Kā man gāja ar R.I.P. X

Plāni ir paredzēti, lai tos mainītu. Tieši tā notika ar manu R.I.P. X plānu. Šoreiz septembrī un oktobrī trāpījās tik daudz jaunu grāmatu, ka nācās novērsties no mērķa lasīt tumšus, spokainus un biedējošus stāstus lielā vairumā. Sanāca lasīt citas interesantas un labas grāmatas.

Viena no četrām sākotnējā R.I.P. plāna grāmatām bija Ransom Riggs “Hollow City”, ko godīgi izlasīju, nospļāvos par muļķīgām vietām, nopriecājos par dīvainām un patīkamus šermuļus uzdzenošām ainām un fotogrāfijām, un tad nolēmu piebeigt fantāzijas sēriju, izlasot tās trešo daļu “Library of Souls”, kur saņēmu tīkamu monstru devu. Par šīm abām Mis Peregrīnes triloģijas grāmatām uzrakstīju kopīgu atsauksmi. Atkarībā no gaumes un vecuma, šī sērija ir iederīga spokaini rudenīgām noskaņām.

Neil Gaiman “The Graveyard Book”, Mira Grant “Deadline” un Rick Yancey “The Monstrumologist” diemžēl palika nelasīti. Tā vietā izlasīju nesen iznākušo savādu notikumu un maģiskā reālisma caurstrāvoto Moïra Fowley-Doyle “The Accident Season”. Šis tumšais un rudenī īsti iederīgais (darbība notiek oktobrī, ir pat Helovīna masku balle) jauniešu romāns, lēni sācies, uz beigām patīkami pārsteidza ar sapņaino atmosfēru un atrisinājumu.

Biju apņēmusies izlasīt vismaz 4 grāmatas šajā izaicinājumā, kurā der viss, kas vairāk vai mazāk iederas mistērijas, noslēpumu, trillera, tumšās fantāzijas, gotikas, šausmu vai pārdabiskā rāmjos. Mierīgi šeit varu pieskaitīt divus izlasītos detektīvus un bez sirdsapziņas pārmetumiem teikt, ka lasīšanas izaicinājumu esmu izpildījusi godam. Agatas Kristi “A Pocketfull of Rye” bija mans otrais un ļoti veiksmīgais mēģinājums lasīt Mis Mārplas detektīvsēriju. Šajā romānā ir pa pilnam noslēpumu un līķu, bet atrisinājums ir kā indīga odziņa uz tortes. Manu mīlestību uz klasiskajiem detektīviem apmierināja arī Indreka Harglas vēsturiskais detektīvs “Aptiekārs Melhiors un Akas ielas rēgs” par atjautīgo Tallinas aptiekāru Melhioru, traģisku leģendu apvītu spokainu māju un vairākiem līķiem.

Neviena no šīm grāmatām nav pa īstam šausminoša un biedējoša. Var mierīgi lasīt, nebūs naktī jāguļ ar ieslēgtu gaismu un jālūdz kādu pavadīt uz labierīcībām. Šo grāmatu noskaņa vairāk līdzinās tīkamai vakarēšanai pie kamīna ar karstu dzērienu un vectēva spoku stāstiem, kamēr aiz loga vējš sakuļ lietu ar tumsu un pa brīdim ar zaru piesit pie stikla, liekot mazliet neomulīgi sarauties.

The Accident Season. Moïra Fowley-Doyle

Corgi Childrens 2015, 280 lpp.

“The Accident Season” pie manis nonāca nejauši un pirmās 40 vai 100 lapaspuses šķita, ka satikšanās būs nelaimīga, tomēr ar laiku stāsts ievilka sevī tik ļoti, ka nespēju nolikt malā. Man ir aizdomas, ka Moïra Fowley-Doyle ir topošā ragana – tik veikli tā mani sapina dīvaini sapņainos vārdu valgos.

Šī jauniešu romāna darbība risinās oktobrī kādā Īrijas ciematā. Visiem tas ir rudens sākums un Helovīna laiks, bet Karas ģimenei tā ir nelaimju sezona. Katru gadu šajā laikā māja tiek padarīta cik vien droša iespējama, visi asie priekšmeti nobēdzināti, asie stūri aptīti ar mīkstu plēvi, gāze atslēgta, bērni – Kara, viņas māsa Alise un bijušā patēva dēls Sems – ekstra “sapakoti” drēbēs un ievēroti citi drošības pasākumi, tomēr tik un tā visa ģimene piedzīvo vienu traumu pēc otras. Sasistas pieres, lauztas rokas, durvīs iespiesti pirksti, kritieni, sagriešanās, slīkšana, izglābšanās no nāves par mata tiesu…. Loģiski rodas jautājums – kāpēc tas viss notiek? Vai viņi ir nolādēti? Un kas ir Elsija, kuru Kara redz katrā fotogrāfijā un tagad viņa nekur nav atrodama un neviens viņu nepazīst?

Lai šos jautājumus noskaidrotu, diemžēl, ir jātiek cauri apmēram pusei grāmatas, kur nekas īpaši satraucošs nenotiek. Jaunieši dodas uz skolu, kaut ko pļāpā, izlemj sarīkot Helovīna balli vecā mājā un gadās pa kādai traumai. Tomēr jūtams, ka visi šie nesvarīgie notikumi kāpina tempu, sabiezina krāsas un atliek vien paciest autores čammāšanos cerībā, ka tūlīt notiks kas briesmīgs. Jāsaka, ka grāmatas pēdējā trešdaļa attaisnoja gaidas ar mistisku, tumšu, traku maskarādi tiešā un pārnestā nozīmē. Līdz beidzamajam paliek nezināms, kas īsti notiek, tomēr pēc dažiem mājieniem ir nojaušams, kas tie par noslēpumiem un kā radušies. Būtībā tie ir vienkārši un jau daudzkārt izmantoti literatūrā. Atšķiras vien izpildījums.

Teksts ir zināmā mērā lirisks, atmosfēra savdabīga un bieži balansē uz sapņa, maģiskā reālisma un spoku stāstu robežas. Tas plūst kā miglā tīta upe un lasītājs vienkārši pa to dreifē, aizmirsdams realitāti. Mazliet atgādināja arī īru pasaku un leģendu maģisko noskaņu. Autorei izdodas uzburt atmosfēru, bet vēl jāpiestrādā pie sižeta un personāžiem. Man ļoti patika romāna ideja, bet, kā jau teicu, grāmatas pirmā puse varēja būt labāka. Savukārt personāži visi šķita viendimensionāli un ne pārāk reāli, vienīgi Alisē bija jūtams īstums. Daži stāsta pavedieni, manuprāt, palika neatrisināti, piemēram, par sarkanajām pogām pamestajā mājā. Šis romāns ir autores debija, stils ir patīkams, pirmie kucēni jāslīcina un tā tālāk.

“The Accident Season” visticamāk patiks, ja patīk dīvaini, tēlaini stāsti ar tumšu, pat mistisku noskaņu, un nesatrauc neziņa par to, kas vispār notiek. Vēlams arī, lai nebūtu iebildumu pret romantiskām jūtām, kas daļai cilvēku varētu nešķist ētiski pareizas. Man tas viss patika vairāk, kā sākumā domāju. Gribēju ko atmosfērīgu, bet ne nomācošu un to arī saņēmu.

Vērtējums: 3,5/5

Līdzīgas grāmatas: We Were Liars, The End of Everything

Koka nama ļaudis. Osvalds Zebris

Dienas Grāmata 2013. gads, 166 lpp.

Kādas mājas stāsts un “sarunas” ar tās iemītniekiem par sirdsapziņu, pagātni, dramatiskiem likteņiem, cerībām. Mazliet mistiski, mazliet traģikomiski un biedējoši par to, no kurienes ceļas ļaunums.

Šķiet 90. gados bija tāds savāds latviešu TV seriāls par kādas mājas iemītniekiem. Tie bija diezgan ekscentriski ļautiņi un vispār pats seriāls bija ar tādu kā mistikas piedevu. Cik nu patika vai nepatika, bet seriāls man ir palicis atmiņā un “Koka nama ļaudis” paņēmu lasīt tāpēc, ka samanīju zināmu līdzību ar to seriālu.

Sākums ir labs. Patiešām. Kaut kur Rīgā sarkanbrūna divstāvu koka mājā 5 dzīvokļos mitinās vienpadsmit grāmatas varoņi. Notikumu stāstītāja ir pati māja. Lejā dzīvo skolniece Anna ar vecmāmiņu Ernu, vecais Gunārs ar kaķi Gagārinu, Regīna un Valērijs Vešņakovi ar dēliem Mārtiņu un Mihailu. Augšstāvā – noslēpumainais jaunais kaimiņš Romāns, 18 gadus vecais Zintis ar mammu Ainu un viņu īrnieci Lidiju. Parasti ļaudis, katrs ar saviem tarakāniem galvā un problēmām. Satiek viņi labi, līdz ierodas enerģiskā Lidija. Viņa nav tiešs pārmaiņu cēlonis, tomēr viņas ierašanās sakrīt ar pāris citiem notikumiem un pamazām viss kļūst aizvien trakāk un dīvaināk. Stāstījumu caurstrāvo bezcerības un nolemtības sajūta.

Es par pasauli, kopumā, – kāpēc tās grāmatas tā nospiež? Ka cilvēki traki kļūst, ko viņi tur meklē? 

Man ir grūti noformulēt grāmatas centrālo domu. Varbūt tas ir stāsts par māju, cilvēkiem un laika nepielūdzamo plūdumu. Varbūt tas ir stāsts par cilvēku pasivitāti, nedomāšanu, aklu pakļaušanos apstākļiem, kas ļauj ļaunumam netraucēti izplesties. (Kaut kas ļoti biedējošs ir tajā, kā pieaugušie vienkārši pakļaujas kā tādas aitas.) Varbūt romāns ir vienkārša psihadēlija. Kaut kāds latviešu skarbais maģiskais reālisms ar kriminālu piesitienu. Vai vispār velns viņu zina kas…. Savā ziņā ir kaut kas simpātisks šajā nenoteiktībā, jo var lasīt gan tā, gan šitā. Interesants šķiet paņēmiens par stāstītāju izvēlēties māju. Te gan grāmatai vajadzētu beigties kādu nodaļu ātrāk, jo, ja notikumus redzam ar mājas „acīm”, māja nekādi nevarēja zināt to, kas tiek rakstīts pēdējā nodaļā.

Principā viss būtu labi, ja vien autors neaizrautos ar nesaprotamu filozofēšanu (te gan baidos apvainot filozofus) rindkopas garumā gandrīz katrā nodaļā. Autors ir pārcenties. Ceru, ka vismaz autoram pašam ir skaidrs, ko viņš gribējis pateikt. Es, protams, dziļi atvainojos, ja visi pārējie lasītāji ir sapratuši un tikai es viena tāda cietpaure.

Izlaižot nelasāmos gabalus, kopumā romāns ir interesants un intriģējošs, lai gan smags, jo nevienam no varoņiem īsti nav cerību uz gaišāku nākotni. Ja nu vienīgi Miham un Annai. Rakstāmo nevajadzētu pārāk samudrīt un viss būtu labi, jo autors labi izprot cilvēku dabu, spēj radīt interesantus un precīzi realitāti atspoguļojošus varoņus, ar sīkām detaļām veiksmīgi panākot vēlamo psiholoģisko iespaidu.

Vērtējums: 2/5