Koka nama ļaudis. Osvalds Zebris

Koka nama ļaudisDienas Grāmata 2013. gads, 166 lpp.

Kādas mājas stāsts un “sarunas” ar tās iemītniekiem par sirdsapziņu, pagātni, dramatiskiem likteņiem, cerībām. Mazliet mistiski, mazliet traģikomiski un biedējoši par to, no kurienes ceļas ļaunums.

Šķiet 90. gados bija tāds savāds latviešu TV seriāls par kādas mājas iemītniekiem. Tie bija diezgan ekscentriski ļautiņi un vispār pats seriāls bija ar tādu kā mistikas piedevu. Cik nu patika vai nepatika, bet seriāls man ir palicis atmiņā un “Koka nama ļaudis” paņēmu lasīt tāpēc, ka samanīju zināmu līdzību ar to seriālu.

Sākums ir labs. Patiešām. Kaut kur Rīgā sarkanbrūna divstāvu koka mājā 5 dzīvokļos mitinās vienpadsmit grāmatas varoņi. Notikumu stāstītāja ir pati māja. Lejā dzīvo skolniece Anna ar vecmāmiņu Ernu, vecais Gunārs ar kaķi Gagārinu, Regīna un Valērijs Vešņakovi ar dēliem Mārtiņu un Mihailu. Augšstāvā – noslēpumainais jaunais kaimiņš Romāns, 18 gadus vecais Zintis ar mammu Ainu un viņu īrnieci Lidiju. Parasti ļaudis, katrs ar saviem tarakāniem galvā un problēmām. Satiek viņi labi, līdz ierodas enerģiskā Lidija. Viņa nav tiešs pārmaiņu cēlonis, tomēr viņas ierašanās sakrīt ar pāris citiem notikumiem un pamazām viss kļūst aizvien trakāk un dīvaināk. Stāstījumu caurstrāvo bezcerības un nolemtības sajūta.

Es par pasauli, kopumā, – kāpēc tās grāmatas tā nospiež? Ka cilvēki traki kļūst, ko viņi tur meklē? 

Man ir grūti noformulēt grāmatas centrālo domu. Varbūt tas ir stāsts par māju, cilvēkiem un laika nepielūdzamo plūdumu. Varbūt tas ir stāsts par cilvēku pasivitāti, nedomāšanu, aklu pakļaušanos apstākļiem, kas ļauj ļaunumam netraucēti izplesties. (Kaut kas ļoti biedējošs ir tajā, kā pieaugušie vienkārši pakļaujas kā tādas aitas.) Varbūt romāns ir vienkārša psihadēlija. Kaut kāds latviešu skarbais maģiskais reālisms ar kriminālu piesitienu. Vai vispār velns viņu zina kas…. Savā ziņā ir kaut kas simpātisks šajā nenoteiktībā, jo var lasīt gan tā, gan šitā. Interesants šķiet paņēmiens par stāstītāju izvēlēties māju. Te gan grāmatai vajadzētu beigties kādu nodaļu ātrāk, jo, ja notikumus redzam ar mājas „acīm”, māja nekādi nevarēja zināt to, kas tiek rakstīts pēdējā nodaļā.

Principā viss būtu labi, ja vien autors neaizrautos ar nesaprotamu filozofēšanu (te gan baidos apvainot filozofus) rindkopas garumā gandrīz katrā nodaļā. Autors ir pārcenties. Ceru, ka vismaz autoram pašam ir skaidrs, ko viņš gribējis pateikt. Es, protams, dziļi atvainojos, ja visi pārējie lasītāji ir sapratuši un tikai es viena tāda cietpaure.

Izlaižot nelasāmos gabalus, kopumā romāns ir interesants un intriģējošs, lai gan smags, jo nevienam no varoņiem īsti nav cerību uz gaišāku nākotni. Ja nu vienīgi Miham un Annai. Rakstāmo nevajadzētu pārāk samudrīt un viss būtu labi, jo autors labi izprot cilvēku dabu, spēj radīt interesantus un precīzi realitāti atspoguļojošus varoņus, ar sīkām detaļām veiksmīgi panākot vēlamo psiholoģisko iespaidu.

Vērtējums: 2/5

Advertisements

Lungs Full of Noise. Tessa Mellas

Lungs full of noiseUniversity Of Iowa Press 2013, 128 lpp. (plānots izdot 1. oktobrī, man bija iespēja izlasīt ARC).

Stāsti, kas pēta sievišķību no maģiskās un groteskās puses. Savādos veidos stāstu varones maina savus ķermeņus, dzīves, prātus, lai rastu piepildījumu un vietu dzīvē, vai atbrīvotos no sāpēm un skumjām. Bet ne tikai šīs sievietes ir piedzīvojušas personīgas ķibeles, visa pasaule ir uz sabrukšanas un sajukšanas robežas.

Jāsaka godīgi, ka neko tik savādu vēl nebiju lasījusi. Šai mazajā stāstu krājumiņā slēpjas 12 dīvaini, absurdi, asprātīgi, skaisti un vienkārši nesaprotami stāsti. Kaut kas no parodijas, kaut kas no maģiskā reālisma, kaut kas no šausmām, kaut kas no dzejas, kaut kas no pasakas, kaut kas no fantastikas. Ej nu saproti. Man pat grūti izdalīt stāstus, kas man patika visvairāk. Mariposa Girls par slidotājām, kuras slidu asmeņus ieskrūvē sev pēdās labākai slidošanai un Quiet Camp par nometni, kur skaļas meitenes pārmāca būt klusām bija savādi satraucoši un šemuļus raisoši stāstiņi, kas ilgi neiziet no prāta. Savukārt Bibi from Jupiter mani sasmīdināja ar savu asprātību par apmaiņas studenti no Jupitera . Līdzīgs bija stāsts Dye Job par pamatskolas meitenēm, kuras mēnesi ēd tikai vīnogas, iegūstot zilgani violetu ādas krāsu, jo tas palīdz piesaistīt vidusskolas puišus un viņas grib tikt uz balli. Blue Sky WhiteLandscapes in White un opal one, opal two bija burvīgi dzejiski stāsti, kuru saturu es nespēju pārstāstīt, jo īsti nesapratu jēgu, bet bija skaisti (tā laikam ar mani notiek pirmo reizi). Tādas kā gleznas tekstā. Beigās bija maziņš psiholoģiskais šausmu stāstiņš So Many Wings par sievieti, kura savāc sava bijušā mirušā vīra roku un auklējas ar to. Brrr un fui, bet spēcīgi. Daļa stāstu varoņu cenšas piepildīt apkārtējo cerības, sasniegt kaut kādus slimīgus standartus un uzvaras, bet daļa ir vienkārši vīlušās sevī, savā dzīvē, laulībā, ķermenī un mēģina sagrābt, pārmainīt, labot kas palicis pāri.

Visiem stāstiem raksturīgas lietas un darbības, kas būtībā ir neiespējamas vai uzskatāmas par nenormālām. Apmēram tā, ja es teiktu, “no rīta iedzēru benzīna kokteili vērojot rožainu saullēktu, darbā ierados mugurā uzvilkusi maximas maisiņus, un vakarā aplaistīju uz palodzes podā augošo kaķi” un jūs to uztvertu kā pilnīgi normālu dienu, jo to pavadījāt tikpat psihodēliski. Īsāk sakot – pilnīgi jocīgas lietas tiek uztvertas kā normālas. Pie tam tai visā ir kaut kāds skaistums. Tas man atsauca atmiņā Umberto Eko sastādīto “Neglītuma vēsturi”, kurā vairākkārt tika norādīts, ka neglītais var būt skaists. Apmēram tādas ir manas izjūtas, ko pastiprina grāmatas vāka noformējums. Būtībā ļoti izteiksmīgs un atbilstošs saturam.

Lielākā daļa stāstu beidzas bez īstām beigām, it kā aprauti vai pēkšņi mainot virzienu. Tas izraisa sajūtu, ka esi aizsapņojies un pēkšņi atsities ar pieri pret sienu. Savā ziņā man stāstu beigas likās nesakarīgas un nepatika, bet tai pašā laikā nekas cits neiederētos.  Stāsti, kas līdzīgi sapņiem.

Iesaku izlasīt tiem, kas meklē ko savādāku – stāstus, kas iziet ārpus loģikas robežām.

Vērtējums: 4/5

Life of Pi. Yann Martel

Life of Pi

Seal Books 2006 (2001), 356 lpp.

Kurš vēl nav redzējis filmu vai lasījis grāmatu? Bet nu labi, sižets īsumā: Pī Patela ģimenei Indijā pieder zooloģiskais dārzs. Politisku pārmaiņu dēļ viņi nolemj dzīvniekus pārdot un pārcelties uz Kanādu. Kuģis, ar kuru ceļo Pī ģimene un daļa no pārdotajiem zvēriem vētras laikā nogrimst okeānā. Pī, Bengālijas tīģeris un vēl daži zvēri izglābjas un sākas viņu neticamais ceļojums pāri okeānam vairāku mēnešu garumā. Pamazām starp Pī un tīģeri Ričardu Pārkeru izveidojas daudzmaz ciešama līdzāspastāvēšana un beigās viņi sasniedz Meksikas krastu.

Šķiet, ka „Pī dzīvi” atcerēšos vēl ilgi, bet šoreiz nepavisam negribas izteikties par lasīto. Romāns patika un riebās vienlaicīgi. Savā notikumu atainojumā tas līdzinās Velsa “Ārsta Moro salai” un Goldinga “Mušu pavēlniekam“. Patika sākums par dzīvi Indijā un zooloģisko dārzu. Lieks likās lielais gabals par reliģijām, tai domai būtu pieticis ar pāris rindkopām, lai gan pati doma man patika un tai varu piekrist. Tālāk tās 227 dienas okeānā…. Es mocījos līdz ar Pī un Ričardu Pārkeru, un ienīdu autoru par viņa vēlmi attēlot visādas nepatīkamas detaļas atkal un atkal. Nekā jauka jau nav, kad tu esi viens okeāna vidū glābšanas laivā kopā ar tīģeri, bet nav obligāti to visu stiept garumā. Ainiņa ar salu šķita intriģējoša un patika nodaļas, kur “autors” sarunājas ar jau pusmūžā esošo Pī. Šīs sarunas gandrīz ļāva noticēt, ka tiešām eksistē tāds Pī Patels un notikušais ar viņu ir patiess.

Iespējams, ka vislabākais bija nobeigums, kad pārstāvjiem no Japānas kuģu kompānijas Pī izstāstīja divus stāstus un uzprasīja, kura notikumu versija viņiem patīk labāk. Tas man lika krietni padomāt – ko īsti esmu izlasījusi? Kurā stāstā ir patiesība? Un vai patiesība galu galā ir svarīga? Kā teicis Vudijs Alens: “Kāpēc labu stāstu sabojāt ar patiesību.” Cilvēks ir izdzīvojis, jo ticējis kaut kam. Rūpējoties par īstu vai iedomātu tīģeri, viņam bija atbildības sajūta palikt dzīvam, izturēt. Manā skatījumā tieši tīģeris, nevis Dievs bija Pī lielākais atbalsts.

Richard Parker has stayed with me. I`ve never forgotten him. Dare I say I miss him? I do. I miss him. I still see him in my dreams. They are nightmares mostly, but nightmares tinged with love. Such is the strangeness of the human heart. I still cannot understand how he could abandon me so unceremoniously, without any sort of goodbye, without looking back even once. That pain is like an axe that chops at my heart.

Jans Martels ir nenoliedzami pelnījis visas balvas un atzinību par šo romānu. Viņa spēja rakstīt sapņaini un filozofiski, bet vienlaikus skaudri un bez izpušķojumiem ir apbrīnas vērta. Esmu pārsteigta, ka autors ir kanādietis, jo lasot bija sajūta, ka grāmatu sarakstījis indietis. „Pī dzīve” ir ļoti labs romāns un ar prātu to saprotu, bet sirdī nespēju just sajūsmu. Labāk patiks tiem, kuri nemēdz „izdzīvot” grāmatu sižetus. Varbūt pēc laika es spēšu teikt, ka šis ir lielisks romāns, kas jāizlasa katram. Beigās viens citāts no grāmatas, kas man ļoti patīk: Life is so beautiful that death has fallen in love with it, a jealous, possessive love that grabs at what it can.

Vērtējums: 3,5/5

Iespaids pēc romāna pabeigšanas bija tik nepatīkams, ka stipri šaubījos, vai gribu tos notikumus piedzīvot vēlreiz skatoties filmu. Tomēr filmu noskatījos un tā man ļoti patika. Ne tik smaga kā grāmata, bet bezgala skaista.

Par mīlestību un citiem dēmoniem. Gabriels Garsija Markess

Izdevis apgāds Zvaigzne ABC 2004.g., spāniski 1994.g., 174 lpp. Pārstāv Kolumbiju pasaules grāmatu topā.

Mītiskais un reālais ir gandrīz neatšķirami savijies šajā kolumbiešu rakstnieka stāstā par marķīza meitu Sjervu Mariju un katoļu priesteri Kaijetano Delauru, kuri ir vienlīdz mīlētāji un grēcinieki. Mīlestība pārvēršas apmātībā un sabiedrībai nesaprotama/nepieņemama uzvedība – dēmonu izdzīšanā un traģēdijā.

– Es esmu ļaunāka nekā mēris, – viņa teica.

Delaura neatbildēja ar vārdiem no evanģēlija, bet ar citātu no Garsilaso:

– To nodarīt vari vien tam, kas to izturēt spētu.

Būtībā gandrīz neticamais stāsts ir par neloģiskiem aizspriedumiem 18.gs. Kolumbijā  un mīlestības (kaislības) postošo spēku. Savādā kārtā blakus sižeti (ja tā tos var nosaukt – par Marijas māti, par ārsta zirgu u.c.) likās saistošāki par to, kas notiek ar Mariju.

Vērtējums: 4/5. Spēju novērtēt autora meistarību, bet romāns mani garlaikoja.

Pedro Paramo. Huans Rulfo

Pedro Paramo. Huans RulfoIzdevis apgāds “Atēna” 2007.g., spāniski 1955.g., 152 lpp.

Pārstāv Meksiku manā pasaules apceļošanas sarakstā.

Sanāks atkārtoties, bet tomēr man jāizstāsta, ka Huans Rulfo (1918-1986, Meksika), radīja to, kas literatūrā pazīstams kā maģiskais reālisms, izmantojot īstenības un teiksmu pasaules pretstatīšanu: rēgu klātbūtni, sāpju pilnu vēju utml. Un šis viņa vienīgais romāns ir īsts maģiskā reālisma meistardarbs.

Romāna sākumā Pedro Paramo dēls Huans tēva meklējumos ierodas Komalā. Tur viņš atrod spoku pilsētu. Pāreja starp reālo un iedomāto stāstījumā ir gandrīz netverama. Jo dziļāk iekšā Komalā, jo mazāks skaidrs kas eksistē un kas nē. Varoņiem ir gan dzīvo, gan mirušo pazīmes un beigās šķiet, ka arī Huans īstenībā ir miris.

– Māte man stāstīja par kādu Damianu, kas agrīnās dienās esot mani auklējusi. Tā esat jūs?

– Jā, es pati. Pazīstu tevi kopš tā mirkļa, kad pirmoreiz atvēri acis.

– Iešu jums līdzi. Te man nedod miera visādi kliedzieni. […]

– Bet kā tad es lai zinātu? Jau daudzus gadus es vairs neko nezinu.

– Tādā gadījumā – kā tad atnācāt satikt mani?

– …..

– Vai jūs esat dzīva, Damiana? Sakiet man to, Damiana!

Piepeši es biju palicis viens šajās tukšajās ielās. Mājās bez jumtiem caur logiem bija redzami sīkstu nezāļu puduri.

Rulfo “Pedro Paramo” ir būtiski iespaidojis Latīņamerikas rakstniekus, piemēram, Gabrielu Garsiju Markesu.

Vērtējums: 5/5