Kalpones stāsts. Mārgareta Atvuda

Kalpones stāsts. Mārgareta AtvudaZvaigzne ABC 2015. gads, 368 lpp.

Beidzot pie mums iztulkota un izdota viena no spožākajām fantastikas zvaigznēm – Mārgaretas Atvudas “Kalpones stāsts”. Tas ir skarbs un neaizmirstams kādas sievietes stāsts par viņas dzīvi monoteokrātiskajā Gileādā. Romāns skar ētiskus, politiskus un reliģiskus jautājumus, skaidri pierādot, ka fantastika var būt un bieži arī ir literāri augstvērtīga un nopietna literatūra viegli uztveramā formā.

Lasītājs tiek ieaicināts galvenās varones Zemfredas dzīvē bez iepazīstināšanas un paskaidrojumiem, tāpēc pasaules aina veidojas palēnām. Zemfreda stāsta par savu ikdienu, gremdējas atmiņās, ļaujot lasītājam vākt faktus un atklāt pasauli. Visu mums nav lemts uzzināt, jo Zemfredai ir ierobežotas iespējas pārvietoties un kaut ko uzzināt. Daļa jautājumu paliek neatbildēti pat pēc pētnieku ziņojuma grāmatas beigās, jo Gileādas režīms sev nevēlamo informāciju sistemātiski iznīcināja. Tas skan absurdi, bet ziņa, ka Gileāda nepastāvēja pārāk ilgi, man bija patiess mierinājums. Atvudas izdomātais Gileādas režīms ir reliģiski militārs un bez kādas žēlsirdības. Viens nepareizs skatiens un cilvēks jau sev parakstījis nāves spriedumu. Prātā nāk Ziemeļkoreja, reliģiskie fanātiķi un visādas slimas varaskāru politiķu fantāzijas. Sievietes ir pilnīgā vīriešu žēlastībā un pakļautībā, sadalītas sociālajās grupās pēc noderīguma un apģērba krāsas, viņu viedoklis pilnīgi nebūtisks. Dažādu apstākļu iespaidā pastāv milzīgas dzimstības problēmas, tāpēc izveidots Kalpoņu dienests – ar varu atlasītas dzemdētspējīgas sievietes, kuras tiek piešķirtas pietiekoši augstu statusu ieņemošiem vīriešiem, ja to sievas nav spējīgas tikt pie bērniem. Zemfreda ir viena no šīm Kalponēm. Dzīvi Gileādā nosaka dažādi īpatnēji rituāli, no kuriem man metās slikta dūša. Vispār jāsaka, ka šo romānu bija ļoti neomulīgi lasīt.

Romāns pirmo reizi tika izdots 1985. gadā, bet tā vēstījums diez vai kādreiz novecos. “Kalpones stāsts” ir spilgts piemērs tam, ko esam gatavi mainīt un upurēt it kā cēlu mērķu vārdā (vai tad nav jauki, ka sievietes atkal ir “pavarda sargātājas” un pasargātas no “ļaunās ārpasaules”?) un pie kā noved sabiedrības pasivitāte, saskaroties ar radikālām idejām, kas ierobežo visa veida brīvību. Tāpēc nedrīkst klusēt, ja kāda sabiedrības grupa vēlas panākt abortu aizliegumu, aktīvu reliģijas mācīšanu skolās, sāk pārāk aizrauties ar nacionālisma idejām, norādīt “īstas” sievietes pienākumus, vai kādā veidā ierobežot tiesības uz brīvu informācijas iegūšanu, apmaiņu un cilvēku pārvietošanos.

Atvudas stils ir emocionāli slāpēts, neizcakināts un trāpīgs. Zemfreda stāsta par savu dzīvi kā skatīdamās no malas un pēc laika, kad emocijas jau aprimušas. Tādejādi autore izvairās no melodrāmas un histērijas. Gan stila, gan satura ziņā jutu zināmu līdzību ar le Gvinas “Tumsas kreiso roku” un Orvela “1984”. Domāju, ka romāns derēs arī tiem, kas fantastiku nelasa, jo nav ne citplanētiešu, ne tāltālas nākotnes, ne visādu tehnoloģisku brīnumu. “Kalpones stāsts” jūs aizvedīs 20.gs. beigu Amerikā, kur viss ir pazīstams, bet situācija ir krietni sliktāka, nekā bija realitātē tajā laikā, un liks padomāt par daudzām lietām.

“Kalpones stāsts” atstāja spēcīgu emocionālu iespaidu. Gribu pārlasīt un negribu pārlasīt. Gribu atcerēties un gribu aizmirst. Uzreiz pēc izlasīšanas, Goodreads atsauksmē ierakstīju “Man gribas raudāt. Tas bija tik labi” un jutu lielu kārdinājumu vairāk neko neteikt, jo būtībā viss bija pateikts. Jūtu, ka viss, ko uzrakstīju tagad, ir tikai skrāpēšanās pa aisberga virsmu. Mudinu jūs lasīt “Kalpones stāstu”, ja tas jau nav noticis.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Advertisements