Kā atbrīvoties no 90 grāmatām

Ja būtu vietas, es no grāmatām nešķirtos. Tieši otrādi, iekārtotu bibliotēku. Tā kā vietas ir maz un es principā nemīlu pārāk apaugt ar lietām, tad krājumus nākas pārskatīt un nevajadzīgās grāmatas atdot. Esmu to darījusi ik pa laikam vairāku gadu garumā, bet praksē pierādījies, ka tādā veidā plauktos vietas vairāk nepaliek. Nepieciešama radikālāka pieeja. No grāmatām šķirties ir tik grūti! Ir gan mīļas, gan it kā noderīgas, gan “tās es kādreiz lasīšu” grāmatas. Un visu laiku nāk klāt jaunas, no kurām arī negribas šķirties, jo nesen iegūtas. Ko nu te daudz skaidrošu, paši ziniet situāciju.

Risinājumu beidzot atradu, izlasot Marie Kondo grāmatu. Mani ļoti aizķēra viņas teiktais:

Imagine what it would be like to have a bookshelf filled only with books that you really love?

Tiešām! Kāpēc plauktos jātur grāmatas, kas nesagādā prieku? Daļa no nelasītām grāmatām tā arī paliek nelasītas. Vēl lielāka daļa no izlasītajām otrreiz vairs netiek lasīta. Ja vietas nav daudz, tad kāpēc šīs grāmatas turēt mājās?

Tagad mani plaukti ir par 90 grāmatām vieglāki. Neticami, bet fakts. Zinu, ka arī no atstātajām vēl kāda daļa ir atdodama, bet pašlaik nespēju no tām šķirties. Mans mērķis – plaukti tikai ar man tiešām mīļām grāmatām + dažas pa īstam noderīgas grāmatas (vārdnīcas, pavārgrāmatas utml).

Kādi ir Marie Kondo ieteikumi grāmatplauktu sakārtošanā:

1. kā šķirot: visas grāmatas no plauktiem jāizkrāmē uz grīdas; ja grāmatu ļoti daudz, tās sadala pa apakškategorijām (izklaides/daiļliteratūra, praktiskā literatūra, vizuālās, žurnāli); ņem pa vienai grāmatai un jautā sev, vai tā rada prieku; jā – patur, nē – atdod
2. “kādreiz” nozīmē “nekad”, tāpēc nelasītās nevajag paturēt
3. nav jēgas paturēt mācību literatūru ar domu “kādreiz izmantošu”, tas visticamāk nenotiks
4. atstājamās grāmatas: “slavas zāles” grāmatas (neaizskaramās, vismīļākās) un tās, kuras patiešām iepriecina un iedvesmo

Atstāju daļu no neizlasītajām un arī vairākas mācību literatūras lauciņa grāmatas, jo nespēju būt tik dzelžaina.

Lūk, jaunais plauktu izskats.

Augšējā plauktā daiļliteratūra, Pētera Pirmā biogrāfija (jo citur neielien) un Džordža R.R. Mārtina sāga. Otrajā plauktā uzziņu, dokumentālā, mācību utml. grāmatas. Trešajā plauktā atkal daiļliteratūra. Apakšā neizlasītās grāmatas. Pie dīvāna tagad ir tikai pašlaik lasāmās, bibliotēkas un trīs grāmatas no Inta. Salīdzinot ar to, kādi mani plaukti bija, ar rezultātu esmu ļoti apmierināta. Vēl tikai jāiemācās pieturēties pie šīs domas:

The moment you first encounter a particular book is the right time to read it.

Tad nekrātos nelasītu grāmatu kalni un laime būtu pilnīga.

Feisbukā ieliku grāmatas, kuras atdodu. Rakstiet, ja ir interese iegūt savā īpašumā.

The Life-Changing Magic of Tidying Up: The Japanese Art of Decluttering and Organizing. Marie Kondo

Ten Speed Press 2014, 207 lpp.

Atcerieties, ko mamma mācīja? “Meitiņ, neko nedrīkst mest ārā, var noderēt!” Gan jau tas pats tika teikts arī dēliem. Tā mēs pamazām apaugam ar mantām, jo var taču kādreiz noderēt. Krekliņš izstaipījies, bet pa māju būs labs diezgan. Ar šīm biksēm jau kauns uz ielas rādīties, bet rudenī taču braukšu sēņot, kā reiz derēs. Šo pirms 10 gadiem pirkto grāmatu lasīšu, kad būs vairāk laika. Vai, kāds labs trauciņš, nolikšu plauktā, var noderēt! Kā nu metīšu ārā tos zābakus, vēl jau var staigāt, tikai rāvējslēdzējs jāsalabo…. Atpazināt sevi?

Skarbā patiesība ir tāda, ka visbiežāk neizmestās mantas tikai aizņem vietu, krāj putekļus un liek justies slikti. Ja kādu lietu neizmanto ikdienā, tad vai tiešām tā ir vajadzīga? Protams, latvietim-praktiskajam izmest it kā vēl derīgas lietas ir grūti. Ja meklējat motivāciju beidzot izmest piecus gadus nevilktus, “gandrīz kā jauni!” svārkus, tad japānietes Marie Kondo metode varētu palīdzēt. Es piekrāvu 5 maisus ar izmetamām drēbēm, goda vārds. Un skaidri zinu, ka palikušās drēbes vēl ir retināmas, bet man blakus nestāv miss Kondo, tāpēc neiet tik raiti. Pirms nebiju sākusi, nezināju, ka man ir TIK daudz drēbju. Viens plaukts skapī, viena neliela skapja sadaļa ar karināmām drēbēm un virs tās šaurs antresols. Nav taču daudz?! Vēl jāizšķiro grāmatas, papīri un dažādi sadzīves sīkumi, bet viņa iesaka sākt ar drēbēm, jo no tām šķirties esot visvieglāk.

We should be choosing what we want to keep, not what we want to get rid of.

Savā grāmatā “The Life-Changing Magic of Tidying Up” Marie Kondo iepazīstina ar savu sakārtošanas metodi (KonMari Method). Viņa sniedz konkrētas pamācības un pamatlikumus kā atbrīvoties no lietām un sakārtot savu dzīves vietu. Ļoti svarīgi ir pareizi izvēlēties, ko atstāt un ko izmest. Lai būtu kārtība, būtībā ne mazāk svarīgi ir arī kur un kā glabāt atstātās mantas. Kārtīgā japāniete, šķiet, ir izmēģinājusi pilnīgi visu sakārtošanas lauciņā, lai mēs pārējie varētu mācīties no viņas kļūdām. Piemēram, viņa ir pārliecināta, ka dažādu uzparikšu pirkšana, kas ļauj gudrāk glabāt mantas, ir zemē nomesta nauda un tikai dod ilūziju par kārtību. Toties kurpju kastes gan var izmantot dažādos noderīgos veidos. Tāpat neesot jēgas no “nelielas piekārtošanas katru dienu”, jo tas ir vāveres ritenis, nevis uzvara pār krāmiem.

Vismaz reizi gadā pārskatu drēbes un kādu daļu izmetu, bet nekad man nav bijuši tādi rezultāti. Kā man tas izdevās? Izmantojot KonMari izvēles kritēriju – prasīju sev “vai šī lieta rada prieku?”. Izklausās mazliet jocīgi, bet tas strādā. Otrs likums, ko ļoti centos ievērot: nekādu “mājas drēbju”. Nedrīkst sākt daudz domāt un analizēt. Šajā brīdī ir ļoti svarīgi, lai neiejaucas mamma vai kāds cits tuvs cilvēks ar “tu taču šito nedomā mest ārā?”. Nākamais kritiskais brīdis ir, kad izmetamās lietas pako maisos un nes ārā. Tas ir jādara ātri un nedomājot, citādi piezagsies žēlums. Kad tas padarīts, atliek atstātās mantas smuki salocīt un nolikt pa vietām. Pameklējiet jūtūbē “marie kondo folding” un sapratīsiet, ko es ar to domāju.

The key is to store things standing up rather than laid flat.

Kreisajā stūrī – krājas kaudze ar izmetamām drēbēm. Labajā stūrī – kastē smuki sakārtojas vasaras kleitas. Lejā – plaukts pēc lielās tīrīšanas.

Marie Kondo padomi ir pārsteidzoši vienkārši, bet pat tādā it kā elementārā lietā kā sakārtošana ir savs “know how”, par to tagad esmu pārliecināta. Viņa apgalvo, ka kārtība mājā novedīs pie pārmaiņām cilvēka dzīvē un labi pamato, kāpēc tas ir iespējams. Grāmatā vienīgi mazliet klibo “savas astes celšana”, atkārtošanās un tulkojums vietām ir pastīvs. Var laist gar ausīm daļu tīri japānisku sadzīves īpatnību un aprunāšanos ar māju, bet kopumā šī ir viena no retajām tiešām noderīgajām pašpalīdzības grāmatām.

Vērtējums: 4/5