāds zinošāks medicīnā noteikti spētu viņam uzstādīt diagnozi.

Neuzbāzīgs maģiskais reālisms padara romānu mazliet līdzīgu sapnim, ļauj iztēloties un saprast stāstu vairākos veidos, ja lasītājs iedarbina iztēli. Šis noteikti nav vienkāršs vai sekls jauniešu romāns. Savā ziņā romāns ir skumjš, jo Eivas piedzīvotais ir traģisks, vienalga, vai to uztverat burtiski vai pārnestā nozīmē. Arī pārējo varoņu dzīves ir tādas kā aizlauztas. Nav viegli būt savādākiem, īpaši nelielā pilsētiņā. Tajā pašā laikā stāsts ir gaišuma pilns, jo, kā jau nosaukums pasaka priekšā, – šīs ir savādas un skaistas skumjas. Lasot domāju, cik grūti pieņemt svešādo. Jauniešiem tas izdodas vieglāk, vismaz grāmatā.

Man patika autores stils – valoda ir laba, literāra, tomēr viegli uztverama un lasāma, nav pārāk sacakota, tomēr maģiskais reālisms padara to īpašu – Eivas spārni, vecmāmiņas māsa, kas tik ļoti atgādina putnu, ka ar laiku par to pārvēršas, vairāki spoki, kas pavada vecmāmiņu un citi sīkumi. Tas viss uzrakstīts tik ticami un pašsaprotami, ka nerodas šaubas par grāmatā aprakstītās ģimenes eksistenci. Domāju, ka patiks arī tiem, kas parasti vairāk turas pie “parastā” reālisma.

Vajadzētu atrast, pie kā piekasīties, bet īsti nekā nav. Man viss patika (un tas vēl ir maigi teikts). Nu varbūt vienīgi man radīja aizdomas pāris sīkumi. Vai pēc 6 mēnešu gulēšanas gultā, cilvēks ir spējīgs uzreiz staigāt? Bet norakstīsim to uz kopējo grāmatas stilu, kur reālais nemanāmi saplūst ar iedomāto. Vai viens no varoņiem tik ātri varēja pārtapt no reliģiozi apsēsta mīkstmieša par naidpilni brutālu maitu? Varbūt, ar jukušajiem neko nevar zināt.

Šī bija vienreizēja pieredze, kur es vienlīdz augstu novērtēju gan sižeta interesantumu, gan autores stilu. Burvīgs, savdabīgs un cilvēcīgs sapnis.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Advertisements

Īsās atsauksmes #6

Pašlaik man ārkārtīgi svarīgi šķiet skatīties, kā tiek grauzta cūkas auss, bet strauji tuvojas gada beigas, neuzrakstītā ir daudz, tāpēc jāķeras atkal pie īsajām atsauksmēm. Šoreiz par dažām pagājušo Ziemassvētku dāvanām.

Akmens kļavas. Ļena Eltanga

Akmens kļavas. Ļena Eltanga

Jānis Roze 2014. gads, 365 lpp.

“Akmens kļavas” saņēmu dāvanā no Lasītājas un, salasījusies slavinošas atsauksmes, ar prieku ķēros klāt. Jāsaka, ka Velsa, Īrija, Skotija man šķiet burvīgas mistikas apvītas un vilinošas vietas, tāpēc stāsts šķita kā radīts manai gaumei. Tomēr klikšķis nenotika. “Akmens kļavu” teksts ir ļoti skaists, bet saturs palika mīkla. Lēkāšana laikā un starp varoņiem bija pārāk liela, lai līdz grāmatas beigām man saglabātos vēlme tam visam sekot līdzi. Ko lai saku par Sašu Sonliju? Vientuļa, dīvaina jauna sieviete par kuru palika sajūta, ka viņa speciāli veido savu dzīvi tik nožēlojamu. Lasiet, ja patīk postmoderns teksts, skaista proza un aizlauzti cilvēki. Grāmatai ļoti gaumīgs vāks.

Vērtējums: 3/5

Vēstījumi par sargāšanu. Eriks Fosness Hansens

Vēstījumi par sargāšanu. Eriks Fosness Hansens

Atēna 2002. gads, 560 lpp.

No Sibillas saņemtie “Vēstījumi par sargāšanu” noskaņu un stila ziņā ir daļēji līdzīgi “Akmens kļavām”. Bez cakainās valodas, bet tikpat intelektuāli stāsti, kas pieskaras viens otram, paužot ideju kā cilvēku dzīves satuvina un maina nejaušības (jeb liktenis). Varbūt tieši otrādi – nekādu nejaušību nav, viss ir saistīts un cikliski atkārtojas. Man patika stāsts par bākas sarga ģimeni, teksta daļa par biškopību un renesanses laika mākslinieku, jo no šiem stāstiem varēja uzzināt ļoti interesantas detaļas par attiecīgajām tēmām un laika periodiem. Kopumā “Vēstījumi par sargāšanu” prasīja zināmu cīņu, jo vēstījums ir lēns un dažas vietas mani garlaikoja līdz miega stāvoklim. Šo man vajadzēja lasīt pirms desmit gadiem, jo tad stāstos iztirzātās filozofiskās idejas aizķertu krietni dziļāk.

Vērtējums: 3/5

Smillas jaunkundzes sniega izjūta. Pēters Hēgs

Smillas jaunkundzes sniega izjūta. Pēters Hēgs

Atēna 1997. gads, 462 lpp.

Nezinu, kāpēc Smillu neizlasīju tad, kad tā iznāca, tāpēc priecājos par Doronikes dāvāto iespēju izlasīt šo neparasto detektīvu. Vairāk par pašu izmeklēšanu (Smilla nav policiste un viņas aizdomas balstītas vairāk uz īpatnējām sajūtām nevis pierādījumiem) mani interesēja dāņu kultūra vs. grenlandiešu kultūra un abu šo pasauļu sāpīgā saskaršanās. Stāsts ir neparasts, vietām zinātnisks, vietām tehnisks un kopumā ļoti interesants. Grenlandiete Smilla ir vienlaikus fascinējoša un nesimpātiska dāma, kas kā tēls man ļoti patika. Pamatīgie kuģu un ledus apraksti gan beigās bija tā kā par daudz, novirzīja no izmeklēšanas, iebuksēja sižetu un atņēma manam lasītpriekam vienu zvaigzni.

Vērtējums: 4/5

Klauns Šalimars. Salmans Rušdi

Klauns Šalimars. Salmans Rušdi

Atēna 2007. gads, 400 lpp.

Iespējams, ka par šo Andra iedāvināto grāmatu man nemaz nevajadzētu izteikties, jo otro reizi pierādījās, ka viss indiskais vienkārši nav man saprotams un izraisa nepatiku. Romāna darbība notiek Kašmirā (pārsvarā Indijas kontrolētajā teritorijā) un ASV, kas man ļāva grāmatu izlasīt līdz beigām. Stāsts ir ļoti kolorīts, vieglprātīgu kaislību un fanātiska naida caurstrāvots. Īpaši interesantas bija epizodes par Kašmiras pretošanās grupu rašanos un kā tās, afgāņu talibu iespaidā, pārauga par ko briesmīgu. Rušdi raksta krāšņi, var just, ka viņš ir ļoti zinošs un gudrs, tāpēc nevaru teikt, ka viņa stils man nepatika. Vispār man žēl, ka nespēju baudīt tik atšķirīgu kultūru pat grāmatas formā.

Vērtējums: 2,5/5

Atvainojos, ka visas dāvanas joprojām neesmu izlasījusi, lai gan ļoti gribēju to šogad izdarīt.

 

 

Septiņas minūtes pēc pusnakts. Patriks Ness

Septiņas minūtes pēc pusnakts. Patriks Ness

Zvaigzne ABC 2015. gads, 216 lpp.

Vairākām medaļām apbalvotais un visādi citādi cildinātais “A Monster Calls” nonācis arī līdz latviešu lasītājiem. Patriks Ness, ar ilustratora Džima Keja palīdzību, ir pārvērtis pāragri mirušās rakstnieces Šivonas Daudas ideju stāstā, kas aizkustinājis visa vecuma sirdis daudzās pasaules malās.

Kādu nakti, septiņas minūtes pēc pusnakts, pie Kevina loga ierodas briesmonis un pieprasa, lai viņu uzklausa. Briesmonis sola izstāstīt Kevinam trīs stāstus un pretī vēlas patiesību. To, savukārt, galīgi nevēlas Kevins.

Briesmoņa trīs stāsti ir savādi un katrs savā aizplīvurotā veidā māca par dusmām, ticību un to, ka viss nav tikai melns vai balts, labs vai slikts. Stāsti palīdz Kevinam atzīt to, ko viņš baidās atzīt, jo uzskata, ka ir slikti domāt un gribēt to, ko viņš domā un grib. Briesmonis pastāsta viņam, ka sarežģītas emocijas – tas ir normāli, dusmoties – tas ir normāli. Galvenais ir būt godīgam pret sevi un citiem, jo tikai tad iespējams piedot, saprast un atlaist aizejošo.

Nevaru piekrist katrai sajūsminātajai atsauksmei uz grāmatas iekšējā vāka, jo raudāt neraudāju. Tomēr piekrītu, ka stāsts ir smalki veidots un spēcīgi uzrakstīts. Ar prātu izpratu un apbrīnoju, bet sirdi līdz galam tomēr neaizķēra. Īsti nezinu, vai autora stils nespēj mani sajūsmināt, vai kāda nianse ir pazudusi tulkojumā (līdzīgi kā jutos pēc Geimena “Okeāns ielas galā” izlasīšanas). Tomēr šī ir grāmata, ko pēc laika varētu pārlasīt.

Džima Keja ilustrācijas ir īpašas un ļoti tumšas. Tās piešķir šausmu stāsta noskaņu un burvīgi papildina tekstu. “Septiņas minūtes pēc pusnakts” ir vizuāli skaista grāmata un drukāta uz kvalitatīva, bieza papīra. Labs saturs un pievilcīgs noformējums to padara par skaistu dāvanu.

Septiņas minūtes pēc pusnakts. Patriks Ness

Patriks Ness uzrakstījis iejūtīgu un aizkustinošu stāstu, kas balansē starp sapņu pasauli un realitāti. Autors nemoralizē, viņa piedāvātais ētisko problēmu risinājums ir vērā ņemams un var palīdzēt lasītājiem, kuri saskaras ar līdzīgu zaudējumu kā Kevins.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Kā man gāja ar R.I.P. X

rip10400Plāni ir paredzēti, lai tos mainītu. Tieši tā notika ar manu R.I.P. X plānu. Šoreiz septembrī un oktobrī trāpījās tik daudz jaunu grāmatu, ka nācās novērsties no mērķa lasīt tumšus, spokainus un biedējošus stāstus lielā vairumā. Sanāca lasīt citas interesantas un labas grāmatas.

Viena no četrām sākotnējā R.I.P. plāna grāmatām bija Ransom Riggs “Hollow City”, ko godīgi izlasīju, nospļāvos par muļķīgām vietām, nopriecājos par dīvainām un patīkamus šermuļus uzdzenošām ainām un fotogrāfijām, un tad nolēmu piebeigt fantāzijas sēriju, izlasot tās trešo daļu “Library of Souls”, kur saņēmu tīkamu monstru devu. Par šīm abām Mis Peregrīnes triloģijas grāmatām uzrakstīju kopīgu atsauksmi. Atkarībā no gaumes un vecuma, šī sērija ir iederīga spokaini rudenīgām noskaņām.

Neil Gaiman “The Graveyard Book”, Mira Grant “Deadline” un Rick Yancey “The Monstrumologist” diemžēl palika nelasīti. Tā vietā izlasīju nesen iznākušo savādu notikumu un maģiskā reālisma caurstrāvoto Moïra Fowley-Doyle “The Accident Season”. Šis tumšais un rudenī īsti iederīgais (darbība notiek oktobrī, ir pat Helovīna masku balle) jauniešu romāns, lēni sācies, uz beigām patīkami pārsteidza ar sapņaino atmosfēru un atrisinājumu.

Biju apņēmusies izlasīt vismaz 4 grāmatas šajā izaicinājumā, kurā der viss, kas vairāk vai mazāk iederas mistērijas, noslēpumu, trillera, tumšās fantāzijas, gotikas, šausmu vai pārdabiskā rāmjos. Mierīgi šeit varu pieskaitīt divus izlasītos detektīvus un bez sirdsapziņas pārmetumiem teikt, ka lasīšanas izaicinājumu esmu izpildījusi godam. Agatas Kristi “A Pocketfull of Rye” bija mans otrais un ļoti veiksmīgais mēģinājums lasīt Mis Mārplas detektīvsēriju. Šajā romānā ir pa pilnam noslēpumu un līķu, bet atrisinājums ir kā indīga odziņa uz tortes. Manu mīlestību uz klasiskajiem detektīviem apmierināja arī Indreka Harglas vēsturiskais detektīvs “Aptiekārs Melhiors un Akas ielas rēgs” par atjautīgo Tallinas aptiekāru Melhioru, traģisku leģendu apvītu spokainu māju un vairākiem līķiem.

Neviena no šīm grāmatām nav pa īstam šausminoša un biedējoša. Var mierīgi lasīt, nebūs naktī jāguļ ar ieslēgtu gaismu un jālūdz kādu pavadīt uz labierīcībām. Šo grāmatu noskaņa vairāk līdzinās tīkamai vakarēšanai pie kamīna ar karstu dzērienu un vectēva spoku stāstiem, kamēr aiz loga vējš sakuļ lietu ar tumsu un pa brīdim ar zaru piesit pie stikla, liekot mazliet neomulīgi sarauties.

The Accident Season. Moïra Fowley-Doyle

The Accident SeasonCorgi Childrens 2015, 280 lpp.

“The Accident Season” pie manis nonāca nejauši un pirmās 40 vai 100 lapaspuses šķita, ka satikšanās būs nelaimīga, tomēr ar laiku stāsts ievilka sevī tik ļoti, ka nespēju nolikt malā. Man ir aizdomas, ka Moïra Fowley-Doyle ir topošā ragana – tik veikli tā mani sapina dīvaini sapņainos vārdu valgos.

Šī jauniešu romāna darbība risinās oktobrī kādā Īrijas ciematā. Visiem tas ir rudens sākums un Helovīna laiks, bet Karas ģimenei tā ir nelaimju sezona. Katru gadu šajā laikā māja tiek padarīta cik vien droša iespējama, visi asie priekšmeti nobēdzināti, asie stūri aptīti ar mīkstu plēvi, gāze atslēgta, bērni – Kara, viņas māsa Alise un bijušā patēva dēls Sems – ekstra “sapakoti” drēbēs un ievēroti citi drošības pasākumi, tomēr tik un tā visa ģimene piedzīvo vienu traumu pēc otras. Sasistas pieres, lauztas rokas, durvīs iespiesti pirksti, kritieni, sagriešanās, slīkšana, izglābšanās no nāves par mata tiesu…. Loģiski rodas jautājums – kāpēc tas viss notiek? Vai viņi ir nolādēti? Un kas ir Elsija, kuru Kara redz katrā fotogrāfijā un tagad viņa nekur nav atrodama un neviens viņu nepazīst?

Lai šos jautājumus noskaidrotu, diemžēl, ir jātiek cauri apmēram pusei grāmatas, kur nekas īpaši satraucošs nenotiek. Jaunieši dodas uz skolu, kaut ko pļāpā, izlemj sarīkot Helovīna balli vecā mājā un gadās pa kādai traumai. Tomēr jūtams, ka visi šie nesvarīgie notikumi kāpina tempu, sabiezina krāsas un atliek vien paciest autores čammāšanos cerībā, ka tūlīt notiks kas briesmīgs. Jāsaka, ka grāmatas pēdējā trešdaļa attaisnoja gaidas ar mistisku, tumšu, traku maskarādi tiešā un pārnestā nozīmē. Līdz beidzamajam paliek nezināms, kas īsti notiek, tomēr pēc dažiem mājieniem ir nojaušams, kas tie par noslēpumiem un kā radušies. Būtībā tie ir vienkārši un jau daudzkārt izmantoti literatūrā. Atšķiras vien izpildījums.

Teksts ir zināmā mērā lirisks, atmosfēra savdabīga un bieži balansē uz sapņa, maģiskā reālisma un spoku stāstu robežas. Tas plūst kā miglā tīta upe un lasītājs vienkārši pa to dreifē, aizmirsdams realitāti. Mazliet atgādināja arī īru pasaku un leģendu maģisko noskaņu. Autorei izdodas uzburt atmosfēru, bet vēl jāpiestrādā pie sižeta un personāžiem. Man ļoti patika romāna ideja, bet, kā jau teicu, grāmatas pirmā puse varēja būt labāka. Savukārt personāži visi šķita viendimensionāli un ne pārāk reāli, vienīgi Alisē bija jūtams īstums. Daži stāsta pavedieni, manuprāt, palika neatrisināti, piemēram, par sarkanajām pogām pamestajā mājā. Šis romāns ir autores debija, stils ir patīkams, pirmie kucēni jāslīcina un tā tālāk.

“The Accident Season” visticamāk patiks, ja patīk dīvaini, tēlaini stāsti ar tumšu, pat mistisku noskaņu, un nesatrauc neziņa par to, kas vispār notiek. Vēlams arī, lai nebūtu iebildumu pret romantiskām jūtām, kas daļai cilvēku varētu nešķist ētiski pareizas. Man tas viss patika vairāk, kā sākumā domāju. Gribēju ko atmosfērīgu, bet ne nomācošu un to arī saņēmu.

Vērtējums: 3,5/5

Līdzīgas grāmatas: We Were Liars, The End of Everything