Simboli mākslā. Metjū Vilsons

Mākslas pamati

Jāņa Rozes apgāds, 2020. gads, 176 lpp.

Pastāstīšu jums mazliet par jaunāko “Mākslas pamatu” sērijas grāmatu, kas aizved lasītāju simbolu pasaulē. Mākslā simboli tikuši plaši pielietoti cauri gadsimtiem un zināšanas par tiem ļauj dziļāk uztvert mākslinieka vēstījumu.

Simboli ir mums visapkārt un apzināti vai neapzināti mēs tos regulāri patērējam. Kronis ir tikai kronis, bet reizē tas ir arī varas un slavas simbols. Dažkārt priekšmetu vai parādību slēptā nozīmē laika gaitā ir zudusi no mūsu zināšanām, vai arī nozīme ir mainījusies. Tāpat tautām mēdz būt atšķirīga simbolu izpratne. Labs piemērs tam ir suns. Eiropā senāk un tagad sunim tiek piedēvētas labas un vērtīgas īpašības, suņi tika augstu vērtēti. Savukārt, Austrumos suņi bija (un dažviet ir) zemākas šķiras, bezvērtīgi radījumi. Tas vienmēr atspoguļojies arī mākslā.

Grāmatā “Simboli mākslā” aplūkoti vairāk kā 50 izplatītākie vizuālie simboli sadalīti pa tēmām: debesis un zeme, augi, putni, dzīvnieki, ķermeņi, priekšmeti. Daudzi no tiem ir ar reliģisku ievirzi un ne vienmēr to nozīme ir viegli nolasāma. Savukārt citus mēs ļoti labi zinām.

Man šķita interesanti lasīt, kā lietu un zīmju nozīme ir mainījusies tiem ceļojot no kultūras kultūrā. Ir arī tādi spēcīgi simboli, kuru nozīme ir līdzīga dažādās kultūrās un dažādos laikos. Viens no tādiem simboliem ir palmas zars, kas vēstī par uzvaru pār nāvi.

Šķiet, ka dažkārt tikai zināšanas par simboliem ļauj saprast mākslas darba nozīmi. Citos gadījumos tie izgaismo vēl vienu “slāni”. Piemēram, Viljama Holmena Hanta “Pamodusies sirdsapziņa” vai Viljama Hogārta “Greiemu bērni” gleznām man tagad ir zināms vēl viena – simbolos – ieslēptā nozīme. Reizēm gan tā mākslas darbu interpretācija šķiet aiz matiem pavilkta, it īpaši, ja nav rakstisku liecību par to, ko mākslinieks domājis. Varbūt mākslinieks ir vienkārši to priekšmetu gleznojis, jo tas paticis vai iederējies, vai vienkārši bijis pa rokai, vai speciāli izspēlējis joku, bet mākslas vēsturnieki meklē dziļo domu. Gara acīm iedomājos kā tāds mākslinieks savā kapā ķiķina par viņiem.

Reliģiskie simboli (to ir daudz) nav mana mīļākā tēma, tomēr kopumā man grāmata šķita saistoša un sniedza vērtīgu informāciju. Zinot par “ziedu valodu”, nodaļa par augiem varēja būt plašāka, bet saprotams, ka grāmatā atlasīti tikai nozīmīgākie vai zināmākie simboli. Tagad varu teikt, ka vēl viens baltais plankums mākslas vēsturē ir drusku aizpildītāks.

Vērtējums: 4/5

Grāmata no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Pagrieziena punkti mākslā. Lī Češīrs

mākslas vēsture, mākslas pamati

Jāņa Rozes apgāds 2019. gads, 176 lpp.

Uzziņu literatūra pārsvarā šķiet nopietna un pasausa, bet “Pagrieziena punkti mākslā” vairāk līdzinās aizraujošam detektīvam. Te ir noslēpumi, lieli atklājumi, kaislības, intrigas un pat slepkavība. Lī Češīrs aizrautīgi pasniedz būtiskus notikumus mākslas vēsturē, kam bija liela ietekme uz mākslas attīstību vai sabiedrības uzskatiem. Reizēm tie pat varēja būt sīki atgadījumi, kas, laikam ritot, pārvērtās lavīnā.

Ieskatam minēšu dažus grāmatā aprakstītos notikumus. Ļoti būtisks bija Brunelleski lineārās perspektīvas atklājums, tas nozīmēja jaunu posmu Eiropas glezniecībā. Mazliet uzjautrinoši, ka vairāk kā gadsimtu Eiropā domāja, ka degunradzis izskatās kā Dīrera gravīrā. Dīrers savam darbam bija izmantojis kāda nezināma mākslinieka skici. Vēlāk izrādījās, ka tā bijusi gaužām neprecīza. Šeit ir arī Francijas mākslas akadēmijas dibināšana un muzeja atklāšana Luvrā, kas ātri kļuva par populāru bezmaksas izklaides vietu. Džona Gofe Renda izgudrotā izspiežamā krāsas tūbiņa ļāva māksliniekiem ērtāk doties gleznot dabā. Īpaši dedzīgi šo izgudrojumu izmantoja impresionisti un tas mums ir devis daudzas brīnišķīgas gleznas. Japānas piedalīšanās Vispasaules izstādē Parīzē 1867. gadā atstāja milzu iespaidu uz jaunajiem māksliniekiem Eiropā un tā pēc tam bija manāma daudzos darbos. Savukārt, 20. gadsimts atnāca ar jauniem mākslas stiliem, sensācijām un skandāliem. Jaunākie notikumi varbūt nešķiet tik nozīmīgi, jo pagājis pārāk īss laiks, lai tos pienācīgi novērtētu. Vismaz tādas ir manas sajūtas.

Īsāk sakot – ļoti interesanta grāmata zinātkāres apmierināšanai. 50 izšķiroši brīži mākslas vēsturē no renesanses līdz mūsdienām neļaus garlaikoties. Protams, tekstu ilustrē pieminētie mākslas darbi vai vietu fotogrāfijas. Šo grāmatu var labi lasīt kopā ar “Stāstiem par mākslas vēsturi”, jo daži notikumi atkārtojas, tomēr katram autoram ir savs stils un akcenti, kas kopā veido plašu ainu. Tā arī labi papildina citās “Mākslas pamatu” sērijas grāmatās iegūtās zināšanas.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Sievietes mākslinieces. Flāvija Fridžeri

mākslas grāmata, mākslas pamatiJāņa Rozes apgāds 2019. gads, 176 lpp.

2019. gads man pagāja diezgan izteiktā mākslas zīmē, tāpēc gribu gadu pabeigt ar interesantu mākslas grāmatu. Esmu iecienījusi konspektīvo un izglītojošo grāmatu sēriju “Mākslas pamati”, tāpēc ļoti sapriecājos par trim šīs sērijas jaunumiem. Par vienu no tiem – “Sievietes mākslinieces” – tūlīt pastāstīšu, pārējie vēl gaida lasīšanas rindā.

Teikšu godīgi, ka agrāk nebiju pievērsusi īpašu uzmanību tam, cik maz vēstures rakstos, izstādēs un grāmatās pieminētas sievietes mākslinieces. Es pievērsu uzmanību pašiem darbiem, mākslinieka rokrakstam. Tikai pēc “Stāsti par mākslas vēsturi” un pāris citu “Mākslas pamatu” izdevumu izlasīšanas, es sāku domāt: “hmm, kāpēc es par šādu mākslinieci lasu pirmo reizi, viņas darbi ir lieliski” un “bet kur ir citas mākslinieces, vai tad tiešām bija tikai trīs”. Trīs ir iedomāts skaitlis, bet, jā, tajās grāmatās viņu bija ļoti maz, vien dažas.

“Sievietes mākslinieces” ir vajadzīga un nozīmīga grāmata, jo aizpilda balto caurumu manās un daudzu citu cilvēku zināšanās par mākslas pasaules mazāk zināmo pusi. Protams, šī nav visaptveroša enciklopēdija (tādam statusam labāk der “Great Women Artists” – vairāk kā 400 mākslinieču 500 gadu laikā). Ir pieminētas tikai tās mākslinieces, kas ar saviem darbiem un uzskatiem sniegušas ievērojamu ieguldījumu tēlotājmākslas attīstībā, vai pat mainījušas mākslas uztveri. Likumsakarīgi, ka vizuālā māksla tiek izmantota kā feminisma rupors. Īpaši 20. un 21. gs. mākslinieču galvenā tēma ir feminisms, sievietes ķermeņa uztvere un personīgie pārdzīvojumi. Te gan man gribētos pačīkstēt, ka atlasītās mākslinieces un viņu darbi ir grāmatas autores izvēle un man tā avangarda un performanču bija par daudz. Iespējams, ka “aiz borta” palikušas talantīgas mākslinieces, kuras strādāja/strādā ne tik kliedzoši, ar mazāk aktuālām tēmām, bet vai tāpēc viņu pienesums ir maznozīmīgāks? Tomēr ir saprotama vēlme šokēt publiku, jo tikai tā bieži izdodas likt ieklausīties, domāt un ierosināt pārmaiņas kā to, piemēram, izdarīja “Guerrilla girls” vai Karolī Šnēmane.

Ja man ir jānosauc kādas savas favorītes, tad tās, protams, ir gleznotājas Rozalba Karjēra, Berta Morizo, Alise Nīla, Linete Jadoma-Boakje. Iespaidīgi darbi ir fotogrāfēm Džūlijai Mārgaretai Kameronai (19. gs.) un Grasjelai Iturbidei (mūslaiki). Domāju, ka arī jūs atradīsiet savai iecienītajai tēlotājmākslas jomai pārsteidzošu papildinājumu.

Flāvija Fridžeri grāmatā iekļāvusi vairāk nekā 50 mākslinieces, kas no 16. gs. līdz mūsu dienām darbojušās dažādos mākslas veidos sākot no glezniecības un beidzot ar performancēm. Katrai māksliniecei sniegts īss ieskats viņas dzīvē un daiļradē, minēti svarīgākie notikumi un pievienots nozīmīgākā mākslas darba attēls. Kā ķirsis uz tortes ir laika skala grāmatas beigās ar būtiskākajiem sieviešu sasniegumiem mākslā, zinātnē, politikā un sabiedrībā. Es nespēju beigt domāt, cik agrāk drosmīgām, neatlaidīgām, veiksmīgām un talantīgām bija jābūt šīm sievietēm, lai viņas nespētu ignorēt un ierobežot.

Vēl 1980. gados mākslinieces bija sašutušas, ka viņu darbi netiek pienācīgi atzīti. Runā, ka joprojām mākslinieku vīriešu darbi tiek pārdoti dārgāk, ir prestižāki. Kopš 2018. gada Nacionālajā galerijā Londonā pastāvīgajā ekspozīcijā ir 21 sievietes mākslinieces darbs. Nezinu, vai tas ir daudz, vai maz, bet tiek pieminēts kā nozīmīgs fakts. “The Art Newspaper” 2019. gada sākumā runāja (podkāstā) par pieaugošu tendenci atzīt un izgaismot pagājušo gadsimtu sievietes mākslinieces. Ledus ir salauzts.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

 

Mākslinieki, dzīves ceļā satiktie. Uldis Zemzaris

latviešu mākslinieki, atmiņas par māksliniekiemVESTA-LK 2017. gads, 296 lpp.

Var tikai apbrīnot, kā gadās trāpīt uz īsto grāmatu īstajā brīdī. Tā es bibliotēkā “satiku” Ulda Zemzara atmiņas par savām un citu mākslinieku, ar kuriem viņš kopā mācījies, strādājis vai kā citādi bijis pazīstams, gaitām. Ja interesē māksla un mākslinieki, tad šī grāmata būs interesanta lasāmviela, jo autors raksta raiti, bet taktiski.

Uldis Zemzaris zināms kā produktīvs gleznotājs, kurš kopš 1957. gada arī šo to rakstījis – pārsvarā presei par māksliniekiem jubilāriem. Grāmatā viņš atceras savus mācību gadus J. Rozentāla mākslas skolā un Mākslas akadēmijā, to mācībspēkus un dažus kursabiedrus, vēlāk vairāk pievēršas citiem māksliniekiem. Grāmatas beigās ir daži jubileju raksti: par Ģedertu Eliasu, Jūliju Viļumaini un citiem.

Mācības J. Rozentāla mākslas skolā Zemzaris sāk pēc 2. pasaules kara. Tā ir steigā pārtaisīta daiļkrāsotāju skola, kur vēl pretīgi ož pēc līmes. Mācībspēki pārsvarā tādi, kas kaut kāda iemesla dēļ netiek mācīt Mākslas akadēmijā, vai kur citur. Arī Mākslas akadēmijā iet diezgan raibi, jo kādā brīdī nomaina gandrīz visus profesorus kā pastāvošās varas domāšanai neatbilstošus, piemēram, atbalstošus formālismu mākslā. Tas nekur nederēja, jo vienīgā īstā māksla bija sociālais reālisms, figurālisms. Jaunajiem māksliniekiem bija jāpakļaujas diktātam, ja gribēja pabeigt akadēmiju un vēlāk dabūt valsts pasūtījumus. Avangards, abstraktā māksla tika klusi čubināta pa pažobelēm, ne izstādīta. Interesanti, kā vieni diplomdarbos gleznoja cīņas, padomju varas uzvaras ainas, kamēr citi izvēlējās izlavierēt, gleznojot parastas darba ainas, piemēram, zvejniekus pie tīklu vilkšanas. Pielika gleznai “pareizo” nosaukumu un aiziet.

No atmiņām radās iespaids, – ja biji “pareizs”, kārtīgs mākslinieks, tad varēji labi dzīvot: Mākslinieku savienība piešķīra darbnīcu, varēja pildīt valsts pasūtījumus (labi maksāja) vai strādāt kombinātā “Māksla” (šito man grūti iedomāties – štancēja svarīgu personu portretus kā konservus?). Daudzi strādāja skolās, bet virsotne, protams, bija amats Mākslas akadēmijā, vai Mākslas savienības vadīšana. Ne visi spēja iekļauties. Bruno Celmiņš tika atstumts, Jānim Pauļukam arī negāja viegli. Ne visi gribēja palikt šaurajos padomju mākslas rāmjos.

Tajos gados dūšīgākie gleznotāji brīvdomātāji bija atklājuši, ka māksliniecisku atraisīšanos vislabāk var panākt akvarelējot, jo ūdenskrāsu tehnikai krāsu izplūšanas dēļ būtu visai neprātīgi izvirzīt tās pašas smagās tematiskās prasības, ko eļļas bildēm. Tādēļ akvarelistiem nepārmeta lielo tēmu trūkumu un figurālās nepilnības. Ūdenskrāsu iztecēšana izrādījās drošs alibi, lai iegūtu ideoloģiskās atlaides. Akvarelisti sasparojušies organizēja kopīgās republikāniskās izstādes un guva ar tām plašu popularitāti tautā.

Pats Zemzaris vairāk izvēlējās gleznot portretus, jo tad nebija tik daudz jādomā par sižeta atbilstību ideoloģijai. Tomēr ik pa laikam uztaisīja arī kādu valsts pasūtījumu. Māksliniekam ir jāēd. Gleznas pirka vai pasūtīja tie, kas varēja atļauties. Tās bieži vien tika dāvinātas, jo ko citu dāvināsi, kad veikalos plaukti tukši.

Gan jau autors šo un to noklusējis, bet es guvu labu ieskatu latviešu mākslā un nozīmīgos māksliniekos. Kā pazibēja jauns vārds, uzreiz internetā meklēju šī mākslinieka darbus. Tā ieguvu tekstam papildus informatīvo slāni.  Viss labi, tikai beigās pietrūka nobeiguma rindkopas, un daži pievienotie raksti par māksliniekiem ar nepatīkamu padomju patosa piegaršu, jo rakstīti tajā laikā. Tas tik tāds sīks darvas piliens un priecājos, ka šo grāmatu pamanīju.

Vērtējums: 4/5

 

Saprast mākslu. Sešas tēmas. Dana Arnolda

mākslas grāmataZvaigzne ABC 2018. gads, 192 lpp.

Danas Arnoldas grāmata par mākslu ir patīkams un kvalitatīvs pārsteigums uz plašā daiļliteratūras un pseidozinātnisku izdevumu fona. Britu profesore viegli saprotamā veidā aplūko 6 tēmas, kas svarīgas gan mākslas darbu radīšanā, gan to interpretācijā.

“Saprast mākslu” neatrast ierasto mākslas stilu vai mākslinieku biogrāfiju pārstāstu. Grāmata ir samērā vispārīgs, tomēr diezgan plašs mākslas procesu pārskats ārpus laika hronoloģijas, jo autores pētītās tēmas ir aktuālas visos laikmetos un kultūrās. Manuprāt, šī grāmata ir kā ievads, kas pēc tam ļauj “iet dziļumā” un pētīt sīkāk Vorhola daiļradi, romiešu no grieķiem kopētās statujas, vai varas simbolu atainojumu valdnieku un citu ietekmīgu personu portretos.

Sešās tēmās, ar rūpīgi atlasītiem mākslas darbu piemēriem un mākslinieku domu citātiem, Dana Arnolda stāsta kā ieraudzīt mākslas darba ideju un saprast to, ko redzam. Mākslas darbu vieglāk saprast, ja zināms tā radīšanas konteksts: pasūtītājs, radīšanas apstākļi, paša mākslinieka uzskati u.tml.. Man šķiet, ka šo informāciju būtiski zināt modernās mākslas aplūkošanā, bet, protams, ne vienmēr jāzina konteksts, lai izbaudītu mākslas darbu.

Tātad, apskatītās tēmas ir skatīšanās, materiāli, prāts, pielūgsme, vara, sekss. Lai gan māksla cilvēkus iespaido līdzīgi kā pirms 300 gadiem, tā tagad, vienu un to pašu objektu dažādi cilvēki var uztvert dažādi. Lielā mērā mākslas darbam vērtību piešķir tieši skatītājs. Savukārt mākslinieks ikdienišķus materiālus ar savu ideju var pārvērst mākslā. Izmantotajiem materiāliem vispār ir liela ietekme mākslas darbu tapšanā un autore par to raksta ar spilgtiem piemēriem. Viņa diskutē arī par saprāta un iztēles mijiedarbību (šī bija vienīgā nodaļa, kur man gribējās skaidrāku domu lidojumu un vēl pāris piemērus). Piemēram, Kants uzskatīja, ka skaistuma sajūtu rada nevis pats objekts, bet tas, kā šis objekts tiek attēlots mākslas darbā. Ļoti interesantas bija nodaļas par pielūgsmes, varas un seksa atainojumu mākslā, jo mākslinieki vēstures gaitā ļoti daudz pēc pasūtītāju pieprasījuma vai pašu iniciatīvas ir radījuši mākslas darbus tieši ar šādu ievirzi. Ikonas, valdnieku portreti un statujas, sieviešu akti tika radīti, lai pastiprinātu pasūtītāja statusu un ietekmi, nodotu vēstījumu, vai priecētu acis ar erotisko mākslu. Tāpat minētās tēmas tikušas un tiek izmantotas kā protesta formas un “neērtu” tematu atspoguļošanai.

Par šo visu autore runā saprotami un konspektīvi (citādi grāmata būtu vismaz trīsreiz biezāka). Iespējams, ka lielāki mākslas speciālisti šo visu jau zina, tomēr grāmata varētu ļaut savādākā aspektā paskatīties uz zināmo. Savukārt iesācējiem “Saprast mākslu” būs vērtīga lasāmviela, kas sniegs pamatzināšanas un tik vajadzīgo “fonu” domāšanai. Vai pēc vienas grāmatas izlasīšanas var saprast mākslu? Domāju, ka nē, bet Arnoldas grāmata ir solis ceļā uz to.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.