Pirmā publikācija 1917. gadā, 160 lpp. Barsoom #1
Bēgot no indiāņiem, Džons Kārters noslēpjas alā. Tur kāds mistisks spēks viņam liek pamest savu ķermeni un nokļūt uz Marsa. Tur viņš zaļo Thark vīru gūstā, bet ar spēku iemanto zaļo marsiešu cieņu un diezgan brīvu pārvietošanos. Kādu dienu viņš ierauga gūstā saņemto Helium princesi Dejah Thoris un iemīlas. Seko dažādi piedzīvojumi, cīņa, bēgšana un beigās karš, kurā Kārtera vadītie zaļie tarkieši uzvar citu tautu un noslēdz mieru ar sarkanajiem marsiešiem no Helium. Visi dzīvo laimīgi, līdz kādu dienu tiek nogalināti gaisa ražošanas stacijas sargi….
Savulaik ļoti populārais pulp fiction romāns ir pirmais no 19 romānu sērijas par Džonu Kārteru no Marsa/ Barsoom. Protagonists ir Džons Kārters. Tie, kas redzējuši šī gada sākumā rādīto filmu “John Carter” jau ir labi informēti par to kādu Marsu ierauga Kārters un kā viņam tur klājās. Ir tikai viens BET – Holivuda ir pacentusies uztaisīt pamatīgāku šovu, iepinot tur kā ļaundarus kaut kādus pusdievus pusrobotus, kas visu kontrolē, bet grāmatā viss ir vienkāršāk: ir trīs galvenās savstarpēji karojošās tautas un viss. Varbūt tas vispārējais ļaunums parādās 2. daļā?
Burroughs radītais Mars (marsieši to sauc par Barsoom) ir interesants. Tā, protams, ir sarkana, tuksnešaina planēta, tomēr tur dzīvo nevis “mazi zaļi cilvēciņi”, bet lieli zaļi radījumi (cilvēkiem gluži nelīdzinās) un sarkanie cilvēki (kā cilvēki, tikai āda pamatīga iedeguma krāsā). Nu un vēl tāds nieks kā bērnu radīšana pēc vistas metodes – Burroughs nav tik sīkumains un nestāsta kā tehniski rodas ola, bet par inkubācijas periodu viņam viss ir skaidrs – olas tiek turētas inkubatoros 5 gadus tā, lai tās būtu siltumā un gaismā. Zaļie tarkieši dzīvo kā barbari un viņu dzīves mērķis ir karošana un cīņas. Draudzības un mīlestības jūtas viņiem neeksistē. Tehniski viņi ir spējīgi nodzīvot līdz tūkstots gadiem, bet dzīve ir pārāk nežēlīga un reti kurš dzīvo ilgi.
Only about one Martian in a thousand dies of sickness or disease, and possibly about twenty take the voluntary pilgrimage. The other nine hundred and seventy-nine die violent deaths in duels, in hunting, in aviation and in war.
Sarkanie cilvēki ir daudz civilizētāki un tehnoloģiski attīstītāki. Viņi dzīvo lielās pilsētās, lido ar gaisa kuģiem, vispār dzīvo kā cilvēki. Vēl no Marsa radījumiem jāpiemin milzīgie baltie pērtiķi, kurus ļoti ērti izmantot arēnu cīņās. Ir arī braucamie dzīvnieki un kaut kas līdzīgs sunim. Par Woola es biju sajūsmā, šis suņveidīgais radījums man likās visforšākā lieta gan grāmatā, gan filmā. Un izskatās, ka es neesmu vienīgā savā sajūsmā, jo Disney Marketing uzķēra cilvēku sajūsmu un radīja infografiku priekš faniem (klikšķiniet uz attēla, lai redzētu pilnā izmērā). How cool is that?!
Tarkieši izturas pret Kārteru ar zināmu respektu, jo a) viņš māk mega kruti lēkāt, b) viņš ar sitienu nogalināja tarkieti, kurš viņu nokaitināja. Par viņu rūpēties norīko Solu un Woolu. Sola pēc tarkiešu standartiem ir pārāk jūtīga, neriktīga. Ar Solu saistīta kāda šī stāsta intriga, par kuru nestāstīšu, lai nebūtu pārāk daudz spoileru. Viņa daudz palīdz Kārteram un Dejah. Arī Woola kļūst par ļoti uzticamu palīgu un sargu, jo neviens nekad nav pret viņu tik labi izturējies kā Kārters.
Sarkano cilvēku valsts Helium princese Dejah Thoris ir ideālas sievietes paraugs – bezgala skaista, godīga, prātīga, laipna, gatava glābt savu tautu utt. Tagad rakstot saprotu, ka man pat īsti nav ko teikt par viņu.
Kāds tad ir mūsu galvenais varonis Džons Kārters? Viņš ir Amerikas Dienvidu džentelmenis, kuram neveicās karā. Lai gan labsirdīgs, viņš tomēr ir karavīrs – nogalināt viņam ir kā nošķaudīties.
He was a splendid specimen of manhood, standing a good two inches over six feet broad of shoulder and narrow of hip, with the carriage of the trained fighting man.
Vispār pēc aprakstiem tāds riktīgs amerikāņu vesternu varonis par ko tvīkt neprecētām meitām.
Pie Kārtera superspējām vainīga švakā Marsa gravitācija, kas viņam ļauj augstu lekt un būt spēcīgākam par pārējiem marsiešiem. Marsieši viņu uztver kā varoni un glābēju, un virspusēji Kārteru par tādu arī varētu uzskatīt, bet, aplūkojot viņa rīcību dziļāk, rodas šaubas. Visas viņa darbības ir vērstas tikai uz sava labuma gūšanu. Pat viņa panāktais karš un pēc tam miers starp sarkanajiem un zaļajiem marsiešiem ir ar vienu mērķi – atbrīvot Dejah Thoris. Viņu neinteresē citu marsiešu likteņi. Kārters ir parasts cilvēks, nevis varonis. Nevar jau viņu tā īsti nosodīt – kurš gan negribētu izdzīvot nokļuvis neierastos apstākļos un izglābt mīļoto sievieti, kad tā nokļuvusi briesmās. Burroughs vienkārši neiedziļinās galveno varoņu dvēselēs un nemēģina dziļi psiholoģiski pamatot viņu rīcību. Nekādu dziļumu no īsta pulp fiction nevar un nevajag gaidīt. Autoram ir izdevies lielisks piedzīvojumu romāns un kā tāds tas arī jālasa, nevajag iedziļināties.
Tā kā biju redzējusi filmu, tad grāmatu lasot ne nu gluži garlaikojos, bet interese radās tais gabalos, kas atšķīrās no filmas. Filma ir dramatiskāka, lai gan grāmata daudz neatpaliek, jo dažādi notikumi raiti seko cits citam, nav garu un vienmuļu aprakstu. Saprotot, ka stāsts domāts izklaidei vienkāršām ļaužu masām, man ir tikai viena pretenzija: kāda velna pēc visādi citādi apķērīgais un piesardzīgais Kārters par bēgšanu runā tā, ka to var dzirdēt katrs, kam nav slinkums noklausīties? Nu labi, sižets ir jāsarežģī, bet tāda muļķīga rīcība pārāk griež acīs.
Kopumā man patika un lasīšu #2 “The Gods of Mars”, jo gribas zināt, kas noticis uz Marsa kamēr Kārters bija atpakaļ uz Zemes. Visvairāk mani moka jautājums – vai Woola ir dzīvs? 😀
Vērtējums: 3,5/5
Marii grāmatplaukts 