Rīta zvaigzne. Pīrss Brauns

Prometejs 2016. gads, 536 lpp. Red Rising #3, Sarkanā sacelšanās #3

Nesen teicu, ka grāmatu sērijām nav ne vainas, ja visas sērijas grāmatas var dabūt vienlaicīgi vai ar nelielu intervālu, kamēr vēl dzīvas lasīšanas laikā gūtās sajūtas un sižets nav pagaisis no atmiņas, vai mainījušās intereses. Par “Sarkanās sacelšanās” triloģiju man ir sajūta, ka tikko tikai lasīju pirmo daļu, viss vēl ļoti dzīvā atmiņā. Tagad triloģijai pienācis grandiozs un aizraujošs noslēgums.

Pēc otrās daļas beigām bija ļoti grūti iedomāties, kā veiksmīgi varētu atrisināties aizsāktie notikumi un daži tēli pat paliktu dzīvi. “Rīta zvaigznē” Pīrss Brauns veic burvju meistara izdomas cienīgus gājienus, kamēr lasītājs nervozi grauž nagus. Bija vairākas reizes, kad man tāpat kā Sevro gribējās izsaukties – sūdi vagā! Šis ir emocionāli spēcīgs stāsts, kurā daudzas reizes šķita, ka nu tik tiešām ir sūdi un visi tiks nogalināti, tomēr, kā jau ierasts, lasītājs reti zina visu patiesību par varoņu ieplānoto rīcību.

Jāpasaka dažus vārdus par jau tik iemīļotajiem varoņiem. Atšķirībā no iepriekšējām daļām, Derovs ir emocionālāks un kļūdās biežāk. Pēc visa notikušā viņš gribētu konfliktus risināt miermīlīgā ceļā, kas ir diezgan naivi, tomēr saprotami, ja mēģinām kaut mazliet iedomāties sevi Derova vietā un iedziļināties tajā kā viņš dzīvoja līdz šim un cik daudz izcieta. Tas, ka Derovs nav sajucis prātā un saglabājis vismaz zināmu devu cilvēcības, ir apbrīnojami. Beidzot arī varoņi sāk domāt, ko viņi iesāks ar izārdīto pasauli. Vēlme pēc miera un kompromisiem salikumā ar dažiem kārtīgiem slaktiņiem rada savdabīgu disonansi un ļoti interesantus sižeta pavērsienus. Smagu iekšēju konfliktu izdzīvo Sevro (un mēs beidzot ieraugām, ka viņš nav tikai traks un bezbailīgs goblins) un pat baidījos, ko viņš darīs, bet Sevro ir un paliek krietnais un uzticamais Sevro, psihais gaudoņa, rupju joku plēsējs un uzticams draugs līdz kapa malai. Mustanga šoreiz ir vairāk fonā, tāda kā klusa vērotāja, lai gan viņai ir milzīga loma, bet par to nestāstīšu.

Kas ir taisnīgums? Kas ir gods un cieņa? Ko vērta ir revolūcija un kā vienu diktatūru neaizstāt ar citu? Ko nozīmē draudzība? Kā viens cilvēks var kļūt par milzīgu pārmaiņu nesēju un iedvesmot tik daudzus citus? Jāaizdomājas arī par to, cik milzīgas loma ir patiesai informācijai un tās pretmetam – dezinformācijai. Pieļauju, ka, lasot šo triloģiju, jūs atradīsiet vēl daudz būtisku jautājumu, ko Pīrss Brauns apspriež savā kosmosa nākotnes vīzijā. Protams, viņa darbu var arī vienkārši lasīt kā aizraujošus starpplanētu kariņus ar daudzšķautņainiem varoņiem, kuri ir trenēti nogalināt, bet dziļi sirdī viņu vienīgā vēlēšanās ir būt mīlētiem. Dažkārt domāju, kā es rīkotos, vai man pietiktu drosmes, vai es vispār izdzīvotu ilgāk par pāris minūtēm? Nav ne jausmas un labi, ka tā ir tikai fantāzija.

Grāmatu sērijas pabeigšana ir saldsērīgs notikums. Padarīta darba gandarījums jaucas ar skumju atvadīšanos no iemīļotās pasaules un tēliem, kurus paspēj iepazīt un uztvert kā draugus. Tā arī tagad ar skumjām atvados no Marsa, no gaudoņām, Derova, Sevro, Mustangas un daudziem citiem. Triju grāmatu garumā pasaule ir mainījusies, galvenie tēli auguši un nobrieduši, esmu apšaubījusi dažu labu motīvu, smējusies par jokiem, gandrīz raudājusi par neveiksmēm un nāvēm un izbaudījusi ārkārtīgi lielisku piedzīvojumu vārdā “Sarkanā sacelšanās”. Paldies, Brauna kungs, un uz tikšanos citās pasaulēs, jo ceru, ka rakstnieka talants plaukst un mūs gaida vēl citi pārsteidzoši romāni.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Marsiešu hronikas. Rejs Bredberijs

Izdevis apgāds Zvaigzne ABC 2010.gadā, 392 lpp. Pirmā publikācija 1950. gadā.

Savstarpēji saistītu stāstu krājums par Marsa kolonizāciju. Darbība risinās 1999. – 2026. gadam (tāla nākotne no 1950. gada perspektīvas raugoties). Zemes iedzīvotāji mokās ar pārapdzīvotību, resursu nepietiekamību un konfliktiem. Draud atomkarš un amerikāņi nolemj pārcelties uz Marsu. Izrādās, ka Marss ir apdzīvots un labi attīstīts, marsieši ar dažādiem līdzekļiem cīnās pret atbraucējiem. Vēlāk notiek atomkarš un uz Marsu izceļojušie atgriežas uz Zemes pie saviem radiniekiem. Uz Marsa paliek vien daži cilvēki, kuri nokavēja raķetes. Zeme izpostīta, Marss izpostīts… Beigās no Zemes atlido ģimene un sāk dzīvi kā jaunie marsieši.

Bredberija radītais Marss ir fantastiska vieta. Tur dzīvo īsa auguma marsieši ar brūnganu ādu un dzeltenām acīm. Mājām ir lietus kolonnas, puķu būri, dziedošas grāmatas, ūdens grīdas un miglas paklāji. Vakariņās marsieši ēd kristāla veģus sēžot pie uguns galdiem. Tur ir iespējams tas, kas pie mums nesavienojams. Savukārt viņiem neiespējami liekas melni mati un zilas acis. Marsieši vispār uzskata, ka uz Zemes nav dzīvība, jo tur ir pārāk daudz skābekļa!

No krājumā iekļautajiem stāstiem (stāstu skaits mēdz atšķirties atkarībā no krājuma) man patika:

• “Illa” – interesants marsiešu ikdienas tēlojums, marsiete sapņos redz cilvēku un vīrs kļūst greizsirdīgs;
• “Zemes dēli” – smieklīga satīra par uzpūtīgajiem amerikāņiem, kas ierodas uz Marsa un iedomājas, ka viņus jāuzņem kā varoņus, bet marsieši aizsūta viņus uz trako namu;

Kapteinis, redzami apjucis, vēl arvien stāvēja turpat, izmocīdams biklu smaidu. Viņš pastiepa uz priekšu rokas. – Jūs laikam īsti nesapratāt….

– Ko? … – viņa pacēla balsi.

Viņš kā neticēdams blenza viņā. – Mēs esam no Zemes!

• “Trešā ekspedīcija” – ļoti interesants stāsts, ierodas kārtējā ekspedīcija un atrod tādu pašu pilsētu kā uz Zemes un savus mirušos radiniekus, visi laimīgi, tomēr nevajag ticēt visam ko redzi….;
• “Augstu augstu gaisā” – melnie slepus uzbūvējuši raķetes un dodas prom, baltie amerikāņi ir šokā, labs stāsts par rasu naidu, kā baltie rasisti tagad pa naktīm izklaidēsies?;
• “Ašers II” – Stendāls ir nikns, ka fantāzijas un fantastikas grāmatas aizliegtas, iedvesmojas no Po stāstiem un uzbūvē Ašera māju, kur uz viesībām saaicina cenzorus un citus birokrātus, seko slepkavības Po stilā;
• “Marsietis” – skumjš stāsts par marsieti, kurš pieņem tā cilvēka veidolu, pēc kura blakus stāvošais ļoti ilgojas;
• “Pamestās pilsētas” – riktīgi smieklīgs stāsts par Volteru Gripu, kurš palicis iespējams vienīgais cilvēks uz Marsa. Kādu dienu iezvanās telefons un Volters dodas ceļojumā atrast zvanījušo sievieti. Ženevjēva izrādās galīgs pretstats tai skaistajai sievietei, ko viņš izsapņojis, un Volters mūk prom;
• “Garie vientulības gadi” – vienam no pirmajiem Marsa kolonistiem nomirst ģimene un viņš rada perfektu robotu ģimeni, lai nebūtu vientuļš;
• “Līs lietutiņš maigs…” – īss stāsts par automātisko māju pēc atomuzbrukuma, kas noved sevi līdz iznīcībai.

Daudzi stāsti parāda mūsu civilizācijas nesmuko seju – necieņu pret citu kultūru, vēlmi visu pārtaisīt pa savam, uzskatu, ka esam pārāki par citām būtnēm. Cilvēki iznīcina gan sevi, gan visu sev apkārt. Viņi mūk no sačakarētās Zemes (karš, birokrātija, pārapdzīvotība, piesārņojums utt), lai sāktu skaistu, mierīgi dzīvi uz Marsa, bet beigās rada tur precīzu Zemes kopiju: tādas pašas pilsētas, tā pati birokrātija, cīsiņu tirgotava tuksnesī….Tomēr Bredberijs grib dot cerību ar pēdējo stāstu “Bezgalīgais pikniks”, kur ģimene ierodas uz Marsa pēc 20 gadiem, sabojā raķeti, lai nevarētu lidot atpakaļ un viņus nevarētu atrast, un apmetas kādreiz celtā pilsētā, lai sāktu dzīvi kā marsieši saskaņā ar tiem resursiem, kas viņiem pieejami.

Ja jums netīk Marss tāds, kāds tas ir, brauciet labāk atpakaļ uz Zemi.

Kā jau rakstīju, man ir savāda sajūta, ka man būtu jābūt sajūsmā par “Marsiešu hronikām” un es esmu slikta, jo neesmu sajūsmā. Bredberijs ar šo krājumu kļuva pasaulē pazīstams, tā ir nozīmīga zinātniskās fantastikas grāmata un vēl citi iemesli liek šo darbu augsti novērtēt. Tomēr emocionāli paliku diezgan vienaldzīga.

Vērtējums: 3,5/5. Atsevišķi stāsti bija patiešām labi un nevar noliegt grāmatas vērtīgumu.

FaSciFi astotā lekcija: Ray Bradbury

Lekcija par Reju Bredberiju (1920 – 2012) mani kaut kā neaizķēra. Nav tā, ka man Bredberijs nepatīk. “Pieneņu vīnu” es dievinu, bet par “Marsiešu hronikām” man ir dalītas jūtas: interesanti, liek padomāt, daži stāsti pat ļoti patika, bet nespēju atbrīvoties no sajūtas, ka tai grāmatai man ir jāpatīk tāpēc, ka tas ir šedevrs un daudziem patīk. Varbūt ar mani kaut kas nav kārtībā, ja neesmu sajūsmā par “Marsiešu hronikām”? Lai nu kā, Bredberiju lasīšu vēl.

Bet nu pie lekcijas. Lai gan Bredberijs par sevi domāja kā par fantasy rakstnieku, tomēr tieši viņš padarīja zinātnisko fantastiku plaši pazīstamu, pacēla augstākā līmenī. Pirms viņa šī žanra darbi tika publicēti kā pulp fiction un sērijveida izdevumos. Bija tādi izdevumi “Modern Electrics” un “Amazing stories”, kuros stāstīja gan par izgudrojumiem, gan publicēja fantastikas stāstus. “Amazing stories” joprojām izdod. Tā pirmajā izdevumā bija Verna, Velsa un Po stāsti. Abu iepriekšminēto žurnālu dibinātājs Hugo Gernsback pirmais apzinājās, ka sci-fi ir sci-fi (noteica, ka ir tāda literatūras kategorija) un pats arī rakstīja stāstus. Pēc 1950. gada “Marsiešu hronikām”, kļuva iespējams rakstīt romānus stāstu vietā, jo daudzi minēto grāmatu uztvēra kā romānu un tam bija liela popularitāte.

“Marsiešu hronikas” (1950) ir Bredberija pirmais un slavenākais darbs. Tas nav romāns, kā sākumā biju iedomājusies, bet gan savstarpēji saistīti stāsti par to kā cilvēki pamazām pārceļas no Zemes uz Marsu un kā tas beidzas. Tomēr tas ir kas vairāk par vienkāršu stāstu krājumu, jo vairāk kā trešdaļa stāstu tika sarakstīti speciāli šīm hronikām un iepriekš publicētie stāsti izmainīti, lai dotu pareizo nozīmi, iecerēto virzienu un saskanētu kopā. Starp citu, pēdējais stāsts par pikniku uz Marsa tika publicēts pats pirmais. Bredberijs tic maģijai un brīnumiem un viņš grib mums dot otro iespēju bez kļūdām radīt paradīzi uz Marsa.

Mūzikas un dziedāšanas tēlainība ir ļoti nozīmīga “Marsiešu hronikās”. Dziedāšana ir  hroniku parametriskais centrs, saistās ar emocijām, kas ir pretstats tehnoloģijām un zinātnei. Bredberijs ir radījis romantisku un anti zinātnisku fantastiku. Kas tas tāds par centru? Kā noskaidrojās, ja darbam ir romantiska struktūra (centrāla ideja vai idejas un to piepildīšana), tad ir arī romantiskais centrs:

1. metaforisks centrs – vārds, lieta, ideja, ko lieto pārnestā nozīmē kaut kā cita apzīmēšanai uz līdzības pamata: monstrs “Frankenšteinā”
2. daudznozīmīgs centrs – viena lieta ar dažādām nozīmēm: mākslinieka radīts fantastisks tauriņš – dāvana, (izskatās) dzīvs tauriņš, mūža darba piepildījums, nederīgs krāms….
3. parametrisks centrs – kāds noteikts rādītājs, kas saprotams visiem, bet atkarībā no apstākļiem var izpausties dažādi: gravitācija uz Zemes un gravitācija uz Marsa
4. promesošs centrs – kaut kas, par ko visi runā, bet tas nav šeit: kāda sieviete par ko visi runā klusā pilsētiņā, bet viņa tur nav

Nobeigumā divi interesanti fakti par Bredberiju. 1) Viņš piedzima Waukegan, Illinois un nostalģiski vienmēr centās rekonstruēt to laiku un pilsētiņu (“Marsiešu hronikās” pilsētiņa parādās stāstā par trešo ekspedīciju). 2) Uzminiet kurš bija Disneyland konsultants? Pareizi, Bredberijs!