Simboli mākslā. Metjū Vilsons

Mākslas pamati

Jāņa Rozes apgāds, 2020. gads, 176 lpp.

Pastāstīšu jums mazliet par jaunāko “Mākslas pamatu” sērijas grāmatu, kas aizved lasītāju simbolu pasaulē. Mākslā simboli tikuši plaši pielietoti cauri gadsimtiem un zināšanas par tiem ļauj dziļāk uztvert mākslinieka vēstījumu.

Simboli ir mums visapkārt un apzināti vai neapzināti mēs tos regulāri patērējam. Kronis ir tikai kronis, bet reizē tas ir arī varas un slavas simbols. Dažkārt priekšmetu vai parādību slēptā nozīmē laika gaitā ir zudusi no mūsu zināšanām, vai arī nozīme ir mainījusies. Tāpat tautām mēdz būt atšķirīga simbolu izpratne. Labs piemērs tam ir suns. Eiropā senāk un tagad sunim tiek piedēvētas labas un vērtīgas īpašības, suņi tika augstu vērtēti. Savukārt, Austrumos suņi bija (un dažviet ir) zemākas šķiras, bezvērtīgi radījumi. Tas vienmēr atspoguļojies arī mākslā.

Grāmatā “Simboli mākslā” aplūkoti vairāk kā 50 izplatītākie vizuālie simboli sadalīti pa tēmām: debesis un zeme, augi, putni, dzīvnieki, ķermeņi, priekšmeti. Daudzi no tiem ir ar reliģisku ievirzi un ne vienmēr to nozīme ir viegli nolasāma. Savukārt citus mēs ļoti labi zinām.

Man šķita interesanti lasīt, kā lietu un zīmju nozīme ir mainījusies tiem ceļojot no kultūras kultūrā. Ir arī tādi spēcīgi simboli, kuru nozīme ir līdzīga dažādās kultūrās un dažādos laikos. Viens no tādiem simboliem ir palmas zars, kas vēstī par uzvaru pār nāvi.

Šķiet, ka dažkārt tikai zināšanas par simboliem ļauj saprast mākslas darba nozīmi. Citos gadījumos tie izgaismo vēl vienu “slāni”. Piemēram, Viljama Holmena Hanta “Pamodusies sirdsapziņa” vai Viljama Hogārta “Greiemu bērni” gleznām man tagad ir zināms vēl viena – simbolos – ieslēptā nozīme. Reizēm gan tā mākslas darbu interpretācija šķiet aiz matiem pavilkta, it īpaši, ja nav rakstisku liecību par to, ko mākslinieks domājis. Varbūt mākslinieks ir vienkārši to priekšmetu gleznojis, jo tas paticis vai iederējies, vai vienkārši bijis pa rokai, vai speciāli izspēlējis joku, bet mākslas vēsturnieki meklē dziļo domu. Gara acīm iedomājos kā tāds mākslinieks savā kapā ķiķina par viņiem.

Reliģiskie simboli (to ir daudz) nav mana mīļākā tēma, tomēr kopumā man grāmata šķita saistoša un sniedza vērtīgu informāciju. Zinot par “ziedu valodu”, nodaļa par augiem varēja būt plašāka, bet saprotams, ka grāmatā atlasīti tikai nozīmīgākie vai zināmākie simboli. Tagad varu teikt, ka vēl viens baltais plankums mākslas vēsturē ir drusku aizpildītāks.

Vērtējums: 4/5

Grāmata no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Impresionisms. Ralfs Skī

mākslas pamati

Jāņa Rozes apgāds 2019. gads, 176 lpp.

Šo no trim mākslas grāmatām atstāju “saldajam ēdienam” un tā mani nepievīla. Ko tur liegties, impresionisms ir mans mīļākais mākslas stils vairāku iemeslu dēļ: tēmu izvēle, gaismēnu studijas, brīvie otas triepieni. Impresionisma gleznās ir dzīve, gaisma un jūtas.

Grāmata aptver laiku no impresionisma pirmsākumiem (vēl tad, kad to nesauca par impresionismu) līdz tā ietekmei mūsdienās. Izsekojot impresionisma vēsturei, tiek runāts par nozīmīgiem šī stila pārstāvjiem. Protams, tekstu papildina mākslas darbu attēli. Centieni gleznot no dabas pavēra pilnīgi jaunu skatu un citas iespējas glezniecībā. Sākumā revolucionārā pieeja, ko daudziem bija grūti pieņemt, vēlāk spēcīgi ietekmēja citu mākslas stilu attīstību.

Apbrīnojami kā impresionisti izmainīja sabiedrības un citu mākslinieku attieksmi pret to, ko un kā attēlot mākslā. Ikdienišķais pēkšņi kļuva attēlošanas vērts, milzu uzmanība tika pievērsta gaismas un emociju notveršanai noteiktā mirklī.

Starp visiem zināmajiem vārdiem, piemēram, Klods Monē, Edgars Degā, pieminēti arī mazāk slaveni impresionisti. Patīkami pārsteidza Austrālijas un Amerikas impresionismam veltītā nodaļa. Starp citu, slavenais ekspresionists Edvards Munks savas karjeras sākumā izmēģināja impresionismu. Arī vairāki citi mākslinieki kādā savas dzīves posmā pievērsās impresionismam vai arī no tā mācījās, un pēc tam pievērsās kam citam. No šejienes arī impresionisma dziļā ietekme uz citiem mākslas stiliem. Vienlaikus arī šāda brīvdomība mākslā pavēra ceļu drosmīgiem jauniem eksperimentiem, apejot akadēmisko mākslas izglītību.

“Impresionisms” ir ļoti interesanta sērijas “Mākslas pamati” grāmata, labi uzrakstīta. Iesaku visiem šī mākslas stila cienītājiem.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Pagrieziena punkti mākslā. Lī Češīrs

mākslas vēsture, mākslas pamati

Jāņa Rozes apgāds 2019. gads, 176 lpp.

Uzziņu literatūra pārsvarā šķiet nopietna un pasausa, bet “Pagrieziena punkti mākslā” vairāk līdzinās aizraujošam detektīvam. Te ir noslēpumi, lieli atklājumi, kaislības, intrigas un pat slepkavība. Lī Češīrs aizrautīgi pasniedz būtiskus notikumus mākslas vēsturē, kam bija liela ietekme uz mākslas attīstību vai sabiedrības uzskatiem. Reizēm tie pat varēja būt sīki atgadījumi, kas, laikam ritot, pārvērtās lavīnā.

Ieskatam minēšu dažus grāmatā aprakstītos notikumus. Ļoti būtisks bija Brunelleski lineārās perspektīvas atklājums, tas nozīmēja jaunu posmu Eiropas glezniecībā. Mazliet uzjautrinoši, ka vairāk kā gadsimtu Eiropā domāja, ka degunradzis izskatās kā Dīrera gravīrā. Dīrers savam darbam bija izmantojis kāda nezināma mākslinieka skici. Vēlāk izrādījās, ka tā bijusi gaužām neprecīza. Šeit ir arī Francijas mākslas akadēmijas dibināšana un muzeja atklāšana Luvrā, kas ātri kļuva par populāru bezmaksas izklaides vietu. Džona Gofe Renda izgudrotā izspiežamā krāsas tūbiņa ļāva māksliniekiem ērtāk doties gleznot dabā. Īpaši dedzīgi šo izgudrojumu izmantoja impresionisti un tas mums ir devis daudzas brīnišķīgas gleznas. Japānas piedalīšanās Vispasaules izstādē Parīzē 1867. gadā atstāja milzu iespaidu uz jaunajiem māksliniekiem Eiropā un tā pēc tam bija manāma daudzos darbos. Savukārt, 20. gadsimts atnāca ar jauniem mākslas stiliem, sensācijām un skandāliem. Jaunākie notikumi varbūt nešķiet tik nozīmīgi, jo pagājis pārāk īss laiks, lai tos pienācīgi novērtētu. Vismaz tādas ir manas sajūtas.

Īsāk sakot – ļoti interesanta grāmata zinātkāres apmierināšanai. 50 izšķiroši brīži mākslas vēsturē no renesanses līdz mūsdienām neļaus garlaikoties. Protams, tekstu ilustrē pieminētie mākslas darbi vai vietu fotogrāfijas. Šo grāmatu var labi lasīt kopā ar “Stāstiem par mākslas vēsturi”, jo daži notikumi atkārtojas, tomēr katram autoram ir savs stils un akcenti, kas kopā veido plašu ainu. Tā arī labi papildina citās “Mākslas pamatu” sērijas grāmatās iegūtās zināšanas.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Sirreālisms. Eimija Dempsija

Sirreālisms

Jāņa Rozes apgāds 2020. gads, 176 lpp.

Esmu jau rakstījusi, ka “Mākslas pamatu” sērija ir brīnišķīgs veids iepazīt mākslas vēsturi, dažādus mākslas virzienus un nozīmīgus mākslas darbus. “Sirreālisms” ir kārtējā šīs sērijas grāmata un sniedz ieskatu ļoti nozīmīgā 20. gadsimta mākslas virzienā, kas ir atstājis paliekošu nospiedumu uz jaunākiem mākslas veidiem.

Vairāku, pārsvarā ārēju, apstākļu ietekmē šo grāmatu lasīju ilgi un nogurdinoši. Nevar taču palasīt, ja esi aizmidzis. Topā “grāmatas aizmigšanai” “Sirreālisms” man būtu pirmajā vietā. Ar šo nebūt nevēlos noniecināt grāmatas kvalitāti. Saturiski Eimija Dempsija ir uzrakstījusi ļoti izzinošu un labu grāmatu. Informācija ir labi strukturēta, plaša, tomēr pietiekoši īsa un koncentrēta, ir daudz vizuālo darbu piemēru un tas viss nelielā formātā. Mīkstie vāki glāba manu degunu no traumas, kad atkal kārtējo reizi iemigu.

Autore izseko sirreālismam no tā “dzimšanas” 1924. gadā ar Andrē Bretona “Sirreālisma manifestu”, apskata dažādas mākslinieku grupas, virziena izplešanos pasaulē un iespiešanos fotogrāfijā un kino, līdz pat 1960. gadu beigām, kad Bretons mirst un sirreālisma kustība beidz pastāvēt. Viņa mazliet pieskaras arī sirreālisma atstātajam mantojumam, piemin citus mākslas stilus, kas attīstījās no šīs vērienīgās kustības. Interesanti, ka sirreālisms lielā mērā bija par mākslinieku savstarpēju sadarbošanos kopēju mākslas darbu radīšanā. Virziena ziedu laiki bija pirms 2. pasaules kara, pēcāk tas saņēma pārmetumus par pārāk optimistisku pasaules uztveri, daļa pievērsās misticismam. Ko mēs parasti zinām no sirreālisma? Šķiet, ka Dalī un Magrita reālistiskās, tomēr neiespējamās, gleznas, bet sirreālisma mākslinieku bija daudz vairāk, viņi strādāja dažādās tehnikās. Jauniegūtās zināšanas patīkami saplūst ar Pegijas Gugenheimas autobiogrāfiju, kurā daudzus “Sirreālismā” minētos uzvārdus var iepazīt kā cilvēkus, uzzināt par viņu gaitām, tā laika gaisotni, un kā Pegija vāca sirreālisma kolekciju un rīkoja izstādes.

Man nepatīk sirreālisms. Ja neskaita dažus retus izņēmumus, man tas šķiet nejēdzīgs, pat ākstīgs. Tomēr šis virziens ir būtiska mākslas vēstures daļa un man šķiet svarīgi to iepazīt. Piemēram, skatījos uz Frederika Kīslera skulptūru 1947. gada izstādē un nodomāju, ka tas nu gan ir vājš darbs, pāris lappuses tālāk teksts, ka kritiķi šo izstādi uzskatīja par virziena norieta sākumu. Tātad kaut kāda izpratne man ir radusies. Priecājos, ka Dempsijas darbs man šādu ieskatu deva un tagad labāk izprotu gan dažādās sirreālisma tehnikas, gan tā ietekmi uz citiem mākslas virzieniem. Ir labi pakustināt savas smadzeņu šūnas un tā ir galvenā atbilde, kāpēc lasu par mākslas veidu, kas man nepatīk. Par sirreālismu un citiem modernās mākslas veidiem ļoti noderīga ir arī Eimijas Dempsijas “Modernā māksla” no šīs pašas sērijas.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Sievietes mākslinieces. Flāvija Fridžeri

mākslas grāmata, mākslas pamatiJāņa Rozes apgāds 2019. gads, 176 lpp.

2019. gads man pagāja diezgan izteiktā mākslas zīmē, tāpēc gribu gadu pabeigt ar interesantu mākslas grāmatu. Esmu iecienījusi konspektīvo un izglītojošo grāmatu sēriju “Mākslas pamati”, tāpēc ļoti sapriecājos par trim šīs sērijas jaunumiem. Par vienu no tiem – “Sievietes mākslinieces” – tūlīt pastāstīšu, pārējie vēl gaida lasīšanas rindā.

Teikšu godīgi, ka agrāk nebiju pievērsusi īpašu uzmanību tam, cik maz vēstures rakstos, izstādēs un grāmatās pieminētas sievietes mākslinieces. Es pievērsu uzmanību pašiem darbiem, mākslinieka rokrakstam. Tikai pēc “Stāsti par mākslas vēsturi” un pāris citu “Mākslas pamatu” izdevumu izlasīšanas, es sāku domāt: “hmm, kāpēc es par šādu mākslinieci lasu pirmo reizi, viņas darbi ir lieliski” un “bet kur ir citas mākslinieces, vai tad tiešām bija tikai trīs”. Trīs ir iedomāts skaitlis, bet, jā, tajās grāmatās viņu bija ļoti maz, vien dažas.

“Sievietes mākslinieces” ir vajadzīga un nozīmīga grāmata, jo aizpilda balto caurumu manās un daudzu citu cilvēku zināšanās par mākslas pasaules mazāk zināmo pusi. Protams, šī nav visaptveroša enciklopēdija (tādam statusam labāk der “Great Women Artists” – vairāk kā 400 mākslinieču 500 gadu laikā). Ir pieminētas tikai tās mākslinieces, kas ar saviem darbiem un uzskatiem sniegušas ievērojamu ieguldījumu tēlotājmākslas attīstībā, vai pat mainījušas mākslas uztveri. Likumsakarīgi, ka vizuālā māksla tiek izmantota kā feminisma rupors. Īpaši 20. un 21. gs. mākslinieču galvenā tēma ir feminisms, sievietes ķermeņa uztvere un personīgie pārdzīvojumi. Te gan man gribētos pačīkstēt, ka atlasītās mākslinieces un viņu darbi ir grāmatas autores izvēle un man tā avangarda un performanču bija par daudz. Iespējams, ka “aiz borta” palikušas talantīgas mākslinieces, kuras strādāja/strādā ne tik kliedzoši, ar mazāk aktuālām tēmām, bet vai tāpēc viņu pienesums ir maznozīmīgāks? Tomēr ir saprotama vēlme šokēt publiku, jo tikai tā bieži izdodas likt ieklausīties, domāt un ierosināt pārmaiņas kā to, piemēram, izdarīja “Guerrilla girls” vai Karolī Šnēmane.

Ja man ir jānosauc kādas savas favorītes, tad tās, protams, ir gleznotājas Rozalba Karjēra, Berta Morizo, Alise Nīla, Linete Jadoma-Boakje. Iespaidīgi darbi ir fotogrāfēm Džūlijai Mārgaretai Kameronai (19. gs.) un Grasjelai Iturbidei (mūslaiki). Domāju, ka arī jūs atradīsiet savai iecienītajai tēlotājmākslas jomai pārsteidzošu papildinājumu.

Flāvija Fridžeri grāmatā iekļāvusi vairāk nekā 50 mākslinieces, kas no 16. gs. līdz mūsu dienām darbojušās dažādos mākslas veidos sākot no glezniecības un beidzot ar performancēm. Katrai māksliniecei sniegts īss ieskats viņas dzīvē un daiļradē, minēti svarīgākie notikumi un pievienots nozīmīgākā mākslas darba attēls. Kā ķirsis uz tortes ir laika skala grāmatas beigās ar būtiskākajiem sieviešu sasniegumiem mākslā, zinātnē, politikā un sabiedrībā. Es nespēju beigt domāt, cik agrāk drosmīgām, neatlaidīgām, veiksmīgām un talantīgām bija jābūt šīm sievietēm, lai viņas nespētu ignorēt un ierobežot.

Vēl 1980. gados mākslinieces bija sašutušas, ka viņu darbi netiek pienācīgi atzīti. Runā, ka joprojām mākslinieku vīriešu darbi tiek pārdoti dārgāk, ir prestižāki. Kopš 2018. gada Nacionālajā galerijā Londonā pastāvīgajā ekspozīcijā ir 21 sievietes mākslinieces darbs. Nezinu, vai tas ir daudz, vai maz, bet tiek pieminēts kā nozīmīgs fakts. “The Art Newspaper” 2019. gada sākumā runāja (podkāstā) par pieaugošu tendenci atzīt un izgaismot pagājušo gadsimtu sievietes mākslinieces. Ledus ir salauzts.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.