Rīta zvaigzne. Pīrss Brauns

Sarkanā sacelšanās, Prometejs, fantastika, jaunums

Prometejs 2016. gads, 536 lpp. Red Rising #3, Sarkanā sacelšanās #3

Nesen teicu, ka grāmatu sērijām nav ne vainas, ja visas sērijas grāmatas var dabūt vienlaicīgi vai ar nelielu intervālu, kamēr vēl dzīvas lasīšanas laikā gūtās sajūtas un sižets nav pagaisis no atmiņas, vai mainījušās intereses. Par “Sarkanās sacelšanās” triloģiju man ir sajūta, ka tikko tikai lasīju pirmo daļu, viss vēl ļoti dzīvā atmiņā. Tagad triloģijai pienācis grandiozs un aizraujošs noslēgums.

Pēc otrās daļas beigām bija ļoti grūti iedomāties, kā veiksmīgi varētu atrisināties aizsāktie notikumi un daži tēli pat paliktu dzīvi. “Rīta zvaigznē” Pīrss Brauns veic burvju meistara izdomas cienīgus gājienus, kamēr lasītājs nervozi grauž nagus. Bija vairākas reizes, kad man tāpat kā Sevro gribējās izsaukties – sūdi vagā! Šis ir emocionāli spēcīgs stāsts, kurā daudzas reizes šķita, ka nu tik tiešām ir sūdi un visi tiks nogalināti, tomēr, kā jau ierasts, lasītājs reti zina visu patiesību par varoņu ieplānoto rīcību.

Jāpasaka dažus vārdus par jau tik iemīļotajiem varoņiem. Atšķirībā no iepriekšējām daļām, Derovs ir emocionālāks un kļūdās biežāk. Pēc visa notikušā viņš gribētu konfliktus risināt miermīlīgā ceļā, kas ir diezgan naivi, tomēr saprotami, ja mēģinām kaut mazliet iedomāties sevi Derova vietā un iedziļināties tajā kā viņš dzīvoja līdz šim un cik daudz izcieta. Tas, ka Derovs nav sajucis prātā un saglabājis vismaz zināmu devu cilvēcības, ir apbrīnojami. Beidzot arī varoņi sāk domāt, ko viņi iesāks ar izārdīto pasauli. Vēlme pēc miera un kompromisiem salikumā ar dažiem kārtīgiem slaktiņiem rada savdabīgu disonansi un ļoti interesantus sižeta pavērsienus. Smagu iekšēju konfliktu izdzīvo Sevro (un mēs beidzot ieraugām, ka viņš nav tikai traks un bezbailīgs goblins) un pat baidījos, ko viņš darīs, bet Sevro ir un paliek krietnais un uzticamais Sevro, psihais gaudoņa, rupju joku plēsējs un uzticams draugs līdz kapa malai. Mustanga šoreiz ir vairāk fonā, tāda kā klusa vērotāja, lai gan viņai ir milzīga loma, bet par to nestāstīšu.

Kas ir taisnīgums? Kas ir gods un cieņa? Ko vērta ir revolūcija un kā vienu diktatūru neaizstāt ar citu? Ko nozīmē draudzība? Kā viens cilvēks var kļūt par milzīgu pārmaiņu nesēju un iedvesmot tik daudzus citus? Jāaizdomājas arī par to, cik milzīgas loma ir patiesai informācijai un tās pretmetam – dezinformācijai. Pieļauju, ka, lasot šo triloģiju, jūs atradīsiet vēl daudz būtisku jautājumu, ko Pīrss Brauns apspriež savā kosmosa nākotnes vīzijā. Protams, viņa darbu var arī vienkārši lasīt kā aizraujošus starpplanētu kariņus ar daudzšķautņainiem varoņiem, kuri ir trenēti nogalināt, bet dziļi sirdī viņu vienīgā vēlēšanās ir būt mīlētiem. Dažkārt domāju, kā es rīkotos, vai man pietiktu drosmes, vai es vispār izdzīvotu ilgāk par pāris minūtēm? Nav ne jausmas un labi, ka tā ir tikai fantāzija.

Grāmatu sērijas pabeigšana ir saldsērīgs notikums. Padarīta darba gandarījums jaucas ar skumju atvadīšanos no iemīļotās pasaules un tēliem, kurus paspēj iepazīt un uztvert kā draugus. Tā arī tagad ar skumjām atvados no Marsa, no gaudoņām, Derova, Sevro, Mustangas un daudziem citiem. Triju grāmatu garumā pasaule ir mainījusies, galvenie tēli auguši un nobrieduši, esmu apšaubījusi dažu labu motīvu, smējusies par jokiem, gandrīz raudājusi par neveiksmēm un nāvēm un izbaudījusi ārkārtīgi lielisku piedzīvojumu vārdā “Sarkanā sacelšanās”. Paldies, Brauna kungs, un uz tikšanos citās pasaulēs, jo ceru, ka rakstnieka talants plaukst un mūs gaida vēl citi pārsteidzoši romāni.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Advertisements

Marsiešu hronikas. Rejs Bredberijs

Izdevis apgāds Zvaigzne ABC 2010.gadā, 392 lpp. Pirmā publikācija 1950. gadā.

Savstarpēji saistītu stāstu krājums par Marsa kolonizāciju. Darbība risinās 1999. – 2026. gadam (tāla nākotne no 1950. gada perspektīvas raugoties). Zemes iedzīvotāji mokās ar pārapdzīvotību, resursu nepietiekamību un konfliktiem. Draud atomkarš un amerikāņi nolemj pārcelties uz Marsu. Izrādās, ka Marss ir apdzīvots un labi attīstīts, marsieši ar dažādiem līdzekļiem cīnās pret atbraucējiem. Vēlāk notiek atomkarš un uz Marsu izceļojušie atgriežas uz Zemes pie saviem radiniekiem. Uz Marsa paliek vien daži cilvēki, kuri nokavēja raķetes. Zeme izpostīta, Marss izpostīts… Beigās no Zemes atlido ģimene un sāk dzīvi kā jaunie marsieši.

Bredberija radītais Marss ir fantastiska vieta. Tur dzīvo īsa auguma marsieši ar brūnganu ādu un dzeltenām acīm. Mājām ir lietus kolonnas, puķu būri, dziedošas grāmatas, ūdens grīdas un miglas paklāji. Vakariņās marsieši ēd kristāla veģus sēžot pie uguns galdiem. Tur ir iespējams tas, kas pie mums nesavienojams. Savukārt viņiem neiespējami liekas melni mati un zilas acis. Marsieši vispār uzskata, ka uz Zemes nav dzīvība, jo tur ir pārāk daudz skābekļa!

No krājumā iekļautajiem stāstiem (stāstu skaits mēdz atšķirties atkarībā no krājuma) man patika:

  • “Illa” – interesants marsiešu ikdienas tēlojums, marsiete sapņos redz cilvēku un vīrs kļūst greizsirdīgs;
  • “Zemes dēli” – smieklīga satīra par uzpūtīgajiem amerikāņiem, kas ierodas uz Marsa un iedomājas, ka viņus jāuzņem kā varoņus, bet marsieši aizsūta viņus uz trako namu;

Kapteinis, redzami apjucis, vēl arvien stāvēja turpat, izmocīdams biklu smaidu. Viņš pastiepa uz priekšu rokas. – Jūs laikam īsti nesapratāt….

– Ko? … – viņa pacēla balsi.

Viņš kā neticēdams blenza viņā. – Mēs esam no Zemes!

  • “Trešā ekspedīcija” – ļoti interesants stāsts, ierodas kārtējā ekspedīcija un atrod tādu pašu pilsētu kā uz Zemes un savus mirušos radiniekus, visi laimīgi, tomēr nevajag ticēt visam ko redzi….;
  • “Augstu augstu gaisā” – melnie slepus uzbūvējuši raķetes un dodas prom, baltie amerikāņi ir šokā, labs stāsts par rasu naidu, kā baltie rasisti tagad pa naktīm izklaidēsies?;
  • “Ašers II” – Stendāls ir nikns, ka fantāzijas un fantastikas grāmatas aizliegtas, iedvesmojas no Po stāstiem un uzbūvē Ašera māju, kur uz viesībām saaicina cenzorus un citus birokrātus, seko slepkavības Po stilā;
  • “Marsietis” – skumjš stāsts par marsieti, kurš pieņem tā cilvēka veidolu, pēc kura blakus stāvošais ļoti ilgojas;
  • “Pamestās pilsētas” – riktīgi smieklīgs stāsts par Volteru Gripu, kurš palicis iespējams vienīgais cilvēks uz Marsa. Kādu dienu iezvanās telefons un Volters dodas ceļojumā atrast zvanījušo sievieti. Ženevjēva izrādās galīgs pretstats tai skaistajai sievietei, ko viņš izsapņojis, un Volters mūk prom;
  • “Garie vientulības gadi” – vienam no pirmajiem Marsa kolonistiem nomirst ģimene un viņš rada perfektu robotu ģimeni, lai nebūtu vientuļš;
  • “Līs lietutiņš maigs…” – īss stāsts par automātisko māju pēc atomuzbrukuma, kas noved sevi līdz iznīcībai.

Daudzi stāsti parāda mūsu civilizācijas nesmuko seju – necieņu pret citu kultūru, vēlmi visu pārtaisīt pa savam, uzskatu, ka esam pārāki par citām būtnēm. Cilvēki iznīcina gan sevi, gan visu sev apkārt. Viņi mūk no sačakarētās Zemes (karš, birokrātija, pārapdzīvotība, piesārņojums utt), lai sāktu skaistu, mierīgi dzīvi uz Marsa, bet beigās rada tur precīzu Zemes kopiju: tādas pašas pilsētas, tā pati birokrātija, cīsiņu tirgotava tuksnesī….Tomēr Bredberijs grib dot cerību ar pēdējo stāstu “Bezgalīgais pikniks”, kur ģimene ierodas uz Marsa pēc 20 gadiem, sabojā raķeti, lai nevarētu lidot atpakaļ un viņus nevarētu atrast, un apmetas kādreiz celtā pilsētā, lai sāktu dzīvi kā marsieši saskaņā ar tiem resursiem, kas viņiem pieejami.

Ja jums netīk Marss tāds, kāds tas ir, brauciet labāk atpakaļ uz Zemi.

Kā jau rakstīju, man ir savāda sajūta, ka man būtu jābūt sajūsmā par “Marsiešu hronikām” un es esmu slikta, jo neesmu sajūsmā. Bredberijs ar šo krājumu kļuva pasaulē pazīstams, tā ir nozīmīga zinātniskās fantastikas grāmata un vēl citi iemesli liek šo darbu augsti novērtēt. Tomēr emocionāli paliku diezgan vienaldzīga.

Vērtējums: 3,5/5. Atsevišķi stāsti bija patiešām labi un nevar noliegt grāmatas vērtīgumu.

FaSciFi astotā lekcija: Ray Bradbury

Lekcija par Reju Bredberiju (1920 – 2012) mani kaut kā neaizķēra. Nav tā, ka man Bredberijs nepatīk. “Pieneņu vīnu” es dievinu, bet par “Marsiešu hronikām” man ir dalītas jūtas: interesanti, liek padomāt, daži stāsti pat ļoti patika, bet nespēju atbrīvoties no sajūtas, ka tai grāmatai man ir jāpatīk tāpēc, ka tas ir šedevrs un daudziem patīk. Varbūt ar mani kaut kas nav kārtībā, ja neesmu sajūsmā par “Marsiešu hronikām”? Lai nu kā, Bredberiju lasīšu vēl.

Bet nu pie lekcijas. Lai gan Bredberijs par sevi domāja kā par fantasy rakstnieku, tomēr tieši viņš padarīja zinātnisko fantastiku plaši pazīstamu, pacēla augstākā līmenī. Pirms viņa šī žanra darbi tika publicēti kā pulp fiction un sērijveida izdevumos. Bija tādi izdevumi “Modern Electrics” un “Amazing stories”, kuros stāstīja gan par izgudrojumiem, gan publicēja fantastikas stāstus. “Amazing stories” joprojām izdod. Tā pirmajā izdevumā bija Verna, Velsa un Po stāsti. Abu iepriekšminēto žurnālu dibinātājs Hugo Gernsback pirmais apzinājās, ka sci-fi ir sci-fi (noteica, ka ir tāda literatūras kategorija) un pats arī rakstīja stāstus. Pēc 1950. gada “Marsiešu hronikām”, kļuva iespējams rakstīt romānus stāstu vietā, jo daudzi minēto grāmatu uztvēra kā romānu un tam bija liela popularitāte.

“Marsiešu hronikas” (1950) ir Bredberija pirmais un slavenākais darbs. Tas nav romāns, kā sākumā biju iedomājusies, bet gan savstarpēji saistīti stāsti par to kā cilvēki pamazām pārceļas no Zemes uz Marsu un kā tas beidzas. Tomēr tas ir kas vairāk par vienkāršu stāstu krājumu, jo vairāk kā trešdaļa stāstu tika sarakstīti speciāli šīm hronikām un iepriekš publicētie stāsti izmainīti, lai dotu pareizo nozīmi, iecerēto virzienu un saskanētu kopā. Starp citu, pēdējais stāsts par pikniku uz Marsa tika publicēts pats pirmais. Bredberijs tic maģijai un brīnumiem un viņš grib mums dot otro iespēju bez kļūdām radīt paradīzi uz Marsa.

Mūzikas un dziedāšanas tēlainība ir ļoti nozīmīga “Marsiešu hronikās”. Dziedāšana ir  hroniku parametriskais centrs, saistās ar emocijām, kas ir pretstats tehnoloģijām un zinātnei. Bredberijs ir radījis romantisku un anti zinātnisku fantastiku. Kas tas tāds par centru? Kā noskaidrojās, ja darbam ir romantiska struktūra (centrāla ideja vai idejas un to piepildīšana), tad ir arī romantiskais centrs:

  1. metaforisks centrs – vārds, lieta, ideja, ko lieto pārnestā nozīmē kaut kā cita apzīmēšanai uz līdzības pamata: monstrs “Frankenšteinā”
  2. daudznozīmīgs centrs – viena lieta ar dažādām nozīmēm: mākslinieka radīts fantastisks tauriņš – dāvana, (izskatās) dzīvs tauriņš, mūža darba piepildījums, nederīgs krāms….
  3. parametrisks centrs – kāds noteikts rādītājs, kas saprotams visiem, bet atkarībā no apstākļiem var izpausties dažādi: gravitācija uz Zemes un gravitācija uz Marsa
  4. promesošs centrs – kaut kas, par ko visi runā, bet tas nav šeit: kāda sieviete par ko visi runā klusā pilsētiņā, bet viņa tur nav

Nobeigumā divi interesanti fakti par Bredberiju. 1) Viņš piedzima Waukegan, Illinois un nostalģiski vienmēr centās rekonstruēt to laiku un pilsētiņu (“Marsiešu hronikās” pilsētiņa parādās stāstā par trešo ekspedīciju). 2) Uzminiet kurš bija Disneyland konsultants? Pareizi, Bredberijs!

A Princess of Mars. Edgar Rice Burroughs

Pirmā publikācija 1917. gadā, 160 lpp. Barsoom #1

Bēgot no indiāņiem, Džons Kārters noslēpjas alā. Tur kāds mistisks spēks viņam liek pamest savu ķermeni un nokļūt uz Marsa. Tur viņš zaļo Thark vīru gūstā, bet ar spēku iemanto zaļo marsiešu cieņu un diezgan brīvu pārvietošanos. Kādu dienu viņš ierauga gūstā saņemto Helium princesi Dejah Thoris un iemīlas. Seko dažādi piedzīvojumi, cīņa, bēgšana un beigās karš, kurā Kārtera vadītie zaļie tarkieši uzvar citu tautu un noslēdz mieru ar sarkanajiem marsiešiem no Helium. Visi dzīvo laimīgi, līdz kādu dienu tiek nogalināti gaisa ražošanas stacijas sargi….

Savulaik ļoti populārais pulp fiction romāns ir pirmais no 19 romānu sērijas par Džonu Kārteru no Marsa/ Barsoom. Protagonists ir Džons Kārters. Tie, kas redzējuši šī gada sākumā rādīto filmu “John Carter” jau ir labi informēti par to kādu Marsu ierauga Kārters un kā viņam tur klājās. Ir tikai viens BET – Holivuda ir pacentusies uztaisīt pamatīgāku šovu, iepinot tur kā ļaundarus kaut kādus pusdievus pusrobotus, kas visu kontrolē, bet grāmatā viss ir vienkāršāk: ir trīs galvenās savstarpēji karojošās tautas un viss. Varbūt tas vispārējais ļaunums parādās 2. daļā?

Burroughs radītais Mars (marsieši to sauc par Barsoom) ir interesants. Tā, protams, ir sarkana, tuksnešaina planēta, tomēr tur dzīvo nevis “mazi zaļi cilvēciņi”, bet lieli zaļi radījumi (cilvēkiem gluži nelīdzinās) un sarkanie cilvēki (kā cilvēki, tikai āda pamatīga iedeguma krāsā). Nu un vēl tāds nieks kā bērnu radīšana pēc vistas metodes – Burroughs nav tik sīkumains un nestāsta kā tehniski rodas ola, bet par inkubācijas periodu viņam viss ir skaidrs – olas tiek turētas inkubatoros 5 gadus tā, lai tās būtu siltumā un gaismā. Zaļie tarkieši dzīvo kā barbari un viņu dzīves mērķis ir karošana un cīņas. Draudzības un mīlestības jūtas viņiem neeksistē. Tehniski viņi ir spējīgi nodzīvot līdz tūkstots gadiem, bet dzīve ir pārāk nežēlīga un reti kurš dzīvo ilgi.

Only about one Martian in a thousand dies of sickness or disease, and possibly about twenty take the voluntary pilgrimage. The other nine hundred and seventy-nine die violent deaths in duels, in hunting, in aviation and in war.

Sarkanie cilvēki ir daudz civilizētāki un tehnoloģiski attīstītāki. Viņi dzīvo lielās pilsētās, lido ar gaisa kuģiem, vispār dzīvo kā cilvēki. Vēl no Marsa radījumiem jāpiemin milzīgie baltie pērtiķi, kurus ļoti ērti izmantot arēnu cīņās. Ir arī braucamie dzīvnieki un kaut kas līdzīgs sunim. Par Woola es biju sajūsmā, šis suņveidīgais radījums man likās visforšākā lieta gan grāmatā, gan filmā.  Un izskatās, ka es neesmu vienīgā savā sajūsmā, jo Disney Marketing uzķēra cilvēku sajūsmu un radīja infografiku priekš faniem (klikšķiniet uz attēla, lai redzētu pilnā izmērā). How cool is that?!

Tarkieši izturas pret Kārteru ar zināmu respektu, jo a) viņš māk mega kruti lēkāt, b) viņš ar sitienu nogalināja tarkieti, kurš viņu nokaitināja. Par viņu rūpēties norīko Solu un Woolu. Sola pēc tarkiešu standartiem ir pārāk jūtīga, neriktīga. Ar Solu saistīta kāda šī stāsta intriga, par kuru nestāstīšu, lai nebūtu pārāk daudz spoileru. Viņa daudz palīdz Kārteram un Dejah. Arī Woola kļūst par ļoti uzticamu palīgu un sargu, jo neviens nekad nav pret viņu tik labi izturējies kā Kārters.

Sarkano cilvēku valsts Helium princese Dejah Thoris ir ideālas sievietes paraugs – bezgala skaista, godīga, prātīga, laipna, gatava glābt savu tautu utt.   Tagad rakstot saprotu, ka man pat īsti nav ko teikt par viņu.

Kāds tad ir mūsu galvenais varonis Džons Kārters? Viņš ir Amerikas Dienvidu džentelmenis, kuram neveicās karā. Lai gan labsirdīgs, viņš tomēr ir karavīrs – nogalināt viņam ir kā nošķaudīties.

He was a splendid specimen of manhood, standing a good two inches over six feet broad of shoulder and narrow of hip, with the carriage of the trained fighting man.

Vispār pēc aprakstiem tāds riktīgs amerikāņu vesternu varonis par ko tvīkt neprecētām meitām.

Pie Kārtera superspējām vainīga švakā Marsa gravitācija, kas viņam ļauj augstu lekt un būt spēcīgākam par pārējiem marsiešiem. Marsieši viņu uztver kā varoni un glābēju, un virspusēji Kārteru par tādu arī varētu uzskatīt, bet, aplūkojot viņa rīcību dziļāk, rodas šaubas. Visas viņa darbības ir vērstas tikai uz sava labuma gūšanu. Pat viņa panāktais karš un pēc tam miers starp sarkanajiem un zaļajiem marsiešiem ir ar vienu mērķi – atbrīvot Dejah Thoris. Viņu neinteresē citu marsiešu likteņi. Kārters ir parasts cilvēks, nevis varonis. Nevar jau viņu tā īsti nosodīt – kurš gan negribētu izdzīvot nokļuvis neierastos apstākļos un izglābt mīļoto sievieti, kad tā nokļuvusi briesmās. Burroughs vienkārši neiedziļinās galveno varoņu dvēselēs un nemēģina dziļi psiholoģiski pamatot viņu rīcību. Nekādu dziļumu no īsta pulp fiction nevar un nevajag gaidīt. Autoram ir izdevies lielisks piedzīvojumu romāns un kā tāds tas arī jālasa, nevajag iedziļināties.

Tā kā biju redzējusi filmu, tad grāmatu lasot ne nu gluži garlaikojos, bet interese radās tais gabalos, kas atšķīrās no filmas. Filma ir dramatiskāka, lai gan grāmata daudz neatpaliek, jo dažādi notikumi raiti seko cits citam, nav garu un vienmuļu aprakstu. Saprotot, ka stāsts domāts izklaidei vienkāršām ļaužu masām, man ir tikai viena pretenzija: kāda velna pēc visādi citādi apķērīgais un piesardzīgais Kārters par bēgšanu runā tā, ka to var dzirdēt katrs, kam nav slinkums noklausīties? Nu labi, sižets ir jāsarežģī, bet tāda muļķīga rīcība pārāk griež acīs.

Kopumā man patika un lasīšu #2 “The Gods of Mars”, jo gribas zināt, kas noticis uz Marsa kamēr Kārters bija atpakaļ uz Zemes. Visvairāk mani moka jautājums – vai Woola ir dzīvs? 😀

Vērtējums: 3,5/5

FaSciFi septītā lekcija: Burroughs & Gilman

Septītā lekcija bija veltīta diviem pulp-fiction aizsācējiem un amerikāņiem: Edgar Rice Burroughs (1875 – 1950) “A Princess of Mars” (1912) un Charlotte Perkins Gilman (1860 – 1935) “Herland” (1915).

Pulp-fiction – plāni, uz prasta papīra iespiesti literārie darbi, daļa no avīzes, tāpēc publicēja pa nodaļām. Piedzīvojumi, mīlasstāsti, vardarbība, vienkāršs teksts, stereotipi. Paredzēti lasīšanai un pēc tam izmešanai. Sasniedza plašu lasītāju loku ar viduvēju intelekta līmeni. Šī nianse izskaidro Burroughs panākumus un Gilman neveiksmi. Gilman bija sociālā aktīviste, izdeva pati savu avīzi, kur daudz rakstīja par sabiedrības problēmām. Viņas “Herland” netika publicēta grāmatas formātā gadiem ilgi, jo nebija intereses un pieprasījuma – pārāk intelektuāla literatūra pulp-fiction patērētājam. Savukārt Burroughs ar 11 grāmatām par Barsoom un Tarzānu kļuva bagāts.

Svarīgākais no profesora stāstītā:

  • “A Princess of Mars” ir power fantasy, vīriešu idejas, militārisms, spēks, bet “Herland” – politiska utopija, sieviešu idejas, mātes stāvoklis, gudrība
  • power fantasy – literārs darbs, kurā lasītājs var identificēties ar noteiktu tēlu un vērot kā šis tēls atrisina visādas problēmas
  • Džons Kārters ir vesterna varonis – plašā nepazīstamā teritorijā vientuļš varonis saskaras ar lielākas grupas konfliktu un atrisina to; bez tam viņam neveicas uz Zemes, toties viņš gūst panākumus uz Marsa —> amerikāņu sapnis, tāpēc Burroughs darbi kļuva tik populāri
  • Gilman`s “The Yellow Wallpaper” īsais stāsts tiek uzskatīts par vienu no svarīgākajiem amerikāņu feminisma tekstiem
  • Gilman bija neparasta personība, viņa dzīvoja pēc “Herland” aprakstītajām idejām; uzskatīja, ka īsta utopija nav iespējama ar vīriešu nomācošo klātbūtni.
  • abi darbi saistās ar izpētes un valodas lietojuma tradīcijām: izpēti parasti veic vīrieši un tā ir saistīta ar attīstību, eiropieši savas valodas uzspiež visiem pārējiem, tomēr ideālā variantā pētniekiem/viesiem jāmācās apmeklēto vietu valodas.
  • varoņiem var piemist vai tie izmanto dažāda veida varu un sižets atklāj šo spēku funkcionēšanu.

Tā kā abi darbi būtībā ir utopiski, tad apskatījām šo jēdzienu un virzienu literatūrā. Utopija ir viens no zinātniskās fantastikas galvenajiem virzieniem, savukārt distopija – utopijas veids. Vienkārši runājot – utopijā viss ir ideāli un rožaini, bet distopijā otrādi – var būt ideāla valsts pārvalde, bet tā būs represīva utml.

Galvenās problēmas utopijas darbos:

  1. utopija vai distopija
  2. autoritāra vai anti-autoritāra pasaule
  3. pasaule: ekstrapolēta no mūsu sabiedrības vai esošo pasaules kārtību atceļoša
  4. tehnoloģiska vai anti-tehnoloģiska pasaule

Skatoties uz kādiem līdzekļiem cilvēki balstās, lai izdzīvotu, utopijas var sadalīt 4 vēsturiskos virzienos:

  1. Senā pasaule – ekonomika balstās uz vergu darbu
  2. Kristiešu renesanse – komūnas idejas, brāļi un māsas, darba dalīšana, kopīpašums, komunisma/sociālisma idejas, nav konkurence
  3. 19. gs. – tehnoloģijām ir izšķirošā loma, lai padarītu dzīvi labāku
  4. Pēc industriālās revolūcijas – roboti, mākslīgais intelekts, mašīnas valda pār pasauli

Galvenie jautājumi, uz kuriem cenšas atbildēt utopijas un arī šai lekcijā apskatītie darbi: vai mēs mainam sabiedrību jeb sabiedrība maina mūs? cilvēki ir slikti vai labi? vai tiešām mums ir vajadzīga laime?