Mākslinieki, dzīves ceļā satiktie. Uldis Zemzaris

latviešu mākslinieki, atmiņas par māksliniekiemVESTA-LK 2017. gads, 296 lpp.

Var tikai apbrīnot, kā gadās trāpīt uz īsto grāmatu īstajā brīdī. Tā es bibliotēkā “satiku” Ulda Zemzara atmiņas par savām un citu mākslinieku, ar kuriem viņš kopā mācījies, strādājis vai kā citādi bijis pazīstams, gaitām. Ja interesē māksla un mākslinieki, tad šī grāmata būs interesanta lasāmviela, jo autors raksta raiti, bet taktiski.

Uldis Zemzaris zināms kā produktīvs gleznotājs, kurš kopš 1957. gada arī šo to rakstījis – pārsvarā presei par māksliniekiem jubilāriem. Grāmatā viņš atceras savus mācību gadus J. Rozentāla mākslas skolā un Mākslas akadēmijā, to mācībspēkus un dažus kursabiedrus, vēlāk vairāk pievēršas citiem māksliniekiem. Grāmatas beigās ir daži jubileju raksti: par Ģedertu Eliasu, Jūliju Viļumaini un citiem.

Mācības J. Rozentāla mākslas skolā Zemzaris sāk pēc 2. pasaules kara. Tā ir steigā pārtaisīta daiļkrāsotāju skola, kur vēl pretīgi ož pēc līmes. Mācībspēki pārsvarā tādi, kas kaut kāda iemesla dēļ netiek mācīt Mākslas akadēmijā, vai kur citur. Arī Mākslas akadēmijā iet diezgan raibi, jo kādā brīdī nomaina gandrīz visus profesorus kā pastāvošās varas domāšanai neatbilstošus, piemēram, atbalstošus formālismu mākslā. Tas nekur nederēja, jo vienīgā īstā māksla bija sociālais reālisms, figurālisms. Jaunajiem māksliniekiem bija jāpakļaujas diktātam, ja gribēja pabeigt akadēmiju un vēlāk dabūt valsts pasūtījumus. Avangards, abstraktā māksla tika klusi čubināta pa pažobelēm, ne izstādīta. Interesanti, kā vieni diplomdarbos gleznoja cīņas, padomju varas uzvaras ainas, kamēr citi izvēlējās izlavierēt, gleznojot parastas darba ainas, piemēram, zvejniekus pie tīklu vilkšanas. Pielika gleznai “pareizo” nosaukumu un aiziet.

No atmiņām radās iespaids, – ja biji “pareizs”, kārtīgs mākslinieks, tad varēji labi dzīvot: Mākslinieku savienība piešķīra darbnīcu, varēja pildīt valsts pasūtījumus (labi maksāja) vai strādāt kombinātā “Māksla” (šito man grūti iedomāties – štancēja svarīgu personu portretus kā konservus?). Daudzi strādāja skolās, bet virsotne, protams, bija amats Mākslas akadēmijā, vai Mākslas savienības vadīšana. Ne visi spēja iekļauties. Bruno Celmiņš tika atstumts, Jānim Pauļukam arī negāja viegli. Ne visi gribēja palikt šaurajos padomju mākslas rāmjos.

Tajos gados dūšīgākie gleznotāji brīvdomātāji bija atklājuši, ka māksliniecisku atraisīšanos vislabāk var panākt akvarelējot, jo ūdenskrāsu tehnikai krāsu izplūšanas dēļ būtu visai neprātīgi izvirzīt tās pašas smagās tematiskās prasības, ko eļļas bildēm. Tādēļ akvarelistiem nepārmeta lielo tēmu trūkumu un figurālās nepilnības. Ūdenskrāsu iztecēšana izrādījās drošs alibi, lai iegūtu ideoloģiskās atlaides. Akvarelisti sasparojušies organizēja kopīgās republikāniskās izstādes un guva ar tām plašu popularitāti tautā.

Pats Zemzaris vairāk izvēlējās gleznot portretus, jo tad nebija tik daudz jādomā par sižeta atbilstību ideoloģijai. Tomēr ik pa laikam uztaisīja arī kādu valsts pasūtījumu. Māksliniekam ir jāēd. Gleznas pirka vai pasūtīja tie, kas varēja atļauties. Tās bieži vien tika dāvinātas, jo ko citu dāvināsi, kad veikalos plaukti tukši.

Gan jau autors šo un to noklusējis, bet es guvu labu ieskatu latviešu mākslā un nozīmīgos māksliniekos. Kā pazibēja jauns vārds, uzreiz internetā meklēju šī mākslinieka darbus. Tā ieguvu tekstam papildus informatīvo slāni.  Viss labi, tikai beigās pietrūka nobeiguma rindkopas, un daži pievienotie raksti par māksliniekiem ar nepatīkamu padomju patosa piegaršu, jo rakstīti tajā laikā. Tas tik tāds sīks darvas piliens un priecājos, ka šo grāmatu pamanīju.

Vērtējums: 4/5

 

Advertisements

Saprast mākslu. Sešas tēmas. Dana Arnolda

mākslas grāmataZvaigzne ABC 2018. gads, 192 lpp.

Danas Arnoldas grāmata par mākslu ir patīkams un kvalitatīvs pārsteigums uz plašā daiļliteratūras un pseidozinātnisku izdevumu fona. Britu profesore viegli saprotamā veidā aplūko 6 tēmas, kas svarīgas gan mākslas darbu radīšanā, gan to interpretācijā.

“Saprast mākslu” neatrast ierasto mākslas stilu vai mākslinieku biogrāfiju pārstāstu. Grāmata ir samērā vispārīgs, tomēr diezgan plašs mākslas procesu pārskats ārpus laika hronoloģijas, jo autores pētītās tēmas ir aktuālas visos laikmetos un kultūrās. Manuprāt, šī grāmata ir kā ievads, kas pēc tam ļauj “iet dziļumā” un pētīt sīkāk Vorhola daiļradi, romiešu no grieķiem kopētās statujas, vai varas simbolu atainojumu valdnieku un citu ietekmīgu personu portretos.

Sešās tēmās, ar rūpīgi atlasītiem mākslas darbu piemēriem un mākslinieku domu citātiem, Dana Arnolda stāsta kā ieraudzīt mākslas darba ideju un saprast to, ko redzam. Mākslas darbu vieglāk saprast, ja zināms tā radīšanas konteksts: pasūtītājs, radīšanas apstākļi, paša mākslinieka uzskati u.tml.. Man šķiet, ka šo informāciju būtiski zināt modernās mākslas aplūkošanā, bet, protams, ne vienmēr jāzina konteksts, lai izbaudītu mākslas darbu.

Tātad, apskatītās tēmas ir skatīšanās, materiāli, prāts, pielūgsme, vara, sekss. Lai gan māksla cilvēkus iespaido līdzīgi kā pirms 300 gadiem, tā tagad, vienu un to pašu objektu dažādi cilvēki var uztvert dažādi. Lielā mērā mākslas darbam vērtību piešķir tieši skatītājs. Savukārt mākslinieks ikdienišķus materiālus ar savu ideju var pārvērst mākslā. Izmantotajiem materiāliem vispār ir liela ietekme mākslas darbu tapšanā un autore par to raksta ar spilgtiem piemēriem. Viņa diskutē arī par saprāta un iztēles mijiedarbību (šī bija vienīgā nodaļa, kur man gribējās skaidrāku domu lidojumu un vēl pāris piemērus). Piemēram, Kants uzskatīja, ka skaistuma sajūtu rada nevis pats objekts, bet tas, kā šis objekts tiek attēlots mākslas darbā. Ļoti interesantas bija nodaļas par pielūgsmes, varas un seksa atainojumu mākslā, jo mākslinieki vēstures gaitā ļoti daudz pēc pasūtītāju pieprasījuma vai pašu iniciatīvas ir radījuši mākslas darbus tieši ar šādu ievirzi. Ikonas, valdnieku portreti un statujas, sieviešu akti tika radīti, lai pastiprinātu pasūtītāja statusu un ietekmi, nodotu vēstījumu, vai priecētu acis ar erotisko mākslu. Tāpat minētās tēmas tikušas un tiek izmantotas kā protesta formas un “neērtu” tematu atspoguļošanai.

Par šo visu autore runā saprotami un konspektīvi (citādi grāmata būtu vismaz trīsreiz biezāka). Iespējams, ka lielāki mākslas speciālisti šo visu jau zina, tomēr grāmata varētu ļaut savādākā aspektā paskatīties uz zināmo. Savukārt iesācējiem “Saprast mākslu” būs vērtīga lasāmviela, kas sniegs pamatzināšanas un tik vajadzīgo “fonu” domāšanai. Vai pēc vienas grāmatas izlasīšanas var saprast mākslu? Domāju, ka nē, bet Arnoldas grāmata ir solis ceļā uz to.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

 

Neglītuma vēsture. Umberto Eko (sast.)

Neglītuma vēstureJāņa Rozes apgāds 2008., 456 lpp.

Umberto Eko ar savu komandu paveicis pamatīgu darbu apkopojot daudzas neglītuma izpausmes no antīkās pasaules grieķu šausmām līdz industriālam neglītumam. Grāmatā atrodams plašs literāro darbu citātu klāsts, daudzveidīgi attēli ar glezniecības, tēlniecības, arhitektūras, kino un fotomākslas darbiem parādot neglītuma dažādās izpausmes. Neglītums vienmēr bijis biedējoši vilinošs, noslēpumains un neizdibināmi šausmīgs pretstats skaistumam. Mākslā atainotās ainas ir pretīgas, groteskas, šausminošas, absurdas, neizprotamas, bet dažkārt pat gandrīz skaistas.

Tas ir skaisti, jo tas ir briesmīgi.

„Neglītuma vēsture” ir smaga lasāmviela burtiskā un pārnestā nozīmē. Drukāta uz kvalitatīva un bieza papīra tā droši var gozēties uz izturīga kafijas galdiņa. Grāmatas tēma nav tāda, ko ar prieku palasīt kādu stundu pirms gulētiešanas. Visticamāk vai nu tā uzdzīs riebumu, vai arī aizmigsiet, kas savukārt var draudēt ar kājas īkšķa vai deguna traumu (atkarībā no lasīšanas pozas pirms iemigšanas). Umberto Eko gājis pa enciklopēdijas ceļu, piedāvājot lielu gūzmu faktus un uzskates materiālus, bet maz analīzes, skaidrojumu un salīdzinājumu. Šai ziņā es vīlos, lai gan šo to jaunu uzzināju.

Grieķu kultūrā nevaldīja pārliecība, ka visai pasaulei jābūt skaistai, savukārt viduslaikos no teoloģiskā viedokļa viss bija skaists, tāpēc „pievilcīga kompozīcija un graciozas, teju vai baleta cienīgas kustības parādās ainās, kur cērt galvas, cepina uz restēm un nogriež krūtis”. (teiksim “Sv. Ursulas un tās pavadoņu mocības”) Tīksmināšanās par mocībām parādās vēlāk – 17. gs. glezniecībā. Savukārt velna pievilcības saknes meklējamas stāstos par eremītiem. Interesanti, ka kauna jūtas ir relatīvas – rietumu un austrumu kultūrām tās ir dažādas, tāpat arī tās mainās laikam ejot. Jo spēcīgākas kauna jūtas, jo spēcīgāk izpaužas to pretstats – neķītrais un bezkaunīgais. Piedauzīgais kļuva par pieklājīgas izklaides objektu 17. un 18. gs. brīvdomīgajā literatūrā. Savukārt daudzos 19.gs. beigu literatūras sacerējumos un 20.gs. avangardistu darbos neķītrais ieguva dominējošo lomu cīņā ar mietpilsoniskiem tabu.

Skaistuma un neglītuma svaros īpaši nežēlīgi vienmēr svērtas sievietes. No viduslaikiem līdz baroka laikmetam populārs bija sieviešu vituperatio (noķengāšanas) motīvs – sievietes neglītumu parādīja kā tās iekšējā ļaunuma un pavedināšanas spēju apliecinājumu. Ja kādā viduslaiku gleznā redzam veceni, tā visbiežāk simbolizē fizisku un morālu sabrukumu. Vairums sieviešu par raganām tika apsūdzētas tāpēc, ka bija ļoti neglītas. Jaunības kults pāri visam – jaunība nozīmēja skaistumu un šķīstību. Tai pašā laikā Svētie raksti ķermenisko skaistumu saistīja ar netiklību. Vēl renesanses laikā sievietes neglītums bija uzjautrinājuma un izsmiekla objekts. Gribas jautāt – kas gan mainījies šodien?

Nomācošā industriālā pasaule, lielpilsētu anonīmie un steidzīgie ļaužu pūļi, organizētas strādnieku kustības dzimšana, publicistikas uzplaukums un populāru turpinājumromānu publicēšana, deva aizsākumu tam, ko mūsdienās saucam par masu kultūru: mākslinieks visas šīs parādības uztvēra kā draudu paša ideāliem.

Vakardienas neglītais bieži kļūst par šodienas skaisto. Augstā kultūra sajaucas ar populārās kultūras produktiem, frivolais tiek pārvērsts par nopietno, nopietnais par frivolo, pārspīlējumi un atdarināšana mūs ievedusi kiča laikmetā.

Starp citu, vai zinājāt, ka džezs bija radies kā bordeļu mūzika? Un kā notvert vienradzi? Lūk, pamācība: „var notvert vienīgi, nosēdinot zem koka jaunavu un gaidot, līdz vienradzis, jaunavības smaržas pievilināts, atnāks un ieliks galvu tai klēpī”. Freidam te būtu ko teikt, vai ne?

Kopumā izglītojošs enciklopēdiska rakstura darbs, kas noderēs mākslas un kultūras vēstures studentiem nevis vidusmēra lasītājam.

Vērtējums: 3/5