Sirreālisms. Eimija Dempsija

Jāņa Rozes apgāds 2020. gads, 176 lpp.

Esmu jau rakstījusi, ka “Mākslas pamatu” sērija ir brīnišķīgs veids iepazīt mākslas vēsturi, dažādus mākslas virzienus un nozīmīgus mākslas darbus. “Sirreālisms” ir kārtējā šīs sērijas grāmata un sniedz ieskatu ļoti nozīmīgā 20. gadsimta mākslas virzienā, kas ir atstājis paliekošu nospiedumu uz jaunākiem mākslas veidiem.

Vairāku, pārsvarā ārēju, apstākļu ietekmē šo grāmatu lasīju ilgi un nogurdinoši. Nevar taču palasīt, ja esi aizmidzis. Topā “grāmatas aizmigšanai” “Sirreālisms” man būtu pirmajā vietā. Ar šo nebūt nevēlos noniecināt grāmatas kvalitāti. Saturiski Eimija Dempsija ir uzrakstījusi ļoti izzinošu un labu grāmatu. Informācija ir labi strukturēta, plaša, tomēr pietiekoši īsa un koncentrēta, ir daudz vizuālo darbu piemēru un tas viss nelielā formātā. Mīkstie vāki glāba manu degunu no traumas, kad atkal kārtējo reizi iemigu.

Autore izseko sirreālismam no tā “dzimšanas” 1924. gadā ar Andrē Bretona “Sirreālisma manifestu”, apskata dažādas mākslinieku grupas, virziena izplešanos pasaulē un iespiešanos fotogrāfijā un kino, līdz pat 1960. gadu beigām, kad Bretons mirst un sirreālisma kustība beidz pastāvēt. Viņa mazliet pieskaras arī sirreālisma atstātajam mantojumam, piemin citus mākslas stilus, kas attīstījās no šīs vērienīgās kustības. Interesanti, ka sirreālisms lielā mērā bija par mākslinieku savstarpēju sadarbošanos kopēju mākslas darbu radīšanā. Virziena ziedu laiki bija pirms 2. pasaules kara, pēcāk tas saņēma pārmetumus par pārāk optimistisku pasaules uztveri, daļa pievērsās misticismam. Ko mēs parasti zinām no sirreālisma? Šķiet, ka Dalī un Magrita reālistiskās, tomēr neiespējamās, gleznas, bet sirreālisma mākslinieku bija daudz vairāk, viņi strādāja dažādās tehnikās. Jauniegūtās zināšanas patīkami saplūst ar Pegijas Gugenheimas autobiogrāfiju, kurā daudzus “Sirreālismā” minētos uzvārdus var iepazīt kā cilvēkus, uzzināt par viņu gaitām, tā laika gaisotni, un kā Pegija vāca sirreālisma kolekciju un rīkoja izstādes.

Man nepatīk sirreālisms. Ja neskaita dažus retus izņēmumus, man tas šķiet nejēdzīgs, pat ākstīgs. Tomēr šis virziens ir būtiska mākslas vēstures daļa un man šķiet svarīgi to iepazīt. Piemēram, skatījos uz Frederika Kīslera skulptūru 1947. gada izstādē un nodomāju, ka tas nu gan ir vājš darbs, pāris lappuses tālāk teksts, ka kritiķi šo izstādi uzskatīja par virziena norieta sākumu. Tātad kaut kāda izpratne man ir radusies. Priecājos, ka Dempsijas darbs man šādu ieskatu deva un tagad labāk izprotu gan dažādās sirreālisma tehnikas, gan tā ietekmi uz citiem mākslas virzieniem. Ir labi pakustināt savas smadzeņu šūnas un tā ir galvenā atbilde, kāpēc lasu par mākslas veidu, kas man nepatīk. Par sirreālismu un citiem modernās mākslas veidiem ļoti noderīga ir arī Eimijas Dempsijas “Modernā māksla” no šīs pašas sērijas.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Sievietes mākslinieces. Flāvija Fridžeri

Jāņa Rozes apgāds 2019. gads, 176 lpp.

2019. gads man pagāja diezgan izteiktā mākslas zīmē, tāpēc gribu gadu pabeigt ar interesantu mākslas grāmatu. Esmu iecienījusi konspektīvo un izglītojošo grāmatu sēriju “Mākslas pamati”, tāpēc ļoti sapriecājos par trim šīs sērijas jaunumiem. Par vienu no tiem – “Sievietes mākslinieces” – tūlīt pastāstīšu, pārējie vēl gaida lasīšanas rindā.

Teikšu godīgi, ka agrāk nebiju pievērsusi īpašu uzmanību tam, cik maz vēstures rakstos, izstādēs un grāmatās pieminētas sievietes mākslinieces. Es pievērsu uzmanību pašiem darbiem, mākslinieka rokrakstam. Tikai pēc “Stāsti par mākslas vēsturi” un pāris citu “Mākslas pamatu” izdevumu izlasīšanas, es sāku domāt: “hmm, kāpēc es par šādu mākslinieci lasu pirmo reizi, viņas darbi ir lieliski” un “bet kur ir citas mākslinieces, vai tad tiešām bija tikai trīs”. Trīs ir iedomāts skaitlis, bet, jā, tajās grāmatās viņu bija ļoti maz, vien dažas.

“Sievietes mākslinieces” ir vajadzīga un nozīmīga grāmata, jo aizpilda balto caurumu manās un daudzu citu cilvēku zināšanās par mākslas pasaules mazāk zināmo pusi. Protams, šī nav visaptveroša enciklopēdija (tādam statusam labāk der “Great Women Artists” – vairāk kā 400 mākslinieču 500 gadu laikā). Ir pieminētas tikai tās mākslinieces, kas ar saviem darbiem un uzskatiem sniegušas ievērojamu ieguldījumu tēlotājmākslas attīstībā, vai pat mainījušas mākslas uztveri. Likumsakarīgi, ka vizuālā māksla tiek izmantota kā feminisma rupors. Īpaši 20. un 21. gs. mākslinieču galvenā tēma ir feminisms, sievietes ķermeņa uztvere un personīgie pārdzīvojumi. Te gan man gribētos pačīkstēt, ka atlasītās mākslinieces un viņu darbi ir grāmatas autores izvēle un man tā avangarda un performanču bija par daudz. Iespējams, ka “aiz borta” palikušas talantīgas mākslinieces, kuras strādāja/strādā ne tik kliedzoši, ar mazāk aktuālām tēmām, bet vai tāpēc viņu pienesums ir maznozīmīgāks? Tomēr ir saprotama vēlme šokēt publiku, jo tikai tā bieži izdodas likt ieklausīties, domāt un ierosināt pārmaiņas kā to, piemēram, izdarīja “Guerrilla girls” vai Karolī Šnēmane.

Ja man ir jānosauc kādas savas favorītes, tad tās, protams, ir gleznotājas Rozalba Karjēra, Berta Morizo, Alise Nīla, Linete Jadoma-Boakje. Iespaidīgi darbi ir fotogrāfēm Džūlijai Mārgaretai Kameronai (19. gs.) un Grasjelai Iturbidei (mūslaiki). Domāju, ka arī jūs atradīsiet savai iecienītajai tēlotājmākslas jomai pārsteidzošu papildinājumu.

Flāvija Fridžeri grāmatā iekļāvusi vairāk nekā 50 mākslinieces, kas no 16. gs. līdz mūsu dienām darbojušās dažādos mākslas veidos sākot no glezniecības un beidzot ar performancēm. Katrai māksliniecei sniegts īss ieskats viņas dzīvē un daiļradē, minēti svarīgākie notikumi un pievienots nozīmīgākā mākslas darba attēls. Kā ķirsis uz tortes ir laika skala grāmatas beigās ar būtiskākajiem sieviešu sasniegumiem mākslā, zinātnē, politikā un sabiedrībā. Es nespēju beigt domāt, cik agrāk drosmīgām, neatlaidīgām, veiksmīgām un talantīgām bija jābūt šīm sievietēm, lai viņas nespētu ignorēt un ierobežot.

Vēl 1980. gados mākslinieces bija sašutušas, ka viņu darbi netiek pienācīgi atzīti. Runā, ka joprojām mākslinieku vīriešu darbi tiek pārdoti dārgāk, ir prestižāki. Kopš 2018. gada Nacionālajā galerijā Londonā pastāvīgajā ekspozīcijā ir 21 sievietes mākslinieces darbs. Nezinu, vai tas ir daudz, vai maz, bet tiek pieminēts kā nozīmīgs fakts. “The Art Newspaper” 2019. gada sākumā runāja (podkāstā) par pieaugošu tendenci atzīt un izgaismot pagājušo gadsimtu sievietes mākslinieces. Ledus ir salauzts.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

 

Trīs grāmatas par mākslu

Piedāvāju jūsu uzmanībai grāmatu komplektu, kas ļaus iepazīt mākslas vēsturi, labāk saprast aplūkoto mākslas darbu un orientēties modernās mākslas virzienos. Šīs trīs grāmatas ļoti jauki papildina viena otru, tāpēc apvienoju vienā rakstā.

Stāsti par mākslas vēsturi. Maikls Bērds

Jāņa Rozes apgāds 2016. gads, 336 lpp., Keitas Evansas ilustrācijas.

Grāmata, kas ar ilustrācijām un tekstu pati ir mākslas darbs. Vieglos, aizraujošos stāstos lasītājs tiek izvests cauri 40 000 gadu ilgajai mākslas vēsturei, ļaujot iepazīt mazu mirkli no slavenu mākslinieku dzīvēm un ievērojamu darbu tapšanas. Ēģiptes tēlnieki iemūžina valdnieku Ehnatonu un viņa ģimeni, pēc gadu simtiem Jans van Eiks uzglezno Džovanni Arnolfīni un viņa sievas portretu, drusku vēlāk Meksikā acteki savam Lielajam templim izgatavo greznas terakota Ērgļa bruņinieku statujas. Māksla attīstās visur pasaulē. Vēl pēc pārsimts gadiem un daudziem slaveniem darbiem pienāk fotogrāfijas, “kustīgo bildīšu” un modernās mākslas laiks.

Saturs ir sadalīts laika posmos ar kopīgām iezīmēm. Tas ļauj šos stāstus hronoloģiski piesiet pasaules vēsturei. Katram laika posmam arī dots īss pārskats: kas noticis pasaulē un mākslā tajā laikā. Ļoti patīkami, ka autors neaprobežojas ar Rietumu mākslu un aizved lasītāju arī uz Austrāliju, Āfriku un pārējām pasaules malām.

Fascinējoši sekot līdzi šim laika plūdumam. Autors, manuprāt, ļoti veiksmīgi izvēlējies notikumus mākslas vēsturē, pasniedzis tos vieglā formā, kas tomēr ļauj ieraudzīt dziļumu un kopsakarības, redzēt, kā māksla attīstījusies dažādu apstākļu iespaidā. Stāstos ir daudzi vēsturiski fakti, tomēr mākslinieku teiktais un domas dažkārt varētu būt autora situācijas interpretācija. Man šķita ticami, lasīt bija interesanti un izglītojoši, un nemaz negribējās, lai grāmata beigtos.

Vērtējums: 5/5

Kā aplūkot mākslas darbus. Sūzena Vudforda

Jāņa Rozes apgāds 2018. gads, 176. lpp.

Kad gūts ieskats mākslas vēsturē, tieši laikā būs grāmata, kas ļaus labāk saprast aplūkojamos mākslas darbus. Kas ir tas, kas izraisa patiku vai nepatiku? Ko mākslinieks gribējis pateikt? Ar kādiem līdzekļiem to panācis?

Šajā grāmatā tiek aplūkoti biežāk izmantotie sižeti, mākslinieciskās izpausmes dažādība mērķa sasniegšanai, tehniskas problēmas un paņēmieni to pārvarēšanai, pat apslēptas nozīmes. Teksts ir samērā viegli uztverams, to ilustrē daudzu mākslas darbu attēli.

Tekstā ir daudz interesantu sīkumu. Piemēram, uzskatāmi parādīta atšķirība starp viena mākslinieka skrupulozu, greznu karaļa portretu un cita mākslinieka mazāk greznu karaļa portretu, kas tomēr ar dažiem veikliem paņēmieniem radījis diženuma auru, ko pirmajā portretā nav izdevies panākt par spīti greznībai. Interesanti arī, kā mākslinieki ietekmējās no antīkās pasaules mītiem un milzīgais reliģiskas tematikas darbu daudzums, jo vairāk nekā 1000 gadu katoļu baznīca bija dāsnākais mākslas atbalstītājs.

Domāju, ka šī mākslas darbu analīze vairāk derēs klasiskās glezniecības izprašanai, lai gan autore pieskaras arī abstraktajai mākslai. Pētot un kopējot klasiķus, var daudz ko mācīties, tāpēc grāmata noderēs arī radītājiem, ne tikai skatītājiem. Man īpaši interesanti bija pētīt, kā mākslinieki konstruējuši savus darbus, lai panāktu vēlamo efektu.

Kopumā patīkami izglītojoši. Izlasot šo grāmatu, mākslas muzeja vai izstādes apmeklējums iegūst lielāku jēgu.

Vērtējums: 5/5

Modernā māksla. Eimija Dempsija

Jāņa Rozes apgāds 2018. gads, 176 lpp.

Ļaujiet man šo saukt par īsu, konspektīvu modernās mākslas virzienu enciklopēdiju. Ja kāds virziens iekrīt sirdī, pēc tam var pētīt dziļāk. Domāju, ka grāmatas uzbūve ir veiksmīga. Katram no 68 mākslas virzieniem dots īss stila apraksts, nozīmīga darba attēls, svarīgāko pārstāvju uzskaitījums un saraksts, kuros muzejos var apskatīt plašākas kolekcijas. Grāmatā apskatīta tikai Rietumu pasaules māksla (arī PSRS sociālistiskai reālisms un meksikāņu muralisms).

Pēc grāmatas izlasīšanas vairs nevaru teikt, ka neko nesaprotu no modernās mākslas, jo šis ir riktīgs triecienkurss dažādos stilos, kustībās un apvienībās. Turklāt izrādījās, ka arī mans mīļais impresionisms tiek pieskaitīts modernajai mākslai. Tagad zinu vairāk par moderno mākslu, bet neesmu pārliecināta, ka spētu atšķirt dažādos apbstrakciju stilus, vai dadaismu no neodadaisma, ja nezinātu mākslas darba radīšanas laiku. Izrādījās, ka ir diezgan daudz līdzīgu virzienu. Sapratu arī, ka gandrīz nekas no modernās mākslas man nepatīk, ja tā man jāuztver no grāmatu lapām. Izstādē ir vieglāk, tur raisās plašāka sajūtu gamma.

Beigās pietrūka kopsavilkuma. Man prasījās pārskats “čaiņikiem”, kas tad tagad modernās mākslas pasaulē notiek, vai ir kādi vadošie virzieni, jaunas tendences un tamlīdzīgi.

Vērtējums: 4/5

Visas trīs grāmatas no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.