Atmiņas par bibliotēkām

IMG_20160326_204616[1]

Valmieras integrētā bibliotēka

Savu pirmo bibliotēku atklāju 4. vai 5. klasē. Sāku mācīties lielā vidusskolā, kur gaiteņi šķita nebeidzami un joprojām atceros tumšās divviru durvis trešā stāva gaiteņa galā. Tā nu viss sākās kā obligāts skolotājas nosūtījums. Likās, ka tur ir milzumdaudz grāmatu un neviens man neliedza ņemt arī to, kas nebija paredzēts manam vecumam. Vai tur dabūju “Fantomasu”? Šaubos, tomēr pilsētas bibliotēku neatceros. Tas bija pasaku un dažādu indiāņu stāstu laiks.

“The only thing that you absolutely have to know, is the location of the library.”
― Albert Einstein

Pārcēlāmies uz laukiem un ātri atradu ceļu uz pagasta bibliotēku. Reizēm šķita, ka esmu tur vienīgā apmeklētāja un stiepu mājās kaudzēm grāmatu. Žilu Vernu, Agatu Kristi, Simenonu, Dimā, Valteru Skotu, dažādus piedzīvojumu gabalus, klasiku, obligāto un neobligāto latviešu literatūru un visu citu, kas ieinteresēja. Tas bija laiks, kad vasarā mana mīļākā lasīšanas vieta bija resni zari ābelē dārza nostūrī.

Tad nāca pilsētas vidusskola. Neatceros, vai skolai bija sava bibliotēka, bet es “ganījos” pa pilsētas bērnu bibliotēku, kas bija iekārtota veca pilsētas nama otrā stāva vairākās istabās. Tāda mājīga dzīvokļa sajūta. Tur par bibliotekāri strādāja tolaik vēl tikai vietējā mērogā pazīstama dzejniece un organizēja jauno literātu pulciņu. Skaidrs, ka bibliotēkas telpās pavadīju lielāko daļu no sava brīvā laika. Mācījos rakstīt dzeju un lasīju visu, kas trāpījās pa rokai.

Augstskolai bija sava bibliotēka, studiju dēļ bija jālasa ļoti daudz mācību literatūras un pagāja kāds gads, līdz Valmierā aizgāju uz pilsētas bibliotēku. Tad vēl augstskolas, bērnu un pilsētas centrālā bibliotēka nebija apvienotas skaistajā stikla piebūvē Vidzemes augstskolas ēkā Gaujas krastā. Starp citu, nesen bija tādi plūdi, ka ūdens pacēlās gandrīz līdz ēkas fundamentam. Pilsētas bibliotēka atradās trīsstāvu ēkas pirmajā stāvā, dzīvoklī bez starpsienām. Diezgan drūmi un neomulīgi, arī bibliotekāres bija šī drūmuma pārņemtas. Neatceros, ko lasīju augstskolas gados, noteikti tādu pašu eklektiku kā tagad, tikai bez fantastikas. Bija periods, kad lasīju “Kontinenta” romānus. Acīmredzot vajadzēja paaugstināt cukura līmeni asinīs. Pēc augstskolas dažus gadus bibliotēku apmeklēju ļoti reti, tad atsāku un tajā laikā arī dzima šis blogs. Tas bija laiks pirms Goodreads un citiem grāmatu blogeriem, un grāmatas izvēlējos, klaiņojot gar plauktiem un cītīgi pētot grāmatu muguras. Ieteicamo literatūru varēja smelties arī no žurnāliem, jo tad vēl varēja ticēt anotācijām.

Studiju gados man piederēja lasītāja kartes divās ārzemju bibliotēkās. Viena Somijā, kad biju tur vasaras praksē nelielā pilsētiņā. Tur bija burvīga bibliotekāre, kura saprata manu kāri pēc grāmatām un izpalīdzēja ar kartes iegūšanu, un pieņemama grāmatu kolekcija angļu valodā. Tā bija skaistākā un modernākā bibliotēka, kādu biju redzējusi. Otra karte un ļoti regulāri apmeklēta bibliotēka bija Anglijas koledžā. Tur gan pārsvarā ņēmu tikai mācību literatūru, izmantoju datoru un strādāju dažas stundas nedēļā, nopelnot tīri pieklājīgu iztiku. Šī bibliotēka bija interesanta ar Resursu centru – studenti tur varēja nopirkt rakstāmlietas un tur bija jāiesniedz kursa darbi, pēc kuriem vēlāk atnāca pasniedzēji.

Tagad ik pa laikam dodos uz skaisto un plašo Valmieras integrēto bibliotēku Vidzemes augstskolā. Tur ir gaiši, plaukti izvietoti atstatu, ērti pārskatāmi. Plašs grāmatu un žurnālu klāsts, vietas, kur piesēst un palasīt. Īsāk sakot – paradīze.

“It was good to walk into a library again; it smelled like home.”
― Elizabeth Kostova, The Historian

Tagad ir tik daudz iespēju iegādāties grāmatas, dažādi formāti, bet es nezinu, kas es būtu bez bibliotēkām.

Aicinu arī citus blogerus un neblogerus dalīties atmiņās par bibliotēkām. Varētu sākt Doronike un Sibilla.

Advertisements